Andris ir divdesmit astoņus gadus vecs – laiks, kad vīrieši dzīvesbiedri izvēlas apzināti. “Mammu, viņa ir īpaša,” viņš pārliecināja pa telefonu
“Gudra, skaista, auditors, tev viņa patiks.” Es centos apslāpēt trauksmi; kā specialiste, es cienu dēla personīgās robežas un neuzskatu, ka “neviens nav viņa cienīgs”, taču intuīcija nodevīgi čukstēja jau pirms zvana.
🐱 Iepazīšanās ar ideālu
Līga tiešām bija pievilcīga, gara, ar nevainojamu stāju un to “dārgo” blondo toni, kas prasa ikmēneša ieguldījumus salonā. Viņa ienāca dzīvoklī pārliecinoši, atnesa pudeli laba dzirkstošā un kasti beļģu konfekšu. “Labvakar, Dainas kundze,” viņas smaids bija atklāts, zobi – taisni, skatiens – tiešs. “Jums ir ļoti mājīgi, Andris par jums tik daudz stāstīja.”
Mēs apsēdāmies pie galda, vakariņas ritēja ideāli, Līga prata uzturēt sarunu, smējās īstajās vietās, izteica komplimentus maniem ēdieniem un taktiski neskāra nepareizās tēmas. Viņa bija līdzīga teicamniecei, kura biļeti “iepazīšanās ar vecākiem” iemācījusies uz stingru piecinieku.
Es vēroju dēlu, viņš staroja, skatījās uz viņu ar to lepnuma un maiguma sajaukumu, kas piemīt tikai lielas mīlestības sākumā. Viņš lika viņai salātus, apčubināja, tvēra katru vārdu.
Taču tad uz skatuves parādījās Mārcis…
💔 Kāds, kurš visu sabojāja
Mūsu Mārcim ir deviņpadsmit gadu – kaķim tas nav tikai vecums, bet gan dziļa sirmgalvība. Viņš pie mums parādījās, kad Andris gāja sākumskolā, viņi auga kopā. Jā, jā jokains vārds kaķim. Mēs zinām. Mārcis “mācījās” ar dēlu stundas, murrājot uz mācību grāmatām, gulēja pie viņa kājām, kad Andrim nācās palikt mājās visu nedēļu, un pacietīgi panesa visas bērnības spēles.
Tagad Mārcis ir tikai bijušās varenības ēna, viņš ir ļoti vecs priekš kaķa gadiem, staigā lēni, dažreiz saļodzīdamies. Viņa kažoks vairs nespīd, vietām savēlies, jo viņam ir grūti mazgāties, bet ķemmēšanu viņš slikti panes. Būsim godīgi, reizēm no viņa nāk smaka – jo nav vairs kaķēns. Bet mums viņš ir ģimenes loceklis, mīļots, dārgs vecītis, kuram mēs cenšamies nodrošināt cienīgu aprūpi viņa saulrietā.
Mārcis lēnām izgāja no istabas, orientējoties pēc balsu skaņas. Viņš, iespējams, vienkārši gribēja sasveicināties vai tikt pie savas ūdens bļodiņas, brida garām Līgas krēslam, klusi šļūcot ar ķepām pa parketu.
🧊 “Nehigiēniski” un “nefunkcionāli”
Līga sastinga pusvārdā, viņas ideālo seju un grimu vairs pazīt nevarēja. Tā nebija vienkārša izbrīna vai nepatikas izpausme, bet gan kaut kas auksts, aprēķinošs. Viņa atvirzīja savu kāju, kas bija tērpta elegantā kurpītē, it kā baidītos, ka vecais kaķis ir lipīgs. “Ak, Dievs,” viņa teica, un viņas balss mainījās. Pazuda samtainās notis, parādījās metāls. “Kāpēc viņš ir tādā stāvoklī?” Andris, nepamanījis toņa maiņu, steidzās paskaidrot:
“Tas ir Mārcis, mūsu vecukiņš, viņam ir deviņpadsmit. Viņš jau ir cienījama vecumā, bet viņš ir malacis, turas.” Līga nenovērsa acis no kaķa, skatiens bija smags, skenējošs.
“Andri, tas nav normāli,” viņa teica, pagriežoties pret mums. “Dzīvnieks tādā stāvoklī nedrīkst atrasties dzīvojamā zonā – tas ir nehigiēniski, no viņa taču noteikti ir netīrība pa visu māju.” Istabā iestājās klusums, pat dakšas šķindoņa pret šķīvi tagad liktos apdullinoša.
