Daina gaidīja dēlu, bet viņš neieradās uz viņas dzimšanas dienu, izrādījās, ka ēd glaunā restorānā ar sievas māti. Daina gaidīja 2 dienas un tad visu ēdienu izsvieda miskastē…
Tālruņa zvans atskanēja tieši pusdienlaikā, pārtraucot ilgo gaidīšanu. Daina steigšus pacēla klausuli, instinktīvi izlīdzinot neesošu kroku uz svētku galdauta
— Artūr? Dēliņ?
— Čau, mammu. Apsveicu.
Balss Artūram bija nogurusi, klusināta, pilna traucējumiem. It kā viņš runātu no pagraba.
— Mammu, tikai neapvainojies. Es nevarēšu šodien atbraukt. Pat uz minūti nē.
Daina Silēvica apklusa. Viņas skatiens ieurbās sarežģīto garneļu salātu bļodā, ko viņa bija gatavojusi visu rītu.
— Kā… nevarēsi? Artūr, man taču septiņdesmit. Apaļa jubileja.
— Es saprotu. Bet te ir nepārvarama vara. Projekta nodošana, termiņi deg, tu taču zini šo nozari. Partneri ir nopietni, visu uzvēla man.
— Bet tu taču solīji…
— Mammu, tas ir darbs. Tā nav iegriba. Es nevaru tagad visu pamest un pievilt cilvēkus. Es fiziski nevaru izrauties.
Klausulē ievilkās pauze, ko pildīja tikai traucējumu sprakšķi.
— Es nākamnedēļ pie tevis ieskriešu, pasēdēsim divatā. Noteikti. Labi? Skūpstu.
Īsi pīkstieni. Daina Silēvica lēnām nolika telefonu. Septiņdesmit gadi….
Vakars pagāja kā miglā. Ieskrien kaimiņiene Elīna, atnesa tāfelīti rūgtās šokolādes “Laima”. Pasēdēja, izdzēra pa glāzei “garastāvoklim”. Daina centās smaidīt, māt ar galvu, stāstīja par seriālu. Bet svētki saruka līdz viņas virtuves izmēram un nodzisa, nesākušies. Jau vēlu, pārģērbusies vecā flaneļa halātā, viņa paņēma planšeti. Bezmērķīgi pārbrauca ar pirkstu pār ekrānu, atverot “Facebook” plūsmu. Jā, jā Daina prata un viņai patika, jo tā bija vismaz kaut kāda komunikācija un varēja zināt kur kurs radiņš aizbraucis, visus svētkus parādīja kad kuram nu ir.
Zib kādi video, kaķēni, receptes. Un pēkšņi — spilgts, kliedzošs plankums. Madaras, viņas vedeklas, lapa. Jauns ieraksts. Publicēts pirms divdesmit minūtēm. Restorāns. “X vai kas tamlīdzīgs. Zelta iniciāļi, viesmīļi baltos cimdos, dzīvā mūzika un kristāla glāzes. Madara. Viņas māte, Gundega Pētersone, starojoša, pērlēs, ar milzīgu sarkanu rožu pušķi. Un Artūrs. Viņas dēls, Artūrs. Svētku gaišā kreklā, apskauj sievasmāti.
Viņš smaida. Tieši tas pats Artūrs, kuram “nepārvarama vara” un “nopietni partneri”. Daina palielināja fotogrāfiju. Asums uzvirzījās uz laimīgajām, sakarsušajām sejām. Paraksts zem ieraksta: «Atzīmējam mūsu mīļotās māmiņas jubileju! 65! Nolēmām pārcelt uz brīvdienām, lai visiem būtu ērti!»
“Ērti”. Daina lieliski atcerējās, kad bija svaines dzimšanas diena. Pagājušajā nedēļā. Otrdien. Viņi pārcēla. Uz viņas jubileju. Uz viņas septiņdesmit gadiem. Viņa pāršķirstīja fotogrāfiju karuseli. Lūk, Artūrs saka tostu, augstu pacēlis glāzi. Lūk, viņi visi kopā ar Madaru skaļi smejas, atmetuši galvas. Uz galda austeres un uzkodu kalni. Darbs. Viņa skatījās uz smaidīgo, atslābināto, apmierināto dēla seju.
