Elēna vienmēr lepojās ar to, ka ir tālbraucēja sieva. Divdesmit gadus viņa pavadīja un sagaidīja Andri, kamēr viss atklājās…
Viņa forma, kas smaržoja pēc dīzeļdegvielas, bija tikpat neatņemama viņu dzīvokļa sastāvdaļa kā vecais fikuss pie loga. Bet tagad formas mājās nebija. Andris bija “reisā”. Viņš nebija zvanījis jau trīs dienas.
Parasti viņa neuztraucās – sakari mežā ir kaprīza lieta. Taču pēdējā sarunā, pirms nedēļas, viņš sūdzējās ka neesot labi. “Spiediens, Elēn, laikapstākļi,” viņš teica aizsmakušā balsī. Trauksme, ko viņa dzenāja prom no sevis, pienāca pārāk tuvu. Šajā dzīvoklī vienmēr kaut kas nebija kārtībā, kad viņš aizkavējās.
Roka pati sniedzās pēc telefona. Viņai bija uzņēmuma numurs, kurā viņš bija reģistrēts – to publiski neatklāšu. Divdesmit gadu laikā viņa tur nebija zvanījusi ne reizi. Andrim nepatika, ka viņu “traucē sīkumu dēļ”.
— J, lūdzu, — atbildēja nogurusi vīrieša balss.
— Labdien, es… es atvainojos. Esmu Andra Valtera sieva. Viņš ir reisā… Es tikai gribēju uzzināt, vai viss ir kārtībā? Viņš nav zvanījis trīs dienas.
— Kuru? — balsī iezagās pārsteigums.
— Andri Valteru.
Otrā klausules galā smagi nopūtās.
— Sieviete, jūs kaut ko esat sajaukusi. Mums nav tāda darbinieka.
— Kā nav? — nočukstēja Elēna. — Viņš divdesmit gadus ir pie jums…
— Minūti. Paskatīšos datubāzē. Uzvārds?
— Valters.
Bija dzirdams, kā vīrietis sit pa taustiņiem.
— Tā… Andris Valters. Patiešām, bija pie mums. Tikai…
Dispečers apklusa.
— Kas “tikai”? — jautāja Elēna, jūtot, ka grīda slīd no zem kājām.
— Andris Valters pēc paša vēlēšanās tika atlaists pirms divdesmit gadiem. Tieši pirms divdesmit gadiem un trim mēnešiem.
Klausule lēnām sāka slīdēt ārā no viņas atslābušās rokas. Divdesmit. Gadi. Elēna apsēdās uz krēsla priekšnamā. Un kā ar naudu? Pārskaitījumiem? Viņa stāstiem par vētrām un slidenajiem ceļiem? Viņš aizbrauca ik pēc pusgada. “Reisā, Elēn.” Viņas vīrs devās “reisos”. Kur? Divdesmit gadus viņš kaut kur devās.
Viņa piecēlās kā sapnī. Iegāja istabā. Lūk, viņa galds. Vecs, smags, no tumša koka. Viņš to sauca par “kapteiņa galdu”. Tas vienmēr bija aizslēgts. “Personīgā telpa, Elēn. Dokumenti. Kartes.” Viņa divdesmit gadus bija “tālbraucēja sieva”. Viņa cienīja viņa personīgo telpu.
Tagad viņa piegāja pie galda. Pastiepās pēc vāzītes augšējā plauktā. Pacēla to. Tur, putekļos, gulēja maza atslēdziņa. “Atslēga ārkārtas gadījumiem,” viņš smējās. Viņa ievietoja atslēgu atslēgas caurumā. Slēdzene nočaukstēja. No atvilktnes smaržoja pēc veca papīra un vēl kaut kā… sveša. Augšējā atvilktne bija tukša. Pāris vecu rēķinu. Viņa izvilka apakšējo. Dziļa, slēpta.
Un tur…
Tur gulēja fotogrāfiju paciņa, sasietas ar aptiekas gumiju. Lēts telefons. Un veca piezīmju grāmatiņa plaisātā dermatīna vāciņā. Viņa izvilka fotogrāfijas. Lūk, Andris. Viņas Andris. Viņš stāvēja, apkampis kādu tumšmatainu sievieti, un smaidīja tā, kā nekad nebija smaidījis viņai. Sievietei rokās sēdēja mazs bērns.
Aizmugurē ar nevienmērīgu rokrakstu bija uzrakstīts: “Dēliņam Gustavam 1 gadiņš.” Fotogrāfija bija svaiga. Glancēta. Elēna pārlūkoja pārējās. Andris uz kādas mājas fona. Andris ar to pašu sievieti un vecāku zēnu. Andris tur rokās… vēl vienu zīdaini. Elēna apsēdās uz grīdas. Viņa paņēma rokās telefonu. Ieslēdza. Paroli tas neprasīja. Kontakti. Saraksts bija īss.
“Elēna (sieva Liepājā)”.
“Zane (sieva Valmierā)”.
“Katrīna (Rīga)”.
