Tagad Laura saprata. Pārāk vēlu, bet saprata. Vecmāmiņa nebrīdināja par vietu. Brīdināja par to, kas gaida iekšpusē. Par aukstumu, ko nav iespējams sasildīt
Laura apgriezās uz otra sāna un atkal atvēra acis. Pulkstenis rādīja pusčetrus naktī. Miegs nenāca. Aiz loga čaukstēja lapas, vējš dzina pa asfaltu lietus paliekas. Rudens ienāca savās tiesībās — auksts, slapjš, neomulīgs. Rīt ir kāzas. Nē, jau šodien. Pēc dažām stundām sāksies jauna dzīve. Laura aizvēra acis, mēģinot nomierināties. Taču domas drūzmējās, neļaujot atslābināties. Kleita, frizūra, viesi, mašīnas, restorāns — viss saplānots pa minūtēm. Atlika tikai sagaidīt rītu.
Miegam nākot negaidīti. Laura iekrita tumsā un atradās pazīstamā vietā. Vecmāmiņas mājā. Tajā pašā, kur pavadīja bērnību, kur smaržoja pēc āboliem un svaigas maizes. Laura stāvēja uz sliekšņa, skatoties uz lieveni. Tur sēdēja vecmāmiņa. Elvīra kundze izskatījās tāpat kā dzīves laikā — sirmi mati, glīti savākti zem lakata, mierīga seja, laipnas acis. Tikai skatiens bija cits. Trauksmains. Nopietns.
Laura spēra soli uz priekšu, gribēja sākt runāt, bet vecmāmiņa pacēla roku. Elvīra kundze skatījās tieši mazmeitā, nemirkšķinot.
— Neej tur, — vecmāmiņa teica klusi, bet skaidri.
Laura sastinga. Vairs nekas. Nekādu paskaidrojumu, nekādu žestu. Tikai šie divi vārdi. Elvīra kundze izšķīda gaisā, un Laura pamodās. Laura apsēdās gultā, ar rokām apķērusi ceļgalus. Aiz loga jau ausa rīts. Pelēks, blāvs rīts sūcās cauri spraugām aizkaros. Sapnis bija tik spilgts, ka šķita realitāte. Vecmāmiņas balss skanēja ausīs, vārdi atkārtojās atkal un atkal.
Neej tur.
Laura pārlaida roku sejai. Elvīra kundze aizgāja pirms diviem gadiem. Klusi. Laura ilgi netika tam pāri. Vecmāmiņa bija vienīgais cilvēks, kurš mazmeitu vienmēr saprata bez vārdiem. Tagad Elvīras kundzes vairs nebija. Palika tikai atmiņas. Un sapņi. Iezvanījās telefons. Draudzene Dace rakstīja: «Celies, līgava! Pēc stundas būsim klāt! Šodien ir tava diena!»
Laura nopūtās un piecēlās no gultas. Bija jāsagatavojas. Sapnis — tas ir tikai sapnis. Nogurums, pārdzīvojumi. Nekas neparasts pirms tik svarīgas dienas. Rīts paskrēja steigas pilns. Draudzenes ienāca dzīvoklī ar dzirkstošo un ziediem. Frizieris jau kārtoja instrumentus, vizāžists pārbaudīja kosmētiku. Laura apsēdās krēslā, aizvēra acis un atļāva ar sevi darīt visu, ko vien vēlas. Mati, grims, kleita — katru posmu pavadīja draudzeņu sajūsmināti komentāri.
— Laura, tu esi kā princese!
— Kleita vienkārši pasaka!
— Mārtiņš izkusīs!
Laura skatījās uz savu atspulgu spogulī un sevi neatpazina. Baltā kleita, glīta frizūra, viegls grims. Viss izskatījās ideāli. Kāpēc gan iekšpusē ir tik auksti? Līgavainis ieradās laikā. Mārtiņš izskatījās laimīgs. Uzvalks sēdēja nevainojami, smaids nepameta seju. Mārtiņš apskāva līgavu, iečukstēja kaut ko mīļu. Laura atbildēja ar smaidu, bet iekšpusē saglabājās dīvains saspringums.