Lieta nebija restorānā. Un ne rožu pušķī, kas bija lielāks, nekā viņa bija redzējusi savā dzīvē. Lieta bija viņa attieksmē un teiktajā. Daina aizvēra planšeti. Istaba, piepildīta ar neapēsto uzkodu smaržām, šķita neapdzīvota. Viņas septiņdesmitā dzimšanas diena, viņas jubileja, bija vienkārši neērts datums. Diena, kuru varēja viegli pārcelt sievasmātes dzimšanas dienas dēļ.
Pirmdienas rīts viņu sagaidīja ar smaržu. Plānu, skābu nevajadzīgu svētku smaržu. Gaļas aukstais ēdiens, ko viņa tik rūpīgi gatavoja, vairs nebija tik svaigs. Tie paši garneļu salāti bija mīksti un tecēja majonēzes piles. Cepeškrāsnī ceptais cūkgaļas cauraudzis bija pārklājies ar slidenu plēvi. Daina izvilka vislielāko atkritumu spaini. Viņa metodiski, šķīvi pēc šķīvja, noskrāpēja tajā savu jubileju.
Savu darbu. Savu gaidīšanu. Lūk, maisiņā aizlidoja baklažānu rullīši, kurus Artūrs tik ļoti mīlēja. Lūk — viņas firmas “Napoleona” kūka. Katrs gabals, kas krita melnajā maisā, atbalsojās ar trulu, nepatīkamu skaņu, kas atgādināja par to, ka neatnāca. Arī nākamajā dienā neatnāca. Viņa vienkārši tika izsvītrota. Pieklājīgi, atsaucoties uz “nepārvaramu varu”.
Viņa nomazgāja traukus. Iznesa smagos atkritumus. Un sāka gaidīt. Viņš taču solīja “ieskriet nedēļas laikā”. Tālrunis iezvanījās tikai trešdien.
— Čau, mammu! Nu ko, kā tev iet? Piedod, esmu pavisam aizņemts.
Tā pati balss. Ikdienišķa, nedaudz steidzīga.
— Man viss kārtībā, Artūr.
— Klausies, es tev vedu dāvanu. Ieskriešu uz piecpadsmit minūtēm, Madarai mani pēc tam jāpaņem, mums ir biļetes.
— Biļetes?
— Jā, uz to moderno teātri. Madara dabūja. Tu taču zini.
Viņš ieradās pēc stundas.
Ātri iespieda viņai rokās smagu, glancētu kasti.
— Lūk. Vēlreiz apsveicu ar jubileju.
Daina paskatījās uz attēlu. Gaisa attīrītājs-mitrinātājs. Ar apgaismojumu un jonizāciju.
— Paldies, — viņa nolika kasti uz grīdas priekšnamā.
— Madara izvēlējās. Ļoti forša lieta, un galvenais noderīga.
Viņš iegāja virtuvē, ielēja sev glāzi ūdens tieši no krāna.
— Mammu, a tev nekā nav, ko paēst?
— Es visu izmetu. Pirmdien.
— Nu tu dod. Varēji man piezvanīt, es būtu paņēmis…
Daina skatījās viņam pakausī. Viņa (Ideāliste, pēc bāzes klasifikācijas) līdz pēdējam meklēja viņam attaisnojumu. Madara piespieda. Viņš negribēja. Viņš nezināja. Bet viņš stāvēja šeit. Un turpināja stāstīt pasakas.
— Artūr.
— Jā?
— Es redzēju fotogrāfijas.
Viņš sastinga, ar glāzi rokā. Lēnām apgriezās.
— Kādas fotogrāfijas?
— No restorāna. Sestdien. Madaras Facebook lapā.
