Mēs ar vīru sākām dzīvokļa remontu un bijām optimistiski noskaņoti par rezultātu. Mūsu trīsistabu PSRS laika dzīvoklī bija jānomaina burtiski viss – sākot ar elektroinstalāciju, kas datēta ar senākiem laikiem, līdz parketa grīdai, kas čīkst no iepriekšējo paaudžu likteņiem.
Būvniecības speciālist, skatoties man tieši acīs, teica: – Vismaz divus mēnešus jūs šeit nevarēsiet dzīvot; putekļi celsies kā mākonis. Doma par īres maksāšanu divus mēnešus, vienlaikus tērējot tūkstošus mājokļa kapitālajam remontam, nebija pievilcīga. Tad mans vīrs nāca klajā ar “izcilu” ideju:
– Kā būtu, ja mēs uz laiku pārvāktos pie manas mammas? Viņai ir daudz vietas un viņa ir viena lielā dzīvoklī. Mammai nebūs garlaicīgi, bet mēs ietaupīsim naudu. Mana vīramāte Anna, 68 gadus veca sieviete, kopumā nav slikta, es teiktu, ka klasiska dāma. Viņa nezvana bieži, nesniedz padomus, ja vien tos nelūdz (un es arī neprasu), bet svētkos dāvina dārgas pannas un veļas veikalu dāvanu kartes.
Mēs ar vīramāti vienmēr esam saglabājušas pieklājīgu, cieņpilnu neitralitāti. Es zināju, ka viņa ļoti mīl savu dēlu un izturas pret mani kā pret neizbēgamu papildinājumu viņam. – Viņa būs sajūsmā! mans vīrs mani apliecināja. Anna pa telefonu apgalvoja, ka nevarot vien mūs sagaidīt un ka viena no viņas istabām vienmēr ir mums atvērta.
Sapakoju divus koferus, paredzot, ka divi mēneši būs jādzīvo pēc kāda cita noteikumiem. Es biju gatava sadzīves sīkumiem: tam, ka traukus nedrīkst mazgāt ar nepareizu sūkli, seriāliem vakaros un tam, ka manu pidžamu ar avokado uzskatīs par nepieklājības virsotni.
Dzīvoklis-muzejs un senču armija pie sienas
Ieradāmies vakarā. Annas dzīvoklis bija kā viņas dzīves muzejs, nevainojami tīrs, smaržoja pēc naftalīna bumbiņām un ābolu pīrāga. Smagi samta aizkari, kristāla glāzes bufetes skapītī un fotogrāfijas.
Tās bija visur, ne tikai pāris rāmīšos uz kumodes. Tā bija rūpīgi veidota ekspozīcija – visa viesistabas siena bija noklāta ar fotoattēliem. Militārā uniformā, ar mazo dēliņu rokās, bildē bija redzams manas vīramātes vīrs jaunībā (mans vīraēvs, kurš aizgāja mūžībā apmēram pirms piecpadsmit gadiem). Citā bildē bija vīramātes un vīratēva kāzas.
Vēl bildēs bija redzami Annas vecāki, kurus es nekad nebiju satikusi, kā arī vairāki brālēni māsīcas. Fotoattēli bija ievietoti bargos, tumšos koka rāmjos – visi ar skatu tieši istabā.
– Vai ēdīsiet vakariņas? – vīramāte apjautājās. Paēdām, vīrs izgāja uz balkona, bet es sāku izpakot mantas. Pirmā brīdinājuma zīme parādījās, kad mēģināju novietot savu klēpjdatoru uz maza galdiņa pie loga. – Helēna, mīļā, neliec to tur, viņa klusi teica. – Tēvam (tā viņa sauca savu aizsaulē aizgājušo vīru) patika šeit lasīt avīzes; Šī ir viņa vieta. Es pazemīgi noliku klēpjdatoru uz grīdas.
Pirmais vakars un klusa balss aiz durvīm
Vakars pagāja saspringtā klusumā, ko pārtrauca televizora skaņa. Ap pulksten desmitiem vīrs devās dušā. Sēdēju istabā un lasīju grāmatu, kad to dzirdēju. Mana vīramāte bija viesistabā un runāja ar kādu klusā, vienmērīgā, monotonā balsī. Es pieņēmu, ka viņa runā pa tālruni, lai gan bija vēls. Bet ziņkārība mani pārņēma, un es pavēru durvis.
Anna stāvēja ar muguru pret mani, pavērsusies pret to pašu sienu, kur atradās fotogrāfijas. Viņai mugurā viņas ierastais mājas halāts, bet rokās viņa turēja nelielu mikrošķiedras lupatiņu.
– Un tad mēs dzērām tēju, – viņa teica tukšumā, pagriežoties pret sienu. Es pagatavoju ābolu pīrāgu, tieši tādu, kāds tev garšoja. Pauls (mans vīrs) teica, ka tas ir garšīgs, bet Helēna… nu, viņa to tik tikko apēda. Anna paņēma lupatu un rūpīgi noslaucīja sava aizgājušā vīra fotogrāfiju.
– Pauls un Helēna šodien pārcēlās pie manis. Viņi veic remontu savā mājoklī, jā, uz diviem mēnešiem. Es, protams, esmu laimīga… bet tu zini, kā man nepatīk ielaist svešiniekus mājā, bet ko lai es daru, viņš taču ir mans dēls! Es sastingu – tas nebija trakas sievietes monologs, bet gan ikdienas ziņojums. Tad Anna pārgāja pie saziņas ar nākamo, savas mātes fotogrāfiju.
