Es patiesi priecājos par Madaru. Pēdējos gadus pēc sarežģīta posma viņa burtiski vāca sevi pa gabaliņiem. Un, šķiet, tagad viss bija nostājies savās vietās, viņa neizturēja vienu lietu
Likās, ka viņas dzīvē viss sāk nokārtoties, īpaši, kad pirms gada viņas dzīvē ienāca Andris — kluss, labsirdīgs, absolūti uzticams vīrietis. Viņš kļuva par to pašu “akmens sienu”, par kuru raksta romānos. Un tagad draudzene man saka, ka grasās braukt uz Kanāriju salām.
— Forši! Vai Andris brauks tev līdzi? Šķiet, viņam patīk daba, — es jautāju, gaidot laimīgu stāstu par kopīgiem plāniem. Madara uz mirkli apklusa, viņas smaids nedaudz nodzisa.
Viņa lēnām samaisīja savu kapučīno ar tējkaroti, it kā vācot domas.
— Mēs ar Andri vairs neesam pāris, — viņa klusi teica.
Es sastingstu. Tas bija kā zibens no skaidrām debesīm. Kā tas ir neesat pāris? Ar vīrieti, kurš, pēc viņas pašas vārdiem, bija “likteņa dāvana”? Viņam nebija sliktu ieradumu, neskraidīja, pelnīja pietiekami, lai nebūtu jādomā par rītdienu. Viņš viņu dievināja, gatavoja viņai vakariņas un salaboja visu, kas mājās salūza. Kas varēja noiet greizi?
Pamanījusi manu neizpratni, Madara rūgti pasmaidīja.
— Es zinu, ko tu domā. Trako no labas dzīves, vai ne? Atrada ideālu vīrieti un pati viņu pameta. Bet es vairs nevarēju. Vienkārši fiziski.
Un viņa man izstāstīja savu stāstu…
Stāstu, kurš, manuprāt, ļoti precīzi apraksta to, kas notiek ar daudzām sievietēm, kuras ir pārkāpušas noteiktu vecuma robežu.
Ūdensrožu dārza stāsts, kas izrādījās purvs
Kad Madara (49) un Andris (57) iepazinās, viņa bija septītajās debesīs. Pēc daudziem laulības gadiem, pilniem emocionālām svārstībām, klusuma un nepieciešamības pastāvīgi kaut ko pierādīt, attiecības ar Andri viņai šķita kā paradīze. Viņš bija miera iemiesojums. Viņa dzīves kredo varēja aprakstīt ar vienu frāzi: “Kaut tikai nebūtu steigas.”
Viņu vakari pagāja pēc viena un tā paša scenārija: vakariņas, televizors, sarunas par sadzīves sīkumiem. Brīvdienās — brauciens uz lielveikalu pēc pārtikas, un pēc tam — atpūta mājās. Andris bija meistars uz visām rokām. Viņš ar prieku rosījās dārzā, kaut ko laboja, būvēja. Viņš radīja mājīgumu. Un sākumā Madara baudīja šo mājīgumu. Viņa domāja: “Lūk, tas ir. Nobriedusi laime. Nekādu drāmu un satricinājumu. Tikai miers.”
Bet laiks gāja, un šis miers sāka viņu nomākt. Pirmais trauksmes zvans atskanēja, kad viņa, iedvesmota no draudzenes, nopirka biļetes uz džeza koncertu.
— Andri, paskaties, kāda grupa atbrauc. Viņus sauc par jaunām zvaigznēm. Mums noteikti jāiet, — viņa ar sajūsmu ierosināja.
Andris paskatījās uz biļetēm, tad uz viņu, un maigi atbildēja:
— Madar, nu kam mums tas pūlis? Troksnis, burzma. Tikai nogursim. Labāk mājās paklausīsimies mūziku, es nopirkšu tavus mīļākos gardumus.
Viņa piekrita. Tiešām, mājās ir mierīgāk.
Pēc tam bija tā pati salsa. Madara jau sen gribēja dejot, jutās, ka viņas ķermenim trūkst kustības, plastiskuma, dzīvības. Kad viņa dalījās šajā idejā ar Andri, viņš sarauca uzacis.