Artūra seja uz brīdi nodrebēja, bet pēc tam kļuva stingra. — Ā. Skaidrs. Nu sākās.
— Tu teici — tev ir darbs.
— Mammu, ak dievs, kāda starpība?
— Starpība ir tajā, ka tu man meloji.
Artūrs nolika glāzi uz galda ar tādu spēku, ka ūdens izšļakstījās.
— Es nemeloju! Man bija darbs! Es to darīju līdz piektdienai! Visu nakti negulēju!
— Un sestdien?
— A sestdien Madara sarīkoja mātei svētkus! Tu taču zini Madaru, viņai vajadzēja, lai “viss skaisti”! Es te pie kā? Man bija jāsaplīst divās daļās? Es vispār nekur negribēju, esmu noguris.
Daina skatījās uz viņu. Lūk, viņš, viņas pieaugušais četrdesmitgadīgais dēls.
— Tu varēji vienkārši pateikt patiesību, Artūr. Teikt: «Mammu, es neatbraukšu, mēs ejam pie Gundegas Pētersones».
— Un ko tas būtu mainījis? Lai tu man pēc tam nedēļu to pieminētu?
«Lai tu man pēc tam nedēļu to pieminētu». Lūk, arī viss iemesls.
— Mammu, tā ir ģimene. Mana ģimene. Man tur bija jābūt. Vai tu gribētu, lai man ar Madaru rastos problēmas dēļ tā?
Viņš aizstāvējās. Un šajā aizsardzībā viņš padarīja viņu vainīgu. Durvīs noskanēja zvans.
— Lūk, Madara atbrauca. Viss, mammu, man nav laika.
Viņš satvēra jaku.
— Ar aparātu tiksi galā, tur ir instrukcija. Noderīga lieta.
Viņš izgāja pa durvīm, atstājot viņu vienu virtuvē. Viņa skatījās uz viņa glāzes mitro pēdu uz galda. Mezgls savilkās. Viņas mēģinājums parunāt, viņas “civilizētā metode”, cieta neveiksmi. Viņš ne tikai sameloja. Viņš izvēlējās melus kā ērtāko veidu, kā ar viņu komunicēt. Bet viņas jubileja… viņas jubileja izrādījās vienkārši traucēklis.
Nedēļa pagāja dīvainā, vates sastingumā
Daina tomēr izsaiņoja dāvanu. “Noderīga lieta”. Viņa noņēmās ar instrukciju, ielēja ūdeni tvertnē, ieslēdza rozetē. Aparāts ieslēdzās. Iedegās mīksts zils apgaismojums, un pa istabu aizplūda klusa, monotona dūkoņa. Un smarža. Tā nebija smarža. Tas bija smaržas trūkums. Gaiss viņas dzīvoklī, kas vienmēr smaržoja pēc kaut kā radniecīga — vecām grāmatām, žāvētiem augiem, viņas smaržām, ko viņa pilināja uz spuldzes, — kļuva sterils.
Tas kļuva svešs. It kā kāds būtu atnācis un izmazgājis viņas māju ar hloru, izdzēšot visas viņas pašas dzīves pēdas. Viņa mēģināja pierast. “Madara izvēlējās”. Mašīna dūca, spīdēja, “jonizēja”. Bet Daina juta, cik grūti viņai kļūst šajā jaunajā, attīrītajā atmosfērā. Viņa atvēra logu, bet tā nepazuda, tā vienkārši sajaucās ar salu gaisu, padarot to vēl tīrāku.
Svētdien viņa nolēma noslaucīt putekļus sekcijā. Rokas mehāniski virzījās pa plauktiem, līdz uzdūrās rāmim. Fotogrāfija. Viņai te ir piecdesmit. Artūrs, toreiz vēl students, viņu apskauj. Laimīgs, ar izspūrušiem matiem, ar mirdzošām acīm. Aizmugurē, ar izbalējušu tinti, viņa roka: «Vislabākajai un mīļākajai mammai pasaulē! Tavs dēls».
