Mani sauc Viesturs. Man ir četrdesmit viens gads, un es strādāju par inženieri-konstruktoru rūpnīcā. Esmu precējies, un mums ir divi bērni – dēls Rihards (divpadsmit gadi) un meita Laima (astoņi gadi). Mēs dzīvojam īrētā dzīvoklī.
Mēs ilgi krājām naudu savam mājoklim, bet cenas ir strauji uzlēkušas. Tāpēc nolēmām iegādāties vasarnīcu – vismaz vasarā bērniem būs, kur atpūsties. Es meklēju sludinājumus apmēram divus mēnešus. Viss bija vai nu pārāk dārgs, vai pilnīga grausta. Aprīļa beigās es atradu piemērotu variantu – sešu simtu zemes gabals, veca, bet stipra māja, pirts, aka un augļu dārzs. Cena bija pieņemama un iekļāvās mūsu budžetā.
Es sazinājos ar saimnieci un vienojāmies par tikšanos. Es aizbraucu sestdienas rītā. Vasarnīca atradās dārzkopības kooperatīvā simts divdesmit kilometrus no pilsētas. Tā bija klusa, mežaina vieta ar nelielu ezeru. Neliels ciemats, apmēram piecdesmit vasarnieku. Galvenokārt pensionāri, kas šeit dzīvo no maija līdz septembrim, jaunu cilvēku maz.
Es piebraucu un satiku saimnieci – ap septiņdesmit gadiem, stalta, sirma sieviete, vārdā Velta. Viņa man parādīja zemes gabalu un māju. Viss bija labi uzturēts. Māja no baļķiem, padomju laika celtne. Krāsns, veranda, divas istabas. Dārzs bija kopts – ābeles, ķirši, jāņogas. Žogs bija stingrs.
Es jautāju, kāpēc viņa pārdod. Viņa teica – vecums, kļūst grūti braukāt, bērni aicina dzīvot pie viņiem pilsētā. Dokumenti bija kārtībā, es pārbaudīju. Es nedaudz kaulējos, un mēs vienojāmies par cenu. Pēc nedēļas mēs nokārtojām dokumentus, un es saņēmu atslēgas.
Nolēmu aizbraukt pirmajā nedēļas nogalē, lai visu pārbaudītu. Es paņēmu līdzi dēlu Rihardu – lai paskatās un palīdz.
Mēs ieradāmies sestdienas pēcpusdienā. Es atvēru vārtiņus un iegājām zemes gabalā. Māja bija aizslēgta, slēdzene vietā. Dārzs bija mierīgs, putni dziedāja. Es atvēru māju, mēs iegājām. Iekšā bija tīrs, smaržoja pēc koka un patīkama vēsuma. Iepriekšējā saimniece visu bija sakārtojusi. Mēbeles vecas, bet veselas. Krāsns, dīvāns, galds, gultas.
Mēs izkrāvām mantas – gultasveļu, traukus, instrumentus. Rihards aizskrēja pie akas un atnesa ūdeni. Es pagaršoju – tīrs, auksts, garšīgs. Mēs nolēmām pastaigāties pa dārzu. Ābeles bija vecas, augstas. Ķirši ziedēja. Tālākajā stūrī bija siltumnīca, blakus komposta kaudze. Aiz žoga bija mežs.
Rihards jautāja:
— Tēt, vai vakarā varam uztaisīt ugunskuru?
— Var. Tikai mangalā.
Kamēr mēs stāvējām pie siltumnīcas, es dzirdēju balsi:
— Labdien, jaunie kaimiņi!
Es pagriezos. Pāri žogam skatījās vīrs ap sešdesmit pieciem gadiem. Iedegusi, krunkaina seja, sirma bārda. Viņš bija ģērbies vecā vatētā virsjakā un gumijas zābakos.
— Labdien.
— Esmu Miķelis, jūsu kaimiņš. Tur dzīvoju, – viņš norādīja uz zemes gabalu pa labi.
— Viesturs. Un šis ir mans dēls Rihards.
Miķelis pamāja:
— Prieks iepazīties. Velta pārdeva, vai ne?
— Jā, pirms nedēļas nokārtojām.
— Viņa bija laba saimniece. Redzu, jūs esat normāli cilvēki. Ceru, ka būsim labi kaimiņi.
Mēs aprunājāmies par saimniecību, par dārzu. Miķelis deva padomus par ābelēm – kuras apgriezt, kuras atstāt. Es pateicos un pierakstīju.
Labvēlīgs padoms
Tad viņš samulsa un paskatījās nopietni:
— Viestur, es gribu tevi brīdināt. Tas ir svarīgi.
— Kas noticis?
Viņš nedaudz paklusēja:
— Šajā dārzkopības kooperatīvā ir sena tradīcija – “Klusais vakars”. Pēc saulrieta, kad iestājas tumsa, mēs visi ievērojam pilnīgu klusumu un mieru. Neviens nenāk ārā no mājas, neiet dārzā. Tās ir veco laiku tradīcijas, lai netraucētu citus un lai visi varētu baudīt dabas mieru.
Es saraucu pieri: — Kāpēc tieši šāda tradīcija? Miķelis pasmaidīja laipni: — Tāpēc, ka šī vieta ir patvērums no pilsētas steigas. Mums te ir daudz vecu cilvēku, un viņiem nepieciešams pilnīgs klusums. Ja kāds sāks naktī staigāt pa dārzu, runāt, tas traucēs. Arī putni un meža dzīvnieki tad iznāk. Labāk tos netraucēt.