— Dejas? Mūsu vecumā? — viņa balsī nebija ļauna nodoma, tikai patiesa neizpratne. — Tas ir jaunajiem. Vēl sabojāsi muguru. Un kāpēc tev tas vajadzīgs? Tev ar mani ir garlaicīgi?
Lasi vēl: Anna domāja, ka precas ar parastu šoferi, bet laika gaitā atklājās, ka viņš ir pavisam kas cits
Šis jautājums viņai trāpīja zem jostas. Kāpēc viņš salīdzināja viņu gadus? Viņai nebija tuvu 60 kā viņam, bet gan tikai 49. Viņai nebija garlaicīgi ar viņu. Viņai bija garlaicīgi ar sevi blakus viņam. Bet viņa paklusēja un aizgāja uz nodarbībām slepus. Un tur, dejas virpulī, viņa pirmo reizi ilgu laiku sajutās pa īstam brīvi.
Pēdējais piliens bija sapnis par Kanāriju salām
Viņa vairākus vakarus rādīja viņam fotogrāfijas, stāstīja par maršrutiem. Viņas acis mirdzēja.
— Andri, braucam uz nedēļu septembrī? Tas taču ir tāds piedzīvojums! Apmetīsimies mazās viesu mājās, pastaigāsimies.
Viņš ilgi klusēja, skatoties televizora ekrānā. Pēc tam nopūtās, it kā viņa būtu lūgusi viņu lidot uz Mēnesi.
— Madar, nu kāda Kanārija? Tas taču ir tālu, ceļš, nogurums. Biļetes dārgas. Un tur ir kustoņi, odi… Ko mēs tur neesam redzējuši? Koki un ūdens. Mums vasarnīcā ir tas pats. Labāk es pabeigšu lapeni, cepsim tur šašlikus katru nedēļas nogali. Uzticami un bez liekām klapatām.
Un tajā brīdī, pēc Madaras vārdiem, viņā kaut kas pārtrūka. Viņa paskatījās uz šo labo, pareizo, gādīgo vīrieti un ar šausminošu skaidrību saprata, ka viņš ir viņas būris. Skaists, apzeltīts, mājīgs, bet būris. Viņi aizgāja gulēt, Andris aizmiga, bet viņa nē. Beidzot viņa saprata kas ir tā lieta ko viņa nevar viņā izturēt – tā ir garlaicība. Bet otra lieta, kas pateicoties šai izleca gaismā bija Andra krākšana naktī.
Tā nebija klusa šņākšana, tas bija kā buldozers, kas visu nakti strādā zem loga. Nakti no nakts, nedēļu no nedēļas. Tas, kurš to nav izbaudījis, tas to nekad nesapratīs. Tagad viņa saprata, ka pateicoties viņa “garlaicībai un mājās sēdēšanai” viņa sāka domāt – kas ir tas kas sāk viņu atgrūst, kas tik ļoti viņā kaitina. Ja viņa pateiktu: “Andri, es vairs tā nevaru – tu pārāk skaļi krāc”, tas neietu cauri vai ne?
Un tad viņa izdomāja
Vakarā notika viņu pēdējā saruna.
— Andri, es vairs tā nevaru, — viņa sāka.
— Kas noticis? Es kaut ko izdarīju nepareizi? — viņš patiesi nesaprata.
— Tu visu dari pareizi. Tu esi ideāls. Bet man blakus tev ir garlaicīgi.
— Nerunā muļķības. Tu vienkārši esi nogurusi. Es rīt izcepšu tavu mīļāko ābolkūku.
— Lieta nav ābolkūkā, — viņa iesaucās. — Es gribu dzīvot. Es gribu braukt, skriet, skatīties, mēģināt. Nogurt no iespaidiem, nevis no garlaicības. Bet tu gribi tikai sēdēt. Un lai es sēdētu blakus.
(Un tu naktī izgulies, esi priecīgs, bet es neesmu gulējusi dziļā miega jau kopš sākām dzīvot kopā), šo viņa protams neteica, bet klusībā pie sevis nodomāja, kamēr Andris domāja ko viņai teikt.