Ceremonija pagāja ātri. Dzimtsarakstu nodaļa, paraksti, apsveikumi, fotogrāfijas. Viesi smējās, sauca «rūgts», meta rožu ziedlapiņas. Laura stāvēja blakus vīram un centās priecāties. Bet domas atgriezās pie rīta sapņa. Vecmāmiņas vārdi skanēja galvā, nedodot mieru.
Neeji tur.
Kur — tur? Ko Elvīra kundze domāja? Laura pakratīja galvu, dzenot prom uzmācīgās domas. Muļķības.
Pēc parakstīšanās viesi izklīda pa mašīnām. Daži devās uzreiz uz restorānu, daži palika foto sesijai. Mārtiņš pienāca pie Lauras un paņēma sievu pie rokas.
— Laura, aizbrauksim vispirms pie mammas. Viņa mūs gaida. Uzklāja galdu, radi sanākuši. Grib apsveikt personīgi.
Laura pamāja. Vīramāte tiešām lūdza iegriezties. Aijas kundze gribēja jaunos sagaidīt pēc tradīcijas, pacienāt, svētīt. Atteikt bija neērti. Mašīna sāka kustēties. Laura skatījās pa logu, vērojot, kā zib mājās, koki, reti garāmgājēji. Mārtiņš kaut ko stāstīja, smējās, bet vārdi gāja garām. Laura domāja par vecmāmiņu. Par viņas trauksmaino skatienu. Par vārdiem, kuriem nebija jēgas.
Vīramātes māja atradās pilsētas nomalē. Privātmāju sektors, klusas ielas, veci žogi. Mašīna pagriezās pazīstamā ielā, piebremzēja pie pelēkas divstāvu mājas. Laura izkāpa no mašīnas un sastinga.
Kaut kas nebija kārtībā…
Laura nevarēja paskaidrot, kas tieši. Māja izskatījās parasti. Pelēkas sienas, klātas ar krāsu, logi, sagāzies žogs. Nekas īpašs. Bet iekšpusē kaut kas savilkās. Smagums uzgūlās pleciem.
— Laura, nāc, — Mārtiņš aicināja, sniedzot roku.
Laura paskatījās uz vīru. Mārtiņš smaidīja, nepamanot sievas stāvokli. Laura paņēma pasniegto roku un spēra soli pret vārtiņiem. Un tad atcerējās. Vecmāmiņas vārdus. Neej tur. Laura apstājās. Mārtiņš pagriezās.
— Kas notika?
— Nekas, — Laura ātri atbildēja. — Tikai… kleita aizķērās.
Vīrs pamāja un pavilka sievu uz priekšu. Laura spēra vēl vienu soli. Pēc tam vēl vienu. Vārtiņi nočīkstēja, atveroties. Taciņa veda pie lievenīša. Laura gāja lēni, katrs solis padevās ar grūtībām. Mājas durvis atvērās. Uz sliekšņa parādījās Aijas kundze. Sieviete gados, ap sešdesmit, tumšā kleitā, ar stingru sejas izteiksmi. Vīramāte nesmaidīja. Skatījās uz vedeklu vērtējoši, auksti.
— Nu, nāciet jau iekšā, — Aijas kundze teica, atkāpjoties sānis.
Mārtiņš pirmais uzkāpa uz lievenīša. Laura sekoja vīram. Pārkāpa slieksnim. Un uzreiz saprata. Atmosfēra mainījās zibenīgi. Mājas iekšpusē bija auksti. Ne tiešā nozīmē — temperatūra bija normāla. Bet gaiss šķita biezs, smags, spiedošs. Viesistabā sēdēja cilvēki. Kādi desmit, varbūt vairāk. Mārtiņa radinieki. Laura dažus redzēja saderināšanās reizē, bet lielākā daļa bija nepazīstami. Visi pagriezās pret durvīm, pētot vedeklu. Neviens neapsveica. Neviens nesmaidīja. Vienkārši skatījās. Klusumā.
