Gadu. Veselu gadu Maija, mana māsa, baroja mani ar pasakām par remontu savā Imantas dzīvoklī, labi ka tomēr aizbraucu un visu uzzināju
“Katrīna, nu kāda viesošanās, man te putekļi līdz ceļiem, viss plēvē.”
“Ai, nē, šodien gaidu strādniekus, pati sēžu uz čemodāniem.”
“Krāsa ož tā, ka nav ko elpot.”
Sākumā es ticēju labprāt. Maija vienmēr bija haoss. Sākt globālu pārbūvi un apstāties pusceļā – tas ir viņas stilā. Pēc tam es sāku no tā nogurt. “Maija, nu, atļauj es vismaz atbraukšu, palīdzēšu iznest atkritumus?”
“Nē, nē, Katrīna, man brigāde tāda… viņiem nepatīk sveši. Pati tikko panesos.”
Pēdējos pāris mēnešus viņa sūdzējās, ka strādnieki vispār pazuduši, un viņa “dzīvo uz kastēm” vienā istabā, mēģinot visu pabeigt pati. Es ticēju. Es iztēlojos notraipītas sienas, cementa maisus. Tāpēc šodien es arī atbraucu bez brīdinājuma. Nospriedu – pietiek viņai vienai tur. Palīdzēšu. Pasūtīju karsta ēdienu piegādi, lai mēs paēstu šajā haosā, un atvedu podā dārgu monsteru. Mājīgumam. Uz “atjaunoto” dzīvokli.
Es nospiestu zvanu, gatava apmetuma putekļu mākonim un saucienam: “Ak vai es neesmu gatava.” Durvis atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Mārtiņš. Viņam mugurā bija frotē halāts. Ne viņa pelēkais, mājas, bet svešs, balts, acīmredzami sieviešu, kas tik tikko sadevās uz viņa pleciem. No dzīvokļa ieplūda smarža. Ne krāsas. Ne putekļu.
Ieplūda svešas dzīves smarža. Rīta. Tikko vārītas kafijas un kaut kā salda, ziedu. Maijas smaržu. Un zem visa tā – biezs, pazīstams Mārtiņa mīļāko smaržu aromāts. Viņš skatījās uz mani bez pārsteiguma. Tikai ar aizkaitinājumu.
“Katrīna? Tu esi nevietā.”
Man pat rokas nenodrebēja. Es vienkārši skatījos uz viņu. Uz šo balto halātu. Uz viņa basajām kājām uz Maijas priekšnama paklājiņa.
“Remonts,” es teicu. Balss bija sveša, vienmērīga.
Mārtiņš saspieda halāta jostu.
“Katrīna, nevis šeit.”
“Bet kur?” es spēru soli. Ne iekšā. Vienkārši tuvāk.
Es palūkojos viņam pār plecu. Priekšnams bija ideāls. Nekādas plēves. Nekādu maisu. Ideāli izlīdzinātas sienas, jauns lamināts, dārgs spogulis greznotā rāmī. Uz pakaramā karājās viņa mētelis. Viņa. Tas, kurā viņš šodien devās “uz svarīgu tikšanos”. Blakus – viņa zābaki. Glīti stāvēja blakus Maijas mājas čībiņām-zaķīšiem.
“Es atbraucu palīdzēt,” es teicu, ar to pašu beigto, mierīgo balsi. “Māsai. Ar remontu.”
Mārtiņš beidzot novērsa skatienu. Viņam kļuva kauns. Ne par to, ko izdarīja. Bet par to, ka viņu notvēra tik muļķīgi. No dzīvokļa dziļumiem atskanēja miegaina, kaprīza Maijas balss:
“Mārtiņ, kas tur? Ja kurjers, saki, ka mēs guļam!”
Mārtiņš saraustījās un aizvēra durvis. Es paliku stāvēt blāvā kāpņu telpas gaismā. Es neatceros, kā nokāpu. Šķiet, liftu nesaucu. Gāju pa pakāpieniem, stāvu pēc stāva. Mašīnā es noliku maisiņu uz pasažiera sēdekļa. Tur, kur viņš sēdēja šorīt, skūpstot mani uz vaiga un solot “nebūt vēlu”. Paku ar ēdienu es uzmetu uz aizmugurējā sēdekļa. Es braucu uz autopilota. Pasaule sašaurinājās līdz luksoforu sarkanajām ugunīm un slapjam asfaltam.
