Vai esat kādreiz pamanījuši, ka visvienkāršākās darbības var šķist pilnīgi dīvainas kādam no citas kultūras? Pārtikas preču novietošana uz balkona ziemai, apavu novilkšana gaitenī vai kotlešu ņemšana līdzi ceļojumam konteinerā — kas tur tik dīvains?
Bet mēģiniet to izskaidrot kādam no Salvadoras vai Ķīnas. Tagad iedomājieties, cik daudzi no viņu paradumiem rada mums tādu pašu apjukumu. Kur ir tā neredzamā robeža starp “normālu” un “kā tas var būt”? Noskaidrosim to.
ASV
Latviešu ģimenes attiecību un bērnu audzināšanas koncepcija Amerikā vienkārši nedarbojas. Tas, ko mēs uzskatām par vienkāršu pamācīšanu, tur tiek uztverta kā nopietna problēma. Pietiek ar skarbu toni, rokas mājienu vai kādu vārdu, lai sieviete sazinātos ar tiesībsargājošajām iestādēm. Un viņi viņai neatteiks.
Interesanta ir arī viņu attieksme pret kaimiņu privātumu. Latvijā, lai gan ir ierasts zināt visu par visiem — kas pie kura dodas ciemos, ar ko viņi satiekas, cik daudz viņi nopelna — amerikāņi ievēro distanci. Interesēties par citu cilvēku lietām tiek uzskatīta par nepieklājīgu un dažos gadījumos pat nelikumīgu.
Lasi vēl: Vienkārša tējas cepumu recepte, kas pagatavota no parastām sastāvdaļām
Ķīna
Viens Honkongas iedzīvotājs, kurš 10 gadus dzīvoja Latvijā, nekad nav pieradis pie dažām mūsu paražām. Visvairāk viņu pārsteidza magoņu sēklu cepumu pieejamība parastajos veikalos.
Ķīniešiem tas ir tabu. Magoņu sēklas ir stingri aizliegtas: tās nedrīkst audzēt, pievienot pārtikai vai izmantot jebkādā veidā. Tas izriet no vēsturiskās Opija laikmeta, kad valsts zaudēja teritoriju un pārvērtās līdz nepazīšanai. Tāpēc pat magoņu sēklas uz bulciņas ķīniešiem izraisa instinktīvu nemieru.
Otra lieta, kas viņu mulsināja, bija mūsu ieradums staigāt basām kājām mājās. Ķīnā tas tā nav. Tur viņi mierīgi valkā ielas apavus virtuvē, viesistabā un sēž pat dīvāna. Basas kājas mājā ir sliktas manieres. Laika gaitā viņš saprata: latviešiem mājas nav tikai vieta, kur gulēt. Tā ir telpa, kuru viņi iekārto ar mīlestību, ieguldot tajā laiku un naudu, pat ja tā tiek īrēta. Mājoklim jābūt siltam, tīram un mājīgam. Līdz ar to radies ieradums novilkt apavus tieši gaitenī.
Vēl viena mistērija: dāvanas. Latvijā ir ierasts, dodoties ciemos, ņemt līdzi kaut ko simbolisku: konfektes, vīnu, ziedus. Ķīnā dāvina tikai noderīgas lietas: sojas mērci, olas, eļļu, etiķi. Kaut ko tādu, kas noteikti noderēs mājās.
Un soliņi pie dzīvokļu ieejām ķīnietim bija atklāsme. Kam tie paredzēti? Kāpēc cilvēki uz tiem sēž jebkuros laikapstākļos? Tikai pēc dažiem gadiem viņš saprata: tie nav tikai soliņi. Tā ir sociāla institūcija. Šeit cilvēki uzzina jaunumus, apspriež cenas veikalos, satiek mīļākos un pulcē pusaudžus.
