Robežu saplūšana starp darba un draudzīgajām attiecībām mēdz būt izaicinājums. Jānis Vītols, vadošais analītiķis, man, Janai Bērziņai, vienmēr šķita inteliģences paraugs: nevainojams izskats, mierīga balss, lietderīgi padomi bez moralizēšanas.
Viņš likās ideāls, drošs vecākais kolēģis un mentors. Tieši šī pozitīvā ilūzija mani mudināja uzaicināt viņu uz vakariņām – nevis romantikas dēļ, bet tikai pateicībā par nenovērtējamo palīdzību ar sarežģītu projektu. Es vēlējos izrādīt savu viesmīlību neformālā gaisotnē, un tas, kā vēlāk izrādījās, bija lielisks veids, kā ieraudzīt cilvēku ārpus profesionālās lomas.
Es dievinu savu mājvietu. Mans dzīvoklis ir mana harmonijas vieta, kur katrs stūris ir radīts man. Es novērtēju kārtību, kas ir dzīva, nevis sterila – man svarīgi, lai lietas būtu ērti, nevis “pareizi” novietotas.
Jāņa kunga vizītei gatavojos pamatīgi: izcepu pīli ar āboliem, kas prasa pacietību un laiku, izvēlējos labu sarkanvīnu, nomainīju galdautu. Es vēlējos, lai vakars būtu elegants un patīkams: inteliģenta saruna, glāžu sasišanās, maiga apgaismojuma radīta mājīguma sajūta. Biju pārliecināta, ka Jāņa kungs novērtēs šo atmosfēru.
Viņš ieradās precīzi pulksten 19:00, ar torti plastmasas kastē un pudeli kaut kā stipra, lai gan biju pieminējusi, ka dodu priekšroku sausiem vīniem. “Sīkumi,” es nodomāju, “galvenais ir uzmanība.”
Sākumā viss ritēja gludi
Apspriedām vadības pārmaiņas, viņš jokoja, slavēja pīli. Taču, vakaram attīstoties, sāku pamanīt nianses. Sīkus signālus, kurus mana intuīcija aicināja uzklausīt. “Te ir mājīgi,” viņš teica, aplūkojot viesistabu. “Tomēr es pārvietotu šo dīvānu pie loga, lai nebūtu tik maz gaismas.” “Man patīk šis puskrēslas tonis, tas relaksē,” es pieklājīgi atbildēju. “Velti. Acīm kaitīgi un telpu samazina. Sievietei jātiecas pēc gaismas interjerā.”
Frāze “sievietei jā” man iegriezās, taču es to norakstīju uz profesionālo deformāciju – analītiķiem patīk visu optimizēt. Es klusēju, pārgāju uz sarunu par mūziku, bet iekšējā aizsardzības siena jau sāka plaisāt, ļaujot gaismai ieplūst.
Un tad viņš ieraudzīja vannasistabu
Mūsu mājas ir sadalītas publiskajās (viesistaba, virtuve) un klusajās zonās (guļamistaba, vannas istaba). Vannas istaba, iespējams, ir godīgākā vieta mājā – tā glabā mūsu krēmus, higiēnas līdzekļus, tā ir mūsu aizsargātā zona. Kad viesis tajā ieiet, netiešais līgums nosaka, ka viņš ir “neredzīgs”. Viņš nomazgā rokas un iznāk, neanalizējot mūsu šampūnu sastāvu. Tā ir elementāra cieņa pret privātumu.
Jāņa kungs vannas istabā aizkavējās. Sāku nedaudz uztraukties. Kad durvis atvērās un viņš atgriezās pie galda, viņa sejas izteiksme bija mainījusies. Aizgāja vīrišķīgā labsirdība, parādījās viegla, noraidoša attieksme, it kā viņš būtu atklājis kādu manu apkaunojošu noslēpumu.
Viņš minūti klusēja, uzmanīgi skatīdamies uz mani, un tad izteica frāzi, kas mani patiesībā atbrīvoja. “Es tur uz tava plaukta redzēju veselu bateriju burciņu. ‘Ādas kopšana’, ‘Lifts’, ‘Mirdzums’…” Viņš apklusa, it kā meklētu vārdus, kas trāpītu precīzāk. “Kādēļ tev tas viss? Tu esi jauna sieviete, bet jau tik daudz ķīmijas smērē sev virsū.”
