Kārlis iznāca no garāžas, ieelpojot vēso gaisu. Beidzot pabeidza greznā auto remontu, ko neviens cits negribēja uzņemties. Kārlis jau grasījās iet pārģērbties, kad iezvanījās telefons…
Bet viņš nolēma pamēģināt, un viss izdevās lieliski. Viņš nesteidzās iet mājās. Sieva Elīna bija aizbraukusi pie mammas uz laukiem, un viņam vienam vienmēr bija skumji četru sienu ietvaros. Pēc sātīgas izstiepšanās Kārlis jau grasījās iet pārģērbties, kad iezvanījās telefons.
Viņš paskatījās uz ekrānu — “Elīna”. Un kaut kā iedzēlās, it kā priekšnojauta par kaut ko sliktu.
— Elīn, sveika, — viņš sāka, bet klausulē atbildēja nevis viņas balss.
— Labdien… atvainojiet, — balss bija sievietes, saraustīta, saspringta. — Te bija nepatīkams gadījums… uz Bauskas šosejas… es atradu telefonu… pasažieri aizveda, bet telefons viņai izkrita no kabatas, es zvanīju uz pēdējo numuru…
Kārlis uzreiz nesaprata teiktā jēgu.
— Kāds… kāds gadījums? — viņš aizsmakuši pārjautāja. — Kuru aizveda?
— Sieviete… jauna, blondīne, šķiet. Mašīna pelēkā krāsā, “Toyota Camry”.
“Toyota Camry” — tā bija Elīnas mašīna.
— Jūs esat pārliecināta, ka viņa bija pasažiere? — viņš ar grūtībām izdvesa, jūtot, kā balss dreb.
— Jā, pie stūres bija vīrietis. Viņu arī aizveda. Es redzēju, kā abus aizveda.
— Kur jūs atrodaties?
— Es varu nosūtīt koordinātes punktu Whatsapp.
— Jā, lūdzu… atsūtiet, — tikai to Kārlis spēja pateikt.
Pēc dažām sekundēm atnāca ziņa — mazs sarkans punkts kartē, kaut kur ārpus pilsētas. Viņš pat neaizvēra garāžu, neizslēdza gaismu, nenoņēma darba kombinezonu. Vienkārši iesēdās savā “Škodā” un ar visu spēku uzspieda gāzes pedāli un strauji izbrauca uz ceļa.
Domas jaucās — viņš nevarēja saprast, kā Elīna varēja nokļūt tur, kur viņai nevajadzētu būt. Viņa taču teica, ka brauc pie mātes — pavisam citā virzienā. Un kurš ir tas vīrietis, kurš sēdēja pie viņas mašīnas stūres?
Ar katru kilometru domas pārvērtās lipīgās bailēs. Galvā uzpeldēja fragmenti — viņas rīta balss, smiekli, vārdi, ko viņa aizmeta skrienot: “Neaizmirsti paēst!” — un noskūpstīja viņu uz vaiga. Viss tik ikdienišķi, tik mierīgi… it kā nekas slikts vienkārši nevarētu notikt.
Viņš ieraudzīja vietu jau no tālienes. Mašīna stāvēja ceļa malā, nedaudz sagāzusies, motora pārsegs saburzīts, pasažiera puses durvis nedaudz ieliektas, uz ceļa — saplēsts spogulis un stikla lauskas. Darbinieku vēl nebija. Kārlis piegāja tuvāk, un viss acumirklī sastinga. Uz sēdekļa stāvēja Elīnas soma, apgāzta uz sāniem, blakus izbirusi lūpu krāsa, brilles, telefona lādētājs. Uz grīdas — viņas iemīļotā matu sprādze. Kārlis automātiski pacēla mantas, salika atpakaļ somā, nejūtot pirkstus, tad paskatījās uz mazo reģistratoru, kas karājās zem spoguļa.
Kārlis noņēma reģistratoru, nospieda pogu. Ekrāns iedegās. Viņš nezināja, kāpēc to dara — vienkārši vajadzēja kaut ko saprast. No skaļruņa atskanēja balsis. Vispirms Elīnas — sakairināta, paaugstinātos toņos:
— Es teicu, ka es tagad nevaru. Viņš visu kontrolē, saproti? Es nevaru vienkārši tā paņemt un izņemt naudu.
Pēc tam vīrieša balss, asa, ar nepacietības noti:
— Bet tu izlem ātrāk. Man nav laika. Mani jau meklē, mums abiem steidzami jādodas prom.
— Es visu izdarīšu, es taču teicu. Bet jāpagaida nedaudz, — bija dzirdams, kā Elīna cenšas saglabāt mieru, bet tonis nodeva trauksmi. — Lai viņš neko nenojauš, atgriezīšos it kā no mammas un teikšu, ka viņai nepieciešama palīdzība. Es viņam jau teicu, ka mammai ir problēmas. Viņš, protams, dos. Viņš man tic…
— Dari, ko gribi, bet dabū naudu, citādi nāksies par mani aizmirst.
Tālāk — riepu skaņa, ko acumirklī pārtrauca dobja skaņa.
Kārlis ilgi stāvēja, turot rokās reģistratoru, nespēdams pakustēties. Pasaule apkārt it kā izšķīda. Palika tikai smags tukšums, sajūta, ka zeme slīd no kājām. Likās, ka tas viss nav ar viņu, nav par viņu, ka aina ir sveša, pat nereāla.