— Nu, nāciet, sēdieties, — Aijas kundze pamāja ar roku galda virzienā. — Galds uzklāts, cienājieties.
Mārtiņš pagāja uz priekšu, sāka sasveicināties ar radiniekiem. Laura palika stāvam pie durvīm. Iekšpusē pieauga vēlme apgriezties un aiziet. Nekavējoties. Bet kājas neklausīja.
— Laura, nāc šurp, — vīrs aicināja, norādot uz brīvu vietu pie galda.
Laura lēnām pienāca un apsēdās. Blakus iekārtojās Aijas kundze. Vīramāte nolika rokas uz galda un pagriezās pret vedeklu.
— Nu ko, tagad tu esi mūsu ģimenes daļa, — Aijas kundze teica vienmērīgā tonī. — Ceru, ka saproti, ko tas nozīmē.
Laura pamāja, nezinot, ko atbildēt.
— Mārtiņš man ir vienīgais dēls, — vīramāte turpināja. — Es viņu audzināju, bez vīra. Visu dzīvi veltīju viņam. Un tagad tev tas ir jāciena.
— Protams, Aijas kundze, — Laura klusi atbildēja.
Vīramāte samiedza acis.
— Cienīt — tie nav tikai vārdi. Tās ir darīšana. Mārtiņš ir pieradis pie noteiktas kārtības. Pie tā, kā es gatavoju, tīrīju, rūpējos. Ceru, ka tu varēsi uzturēt šo līmeni.
Laura norija siekalas. Aijas kundze runāja mierīgi, bet aiz vārdiem jutās spiediens. Prasība. Kontrole.
— Es centīšos, — Laura izspieda.
— Centies ne tikai. Dari, — vīramāte pateica un novērsās.
Svinības sākās. Viesi ēda, dzēra, sarunājās savā starpā. Neviens neuzrunāja Lauru. Mārtiņš sēdēja blakus, runāja ar onkuli, smējās. Vīrs it kā nepamanīja sievas stāvokli. Laura sēdēja klusu, skatoties šķīvī. Ēdiens negāja mutē. Gaiss spieda. Vecmāmiņas vārdi skanēja arvien skaļāk.
Neej tur.
Tagad Laura saprata. Pārāk vēlu, bet saprata. Vecmāmiņa nebrīdināja par vietu. Brīdināja par to, kas gaida iekšpusē. Par aukstumu, ko nav iespējams sasildīt. Par ģimeni, kas nepieņems. Par dzīvi, kas nesāksies ar mīlestību, bet ar pakļaušanos. Aijas kundze piecēlās no galda un pienāca pie loga. Vīramāte skatījās uz ielu, turot rokas aiz muguras.
— Mārtiņ, pavadi viesus uz zāli. Mums ar Lauru jāaprunājas.
Vīrs pamāja un izgāja, aizvedot sev līdzi radiniekus. Laura palika viena ar vīramāti. Aijas kundze pagriezās.
— Es negribēju bojāt svētkus, — vīramāte sāka. — Bet ir uzreiz jāsaliek punkti uz “i”. Mārtiņš ir mans dēls. Mans vienīgais dēls. Un es neļaušu tev sagraut to, ko esmu gadiem veidojusi.
— Es neko netaisos sagraut, — Laura iebilda.
— Netaisies? — Aijas kundze pasmaidīja. — Visi tā saka. Un pēc tam sāk mainīt. Pārbūvēt. Attālināt dēlu no mātes.
— Es to neesmu darījusi.
— Pagaidām neesi darījusi. Bet darīsi. Tāpēc brīdinu uzreiz: es būšu blakus. Vienmēr. Nākšu, zvanīšu, kontrolēšu. Un, ja redzēšu, ka tu slikti ietekmē Mārtiņu, es sakārtošu.