Es iegāju mūsu dzīvoklī. Šeit smaržoja pēc manis. Un pēc viņa. Mūsu kopējā smarža. Tagad tā šķita viltota, kā lētas smaržas, kas izliekas par dārgām. Es aizgāju uz viesistabu. Pie sienas karājās fotogrāfija: mēs trijatā. Es, Mārtiņš, Maija. Vasaras šašliks. Mēs apskaujamies, smejamies. Maija tur manu roku. Es apsēdos uz dīvāna.
Un sāku atcerēties…
“Aizkavēšos, Katrīna, steidzams projekts.”
“Sestdien nevaru, braucam ar džekiem uz makšķerēšanu.”
“Telefons izlādējās, atvaino, nedzirdēju zvanus.”
Makšķerēšana. Projekti. Svarīgas tikšanās.
Gads. Vesels gads remonta. Vesels gads “svarīgu tikšanos”.
Atsaucās gadījums pirms apmēram trim mēnešiem. Mēs vakariņojām. Mārtiņam vibrēja telefons. “Maija”. Viņš atmeta. Es jautāju: “Vai kaut kas noticis?” Un viņš, nenomirkšķinājis, atbildēja: “Nē, atkal par savu remontu vaid. Es viņai teicu, ka pats piebraukšu, paskatīšos.” Viņš “piebrauca”. Viņa dzīvoja pāris kvartālu attālumā no manis.
Telefons vibrēja uz galda. “Mārtiņš”. Es neatbildēju. Tas vibrēja atkal un atkal. Tad atnāca īsziņa: “Es braucu mājās. Mums jārunā.” Mājās. Viņš nosauca manas mājas par “mājām”. Es gaidīju. Es pat nepārģērbos. Tā arī sēdēju mētelī, skatoties uz ziedu, kas stāvēja uz palodzes. Atslēga slēdzenē pagriezās.
Mārtiņš ienāca. Viņš jau bija savā uzvalkā. Tajā pašā, “svarīgajām tikšanām”. Kaklasaite nedaudz atslābināta. Viņš, acīmredzot, ar bultu izlidoja no viņas, lai paspētu pirms manis. “Katrīna.” Viņš apstājās koridorā. “Tu esi pārģērbies,” es konstatēju. “Ātri.”
“Mums jārunā.”
“Jā. Jā.”
Viņš iegāja istabā. Paskatījās uz mani. “Tas nav tas, ko tu domā,” viņš sāka. Visbanālākā, visžēlākā frāze pasaulē. Viņš novērsa skatienu.
“Ar viņu… citādi. Viņa mani saprot.”
“Saprot.” Es lēnām pamāju ar galvu.
“Tu mūžīgi biji savā darbā, savās domās. Bet Maija…”
“Bet Maija kas?”
Mana jaunākā māsa, kuru es nēsāju uz rokām. “Tu jau esi izvēlējies, Mārtiņ. Tu vienkārši aizmirsi tur savu mēteli, kad steidzies pie manis uz “svarīgu tikšanos”.”
Viņš skatījās uz mani. Un viņa acīs nebija nekā. Viņš paņēma atslēgas no galdiņa, maku. Izgāja. Es pagriezu slēdzeni. Viens apgrieziens. Otrais. Atgriezos viesistabā. Tukšā dzīvoklī. Dzīvoklī stāvēja dūkoņa – tā dūc ledusskapis, kad apkārt vairs nav nekādu skaņu. Es piecēlos. Aizgāju uz vannas istabu.
Es paņēmu melnu atkritumu maisu. Sabēru visu tajā. Viņa čības koridorā. Žurnāls, ko viņš nebija izlasījis, uz dīvāna. Viss lidoja maisā. Pēkšņi iezvanījās mans telefons. Es nodrebēju. Ekrānā spīdēja “Maija”. Es sastingu, turot rokās viņa džemperi. Rokas sīki drebēja. Es nospiestu “pacelt”.
“Katrīna?” māsas balss bija nobijusies, plāna. “Katrīna, kur tu esi? Mārtiņš atnāca, viņš… viņš ir jocīgs. Ko tu viņam teici?”
Es klusēju. Es vienkārši klausījos viņas balsī. Māsas balsī.
“Katrīna, vai tu biji pie manis?”