– Mammu, paskaties, kā Pauls ir izaudzis. Viņš ir pieaudzis, bet viņa Helēna ir tik klusa, sēž un lasa savas grāmatas. Es nezinu, ko domāt; tu vienmēr teici, ka mājās jābūt trokšņainai, dzīvespriecīgai saimniecei. Bet šī… nu, tad redzēsim. Man uzmetās zosāda; es nebiju tikai viešņa vīramātes mājoklī, es biju eksponāts, izvests apskatei un par kuru tagad runā aizgājēju “ģimenes padome”.
Klusi aizvēru durvis un apsēdos uz gultas, mana sirds dauzījās – tas nebija tikai dīvaini, tas bija baisi. Es jutos tā, it kā būtu iejaukusies kādā slepenā, tumšā rituālā. Kad vīrs iznāca no dušas, es klusēju. Kā lai es viņam to izskaidroju? Sacīt, ka tava māte runā ar fotogrāfijām un sūdzas tām par mani? Viņš domātu, ka esmu galīgi traka.
Dzīvo un aizgājēju modrās acis
Tajā naktī es slikti gulēju. Likās, ka viņi visi – visa šī radinieku armija uz sienas – stāv pie manas gultas, vēro, vērtē. Nākamajā dienā centos būt perfekta vedekla. Piecēlos agri un pagatavoju brokastis. Anna bija tikpat mīļa kā vienmēr. – Ak, Helēnīt, tev nevajadzēja pūlēties. Es pati to būtu izdarījusi.
Bet es redzēju gandarījumu viņas acīs. – Aha, – viņas acis it kā teica. – Vai tevi nobiedēja mans vakardienas ziņojums? Nolēmi izlikties labiņa? Visu dienu biju satraukta, jūtot skatienus no fotogrāfijām uz viesistabas sienas. No mazās fotogrāfijas uz tualetes galdiņa gaitenī, no ovālā portreta vīramātes guļamistabā, biju dzīvo un aizgājušo cilvēku pastāvīgā uzraudzībā.
Tajā vakarā viss atkārtojās, tieši pulksten desmitos. Vīrs skatījās futbolu austiņās, bet es atkal sadzirdēju klusu balsi no viesistabas. Šoreiz es negāju skatīties, bet vienkārši sēdēju un klausījos.
– Tēti, viņa šodien gatavoja. Jā, dēlam ēdiens garšoja, bet es taču pamanīju, ka viņa to pārsālīja un nenopirka tādu sieru, kāds garšo Paulam. Nu labi, es to rīt nopirkšu pati, citādi viņa nezina… Viņa vēl ir jauna. Un viņa visu dienu staigāja apkārt, klusēja, droši vien tāpēc, ka viņai pie mums nepatīk. Nu labi, nekas, tu taču zini, mēs esam viesmīlīgi cilvēki…
Bēgšana no “trakomājas”
Es vairs nespēju izturēt, paķēru savu klēpjdatoru un devos uz vannas istabu, apsēdos uz vannas malas un atvēru viesnīcu rezervēšanas vietni. Atradu numuru nelielā viesnīcā netālu no vīramātes mājokļa, rezervēju to un samaksāju. Kad vīrs noņēma austiņas, sacīju: – Es braucu prom. – Kurp? Vai kaut kas notika? – Uz viesnīcu, es šeit vairs nespēju uzturēties.
Neiedziļinājos detaļās, vienkārši teicu, ka jūtos neērti, ka nevaru atslābināties, ka man ir nepieciešama sava telpa, lai strādātu. Pauls bija aizvainots. – Mamma tik ļoti centās, bet tu… Es kravāju savu koferi, kad gāju cauri viesistabai, un no virtuves iznāca Anna. Viņa paskatījās uz mani, tad uz koferi. Viņas acīs nebija nekāda pārsteiguma – tikai kluss, auksts nosodījums.
– Vai tev šeit nepatika, Helēnīt? – viņa jautāja, it kā jau zinātu atbildi. – Man jāstrādā, Annas kundze; viesnīcā būs ērtāk, – es sameloju. Vīrs klusējot aizveda mani uz viesnīcu; viņš joprojām domā, ka esmu traka, un te nu es esmu, sēžu jau otro nakti šajā sterilajā numurā, dziļi elpojot pirmo reizi pa ilgiem laikiem.
Lasi vēl: Gaidāma neparasta ziema: tā būs vienlaicīgi gan siltākā, gan aukstākā
Nezinu, kā skatīšos vīram acīs, kad atgriezīsimies savā dzīvoklī, bet vienu lietu zinu droši: nekad neaizmirsīšu vīramātes “vakara ceremoniju” un nespēšu izturēties pret viņu kā agrāk.
Vīrs, kurš “nesaprata”, ir klasisks tāda cilvēka piemērs, kurš uzaudzis sistēmas ietvaros. Viņam mātes dīvainības nav dīvainības, bet gan vienkārši “mammas padarīšanas”.
Dārgie lasītāji, ja jums šis stāsts šķita interesants, atzīmējot to ar “īkšķīti uz augšu” un dalieties ar draugiem. Būsim gandarīti arī par jūsu komentāriem, īpaši, ja esat piedzīvojuši ko līdzīgu!