Laura piecēlās.
— Aijas kundze, es apprecējos ar Mārtiņu. Ne ar jums. Mēs veidosim savu ģimeni.
Vīramāte spēra soli uz priekšu.
— Savu ģimeni? Tu esi naiva meitene. Tu mums esi sveša. Un paliksi sveša, kamēr nepierādīsi pretējo.
Laura atkāpās. Iekšpusē viss savilkās. Gribējās bēgt. Nekavējoties. Bet kājas nekustējās. Istabā atgriezās Mārtiņš.
— Mammu, Laura, ko jūs te darāt? Viesi gaida.
Aijas kundze zibenīgi mainīja sejas izteiksmi. Uzsmaidīja silti, mātišķi.
— Nekas, dēliņ. Vienkārši iepazīstamies tuvāk ar vedeklu. Vai ne, Laura?
Laura pamāja, nespējot atrast vārdus. Mārtiņš nepamanīja saspringumu. Paņēma sievu pie rokas un aizveda atpakaļ pie viesiem. Laura gāja aiz vīra, bet domas bija tālu. Vecmāmiņa mēģināja brīdināt. Deva zīmi, pēdējo iespēju. Bet Laura nesaprata. Nesaprata laikā. Un tagad pārkāpa to slieksni, aiz kura sākās cita dzīve. Dzīve zem svešas kontroles, svešā mājā, ar svešiem noteikumiem.
Laura apsēdās pie galda un aizvēra acis. Svinības turpinājās, viesi trokšņoja, Mārtiņš smējās. Bet Lauras iekšpusē bija tukšums un aukstums. Vecmāmiņas vārdi skanēja atkal un atkal, atgādinot par to, kas tika palaists garām. Aijas kundze atgriezās pie galda. Vīramāte nesmaidīja, neapsveica, neteica tostus. Vienkārši sēdēja ar akmens seju, vērojot vedeklu. Radinieces — divas pusmūža sievietes — čukstēja stūrī, metot uz Lauru šķībus skatienus.
— Un kāda tā kleita, — nonāca ausīs. — Droši vien dārga.
— Dārga nenozīmē skaista, — atbildēja otra. — Paskaties, kā sēž. Pilnīgi nepiegulst figūrai.
Radinieces pat nemēģināja runāt klusāk. Mārtiņš sēdēja blakus, runājot ar onkuli. Vīrs nedzirdēja. Vai izlikās, ka nedzird.
— Un kā viņa izturas, redzēji? — turpināja pirmā. — Galīgi nesmaida. Augstprātīga kaut kāda.
— Ko no viņas ņemt. Jauna vēl, neko nesaprot.
Laura pacēla acis. Radinieces novērsās, turpinot čukstēt. Aijas kundze vēroja ainu ar aukstu apmierinātību.
— Varbūt esi nogurusi? — jautāja vīrs, bet balsī nebija rūpju. Nu pacieties vēl mazliet. Neērti uzreiz aizbraukt.
Laura pamāja. Mārtiņš novērsās un turpināja sarunu ar onkuli. Tas maigums, kas bija no rīta, pazuda. Vīrs kļuva cits. Atturīgs. It kā aiz šīs mājas sliekšņa pārvērtās par svešu cilvēku. Aijas kundze piecēlās un pienāca pie galda ar ēdieniem. Vīramāte sāka pārlikt ēdienu Lauras šķīvī.
— Ēd, vedekla. Vispār neko neaiztiec. Vai mana gatavošana nepatīk?
— Nē, viss ir garšīgs, — Laura steidzīgi atbildēja. — Vienkārši neesmu īpaši izsalkusi.
— Neesi izsalkusi? Tādā dienā? — Aijas kundze samiedza acis. — Dīvaini. Vai tu esi no tām, kas seko figūrai?
Vīrs pagriezās.
— Mammu, kāds sakars?
