Mana otrā randiņa “Tests” Mans sarunu biedrs bija Edgars, 53 gadus vecs, no vietnes “nopietnām attiecībām”. Brīvs, pieauguši bērni, savs bizness. Pirmajā tikšanās reizē viņš šķita pamatīgs: mierīgs, saprātīgs, uzdeva pareizus jautājumus
Mēs norunājām otro tikšanos kafejnīcā, saruna ritēja gludi, apspriedām aizvadīto nedēļu, bet, kad atnesa manu kapučīno, Edgars mainīja toni no atslābināta uz nopietnu, gandrīz profesionālu.
Tas pats “tests” ar pieciem jautājumiem
“Es gribu tev uzdot dažus jautājumus, man tas ir svarīgi. Par tavu bijušo vīru,” viņš teica. Elīna nedaudz saspringa, runāt par bijušajiem otrajā randiņā – tā ir diezgan šaubīga ideja, bet es pamāju ar galvu: “Atkarībā no tā, kādi jautājumi.”
Viņš sāka, un tā nebija saruna, bet gan pratināšana, kurā, kā izrādījās, es ar katru sekundi aizvien vairāk izgāzos. Mana kafija sāka atdzist, bet atmosfēra kafejnīcā, tieši pretēji, uzkarsa – vismaz man.
1. “Nosauc man īsto iemeslu kāpēs tās pajuka . Tikai nevajag to “nesaderīgi raksturi”, ko konkrēti viņš izdarīja nepareizi, vai ko izdarīji tu?”
Viņš skatījās uz mani tieši, acīmredzot gaidot grēksūdzi. Jau šajā formulējumā caurvija necieņa pret manām personīgajām robežām. Frāze “tikai nevajag” ir mana tiesību uz savu notikumu versiju noniecināšana. Viņš nelūdza dalīties, bet pieprasīja atskaiti – tas bija pirmais trauksmes zvans. Veselīga interese ir: “Vai tev tajā periodā bija grūti?”, neveselīga interese ir: “Dod man faktus, es spriedīšu.” Vīrietis, kurš tā sāk dialogu, meklē nevis sapratni, bet gan kontroli, viņš vēlas uzreiz piekļūt visneaizsargātākajiem punktiem.
2. “Vai viņš labi pelnīja? Cik kritisks tev vispār ir vīrieša ienākumu līmenis? Vai tu aizietu no vīrieša, ja viņam sāktos nopietnas finansiālas problēmas?”
Tas bija dubulttrieciens: pirmkārt, viņš rakņājās svešā makā, otrkārt, viņš tieši “testēja” manu merkantilismu, bet izdarīja to tik nepieklājīgi, ka jebkura atbilde mani nostādīja zaudētāja pozīcijā. Teiksi “jā, svarīgi” – esi merkantila, teiksi “nē, nav svarīgi” – tu vai nu melo, vai arī esi “nepraktiska”.
Tā ir tīra projekcija, viņa paša bailes (būt sliktākam par priekšgājēju, bailes, ka viņu izmantos) viņš uzvēla manā atbildībā apsūdzoša jautājuma veidā. Tā vietā, lai parādītu savas vērtības (“Man ir svarīgi, lai partnere arī strādātu” vai “Es pieturos pie patriarhāliem uzskatiem un gribu nodrošināt”), viņš man rīko pārbaudi.
3. “Apraksti man galveno nesaskaņu, kuru tu atceries. Ko viņš tev teica, un ko tu viņam atbildēji? Vai tu vispār esi nesaskaņu cilvēks?”
Es gandrīz fiziski sajutu, kā viņš izņem piezīmju grāmatiņu un pildspalvu. Viņš nevis vienkārši jautāja, bet pieprasīja detaļas, viņam vajadzēja scenāriju. Kāpēc? Lai saprastu manu “slieksni” un noskaidrotu, kā es uzvedos konfliktā, kur ir mani sāpīgie punkti, uz ko es reaģēju. Cilvēks, kurš uzdod šādu jautājumu otrajā randiņā, negrasās veidot attiecības, kas balstītas uz uzticēšanos. Viņš vāc “lietu” par nākamo partneri un grib jau iepriekš zināt, kā ar mani varēs manipulēt vai kā mani “nolikt pie vietas” nākotnē.
Lasi vēl: Neekonomē šīm 11 lietām dzīvē un tu redzēsi kā veiksme atgriezīsies
4. “Kur tu kļūdījies tajās attiecībās? Ja es tagad pajautātu tavam bijušajam, kāda ir tava visneiedomājamākā īpašība, ko viņš nosauktu?”
Lūk, šeit mana kafija kļuva pilnīgi ledaina – tas bija visizsmalcinātākais jautājums no visiem. Viņš nevis vienkārši lūdza mani būt paškritiskai, bet lūdza paskatīties uz sevi caur acīm cilvēka, ar kuru man bija nesaskaņas un to paziņot. Tas nav tikai “sarkans karogs”, bet vesels ugunsgrēks.