“Līga, viņš ir ģimenes loceklis,” es maigi teicu, jūtot, ka iekšpusē sāk vārīties kaut kas. “Viņš ir vecs, bet viņam nekas nesāp, speciālists mūs regulāri apskata, Mārcis vienkārši nodzīvo savu mūžu.” Līga paraustīja plecus, uzmanīgi sūtot mutē pīles gabaliņu.
Lasi vēl: Anna domāja, ka precas ar parastu šoferi, bet laika gaitā atklājās, ka viņš ir pavisam kas cits
“Tas ir mānīgs humānisms, Dainas kundze, jūs mokāt gan viņu, gan sevi. Eiropā, piemēram, ir pieņemts “palaist” dzīvniekus, kad tie zaudē savu preces izskatu un funkcionalitāti. Kāpēc jums šis slogs? Mājā jāsmaržo pēc svaiguma, nevis pēc vecuma.” Viņa to teica tik vienkārši – “preces izskats”, “funkcionalitāte” – par dzīvu būtni, kas tobrīd uzticīgi spiedās ar degunu pret galda kāju.
Andris nobālēja, paskatījās uz viņu, tad uz kaķi, tad uz mani. Es redzēju, kā viņa galvā ar čīkstēšanu griežas zobrati, cenšoties salīdzināt mīļotās meitenes tēlu ar to, ko viņa tikko bija pateikusi.
🚩 Kāpēc tas nebija tikai komentārs
Vakaru mēs pabeidzām sasteigti, Līga, šķiet, pat nesaprata, kas notika. Viņa bija pārliecināta par savu taisnību. Jo viņa – racionāla, moderna, tīrīga, bet mēs – sentimentāli cilvēki, kas dzīvo pagātnē. Kad viņi aizgāja, es ilgi nevarēju aizmigt, mazgāju traukus un domāju, domāju nevis kā māte, bet kā speciālists.
Trīs slēptās pazīmes
Līgas vārdi par “preces izskatu” un “funkcionalitāti” kā trekns marķieris. Empātijas trūkums. Empātija ir spēja sajust svešas problēmas vai stāvokli kā savu. Cilvēks ar attīstītu empātiju, skatoties uz vecu kaķi, jutīs žēlumu, mīļumu, varbūt skumjas, bet ne tik lielu nepatiku. Nepatika pret vecumu ir narcistiska traucējuma pazīme; narcisi necieš nepilnību, jo tā sagrauj viņu ideālo pasaules ainu.
Utilitāra attieksme pret dzīvām būtnēm. Frāze par “funkcionalitāti” atklāj viņā cilvēku, kuram apkārtējie ir funkcijas. Vīrs – pelnītāja un statusa funkcija, vīramāte – palīdzības ar mazbērniem vai mantojuma funkcija, kaķis – mājīguma funkcija. Ja funkcija sabojājas, objekts ir jāutilizē. Šodien viņai nepatika vecais kaķis, rīt viņai nepatiks, ka Andris pēkšņi nevar pelnīt. Parīt es kļūšu par viņai “slogu”, kas smaržo pēc vecuma, un pēc tam? Ja, nedod Dievs, piedzims mazais, kas neatbildīs viņas “preces izskata” standartiem?
Lasi vēl: Anna domāja, ka precas ar parastu šoferi, bet laika gaitā atklājās, ka viņš ir pavisam kas cits
Robežu pārkāpšana un kontrole. Viņa pirmo reizi ieradās svešā mājā un atļāva sev diktēt saimniekiem, kam šajā mājā jāsmaržo, un kam – jāaiziet. Tas ir kolosāls robežu pārkāpums, pieteikums kontrolei. “Es zinu, kā labāk. Mans komforts ir svarīgāks par jūsu jūtām.”
🗣️ Saruna ar dēlu
Andris pie manis atbrauca nākamajā vakarā viens, izskats viņam bija saburzīts. “Mammu, atvaino par vakardienu. Viņa vienkārši… nu, viņa ir perfekcioniste. Viņai mājās viss ir perfekti tīrs, viņa to nedarīja aiz ļauna prāta.” Es ielēju viņam tēju.
“Andri,” es teicu, apsēžoties pretī. “Lieta nav tīrībā un nav kaķī. Kaķis ir tikai iemesls.”
“Par ko tu runā?”