Es sastingstu. Jā, mana vannas istaba ir pilna kosmētikas – esmu skaistumkopšanas entuziaste, tas ir mans hobijs, mans veids, kā atslābināties un parūpēties par sevi. Tomēr dzirdēt to no kolēģa… “Jāņa kungs, tā ir vienkārši kopšanas kosmētika,” es mēģināju pasmaidīt, jutos nedaudz neērti.
Taču viņu nebija iespējams apturēt
“Nē, tu paklausies. Es tev kā vīrietis saku, ka tas viss ir mārketings, mūs māna, un jūs uzķeraties. Mana mamma mazgājās ar bērnu ziepēm un līdz astoņdesmit gadiem bija skaistule. Un vispār…” viņš pazemināja balsi, it kā uzticot man noslēpumu, “…tik daudz burciņu liecina par pašpārliecinātības trūkumu. Sievietei jābūt dabiskai, bet, kad es redzu šo, rodas iespaids, ka tu mēģini kaut ko slēpt vai kādu apmānīt.”
Tajā mirklī notika apgaismība. Mans mājoklis pārstāja būt mans, un manā dzīvē ar svešu kritiku bija iebrucis cilvēks, kurš nolēma veikt auditu, pamatojoties uz manu vannas istabas sortimentu. Tomēr mana reakcija nebija slikta, bet gan skaidrība. Es pēkšņi sapratu:
Robežu pārkāpšana ir signāls. Viņš atklāja savu vēlmi dominēt un kontrolēt ne tikai darba sfērā, bet arī manā personīgajā telpā. Tas ir vērtīgs signāls, ko tagad esmu iemācījusies atpazīt un nepieņemt.
Viņš ir “Uzlabotājs”. Viņš sāka ar dīvānu (“pārvieto pie loga”) un beidza ar manu seju. Tādiem cilvēkiem otrs nav subjekts, bet gan objekts, kas funkcionē nepareizi un kurš ir jāuzstāda pēc viņa noteikumiem.
Vakars bija beidzies, bet es nejutos slikti, es jutos stipra. “Paldies par viedokli, Jāņa kungs,” es teicu stingrā tonī, neizrādot neapmierinātību. “Bet es nelūdzu revīziju manām mantām. Atgriezīsimies pie tējas, un tad, diemžēl, man būs jāķeras pie darbiem, rīt agri jāceļas.”
Es aizvēru durvis un pirmais, ko darīju, bija devos uz vannas istabu. Es aplūkoju savas skaistās burciņas, zeltītos serumus, mitrinošās maskas, krēmus ar patīkamu aromātu – tie ir mani mazie aizsargi, mana sevis aprūpes rituāla daļa. Es paņēmu rokā to pašu krēmu, kas izraisīja viņa sašutumu, atvēru to un ieelpoju aromātu. Un ziniet, ko es sajutu? Milzīgu atvieglojumu. Atvieglojumu, ka šis cilvēks parādīja savu patieso seju tagad, privātā vidē, nevis kādā kritiskā darba situācijā.
Lasi vēl: Viss atkarīgs no laikapstākļiem pirmdien: atklāj vai gaidīt sniega kupenas līdz rudens beigām
Tagad es zinu, ar ko man ir darīšana. Kad viņš mierīgā balsī dos man padomus par projektu, es atcerēšos: tie nav gudrības vārdi, bet gan vēlme kontrolēt un pārveidot pasauli pēc saviem noteikumiem. Esmu ieguvusi vērtīgu informāciju, kas man palīdzēs turpmāk.
Mēs, sievietes, bieži esam audzinātas būt “ērtas” un slāpēt visu. Mums ir kauns nolikt viesi pie vietas, pat ja viņš uzvedas nepieklājīgi. Nākamajā dienā darbā mēs komunicējām uzsvērti lietišķi. Viņš, šķiet, tā arī nesaprata, kas notika – viņam tā bija parasta saruna, kurā viņš “dalījās gudrībā”. Man tā bija mācība, kas mani padarīja gudrāku.
Nekad neaizstāvi savas izvēles attiecībā uz to, kas atrodas uz taviem plauktiem. Vai tas būtu dārgs krēms, plīša lācītis vai komiksu kolekcija – tā ir tava dzīve. Un neaicinātie kritiķi var doties pie saviem ideālajiem, tukšajiem plauktiem.
Esmu pateicīga par šo pieredzi, jo tā mani padarīja stiprāku.
