Mūsdienīgs koka namiņš, kas uzcelts pēc pašreizējām tehnoloģijām, reti pārdzīvo divas dekādes. Būvniecības līgumos godīgi norāda guļbūves kalpošanas laiku – tikai ap piecpadsmit gadiem…
Lai nams stāvētu ilgāk, īpašniekiem uzstājīgi iesaka ik pēc pāris gadiem piesūcināt koksni ar aizsargājošiem savienojumiem pret kaitēkļiem, mitrumu un sabrukšanu.
Taču senāk nebija nekādu rūpniecisko impregnēšanas līdzekļu, bet mājas stāvēja gadu simtiem. Tas nozīmē, ka patiesā ilgmūžība bija saistīta nevis ar ķīmiju, bet gan ar pareizu koksnes apstrādi un prasmīgu būvniecības pieeju.
Noslēpums Nr. 1: Nekādas zāģēšanas
Senatnē guļbūves cēla tā, lai netiktu izmantota zāģēšana. Kāpēc tas ir tik kritiski?
Zāģis pārrauj koksnes šķiedru struktūru, kas atstāj porainu virsmu, atvieglojot mitruma iekļūšanu un pūšanas procesu sākšanos. Tādēļ pat ar labu ventilāciju zāģēts koka gals agrāk vai vēlāk sāk sabrukt.
Mūsu senči izmantoja cirvi, kaltu un nažus. Šie instrumenti neplēsa koksnes šķiedras, bet, tieši pretēji, sablietēja tās, tādējādi veidojot dabiski blīvu aizsargslāni. Visas nepieciešamās savienojumu gropes un iedobes tika veidotas ar ciršanas, nevis zāģēšanas metodi.
Pateicoties šādai rūpīgai apstrādei, koksne varēja kalpot gadu desmitiem ilgi, saglabājot savu integritāti, nesabriedējot un nepūstot.
Noslēpums Nr. 2: Pareiza dedzināšana
Otrs labi zināms senais paņēmiens bija koka virsmas apdedzināšana ar uguni. Taču tas nebija nekontrolēts vai rupjš dedzināšanas process, bet gan smalks amatniecības paņēmiens.:
Koksni viegli apdedzināja līdz plānam ogles slānim.
Pēc tam rūpīgi notīrīja apdegušos fragmentus.
Virsmu noslīpēja.
Pēc šādas apstrādes kokā neiedzīvojās kukaiņi, un pati koksnes struktūra kļuva ievērojami izturīgāka. Fināla posmā koksni papildus piesūcināja ar lineļļu. Šāda vienkārša, bet iedarbīga darbība reizēm palielināja koka konstrukcijas kalpošanas laiku – līdz pat diviem simtiem gadu un ilgāk.
Noslēpums Nr. 3: Īpaša koksne pamatam
Visatbildīgākā mājas daļa ir apakšējie vainagi (pirmās baļķu rindas, kas saskaras ar pamatu). Tās vienmēr tika izgatavotas no visizturīgākās koksnes.
Visbiežāk apakšējiem vainagiem ņēma sausu koksni, piemēram, slaveno kelo (somu valodā: sauss, stāvošs priedes stumbrs) vai dabas apstākļos savērptus stumbrus ar īpaši blīvu šķiedru struktūru. Šāda koksne bija dabiski izturīga pret mitrumu, sniegu, krasām temperatūras svārstībām un saules iedarbību.
Pat mūsdienās, ja pirmie (apakšējie) vainagi tiek izgatavoti no tik izturīga materiāla, māja kalpos ievērojami ilgāk. Lai gan visus pārējos elementus var būvēt no parastiem baļķiem, fundamentālajiem vainagiem jābūt nevainojamiem, jo tie ir visvairāk pakļauti mitruma ietekmei.
Šīs ir vienkāršas, bet neticami iedarbīgas zināšanas: nedrīkst zāģēt koksni, jāpielieto apdedzināšana un jāizvēlas pareizie baļķi apakšējām rindām. Tieši šie senie principi ļāva vecajām ēkām stāvēt gadsimtiem ilgi, kamēr mūsdienu mājas sāk sabrukt jau pēc desmit gadiem.
Plānojot koka mājas būvniecību, ir vērts ieklausīties veco meistaru pieredzē. Dažreiz tradicionālās metodes izrādās daudz efektīvākas par dārgiem mūsdienu antiseptiķiem un impregnēšanas līdzekļiem.
Jūsu Pieredze
Vai esat saskāries ar veco guļbūvju celtniecības noslēpumiem? Kādiem citiem, mūsdienās aizmirstiem, paņēmieniem vajadzētu dot priekšroku, lai koka māja kalpotu ilgāk?
Padalieties ar savu pieredzi komentāros!