Rihards paskatījās izbrīnīts. Es pasmaidīju:
— Tātad – klusuma zvērests naktī? — Tieši tā! – Miķelis atbildēja. – Tā ir mūsu saticības atslēga. Īpaši ar tiem, kas vēl šeit ir palikuši no vecajiem laikiem. Jums jārespektē dabas ritms. Turklāt, naktī ir auksts un mežs ir blakus – nav, ko klaiņot. Viņš pagriezās un devās atpakaļ pie sevis, sirsnīgi pamājot.
Rihards jautāja: — Tēt, par ko viņš runāja? — Par labām kaimiņu attiecībām, dēls. Mēs ievērosim “Klusā vakara” tradīciju. Mēs esam ciemiņi šajā mierīgajā vietā.
Miers un klusums
Mēs atgriezāmies mājā. Es pagatavoju ēdienu uz krāsns, mēs paēdām. Ap deviņiem iestājās tumsa. Aiz logiem bija pavisam tumšs. Rihards lasīja grāmatu pie luktura gaismas. Elektrība bija, bet es baidījos ieslēgt vecos vadus – nolēmu vispirms izsaukt elektriķi.
Es izgāju verandā, paskatījos dārzā. Pilnīga tumsa. Mēness gaisma bija vāja. Koki stāvēja nekustīgi. Bija kluss. Pat putnus vairs nedzirdēja. Tā bija nomierinoša, dziļa klusuma sajūta. Es aizvēru durvis, ieliku aizbīdni. Tā, kā kaimiņš mācīja – naktij jābūt mierīgai.
Es gāju gulēt ap vienpadsmitiem. Rihards jau gulēja. Es aizvēru acis. Apmēram trijos naktī es pamodos. Es ieklausījos. Dziļš klusums. Dzirdēju tikai savu elpu. Tas bija tik atšķirīgi no pilsētas trokšņiem. Pilnīgs miers. Es piecēlos, piegāju pie loga. Aizkari bija aizvilkti. Es pasmaidīju – Miķelis bija pareizi teicis: naktī ir jābūt iekšā, lai atpūstos.
Es stāvēju. Klusums. Es dzirdēju, kā koki šūpojas vējā. Viss bija mierīgi. Es nostāvēju pie loga līdz rītausmai. Es nebiju gulējis, bet jutos pilns enerģijas no šī neticamā miera. Tiklīdz sāka aust un putni sāka dziedāt, es atslābinājos.
No rīta Rihards pamodās: — Tēt, tu izskaties priecīgs. — Esmu labi atpūties. Normāli. Mēs paēdām brokastis, izgājām dārzā. Es apskatīju zemes gabalu. Viss kārtībā. Zāle nebija nomīta. Sajūta, ka visa nakts ir pavadīta kā labākajās atpūtas mājās.
Es aizgāju pie Miķeļa. Es pieklauvēju pie vārtiņiem. Viņš iznāca: — Nu ko, kā pagāja Klusais vakars? — Lieliski! Nekad neesmu jutis tik dziļu mieru. Patiešām – neviens netraucē. Jūsu tradīcija ir lieliska. Miķelis pamāja: — Tā jau tas ir. Ja ievēro noteikumus, viss ir labi. Tiem, kas nerespektē klusumu, šeit nepatīk. Mēs aprunājāmies vēl par ābelēm un par to, ka jāaizsargā ābeles no meža zvēriem naktī. Es atgriezos, aizvedu Rihardu, un mēs braucām mājās.
Dzīve ar miera noteikumiem
Nākamajā sestdienā sieva uzstāja – braucam visa ģimene, laiks ir labs. Es piekritu. Bet es stingri brīdināju: — Klausieties. Naktī neviens neiziet no mājas. Neviens. Pat ne uz lieveņa. Mēs ievērojam “Klusā vakara” tradīciju – lai netraucētu kaimiņus un dabas mieru.
Sieva brīnījās: — Kas noticis? Es pasmaidīju: — Kaimiņš pastāstīja. Šī vieta ir sena un klusa, un visi respektē dabu. Pilnīgs miers naktī ir noteikums. Viņa atviegloti atmeta ar roku: — Labi. Slikti nav. Mēs apsolām. Un bērniem pateiksim. Mēs ieradāmies dienā. Bērni priecājās, skrēja dārzā. Sieva sāka kārtot, gatavot. Es nodarbojos ar žogu.
Lasi vēl: Zināms īstās ziemas datums: sinoptiķi brīdina — Latviju gaida īsts sniega ”gāziens” no debesīm
Diena pagāja mierīgi. Vakarā mēs sanācām kopā, vakariņojām. Bērni gāja gulēt deviņos. Sieva desmitos. Es sēdēju verandā, baudīju mieru. Skatījos dārza tumsā. Kluss. Apmēram divos naktī es dzirdēju klusumu. Tādu, kādu nevar dzirdēt pilsētā. Tā bija miera skaņa. Es aizvēru verandas durvis. Es sēdēju, klausījos. Pilnīgs miers.
Reiz gan izgāju naktī ārā, tomēr Miķeļa vārdi mani ”iedzina” atpakaļ mājās. Ārā nebija tik patīkama sajūta kā skatoties ārā pa logu. Mēs iemācījāmies ar to sadzīvot. Tā ir mūsu vasarnīca. Jā, tajā ir noteikumi. Mierīgi noteikumi. Bet, kamēr mēs tos ievērojam, mēs te jūtamies lieliski.
Ir pagājuši trīs gadi. Mēs joprojām braucam turp. Vasarā dzīvojam divas nedēļas. Bērni ir izauguši, sadraudzējušies ar kaimiņu bērniem. Dārzs dod augļus, pirts darbojas. Bet katru nakti, kad nakšņojam, es izbaudu klusumu. Tā ir kā terapija. Miķelim bija taisnība. Nerespektē dabu un kaimiņus – un nebūs labi.