Trīs īsas rindiņas. Viņa atvēra piezīmju grāmatiņu. Tas nebija parasts žurnāls. Tas bija grāmatvedības žurnāls. Viņa roka. Akurāts, oficiāls rokraksts. Elēna paskatījās uz kalendāru pie sienas. Bija maija beigas. Saskaņā ar grafiku viņam vajadzēja būt Itālijā. Viņa atkal satvēra podziņtelefonu. Pēdējie zvani.
“Zane (sieva Valmiera)” — pirms 5 dienām. 20 neatbildēti.
“Katrīna (Rīga)” — pirms 3 dienām. 10 neatbildēti.
Grafiks salūza. Viņš neaizbrauca uz Itāliju. Viņš palika Valmierā. Elēna piecēlās. Viņa vairs nebija tālbraucēja sieva. Viņa bija vienīgā, kas nezināja, kur viņš ir. Divdesmit gadus viņa gaidīja viņu no “reisiem”. Pietiek. Elēna atvēra skapi un izņēma savu ceļojumu somu. Viņa paskatījās uz savu mājas halātu. Novilka to. Uzvilka stingru kleitu. Viņa piegāja pie spoguļa. Uz viņu skatījās padzīvojusi, nogurusi sieviete.
Viņa paņēma telefonu. Atvēra “Elēna (sieva Liepāja)” un izdzēsa vārdu “sieva”. Vilciens vilkās, šķiet, mūžību. Pēc tam pārsēšanās, un atkal riteņu klaboņa. Elēna negulēja. Viņa sēdēja sānu plauktā pie loga. Viņa vēroja, kā viņas aukstās, ierastās ainavas nomaina sveši, saules pielieti lauki. Rokā viņa cieši turēja to telefonu. Tas bija viņas vienīgais kompass šajā jaunajā realitātē.
Viņa ieradās agri no rīta. Pilsēta apdullināja viņu ar karstumu, putekļiem un kņadu. Viņa zvanīja uz 113 tieši no Andra telefona.
— Labdien. Es meklēju vīru. Andris Valters. Viņš… viņam vajadzēja būt pie jums, pirms piecām vai sešām dienām. Es nevaru sazvanīt.
Viņa runāja vienmērīgi.
— Minūti, — atbildēja otrā galā. — Jā, bija izsaukums. Pirms piecām dienām. A.V., Piecdesmit pieci gadi.
— Kur? — viņa jautāja, ieķērusies klausulē.
Taksometrs traucās pa ielām, kuras viņa nepazina.
— Jūs kas esat?
— Es… sieva.
— Apmeklējuma stundas ir beigušās.
— Es braucu visu dienu. Lūdzu.
Sieviete nopūtās.
— Trešais stāvs, pa kreisi. Tikai tur viņam jau sēž sieva. Zane. Nezinu, kā jūs…
— Es zinu. Paldies.
Elēna uzkāpa pa kāpnēm. Kājas bija kā vate, bet viņa gāja. Koridorā, uz cieta soliņa, sēdēja sieviete. Tā pati, tumšmatainā, no fotogrāfijām. Viņa bija jaunāka par Elēnu gadiem desmit, bet tagad izskatījās nomocīta. Blakus viņai stāvēja termoss. Viņa pacēla uz Elēnu acis. Elēna piegāja un apsēdās blakus. Viņas klusēja.
— Kā viņš? — jautāja Elēna.
Sieviete nodrebēja, izdzirdot viņas balsi. Viņa uzmanīgi paskatījās uz Elēnu. Uz viņas stingro kleitu, uz ceļojumu somu pie kājām.
— Jūs… kas esat? — viņa nočukstēja.
— Esmu Elēna.
— Es zināju, ka tu esi, — viņa teica. — Viņš teica, ka tu… esi kā māsa. Ka sen jau nekas vairs nav.
— Viņš man teica, ka dodas reisā, — vienmērīgi atbildēja Elēna.
— Reisā? — Zane rūgti pasmaidīja. — Viņš devās “komandējumā”. Tā viņš to sauca.
— Par ko viņš strādāja? — jautāja Elēna.
— Viņš bija… regulētājs. Gandrīz galvenais. Auto daļu veikalā. Ļoti labi pelnīja. Bija neaizstājams.
Divdesmit gadi. Divdesmit gadus viņas “tālbraucējs”. — Viņš atbrauca pirms trim nedēļām, — turpināja Zane. — Teica, no tevis. “Atritinājies”. Bet pirms piecām dienām… Tieši mājās.
Viņas atkal apklusa. Divas sievietes pie durvīm. Pēkšņi Elēnas kabatā, viņas somā, sazvanījās telefons. Tas pats, telefons. Zane nodrebēja no pazīstamās skaņas. Elēna to izvilka. Ekrānā spīdēja: “Katrīna (Rīga)”.
— Tas… — nočukstēja Zane, atpazīstot aparātu. — Tas ir viņa?
Elēna pamāja.
— Katrīna no Rīgas, — teica Elēna, skatoties ekrānā. — Zvana bez apstājas.
— Viņš arī viņai… arī? — Zane paskatījās uz Elēnu.
Elēna pamāja.