— A tāds, ka sievai jābūt veselīgai. Bet šīs mūsdienu meitenes domā tikai par vidukli.
Laura sajuta, kā seju pārņem sārtums. Aijas kundze runāja skaļi, speciāli. Radinieces pie blakus galda apklusa, ieklausoties.
— Aijas kundze, es ēdu normāli, — Laura klusi teica.
— Nu labi. Tātad drīz man dāvināsi mazbērnus, — vīramāte pasmaidīja un atgriezās savā vietā.
Laura nolaida skatienu. Iekšpusē viss savilkās. Katrs Aijas kundzes vārds bija kā akmens.
Svinības turpinājās. Radinieces apsprieda kaimiņus, pārtikas cenas, jaunākās ziņas. Laura sēdēja klusu, neiejaucoties sarunā. Neviens arī nemēģināja iesaistīt vedeklu sarunā.
— Mārtiņ, dēliņ, atceries, kā mēs ar tevi braucām pie jūras? — pēkšņi teica Aijas kundze.
— Protams, mammu, — vīrs pasmaidīja.
— Labs laiks bija. Tu vēl mazs biji, visu laiku turējies pie rokas. Baidījies no manis atkāpties.
Mārtiņš iesmējās.
— Nu man toreiz bija gadi pieci.
— Pieci, — vīramāte pamāja. — Un atceries, kā mēs divatā cepām pīrāgus? Tu mīcīji mīklu, viss biji miltos.
Vīrs turpināja smieties, atceroties bērnību. Aijas kundze stāstīja stāstu pēc stāsta, katru reizi uzsverot: mēs divatā, mēs ar tevi, tikai es un tu. Laura klausījās un saprata. Vīramāte rādīja, kurš šeit ir galvenais. Kurš vienmēr būs blakus Mārtiņam. Ne sieva. Māte. Vakars stiepās ilgi. Laura sēdēja pie galda, jūtot uz sevis skatienus. Radinieces vērtēja katru žestu, katru kustību. Aijas kundze vēroja ar aukstu apmierinātību. Mārtiņš it kā nepamanīja notiekošo.
Beidzot svinības beidzās. Viesi sāka izklīst. Mārtiņš atvadījās no radiniekiem, apskāva māti. Aijas kundze kaut ko iečukstēja dēlam ausī. Vīrs pamāja. Laura izgāja uz lievenīša. Ieelpoja. Gaiss ārpusē šķita vieglāks, tīrāks. Gribējās bēgt prom no šīs mājas, no šiem cilvēkiem, no šīs spiedošās atmosfēras. Mārtiņš izgāja tūlīt pēc tam. Vīra seja bija drūma.
— Ejam, — vīrs īsi nometa un devās pie mašīnas.
Laura sekoja Mārtiņam. Iesēdās mašīnā. Vīrs iedarbināja motoru un izbrauca no pagalma. Klusums uzkārās smags, nomācošs.
— Mārtiņ, viss kārtībā? — Laura uzmanīgi jautāja.
— Viss normāli.
— Tiešām?
Mārtiņš neatbildēja. Vadīja mašīnu, skatoties tieši priekšā. Laura apklusa, neuzdrošinoties atkal sākt runāt. Domās Mārtiņš saspieda žaketi un devās uz virtuvi. Laura sekoja vīram.
— Mārtiņ, kas notika? Saki man.
Vīrs pagriezās. Sejas izteiksme bija stingra.
— Tu varētu būt laipnāka.
Laura sastinga.
— Ko?
— Ar mammu. Ar radiniekiem. Sēdēji kā statuja. Pat nemēģināji atbalstīt sarunu.
— Mārtiņ, man neviens neko nejautāja. Neviens mani neuzrunāja.
— Tev pašai vajadzēja iesaistīties sarunā. Mamma centās, klāja galdu, gaidīja mūs. Bet tu degunu cēli gaisā.
— Es necēlu degunu, es drīzāk sēdēju viņu nokārusi. Es vienkārši… noguru. Tā bija gara diena.