“Es biju.”
“Kāpēc tu atbrauci? Es taču teicu, man remonts!”
“Remonts?” es pārjautāju, un mana balss bija zema, aizsmakusi. “Maija, tev priekšnamā karājas Mārtiņa mētelis.”
“Katiņ, piedod! Es negribēju! Tas… tas pats no sevis sanāca!”
Atkal. Viņiem bija viens scenārijs diviem. Sarunu neturpināju. Es paskatījos uz fotogrāfiju pie sienas. Mēs trijatā. Smejamies.
“Es visu sapratu, Maija.” Es mierīgi paņēmu telefonu otrā rokā. Es nospiestu “beigt zvanu”.
Un uzreiz bloķēju viņas numuru. Pēc tam bloķēju Mārtiņa numuru. Es paņēmu fotogrāfiju no sienas. Izņēmu bildi no rāmja. Salocīju to uz pusēm. Un vēlreiz. Pēc tam paņēmu otro atkritumu maisu. Un trešo. Es strādāju visu nakti. No rīta dzīvoklī vairs nebija nekā, kas atgādinātu . Trīs milzīgi melni maisi stāvēja pie durvīm. Es iznesu maisus uz kāpņu telpu. Izsaucu kravas taksometru.
Bija auksts, agrs rīts. Sētnieks slaucīja asfaltu. Es noliku tos pie ieejas. Ne pie miskastes. Vienkārši pie ieejas. Varbūt kāds paņems. Es atgriezos tukšā, tīrā dzīvoklī. Smaržoja tikai pēc manis. Un pēc grāmatu putekļiem. Es atvēru visus logus. Vējš staigāja pa dzīvokli, klapējot skapju durvis. Tās pašas mēbeles, ko mēs izvēlējāmies ar Mārtiņu. “Uz visiem laikiem.”
Es aizvēru logus. Kļuva kluss. Es aizgāju uz virtuvi un mehāniski ieslēdzu kafijas automātu. Tas iedūcās. Viņa mīļākā šķirne. Es to izslēdzu. Izmetu pupiņas. Uzvārīju sev parasto paciņu. Apsēdos pie galda. “Tu esi kā statuja.” “Viņa ir silta.”
Varbūt viņiem ir taisnība? Varbūt es tik ļoti iedziļinājos “stiprā, gudrā Katrīna” tēlā, ka pārstāju būt īsta? Es tā ilgi biju atbalsts visiem – viņam ar viņa “projektiem”, Maijai ar viņas mūžīgajām “problēmām”, mammai… Telefons iezvanījās. Es zināju, kas tas ir.
“Mamma”.
Lasi vēl: Tie neuzdīgs pat mitrā pagrabā – viens zariņš šī zaļuma saglabā kartupeļus līdz pavasarim
Es atbildēju. “Katrīna! Katiņ, kas jums noticis?” Viņas balss bija nobijusies, bet ne līdzjūtīga. Apakšā zem tās bija kaut kas.
“Maija zvanīja.” Ne “Kas tev noticis?”. Bet “Ko tu esi sastrādājusi?”.
“Mamma,” es iedzēru malku kafijas. Dzēriens bija bezgaršīgs. “Mārtiņš ar Maiju…”
Es gaidīju pauzi.
“Ak, Dievs…” mamma izdvesa. “Maijiņa… Viņa tāda… Viņa taču mūžīgi iemīlas nepareizajos. Bet Mārtiņš…”
Viņa. Viņus. Attaisnoja.
“Katrīna, nu ko tu kā bērns!” mātes balss kļuva spēcīgāka. Tajā parādījās pazīstamais metāls. “Nu, notika. Vīrieši ir vīrieši. Bet Maija… viņai vienmēr bija grūtāk nekā tev. Tu mums esi gudriniece, stipra. Bet viņa …” “Silta”. “Vāja”. “Tev jābūt gudrākai,” māte runāja. “Parunājiet. Apsēdieties trijatā. Ģimene ir galvenais.”
“Es nevienam neko neesmu parādā.” Es to pateicu un pati brīnījos, cik stingri tas izklausījās. “Es vienmēr biju tā, kurai jābūt parādā. Jāsaprot. Jāpiedod. Jābūt stiprai. Pietiek.”