— Tā ir… viņa pirmā. Pirms manis. No viņas viņš aizgāja pie manis, — nočukstēja Zane. — Un pēc tam… pēc tam, acīmredzot, arī no manis sāka iet “reisā”.
Elēna paskatījās uz durvīm.
— Un viņa zina, ka viņš ir šeit?
— Nē. Viņš viņai teica, ka… ir reisā.
Telefons Elēnas rokā atkal sāka zvanīt.
Zane skatījās uz Elēnu.
Elēna nospieda zaļo pogu.
— Klausos.
Otrā klausules galā atskanēja prasīga sievietes balss.
— Andri, tu esi pilnīgi aptraucies? Kāpēc tu neatbildi? Kur ir nauda?
— Tas nav Andris, — lēnām teica Elēna.
Klausulē iezagās spriedze.
— Bet kas? — balss kļuva aizdomīga.
— Mani sauc Elēna. Esmu no Liepājas.
Sieviete otrā klausules galā atausa.
— Tā… tā esi… tu?! — Katrīna, šķiet, apsēdās. — Viņš… viņš ir pie tevis? Viņš taču ir reisā!
— Viņš nav reisā, Katrīn, — teica Elēna. — Viņš nekad nav bijis reisā.
— Kā tas?
Elēna runāja sausiem, precīziem faktiem. Katrīna klusēja.
— Es… es nesapratu, — viņa beidzot teica. — Viņš taču… Bet tu… tu visu zināji?
— Es uzzināju pirms dienas, — atbildēja Elēna. — Kad piezvanīju uz viņa uzņēmumu. Kurā viņš nestrādā divdesmit gadus.
— Divdesmit?! — iesaucās Katrīna. — Viņš man teica, ka no tevis pirms desmit gadiem…
Zane, kas sēdēja blakus, ierāva galvu plecos.
— Un man viņš teica, ka no tevis, — klusi teica Zane klausulē.
Iestājās gara pauze. Trīs sievietes, kuras saistīja viens vīrietis, pirmo reizi atradās vienā… telpā.
— Ak dievs, — nočukstēja Katrīna. — Tātad viņš… viņš taču…
— Viņš strādāja par šoferi, — teica Zane.
Elēna aizvēra acis. Mazbērni. Lūk, arī mazbērni. Viņas pašas dēls, arī pieaudzis, bet Andrim bija mazdēls.
— Vai viņš vismaz… redzēja viņu? — jautāja Elēna.
— Vienu reizi! — teica Katrīna klausulē. — Maijā.
Elēna pārtrauca sarunu. Katrīnas telefons apklusa. Viņš palika. Viņš palika ar viņām visām. Un tagad viņām nācās tikt galā ar to, ko viņš atstāja krastā. Elēna piecēlās. Paņēma savu somu. Viņa atstāja viņu sēžam un aizgāja. Viņa iekāpa taksometrā un devās uz dzelzceļa staciju. Viņa atgriezās savā dzīvoklī. Dzīvoklis bija pilns ar viņa mantām. Viņa sporta bikses, ko viņš uzvilka, atbraucot. Viņa grāmatas. Elēna atvēra skapi.
Viņa metodiski salika visu lielā, vecā čemodānā. Fotogrāfijas rāmjos. Viņa aiznesa šo čemodānu pie atkritumu tvertnēm. Neatstāja blakus, bet iebāza tieši konteinerā. Atgriezās mājās. Dzīvoklī kļuva tukšs, bet kaut kā… vieglāk. Viņa uzvārīja tēju un apsēdās pie loga. Pirmo reizi divdesmit gados viņa negaidīja.
Atskanēja zvans. Viņa pacēla klausuli.
— Klausos.
— Elēna? — klausulē bija sveša, lietišķa sievietes balss. — Jūs traucē no bankas.
— Es jūs nepazīstu.
— Toties mēs pazīstam jūs, Elēna. Mēs nevaram sazināties ar Andri Valteru. Uz viņa numuru atbild kāda nelaipna sieviete.
— Andris Valters ir prom — viņa teica vienmērīgi.
— Mūs tas maz uztrauc, — atcirta balss. — Viņam ir kredīta maksājumu kavējums. Liela kredīta.
— Es neņēmu kredītus, — teica Elēna.
— Jūs ne. Bet viņš – jā. Biznesa attīstībai. Viņš to ņēma pret ķīlu… — balss uz brīdi apklusa, pārbaudot datus, — … pret dzīvokļa ķīlu. Un kā galvotājs…
Elēna klusēja.
— Kā galvotājs, Elēna, stājāties jūs. Jūsu dzīvoklis tagad arī ir šī parāda nodrošinājums.
Klausule otro reizi nedēļas laikā sāka izslīdēt no viņas rokas.
— Mums ir visi dokumenti, — auksti teica balss. — Ģenerālpilnvara no jūsu vārda, notariāli apstiprināta.
Acīmredzot, pirms viena no “reisiem”. Elēna paskatījās uz savu fikusu. Viņas vīrs devās “reisos” divdesmit gadus. Un tikai tagad viņa saprata, ka viņš ne tikai…