— Visiem bija gara diena. Bet mamma nesūdzējās. Bet tu sēdēji ar tādu seju, it kā tevi piespieda.
Laura atkāpās. Iekšpusē vārījās sašutums. Mārtiņš vainoja sievu par to, kā nebija. Laura centās. Turējās. Cieta šķībos skatienus. Bet vīrs neko nepamanīja. Vai negribēja pamanīt.
— Mārtiņ, tava māte bija auksta pret mani. Radinieces apsprieda mani aiz muguras. Tu neko neredzēji?
— Nekā tāda nebija. Mamma vienkārši gribēja, lai tu justos kā ģimenes daļa. Bet tu attālinājies.
Laura atvēra muti, lai iebilstu, bet Mārtiņš aizgāja uz guļamistabu, aizverot durvis. Laura palika stāvot virtuvē. Iekšpusē viss drebēja. Pirmā laulības diena. Pirmā vilšanās. Nākamajā rītā Aijas kundze piezvanīja agri. Laura vēl gulēja, kad Mārtiņa telefons iezvanījās. Vīrs atbildēja, izgāja virtuvē. Saruna ilga kādas desmit minūtes. Laura pamodās no vīra balss, kas nāca no aiz durvīm.
— Jā, mammu. Sapratu. Protams. Labi.
Kad Mārtiņš atgriezās, Laura jautāja:
— Tava māte?
— Jā. Jautāja, kā mums iet. Gribēja uzzināt, vai viss kārtībā.
— Un ko tu atbildēji?
Vīrs paraustīja plecus.
— Ka viss labi. Mamma uztraucas. Tas ir normāli.
Laura apklusa. Aijas kundze sāka kontroli. No pirmās dienas. Zvani turpinājās. Katru dienu, vienā un tajā pašā laikā. Vīramāte jautāja, ko Laura gatavoja pusdienās, kā tīrīja dzīvokli, ko plāno vakarā. Mārtiņš nodeva klausuli sievai, un Laura bija spiesta atskaitīties.
— Laura, kas šodien pusdienās? — jautāja Aijas kundze.
— Zupa un griķi ar kotletēm, — atbildēja Laura.
— Griķi? Mārtiņš griķus nemīl. Es viņam vienmēr rīsus gatavoju.
— Viņš neteica, ka nemīl.
— Protams, neteica. Dēls man ir audzināts. Bet māte zina labāk. Nākamreiz gatavo rīsus.
Laura piekrita. Pēc katra zvana palika sajūta, ka Aijas kundze pārbauda, kontrolē, vērtē. Un Mārtiņš atbalstīja māti.
— Laura, mammai ir taisnība, — vīrs teica. — Es tiešām vairāk rīsus mīlu.
— Kāpēc tu man neteici?
— Nu es domāju, ka tu pati zini. Mamma vienmēr rīsus gatavoja.
— Es neesmu tava mamma, — Laura neizturēja. — Esmu tava sieva. Un es nevaru lasīt domas.
Mārtiņš sarauca uzacis.
— Kāpēc tu tā? Mamma vienkārši grib palīdzēt. Viņa zina manas preferences. Tas ir normāli.
Laura novērsās. Normāli. Mārtiņam bija normāli, ka māte iejaucas viņu dzīvē. Zvana katru dienu. Dod norādījumus. Kontrolē katru vedeklas soli. Pēc nedēļas Aijas kundze atbrauca pati. Piezvanīja pie durvīm desmitos no rīta. Laura atvēra, negaidot redzēt vīramāti.
— Aijas kundze? Nāciet iekšā.
Vīramāte iegāja, aplūkojot dzīvokli. Aizgāja uz virtuvi, ieskatījās ledusskapī.
— Ko tu gatavo?
— Es vēl neesmu izlēmusi. Tikai grasījos.
