Arvien vairāk sieviešu pēc 60 gadu vecuma izvēlas patstāvīgu dzīvi, kamēr vīrieši tiecas pēc kopdzīves. Kāpēc tā notiek – izpētīsim
Viena reāla dzīvesstāsta aina: Marija K., 62 gadi, dzīvo viena aptuveni jau 4 gadus. Pirmie mēneši nebija viegli – nevis vientulības, bet gan klusuma dēļ, pie kā viņa nebija pieradusi
Agrāk viņas dienas bija saplānotas: kamēr bērni bija mazi, tā bija aprūpe un audzināšana, pēc tam rūpes par vīru, ēst gatavošana, veļas mazgāšana, uzkopšana, pastāvīga nepieciešamība būt līdzās. Tagad viņa dzīvo citādi. Bērni ir izauguši, izveidojuši savas ģimenes un dzīvo atsevišķi. No rītiem Marija mierīgi dzer kafiju pie loga, nevis lec kājās pēc pirmā vīra sauciena. Vakaros lasa savas iecienītās grāmatas, nesteidzoties gatavot vakariņas. Neviens nesaceļ traci un neizvirza pretenzijas, ja viņa vēlu atgriežas no pastaigas vai izvēlas pavadīt vakaru ar draudzeni.
Gadu pēc tam draudzenes-savedējas sāka viņu iepazīstināt ar vīriešiem. Viens no viņiem, Viktors, bija ļoti pozitīvs cilvēks: inteliģents, uzmanīgs, gādīgs. Viņš ātri piedāvāja dzīvot kopā, solot, ka viņi rūpēsies viens par otru. Bet sieviete atteicās.
– Esmu pārāk ilgi dzīvojusi kāda labā, tagad gribu padzīvot sev.
Viņa nebaidījās no būšanas vienatnē. Gluži pretēji, pirmo reizi daudzu gadu laikā viņa juta brīvību un to, ka viņa nevienam neko nav parādā. Un šis piemērs nebūt nav unikāls. Arvien vairāk sieviešu pēc 60 gadu vecuma izvēlas patstāvīgu dzīvi, kamēr vīrieši tiecas pēc kopdzīves. Kāpēc tā notiek? Izpētīsim.
Ko saka skaitļi
Būšana vienatnē – šis jautājums ar gadiem kļūst arvien aktuālāks. Saskaņā ar socioloģiskajiem datiem, gandrīz ceturtdaļa cilvēku (60+) dzīvo vieni, un 90% no viņiem ir sievietes. Interesanta tendence ir tā, ka sievietes pēc 60 gadu vecuma arvien retāk tiecas pēc kopdzīves ar vīrieti (īpaši, ja viņām pašām ir savs mājoklis).
Galvenais komforta faktors sievietēm pēc 60 gadiem. Viens no galvenajiem sociālajiem faktoriem, kas ļauj vecāka gadagājuma sievietēm justies pārliecinātām un komfortabli patstāvīgā dzīvē, ir finansiālā neatkarība. Agrāk laulība sievietei bieži vien bija ne tikai mīlestības savienība, bet arī ekonomiskās stabilitātes veids. Vīrs pelnīja naudu, nodrošināja ģimeni, bet sieva vadīja saimniecību, māju, rūpējās par sadzīvi un pilnībā nodarbojās ar bērnu audzināšanu.
Ja laulība izjuka vai dzīvesbiedrs aizgāja, sieviete nonāca ārkārtīgi neaizsargātā stāvoklī: viņai bija steidzami jāmeklē jauni ienākumu avoti vai jāpaļaujas uz radinieku un valsts palīdzību. Šodien situācija ir mainījusies. Sievietes dzīves laikā veido karjeru, pelna naudu, iegādājas savu mājokli, uzkrāj ietaupījumus, saņem pensiju. Viņām vairs nav jābūt atkarīgām no vīrieša, lai justos finansiāli aizsargātas.
Šis faktors dod izvēles brīvību. Viņas var atļauties dzīvot tā, kā vēlas: ceļot, nodarboties ar iecienītām lietām, vadīt aktīvu sociālo dzīvi. Viņām nav jāmeklē partneris, baidoties palikt bez iztikas līdzekļiem. Finansiālā neatkarība ļauj arī noteikt personīgās robežas attiecībās. Sievietes vairs nepiekrīt neērtiem kompromisiem un nepacieš diskomfortu tikai tāpēc, lai nebūtu vienas, lai būtu “ķeksīša pēc”.
Ja attiecības nesniedz prieku, viņas var viegli atteikties no kopdzīves, nebaidoties par savu nākotni. Ieradums “pacietīgi ciest” beidzot iet pagātnē.