Daina apsēdās uz dīvāna. Viņa skatījās uz smaidīgo puisi fotogrāfijā. Un klausījās vienmērīgo, bezdvēselisko gaisa attīrītāja dūkoņu. Lūk, viņas dēls. Īstais. Tas, kurš rakstīja viņai zīmītes un dāvināja mimozas par stipendiju. Bet lūk — “noderīga lieta”, ko atveda svešs, aizkaitināts vīrietis, lai viņa “nepieminētu vēl nedēļu”. Dāvana, kas nopirkta nevis viņai, bet no viņas. Lai atpirktos.
Ideāli, ko viņa tik ilgi lolojusi, ticība tam, ka “viņš ir labs, viņu piespieda”, sabruka. Viņas vilšanās bija pilnīga. Viņa ieraudzīja situāciju bez emocijām, ar biedējošu skaidrību. Viņa paņēma tālruni. Uzzvanīja numuru.
— Artūr, sveiks.
— Mammu? Kas noticis? — viņa balsī bija ierasta piesardzība.
— Jā. Atbrauc, lūdzu.
— Man ir plāni, mammu. Madara…
— Atbrauc. Un paņem Madaras dāvanu.
Pauze.
— Ko nozīmē «paņem»?
— To arī nozīmē. Man to nevajag. Atbrauc.
Viņa nolika klausuli.
Viņš atskrēja pēc četrdesmit minūtēm.
— Kas šeit notiek? Ko nozīmē «Madaras dāvana»?
Daina stāvēja istabas vidū. Mierīga.
— Man to nevajag, Artūr. Paņem to.
Viņa norādīja uz aparātu, kas dūca stūrī.
— Tu smejies? Tā ir dārga lieta.
— Mans dārgums, Artūr, ir tad, kad mans dēls man nemelo manā septiņdesmitajā dzimšanas dienā.
— Oho, atkal tu par savu. Es taču paskaidroju.
— Nē. Tu nepaskaidroji. Tu pateici skaļi savu sakāmo man un aizgāji.
— Ai, ko tu piesējies tai dzimšanas dienai. Nu, pasēdējām pie sievasmātes. Kas, noziegums?
— Noziegums ir melot, Artūr.
— Es sameloju, lai tevi nesarūgtinātu.
— Tu sameloji, lai tev būtu ērti, — viņa mierīgi atbildēja. — Lai nevajadzētu skaidrot, kāpēc Madaras mamma tev ir svarīgāka par tavu pašu.
Un tas bija tiešs trāpījums…
Viņš atvēra muti, un tieši tajā brīdī viņam kabatā iezvanījās tālrunis. Viņš to izrāva. Uz ekrāna parādījās «Kaķītis». Artūrs uzmeta skatienu mātei, tālrunim un nospieda «atbildēt».
— Jā.
— …
— Esmu pie mammas. Nē, viņa atkal uztaisīja skandālu dēļ dāvanas.
— …
— Jā, es nezinu, ko viņai vajag. Viss, es braucu, braucu.
Viņš nometu zvanu. Un paskatījās uz māti. Pirmo reizi visā sarunas laikā viņa skatienā pazibēja kaut kas līdzīgs kaunam. Viņš stāvēja starp viņām — mierīgo māti, kas viņam pateica patiesību, un sievu, kas viņu gaidīja ar “teātra biļetēm”.
— Mammu, es… Tas nav tā…
— Brauc, Artūr, — viņa teica. — Madara gaida.
Viņa aizgāja pie loga, dodot viņam saprast, ka saruna ir beigusies. Viņš pastāvēja vēl sekundi, paraustīja plecu, satvēra jaku un izlidoja no dzīvokļa. Viņa palika istabā. Piegāja pie attīrītāja un izvilka kontaktdakšu no rozetes. Mērenā dūkoņa beidzās. Viņas mājā atgriezās viņas smaržas. Pagāja divas dienas. Kaste ar “noderīgo lietu” stāvēja pie sliekšņa kā pārmetums. Artūrs nezvanīja. Viņš neatbrauca tai pakaļ. Viņš gaidīja, ka viņa “atdzisīs” un samierināsies.