Prātīgs cilvēks var jautāt: “Kādas mācības tu guvi no pagātnes attiecībām?”, bet viņš jautā: “Kur tu biji vainīga?”. Viņš grib, lai es pati iedodu viņam iespēju, ko viņš varēs izmantot pret mani pie pirmās nesaskaņas: “Bet tavam bijušajam bija taisnība, tu tiešām…”
5. “Vai viņš tev raksta joprojām? Vai jūs uzturat kontaktu? Kā tu reaģēsi, ja viņš tagad piezvanīs?”
Es paskatījos uz savu tālruni, kas gulēja uz galda, tad uz Edgaru – tas bija fināla akords. Kontrole, greizsirdība un nedrošība vienā saujā, otrajā randiņā. Viņš jau mērīja sev virsū greizsirdīga vīra lomu, kurš pārbauda sarakstes. Viņš nejautāja par mani, bet iezīmēja teritoriju un pārbaudīja, vai tajā nav “svešo”.
Tā ir tīra sacensība par dominēšanu, viņš negribēja mani iepazīt, bet gribēja saprast, kam vēl uz mani ir pretenzijas un cik “droša” esmu uzticības ziņā. Vīrietis 53 gadu vecumā, kurš tik ļoti baidās no pagātnes rēgiem, nes sevī milzīgu neatrisinātu problēmu bagāžu.
Aiziešana bez paskaidrojumiem
Es sēdēju, skatījos uz viņu un sapratu, ka negribu atbildēt ne uz vienu no šiem jautājumiem. Negribu attaisnoties un rakņāties pagātnes netīrās drēbēs, un noteikti negribu iziet šo atlasi. Šī apziņa bija tik skaidra, jo es neesmu ne darba intervijā, ne pratināšanā. Es atnācu uz randiņu, kam vajadzētu sagādāt prieku vai vismaz interesi.
“Edgar, šķiet, mēs meklējam pilnīgi atšķirīgas lietas. Es, laikam, iešu,” es teicu. Viņš pat nesaprata uzreiz: “Kādā ziņā? Tu neatbildēji…”
Es aizgāju, nepabeigusi savu kafiju, un pirmo reizi ilgu laiku nejutu vainu par “asumu”, bet gan milzīgu atvieglojumu.
Kāpēc tā nav “interese”, bet gan “briesmas”
Daudzas sievietes, īpaši tās, kas ilgi meklē attiecības, varētu palikt un sākt attaisnoties: “Nē, es neesmu merkantila…”, “Nu, mēs, jo viņš…”, “Jā, viņam nebija taisnība, bet arī es…”. Un, tiklīdz tu sāc attaisnoties – tu esi zaudējusi, iekļūstot slazdā. Tas, ko sarīkoja Edgars, nav nobrieduša vīrieša “nopietna pieeja”, bet gan klasisku tehniku kopums un dziļas nedrošības demonstrācija, kas ar vecumu pārvērtusies “testu” bruņās.
Ne interese, bet audits. Viņš nemēģināja mani iepazīt, viņš mēģināja novērtēt manus “aktīvus” un “pasīvus”, viņš neredzēja manī cilvēku, viņš redzēja “projektu”, kas jāizpēta attiecībā uz riskiem.
Viņa iedomu projekcija. Visi šie jautājumi par naudu, uzticību, nesaskaņām – tā ir viņa paša bagāža. Viņš tik ļoti baidās, ka viņu apmānīs, atstās (kā, iespējams, jau ir bijis viņa pagātnē), ka mēģina “paklāt salmus”, bet dara to, sagraujot jebkuru iespējamo uzticību. Informācijas vākšana kontrolei. Zināšanas par taviem sāpīgajiem punktiem, pagātnes neveiksmēm – tā ir ideāla vadības svira, viņš to vāca jau no paša sākuma.
Robežu pārbaude. Pats galvenais tests, ko viņš sarīkoja – tie nav tie 5 jautājumi, bet pārbaude: “Vai viņa sēdēs un atbildēs uz to? Vai viņa iesēdīsies peļķē, ko es viņai sagatavoju?” 53 gadu vecumā cilvēks vairs nemainīsies, šāda uzvedība nav nejaušība, bet gan nostiprinājies modelis, kurā nav vietas cieņai, uzticībai un drošībai, un bez tām nekādas “nopietnas attiecības” nav iespējamas.
Mana aiziešana nebija bēgšana, bet gan mans paša “tests” viņam, un viņš to neizturēja. Vai jūs esat saskārušies ar līdzīgām “intervijām” randiņos? Kādi jautājumi liktu jums nekavējoties piecelties un aiziet?