Latīņamerika
Stāsts par to, kā ziemā var droši staigāt pa aizsalušas ūdenstilpnes virsmām. Doma par pastaigu pa upēm vai ezeriem it kā pa cietu zemi mulsināja latīņamerikāņus. Tas šķita kā sižets no Holivudas trillera. Viņi bija tikpat pārsteigti, ka latvieši var sēdēt aukstumā bez cepures un joprojām priecāties par siltāku laiku.
Balkona izmantošana kā dabisks ledusskapis arī šķita fantāzija. Doma par ēdiena katla novietošanu uz balkona un ledusskapja aizmirstību radīja daudz jautājumu.
Eiropa
Latvijas ceļotāja, kas dzīvo Spānijas, saskārās ar neizpratni, kad viņa vietējiem iedzīvotājiem stāstīja par tradīciju rīkot atvadu mielastu tieši kapsētā. Itāļi bija mulsumā: kā gan var ēst starp kapiem? Arī viņi rīko atvadu mielastu, bet vienmēr citā vietā. Kāds britu ceļotājs Latvijā bija neizpratnē: kāpēc cilvēki ņem ēdienu līdzi vilcienā vai lidmašīnā? Galu galā, to var pasūtīt. Viņš nesaprata, vai tās ir bailes no slikta ēdiena vai vēlme ietaupīt naudu?
Vēl viens jautājums ir latviešu sieviešu izskats. Ārzemnieki bieži domā, ka latviešu meitenes pastāvīgi ģērbjas koši un rūpējas par sevi tikai tāpēc, lai piesaistītu vīriešus. Patiesībā daudzām sievietēm vienkārši patīk izskatīties skaistām; tam nav nekāda sakara ar partnera meklēšanu.
Kas mūs pārsteidz eiropiešos
Kāda latviete, kas dzīvo Itālijā, pamanīja vairākas lietas, kas pārsteidz mūsu tautiešus. Pirmkārt, higiēnas līdzekļu televīzijas reklāmas, kurās ir ļoti reālistiskas demonstrācijas. Tās tiek rādītas vakariņu laikā, kad visa ģimene sēž pie galda. Otrkārt, itāļu sievietes mierīgi apspriež sieviešu tēmas, ēdot vīriešu priekšā. Vīrieši nekautrējas; gluži pretēji, viņi iesaistās sarunā un komentē. Tas bija neparasti latviešu sievietei.
Trīsdesmitgadnieki itāļu vīrieši var viegli teikt, ka dzīvo kopā ar vecākiem, lai ietaupītu naudu. Latvijā šāda pieauguša vīrieša atzīšanās daudziem šķistu dīvaina.
Vācijā arī ir ierasts ziņot likumsargiem par kaimiņiem jebkāda iemesla dēļ: par zieda plūkšanu, skaļas mūzikas atskaņošanu automašīnā, suņa ”dāvanu” nesavākšanu. Likumsargi reaģē uz katru izsaukumu, jo vāciešiem kārtība un noteikumu ievērošana ir dzīves pamats.
Dienvidkorejā latviešus pārsteidz ieradums pusdienu pārtraukumā apmeklēt kosmetologu un pastāvīgā formalitāte. Korejieši, runājot, paklanās, padod lietas ar abām rokām un ievēro daudzus pieklājības noteikumus. Latviešiem tas šķiet pārāk teatrāli, bet Korejā tā ir norma, kas izsaka cieņu.
Tad kas par lietu? Viss ir vienkārši: katra kultūra rada savus noteikumus. Un tas, kas dažiem šķiet dabisks, citi uztver kā kaut ko nesaprotamu vai pat mulsinošu. Ziemā mēs liekam ēdienu uz balkona — ķīnieši nesaprot. Vācieši saka patiesību — mēs to uzskatām par sliktu rīcību ziņot par sīkiem pārkāpumiem.
Bet vai tā ir slikta lieta? Varbūt tieši šīs atšķirības padara pasauli interesantāku. Svarīgākais ir atcerēties, ka tava norma ne vienmēr ir norma visiem. Un tā vietā, lai vērtētu, ir vērts mēģināt saprast. Lai gan, atzīstiet to, dažreiz tas ir neticami grūti.