Daina saprata, ka viņš neatbrauks. Viņa paņēma tālruni un zvanīja piegādes dienestam. Nodiktēja adresi, kurā Artūrs ieņēma nodaļas vadītāja amatu. Viņa samaksāja par kurjeru, un puisis klusi iznesa smago glancēto kasti. Viņa aizvēra aiz viņiem durvis. Darbība bija paveikta. Kluss, bet izlēmīgs žests. Viņa atgrieza nevis lietu. Viņa atgrieza viņiem viņu sterilo pasauli, viņu atpirkšanos. Vakarā atskanēja zvans.
Daina uzreiz saprata, kas tas ir. Madaras numurs. Viņa pacēla klausuli.
— Daina? — vedeklas balss zvanīja no slikti slēptas emocijas.
— Jā, Madara.
— Ko tas nozīmē? Jūs atdevāt dāvanu atpakaļ? Kurjers to atvilka tieši Artūra birojā. Visi redzēja.
— Man tā nederēja.
— Nederēja? Mēs par to trīs simtus atdevām, tā bija dāvana no mums!
— Dāvana, Madara, ir tad, kad no sirds. Nevis lai atpirktos.
Klausulē uz sekundi iestājās apdullusi klusums.
— Kā jūs uzdrošināties? — iespiedās vedekla. — Artūrs jūsu dēļ gandrīz projektu sagrāva, strādāja kā traks, bet jūs… Jūs vienmēr esat bijusi tā, kas domā tikai par sevi. Jūs vienmēr esat neapmierināta ar visu.
«Jūs vienmēr esat bijusi tā, kas domā par sevi».
— Visu labu, Madara.
Daina nospieda “nolikt klausuli”. Viņa zināja, kas tagad notiek tur. Zināja, kādu teātri Madara ceļ viņas dēlam. Bet pirmo reizi dzīvē viņai bija vienalga. Viņa nogrieza šo pavedienu. Viņš atbrauca vēlu. Tuvāk pusnaktij. Pats. Viens kluss, gandrīz vainīgs klauvējiens pie durvīm. Viņa atvēra. Artūrs stāvēja uz sliekšņa. Ne tas puktīgais. Bet viņas Artūrs. Viņš klusēdams iegāja virtuvē. Apsēdās uz taburetes. Daina vienkārši stāvēja blakus, neieslēdzot augšējo gaismu.
— Viņa… viņa teica, ka, ja es tagad braukšu pie tevis… tad varu neatgriezties.
Viņš skatījās galdā.
— Es… Mammu. Piedod man.
Viņš pacēla acis uz viņu.
— Es negribēju melot.
— Bet sameloji.
— Madara teica… viņa teica, ka tu tāpat apvainosies. Ka, ja teiks patiesību, tu būsi drūma, bet, ja samelos — pasēdēsi un nomierināsies. Ka tā ir vienkāršāk.
Daina klusēja. Lūk, tas ir, manipulācijas tīkls. “Vienkāršāk”.
— Viņa teica, ka tava jubileja ir “ne tik liels datums”. Ne tā kā viņas mātei. Ka Gundegai Pētersonei ir viesi, statuss, a tev kas? Kaimiņiene Elīna?
— Bet tu? — viņa klusi jautāja. — Tu arī tā domāji?
Artūrs ilgi klusēja.
— Esmu noguris, mammu. Esmu tik noguris no visa tā.
Viņš aizsedza seju ar rokām.
— Es vienkārši gribēju, lai… lai visi būtu apmierināti. Bet sanāca…
Viņš nošņukstējās. Klusu, vīrišķīgi, vienu reizi.
— Piedod, ka neatbraucu. Es… man vajadzēja. Esmu ļoti vainīgs.