Es paskatījos uz savu atspulgu izslēgtā televizora tumšajā ekrānā. “Mammu. Es negribu par to runāt.” Es noliku klausuli.
Es sēdēju savā tukšajā, tīrajā dzīvoklī. Pirmo reizi desmit gados neviens negaidīja, ka es būšu “gudra”. Neviens neprasīja, lai es būtu “silta” vai “stipra”. Viņi visi izvēlējās viens otru. Viņi atstāja mani mierā.
🌻 Jauna dzīve: Pēc klusuma
Pagāja pusgads. Es iesniedzu visu oficiāli tajā pašā dienā. Viss notika ātri. Dzīvoklis bija mans, pirkts pirms laulības. Nebija ko dalīt, izņemot pāris vāzes un katlu komplektu. Viņš pat neaizbrauca pakaļ tiem maisiem, ko es izliku. Pirmais mēnesis bija līdzīgs lipīgam, sliktam sapnim. Es gāju uz darbu. Atgriezos. Ēdu kaut ko, kas nopirkts pa ceļam. Gāju gulēt.
Ledusskapja dūkoņa kļuva par manu vienīgo kaimiņu. Mamma zvanīja vēl dažas reizes. Ar to pašu prasību – “būt gudrākai”. Es pārstāju celt. Pēc tam viņi visi pazuda. Es nemainīju darbu. Neaizbraucu uz citu pilsētu. Es vienkārši dzīvoju. Es izmetu veco dīvānu, uz kura sēdējām ar Mārtiņu. Nopirku sev jaunu, dziļu krēslu un stāvlampu.
Sāku lasīt grāmatas, ko viņš sauca par “garlaicīgām”. Nopirku sev labu atskaņotāju un klausījos to kas man patika. Sestdienās es sāku iet uz tirgu un pirkt svaigus ziedus. Ne kādam. Sev. Dzīvoklī sāka smaržot citādi. Pēc vecu lappušu putekļiem, vaska un citroniem. Es pieradu. Pie svešu soļu trūkuma koridorā. Pie to, ka nav jāatskaitās, kāpēc esmu “atkal nogurusi”.
Un vakar atkal zvanīja mamma…
Es nebiju cēlusi piecus mēnešus. Šoreiz es atbildēju. Viņas balss bija citāda.
“Katrīna, meitiņ.”
Es klusēju.
“Es tā vairs nevaru. Viņi mani novedīs.”
“Kas “viņi”?” es jautāju vienaldzīgi.
“Maija! Un Mārtiņš tavs! Viņi taču… viņi taču kā suņi!”
Es klausījos. “Tas viņu “siltums”… zini, par ko tā izrādījās? Viņš viņai pārmet, ka viņš dēļ viņas “visu pazaudēja”. Bet viņa., ka viņš viņu nenovērtē! Ka viņš viņu salīdzina ar tevi.” “Viņš teica, ka tu biji… īsta. Bet Maija – tukša. Bet viņa viņam sejā meta, ka viņš ir vienkārši vecs neveiksminieks, kurš pakļāvās svaigai gaļai!”
“Mamma. Kāpēc tu man to stāsti?”
“Katrīna. Viņa viņu izmeta un viņš atnāca pie manis. Dzīvo pie manis viesistabā. Bet Maija man zvana simts reizes dienā, prasa, lai es viņu atgrieztu. Es esmu starp viņiem, kā…”
“Kā starp mums toreiz?” es klusi jautāju.
Mamma apklusa.
“Tu taču toreiz izvēlējies. Tu teici, ka Maija “vāja”. Bet es “stipra”. Nu tad esi tagad stipra viņu dēļ.”
“Katiņ! Viņš taču… viņš par tevi jautāja. Saka, sapratis visu. Kļūdījies. Grib parunāt…”
“Nē.”
“Kas “nē”?”
“Viņš ar mani nerunās. Un tu nerunāsi. Es to negribu zināt.”
“Es vairs neesmu “gudrā” un ne “stiprā”. Es vienkārši… dzīvoju. Tu pati visu izlēmi pus gadu atpakaļ. Kad teici, ka man jāpiedod.”
Es noliku klausuli. Piegāju pie loga. Vakars metās. Pilsēta iededza ugunis. Es novērsos no loga. Ieslēdzu stāvlampu. Paņēmu grāmatu. Dzīvoklī bija kluss. Un tas bija labs klusums.