— Bet tā taču ir laime, — viņš klusi teica. — Miers. Stabilitāte. Mēs taču neesam bērni, lai lēkātu pa kalniem.
— Varbūt tev tā ir laime. Bet man — nē, — viņa teica, un pirmo reizi gada laikā, kopš viņi bija kopā, pateica to kas bija zemapziņa krājies. Ne aiz aizvainojuma, bet no bezizejas.
“Sēž, krakšķ visu nakti līdz pat pašam rītam”
— Saproti, — Madara pabeidza savu stāstu, skatoties man tieši acīs, — viņš nav slikts. Viņš ir brīnišķīgs. Labsirdīgs, bet vājš. Sēž, krakšķ kā buldozers.
Viņa enerģija ir dziestoša enerģija. Bet mana — ir brīvības enerģija. Un tās nav savienojamas.
Es pārāk ilgi dzīvoju “kā vajag”, “bērnu dēļ”, “ģimenes dēļ”. Un tagad, kad bērni ir izauguši un es beidzot varu dzīvot sev, es nevēlos pārvērsties par mājīgu mājsaimnieci, kuras galvenais prieks ir jauna pīrāga recepte. Es gribu iespaidus, pat ja tie būs saistīti ar grūtībām.
Vai enerģija un izgulēšanās ir svarīgāka par stabilitāti?
Pārsteidzoši, vai ne? Sievietes gadiem sūdzas par egoistiem, palaidņiem un tukšrunīgajiem. Un te parādās viņš — kluss, uzticams, gādīgs. Bet izrādās, arī tas nav tas. Bet, ja padomā, viss nostājas savās vietās. Lieta nav tajā, ka Andris ir slikts. Viņš ir lielisks vīrietis tai sievietei, kura meklē tieši tādu mieru un kuras miegs ir stiprāks.
Bet Madarai, kura 49 gados jūt spēku pieplūdumu un vēlmi mēģināt jaunas lietas, viņš kļuva par enkuru, kas vilka viņu uz leju. Jā, viņa varēja braukt viena, tur izgulēties, atpūsties (tikai cik ilgi tā vilktu). Bet Andris nelaida. Sak, bez viņa braukt nedrīkst. Bet pats nebrauc. Apburtais loks.
Šis stāsts nav par labajiem un sliktajiem, bet par enerģiju saderību.
Sieviete 25 gadu vecumā, nogurusi no “jaunajiem un bezjēdzīgajiem”, varbūt arī novērtētu tādu stabilitāti. Bet sieviete pēc 45 gadiem, kura jau izaudzinājusi bērnus, uzbūvējusi karjeru un beidzot nolēmusi dzīvot sev, meklē ko citu. Viņa iespējams vienkārši gribēja būt viena un visa šī krākšana un garlaicība bija tikai iegansts. Iespējams Madara tieši to arī pati saprata, ka viņa vienkārši meklē ieganstu, lai varētu būt viena.
Viņa meklē nevis to, kurš visu izlems viņas vietā, bet gan to, kurš dalīs viņas dzīvesprieku. To, kurš uz piedāvājumu “Bet brauksim” atbildēs: “Brauksim. Kurp?” Viņai ir vajadzīgs partneris interesantai dzīvei, nevis vienkārši “kaimiņš uz dīvāna”. Un tas, man šķiet, ir jauna mūsu laika tendence. Sievietes pēc 40 gadiem aizvien biežāk izvēlas emocionālo un enerģētisko saderību.
Vai jūs esat sastapuši tādus pārus? Ko jūs izvēlētos?
Madaras stāsts kalpo kā spilgts atgādinājums, ka attiecību panākumi nav mērāmi tikai vīrieša “labumā” vai “uzticamībā”, bet gan abu partneru spējā augt un attīstīties vienā ritmā. Ja viens meklē dīvānu un miermīlīgu ostu, bet otrs — izaicinājumu un atvērtu jūru, konflikts ir neizbēgams. Šis lēmums atšķirties, lai arī spēcīgs, ir drosmīgs solis pretī autentiskai un personīgām vērtībām atbilstošai dzīvei. Galu galā, laime nav stabilitāte, bet gan saskaņa ar pašu sevi.