— Desmitos no rīta vēl neesi izlēmusi? — Aijas kundze pakratīja galvu. — Vedekla, pusdienas ir jāplāno no rīta. Mārtiņš pēc darba atnāk izsalcis. Viņš jābaro laikā.
— Es vienmēr gatavoju uz viņa ierašanos, — Laura iebilda.
— Nu, vakar viņš sūdzējās, ka kotletes bija pārāk sausas.
Mārtiņš neko neteica. Nevienu vārdu. Bet pasūdzējās mātei.
— Aijas kundze, ja Mārtiņam kaut kas nepatīk, lai pasaka man tieši.
Vīramāte pasmaidīja.
— Teikt? Dēls man ir delikāts. Neapvainos sievu. Bet man stāsta visu. Un es redzu, ka viņam nav ērti. Tu gatavo ne tā. Tīri ne tā. Pat ģērbies ne tā.
— Es cenšos darīt visu pareizi.
— Pareizi — tas ir, kā es viņu audzināju, — Aijas kundze stingri teica. — Es trīsdesmit gadus viena audzināju dēlu. Zinu, kas viņam vajadzīgs. Bet tu esi mēnesi precējusies. Mācies.
Vīramāte pagriezās un izgāja no dzīvokļa. Laura palika stāvot virtuvē. Aijas kundze iejaucās visā. Un Mārtiņš atļāva. Vakarā Laura mēģināja aprunāties ar vīru.
— Mārtiņ, tava māte šodien bija atnākusi.
— Zinu. Zvanīja, teica.
— Viņa pārbaudīja, ko es gatavoju. Ieskatījās ledusskapī. Tas ir normāli?
Vīrs paraustīja plecus.
— Mamma vienkārši uztraucas. Grib, lai mums viss būtu labi.
— Bet tā ir mūsu dzīve. Mūsu dzīvoklis.
— Un kas? Mamma nevar atnākt pie dēla?
— Var. Bet ne jau, lai kontrolētu mani.
Mārtiņš sarauca uzacis.
— Laura, tu pārspīlē. Mamma grib palīdzēt. Bet tu to uztver nepareizi.
— Tā nav palīdzība, — Laura klusi teica. — Tā ir kontrole.
— Mamma zina labāk, — vīrs pateica un aizgāja uz citu istabu.
Laura apsēdās uz dīvāna un aizvēra acis. Pagāja divas nedēļas kopš kāzām. Divas nedēļas pastāvīgu zvanu. Aijas kundze vadīja Lauras dzīvi, bet Mārtiņš atbalstīja māti. Laura bija lieka savā ģimenē. Vecmāmiņas vārdi atgriezās atkal. Neej tur. Laura beidzot saprata. Brīdinājums neattiecās uz kāzām. Attiecās uz to māju. To slieksni. To robežu, aiz kuras sākās cita dzīve. Dzīve bez izvēles, bez vārda tiesībām.
Laura pārkāpa vīramātes mājas slieksni un atstāja tur sevi. Īsto Lauru, ar sapņiem, ar cerībām, ar savu viedokli. Bet šajā pasaulē atgriezās tikai apvalks. Paklausīgs, pakļauts, ērts. Vecmāmiņa Elvīra mēģināja mazmeitu apturēt. Deva pēdējo iespēju. Bet Laura nedzirdēja. Nesaprata laikā. Un tagad maksāja par to. Katru dienu. Katru Aijas kundzes zvanu. Katru Mārtiņa vienaldzību.
Laura atvēra acis un paskatījās pa logu. Aiz stikla tumsa. Rudens padziļinājās, nesot aukstumu un mitrumu. Laura sēdēja savā dzīvoklī, bet jutās sveša. Svešā mājā. Svešā dzīvē.
Vecmāmiņai bija taisnība. Nedrīkstēja iet tur. Nedrīkstēja pārkāpt to slieksni. Aiz tā nebija ģimenes. Aiz tā bija būris. Skaists, ar slēdzenēm no ārpuses. Un Laura pati aizvēra aiz sevis durvis.