Viņa skatījās uz viņa plato, nolaisto muguru. Viņas ideāli nebija pilnībā sabrukuši. Viņš bija viņas zēns. Tikai vājš. Apjucis. Daina piegāja un uzlika viņam roku uz pleca. Ne tādēļ, lai nekavējoties piedotu. Bet tādēļ, lai dotu atbalstu.
— Tev jāizlemj, Artūr. Kā tev dzīvot.
— Es… es nezinu.
— Bet ar mani — tikai godīgi.
Viņš pamāja ar galvu, nepaceldams to.
— Vai es drīkstu… vienkārši pasēdēt pie tevis nedaudz?
— Pasēdi.
Viņa izvilka no skapīša veco, mīļoto krūzi un tējkannu.
— Es uztaisīšu mums tēju.
Pagāja pusgads
Dainas dzīvoklis sen bija izvēdināts no sterilās, svešās “noderīgās lietas” smaržas. Smaržoja kā agrāk — pēc grāmatām, nedaudz pēc tējas. Pēc tās nakts daudz kas mainījās. Nē, Artūrs neaizgāja no Madaras. Daina to arī negaidīja. Viņiem bija hipotēka, kopīgas lietas, savstarpēji ieaugušies ieradumi. Bet mainījās pats Artūrs. Viņš sāka braukt. Ne «ieskriet uz piecpadsmit minūtēm», bet braukt pa īstam. Katru sestdienu, pēcpusdienā. Viņš atveda biezpienu no tirgus vai viņas mīļāko ķiršu rullīti.
Viņi sēdēja virtuvē. Viņš stāstīja par darbu. Par to, ka grib nomainīt mašīnu. Par jaunu kolēģi. Viņš ne reizi vairs nesūdzējās par Madaru. Un ne reizi vairs nemeloja. Daina arī mainījās. Viņas ideālistiskā ticība dēla nevainojamībai pazuda. Viņa vairs negaidīja viņa zvanu. Viņa vienkārši dzīvoja. Viņa redzēja sev priekšā nevis “Artūru-studentu”, bet pieaugušu, nogurušu vīrieti, kurš izmisīgi centās noturēt līdzsvaru.
Viņu attiecības, attīrītas no meliem, kļuva sarežģītākas. Bet tās kļuva godīgas. Viņa atguva nevis dēlu — viņa atguva savu cieņu. Vienā no šīm sestdienām, kad viņi dzēra tēju ar to pašu ķiršu rullīti, Artūram iezvanījās tālrunis. Daina ieraudzīja vārdu uz ekrāna — «Kaķītis». Viņa iekšēji saspringās, bet turpināja maisīt cukuru.
Artūrs ieelpoja un nospieda pogu.
— Jā, Madara.
Viņš klausījās. Viņa seja kļuva pelēka, kā tajā naktī.
— …
— Nē. Esmu pie mammas.
— …
— Madara, es teicu, ka būšu pie mammas sestdien. Mēs tā vienojāmies.
— …
Artūrs aizvēra acis.
— Tas nenozīmē, ka man ir vienalga. Tas nozīmē, ka esmu pie mammas. Es atbraukšu mājās vakarā, kā solīju.
Viņš nometu zvanu un nolika tālruni uz galda ar ekrānu uz leju. Iestājās spriedze.
— Atvaino, mammu.
— Nekas, dēliņ, — viņa mierīgi atbildēja. — Ieliec sev vēl rullīti.
Artūrs paskatījās uz viņu. Viņa skatienā bija pateicība. Viņš neprasīja viņai palīdzību. Viņš nesūdzējās. Viņš vienkārši izdarīja savu izvēli. Un šī izvēle bija — sēdēt šeit, viņas virtuvē, un dzert tēju. Daina skatījās uz viņa roku, kas sniedzās pēc rullīša. Viņa saprata, ka tā nakts nebija beigas. Tā bija sākums. Viņas septiņdesmitā dzimšanas diena, ko viņš nokavēja, kļuva par viņa pieaugušo dzīves sākuma punktu.
Dēls, ko viņa tik ļoti mīlēja, beidzot pārstāja būt zēns. Tas arī viss.
