Godīgi sakot, es pat nevarēju iedomāties, ka viens 70. gadu triks no ārzemēm spēj pārvērst manu noplukušo, atlapojušos gerāniju par greznu, visu gadu ziedošu krūmu. Tiklīdz ārā palika auksts, uz palodzes palika tikai kaili stublāji, kas spurojās kā sausi zariņi.
Lapas dzeltēja, krita, šņirkstēja zem pirkstiem – gluži kā rudenī zem bērza. Un atkal stāvēju, skatījos uz šo drūmo ainu un nopūtos: “Nu, tas ir viss. Tagad līdz pavasarim būs tikai viens kails celms.”
Kāpēc gerānija “paliek plika” līdz rudens beigām
Katru gadu, tuvojoties novembrim, situācija atkārtojas. Gaismas ir maz, saule ir zemu, bet radiatori silda tā, ka pie loga varētu cept kartupeļus. Gaiss ir sauss, it kā jūs atrastos tuksnesī.
Gerānijai šie apstākļi rada nevēlamu reakciju. Augs reaģē uz straujajām pārmaiņām, zaudējot lapas, lai taupītu spēkus, gluži kā dabā rudens periodā.
Mēs, puķkopji, dažreiz tikai pasliktinām situāciju. Ieradums laistīt kā vasarā, pārcelt podus tālāk no radiatoriem, novietot tos istabas dziļumā — un viss, nedēļas laikā krūms pārvēršas par bēdīgu nūju. Es tā darīju gadiem ilgi, līdz sapratu: vaina nav augā, bet gan mūsu rīcībā. Vienkārši nepieciešams pareizi pielāgot apstākļus rudenim.
Amerikāņi jau 70. gados saprata: ja gudri noregulē gaismu, temperatūru un apgriešanu, pelargonija ne tikai nenomet lapas, bet arī mierīgi zied ziemā.
1. punkts. Kur turēt gerāniju vēlā rudenī
Novembra sākumā es pārnesu visus podus uz dienvidu puses logu. Lai stāv ciešā rindā — gaisma ir vissvarīgākā. Pat neliela noēnojuma gadījumā stublājs stiepjas kā vārītas nūdeles.
Agrāk es domāju, ka tieša saule ir kaitīga. Izrādījās tieši pretēji — gerānija dievina spožu gaismu. Jo gaišāks, jo biezāka un blīvāka zaļā masa, jo košāki būs ziedi.
Bet ir nianse — nedrīkst pieļaut pārkaršanu no radiatoriem. Es novietoju paliktni tā, lai podi atrastos 30–40 cm attālumā no siltuma avota. Starp podu un stiklu man vienmēr stāv termometrs: ja temperatūra paaugstinās virs 25 grādiem, lapas sāk vīst.
Apgaismojumu pārbaudu vienkārši — pietuvinu plaukstu augam. Ja ēna ir skaidra, gaismas ir pietiekami. Ja izplūduša — jāliek klāt papildu lampa.
2. punkts. Gaismas diena pēc amerikāņu shēmas
Amerikāņu puķkopji jau sen noskaidroja: ziemā pelargonijas neguļ, ja gaismas diena ilgst ne mazāk kā 12 stundas. Tāpēc es izmantoju parastās LED spuldzes ar 40 W jaudu.
Es tās ieslēdzu pulksten 7 no rīta, izslēdzu 9, pēc tam atkal no 17 līdz 21. Tā veidojas gara gaismas diena, un augs neaiziet “ziemās miegā”.
Es veicu eksperimentu: viena gerānija — bez apgaismojuma, otra — ar lampu. Pēc trim nedēļām pirmā bija plika, otrā — kā vasaras vidū.
3. punkts. Formēšana pēc 70. gadu tehnoloģijas
Lūk, kur sākas īsta burvība. Rudens apgriešana — tā ir auga ģenerālā pārstartēšana. 70. gados izgudroja metodi, kurā apgriešana tiek veikta stingri virs mezgliem.
Es atskaitu piecus mezglus no augšas un nogriežu stublāju puscentimetru virs piektā mezgla. Griezums ir stingri leņķī, nazi vienmēr notīru ar spirtu.
Pēc apgriešanas trīs dienas nelaisu — lai griezuma vietas savelkas. Un pēc pāris nedēļām no katra mezgla sāk augt jauni dzinumi. Krūms kļūst biezs, kā mati pēc veiksmīga griezuma. Līdz pavasarim no viena stublāja izveidojas īsts, blīvs bumbulis.
4. punkts. Laistīšana “kontrolēti”
Visbiežāk pieļautā kļūda ir auga pārliešana. Rudenī es pāreju uz maksimāli ekonomisku laistīšanas režīmu.
Pārbaudu zemi ar kociņu. Ja tā ir sausa trīs centimetru dziļumā — laistu. Tas ir aptuveni reizi 7–10 dienās.
Ūdeni leju maz, tikai gar poda malu. Pusglāze — un viss. Gerānija labāk panes sausumu nekā mitruma pārpalikumu. Pārliešana — tas ir tiešs ceļš uz sakņu puvi.
Pēc laistīšanas uzmanīgi uzirdinu augsni ar zobu bakstāmo.
5. punkts. Rudens papildmēslošana
Rudenī augam nav jāaug, bet gan jānostiprinās. Tāpēc es izmantoju “amerikāņu” recepti: joda piliens uz diviem litriem ūdens plus šķipsniņa magnija. Laistu reizi trijās nedēļās.
Jods aizsargā no sēnītēm, magnijs saglabā piesātinātu zaļo krāsu. Pēc šī maisījuma lapas kļūst blīvas un spīdīgas, it kā lakotas.
Ja krūms izskatās noguris, vakarā apsmidzinu to ar vāju borskābes šķīdumu — tas stimulē ziedpumpurus.
Ko darīt, ja gerānija jau ir “plika”
Ja jūsu krūms ir pārvērties par kailu nūju — nesteidzieties izmest. Atstājiet trīs mezglus, nogrieziet uz 10 cm, apberiet griezuma vietu ar ogli un nedēļu nelaisiet. Pēc mēneša parādīsies jauni dzinumi. Es tā izglābu pat sasalušu augu — un tas atkal uzziedēja.
Lūk, mans amerikāņu sistēmas kalendārs:
Novembra pirmā nedēļa — pārnesu gerānijas uz dienvidu palodzi, ieslēdzu lampas.
Otrā — apgriešana pēc pieciem mezgliem.
Trešā — mainu laistīšanas režīmu.
Ceturtā — pirmā papildmēslošana.
Decembris–janvāris — temperatūras, gaismas kontrole, papildmēslošana reizi trijās nedēļās.
Līdz janvārim gerānija pilnībā adaptējas un zied veselām cepurēm.
Kāpēc metode darbojas
Noslēpums ir tajā, ka mēs augam radām vasaras ilūziju. Netiek radītas nekādas krasas pārmaiņas, nekādas “ziemas brīvdienas”. Pelargonija turpina dzīvot ierastajā ritmā, pat ja aiz loga plosās sniegputenis.
Kopta ar šo metodi, tā sāks augt agrāk nekā pārējie augi un jau martā dos pumpurus.
Ja jūsu gerānija atkal stāv kaila un bēdīga — nepadodieties. Pamēģiniet amerikāņu 70. gadu tehnoloģiju. Pieci kopšanas punkti, nedaudz pacietības — un jūs savu augu neatpazīsiet!