“Par to, kā viņa izturēsies pret tevi, kad tu vairs nebūsi “funkcionāls”, kā viņa izturēsies pret jūsu pēcnācējiem, ja viņi raudās un smērēs sienas ar krītiņiem. Un visi tā dara, dēls, un pavisam nav funkcionāli pirmos astoņpadsmit gadus.” Viņš klusēja, grozīja rokās tasi.
“Viņa šorīt man piedāvāja aizvest Mārci pie speciālista,” Andris klusi teica. “Teica: “Ļauj es pati visu apmaksāšu, viens čiks, un tu pārtrauksi šo nejēdzību, un mammai būs vieglāk, viņa vienkārši ir pieradusi.””
“Un ko tu atbildēji?”
“Es teicu, ka man jāpadomā.”
“Dēliņ,” es paņēmu viņu aiz rokas. “Es nekad neesmu līdusi tavā privātajā dzīvē, bet tagad es tev lūdzu: bēdz un neskaties atpakaļ. Tas nav perfekcionisms, bet gan dvēseles kurlums, tas ir trakāk par neuzticību vai sliktu raksturu. Raksturu var pieslīpēt, neuzticību var piedot vai pārdzīvot, bet sirds trūkums nav maināms. Viņai tur, iekšpusē, ir kalkulators kompasu vietā, un tagad šis kalkulators ir aprēķinājis, ka mūsu kaķis ir lieks izdevumu un diskomforta postenis, kādreiz tas tā aprēķinās arī mūs ar tevi.”
🤔 Kāpēc mēs bieži neredzam acīmredzamo?
Andris aizgāja domīgs, viņi aizgāja katrs savu ceļu pēc divām nedēļām, ne jau kaķa dēļ, protams. Kaķis kļuva par to mazo akmeni, kas izraisīja lavīnu, Andris sāka ieskatīties. Viņš pamanīja, kā viņa runā ar taksistiem (no augšas), kā viņa atsaucas par savām draudzenēm (“tā kūka” “nu stiliņš viņai protams tā ne visai”), kā reaģē uz viņa problēmām darbā (“tu pats vainīgs, vajadzēja būt stingrākam”).
Iemīlēšanās plīvurs nokrita, un zem skaistas, veiksmīgas meitenes maskas parādījās auksts, aprēķinošs skatiens. Daudzi lasītāji var teikt: “Nu, lūk, vēl viena vīramāte sabojāja jauno laimi dēļ blusu kaķa.”
Bet būsim godīgi, mana sfēra ir precīza zinātne, pastāv tā sauktā “triāde”: narcisms, makjavellisms, prāts. Viena no spilgtākajām pazīmēm cilvēkiem ar šādām nosliecēm ir neiejūtība pret dzīvniekiem vai pilnīga vienaldzība. Tā ne vienmēr ir burtiska dzīvnieku spīdzināšana, psihopāts ne vienmēr sit, reizēm viņš vienkārši vienaldzīgi pārkāpj vai riebīgi saviebjas, piedāvājot “utilizēt” to, kas traucē viņa komfortam.
Lasi vēl: Kā atpazīt, ka cilvēks tikai izliekas par labu esam – neatkarīgi no vecuma
Cilvēks, kas spēj mīlēt, spēj pieņemt gan vecumu, gan nespēku, jo mīlestība ir par to, “būt blakus, kad ir slikti un neērti”, nevis tikai tad, kad “skaisti, bagāti un smaržo pēc smaržām”.
🎉 Laimīgs nobeigums
Mārcis vēl pusgadu mūs priecēja, viņš aizgāja klusi, miegā, uz savas mīļākās segas. Mēs ar Andri viņu nolikām vasarnīcā zem vecās ābeles, dēls ļāva vaļu emocijām, un šajās pieaugušā vīrieša acīs bija vairāk cilvēcības un spēka nekā visā tajā “veiksmīgajā” dzīvē, ko viņam piedāvāja Līga.
Tagad Andris satiekas ar meiteni, viņa ir dzīvnieku speciāliste, kad viņa pirmo reizi atnāca pie mums un ieraudzīja Mārča fotogrāfijas, viņa neteica “fui”, bet jautāja: “Cik gudrs skatiens. Jums noteikti viņa ļoti pietrūkst?” un tad es sapratu, ka tagad var uzelpot. Kā jūs domājat? Vai attieksme pret dzīvniekiem ir cilvēcisko īpašību rādītājs, vai esmu vienkārši pārlieku prasīga māte, kura meklēja iemeslu piesieties vedeklai?