Sieviešu neatkarība: izvēle vai nepieciešamība
Daudzas sievietes pēc 60 gadiem pirmo reizi daudzu gadu laikā jūt īstu neatkarību. Viņu jaunība pagāja rūpēs par ģimeni, vīru, bērniem. Viņas bija pieradušas citu intereses likt augstāk par savējām. Bet tagad, kad bērni ir izauguši, kad nav nepieciešams ik dienu apkalpot ģimeni, viņas sāk skatīties uz dzīvi citādi.
Viņas var atļauties nodarboties ar to, kas sagādā prieku: ceļot, tikties ar draudzenēm, apmeklēt izstādes, apgūt jaunas prasmes. Viņām nav jāpielāgojas kādam, jāņem vērā sveši ieradumi, jāpacieš sadzīves neērtības un vienkārši pastāvīgi kāds jāapkalpo.
Negatīvā pieredze pagātnē
Daudzām sievietēm laulība neasociējas ar bezrūpīgu laimi, ak, diemžēl. Tā nozīmē ikdienas darbu – fizisku un emocionālu. Pat ja vīrs bija labs cilvēks, viņš reti uzņēmās vienlīdzīgu daļu mājas pienākumu. Un pat ja attiecībās nebija nesaskaņu, sieviete bieži jutās spiesta rūpēties, atbalstīt, izlīdzināt asos stūrus.
Bet galu galā tiek izjaukts līdzsvars: ja strādā abi, lielākā daļa mājas pienākumu joprojām gulstas uz sievietes pleciem. Pēc 60 gadu vecuma daudzas vienkārši nevēlas atkārtot šo pieredzi. Viņas baidās atkal nonākt situācijā, kurā ir bezgalīgi jārūpējas par otru cilvēku, zināmā mērā atstājot novārtā sevi.
Nedaudz par vīriešiem: Kāpēc vīrieši nevēlas palikt vieni
1. Vientulība tiek uztverta smagāk
Vīrieši pēc 60 gadiem vientulību biežāk izjūt kā dzīves jēgas zaudēšanu. Ja sievietei ir draugi, hobiji, saziņa, tad vīrietis bez partneres bieži nonāk zināmā tukšumā.
2. Sociālās saites ir vājākas
Sievietes biežāk saglabā draudzīgas saites, uztur kontaktus ar radiniekiem, piedalās sabiedrības dzīvē. Viņas var satikties ar draudzenēm, parunāt pa tālruni, pierakstīties kursos, atrast sev nodarbošanos un intereses. Vīrieši šajā ziņā ir noslēgtāki. Viņu galvenā saziņa bieži veidojās ap darbu vai ģimeni. Pēc aiziešanas pensijā un sievas aiziešanas daudzi paliek sociālā izolācijā.
3. Pieradums pie aprūpes
Kopš bērnības vīrieši ir pieraduši, ka par viņiem rūpējas. Sākumā māte, pēc tam sieva. Viņi reti veic mājas darbus paši. Viņiem kļūst grūti (lasiet: neērti) gatavot, uzkopt, rūpēties par sevi. Dzīve vienatnē šķiet kā pārbaudījums. Ir izņēmumi, protams, bet pārsvarā tas tā ir. Turklāt vīrieši iet pa mazākās pretestības ceļu – dzīvot ar sievieti ir ērtāk un komfortablāk, nekā “piepūlēties” pašam.
Mēs bieži runājam par vientulību kā par kaut ko negatīvu. Bet vai tas tā ir patiesībā? Vīriešiem būšana vienatnē biežāk asociējas ar jēgas zaudēšanu, sievietēm – ar brīvības iegūšanu. Ja paskatās plašāk, vientulība nav spriedums. Tas ir vienkārši viens no dzīves veidiem. Ir cilvēki, kuri lieliski jūtas vienatnē. Viņi atrod prieku grāmatās, pastaigās, mākslā, saskarsmē ar dabu. Viņi var būt laimīgi, ja blakus nav partnera.
Citiem savukārt ir nepieciešamība pēc tuvības, viņiem ir svarīgi, lai blakus būtu cilvēks, ar kuru var parunāt, pakonsultēties, dalīties priekos un raizēs. Un katrs no mums izvēlas savu ceļu. Mūsdienu tendences liecina, ka sabiedrība kļūst elastīgāka. Arvien vairāk cilvēku izvēlas dalītu dzīvesvietu, “viesu laulības”, kur katram paliek sava telpa.
Sievietes arvien biežāk atsakās no tradicionālās laulības un meklē partneri nevis sadzīvei, bet gan emocionālai tuvībai. Vīrieši, gluži pretēji, sāk novērtēt atbalstu sadzīvē, ko agrāk uzskatīja par pašsaprotamu. Un tā nav attiecību krīze. Tā ir jauna realitāte, vienkārši tāpēc, ka pasaule ir mainījusies. Interesanti, kā jūs attiecaties pret “partnerattiecībām” bez kopdzīves? Padalieties ar savu viedokli šajā jautājumā.