Viņa Elīna, sieva, ar kuru viņš dalīja piecus dzīves gadus, gatavoja plānu, kā dabūt no viņa naudu un aiziet ar kaut kādu cilvēku, kuram, spriežot pēc dialoga, ir problēmas ar likumu.
— Viss kārtībā? — atskanēja piesardzīga balss. Sieviete, tā, kas atrada telefonu, pienāca tuvāk. Viņš pagrieza pret viņu galvu.
— Paldies jums… ka piezvanījāt, — klusi teica Kārlis. — Jūs, droši vien, varat braukt. Tikai atstājiet, lūdzu, savu numuru. Jūs, visticamāk, izsauks, lai visu izstāstītu.
Viņa pamāja, uzrakstīja sava telefona numuru uz papīra lapiņas, blakus uzrakstīja vārdu — Baiba — un aizbrauca. Kad viņas mašīnas motors klusumā pazuda tālumā, Kārlis palika viens uz tumšās šosejas. Vējš šūpoja seju, bet viņš stāvēja, it kā pieaudzis pie zemes.
Visu, kas notika tālāk, viņš atcerējās neskaidri, kā caur biezu miglu. Bākugunis, īsi jautājumi:
— Kas jūs esat?
Viņš kaut ko atbildēja, parakstīja kaut kādus papīrus, tad skatījās, kā evakuators lēnām aizved viņu sagrauzto “Toyota”. Viss likās nereāls, kā sapnis. Viņš neatcerējās, kā nokļuva mašīnā, kā aizbrauca. Viss notika automātiski. Reģistratūrā viņam paziņoja, ka Elīna ir nopietnas problēmas. Kārlis pamāja, it kā būtu dzirdējis kaut ko ikdienišķu, piemēram, laika prognozi. Un tad pajautāja par otru cilvēku.
– Viņam viss kārtībā.
Viņš izgāja jau rīta agrumā. Pelēkas debesis, sīks lietus, retas mašīnas uz šosejas. Kārlis stāvēja uz lieveņa un nezināja, kurp doties. Pasaule likās sveša un kaut kāda neīsta. Viss, kam agrāk bija jēga — mājas, darbs, sieva — tagad it kā sabruka putekļos. Atstāt Elīnu tādā stāvoklī būtu nelietīgi. Necilvēcīgi. Bet piedot? Piedot to, ka viņa grasījās viņu apmānīt, paprasīt naudu, aiziet ar kaut kādu veci? Nē, nevarēja. Viņš nolēma vienu — pagaidīt, kad Elīna sāks nākt pie sevis. Un tad jau redzēs.
Pagāja nedēļa. Pēc tam vēl viena. Dienas vilkās lēni, bez prieka un jēgas. Kārlis gandrīz katru dienu iegriezās pie viņas. Dažreiz sēdēja pie viņas stundām, vienkārši klusējot skatoties. Dažreiz Kārlis pieķēra sevi pie domas, ka nezina, ko jūt. Viss bija sajaucies.
Pāris reizes viņi ar Baibu satikās pie inspektora — abus izsauca precizēšanai. Katru reizi, kad viņš viņu redzēja, viņa viņam uzsmaidīja — maigi, labdabīgi, tā, ka iekšpusē kļuva nedaudz siltāks. Un katru reizi Kārlis pieķēra sevi pie dīvainas domas: kaut kur viņš jau bija redzējis šo smaidu, šīs acis. Kaut kas pazīstams bija viņas sejā, intonācijā, tajā, kā viņa pārlaida matu šķipsnu. Trešajā reizē viņš neizturēja. Kad viņi izgāja, viņš pēkšņi teica, pats nesaprotot, kāpēc:
— Varbūt… kafiju iedzersim?
Baiba nedaudz izbrīnījās, tad pamāja. Viņi iegāja nelielā kafejnīcā netālu, apsēdās pie loga.
— Es visu laiku domāju, — sāka Kārlis, griežot rokās tasi, — jūs man kādu atgādināt. Tā sajūta vienkārši nelaiž vaļā.
Viņa paraustīja plecus:
— Varbūt vienkārši pazīstams tips?
Viņi sāka sarunāties. Sākumā vienkārši par to, kurš kur dzīvo, kur mācījās, ar ko nodarbojas. Un pēkšņi — it kā zibsnīšana: Kārlis atcerējās.
— Pagaidiet! Baiba… jūs taču esat — Baiba Ozola?
Viņa pārsteigti pacēla uzacis.
— Jā, Ozola.
Viņš iesmējās — sirsnīgi, pirmo reizi ilgu laiku.
— Nu nevar būt! Bērnībā mūsu ģimenes draudzējās. Esmu Kārlis Liepa. Atceraties, mēs braucām uz jūru, ar teltīm?
— Protams, atceros! — iesaucās Baiba, un viņas acīs uzliesmoja tas pats, bērnišķīgais, sirsnīgais skatiens. — Es taču toreiz galīgi sīka biju.
Viņi abi iesmējās, un starp viņiem it kā izšķīda tas saspīlējums, kas neizbēgami pastāv starp cilvēkiem, kuri tikko iepazinušies. Laiks it kā atkāpās divdesmit gadus atpakaļ. Viņi atcerējās visu pēc kārtas — kā dzenāja bumbu pļavā, kā Kārļa tēvs mācīja zēnus iekurt ugunskuru, kā mammas vārīja zivju zupu milzīgā katlā.
Baiba pastāstīja, ka viņu ģimene nesen atgriezusies pilsētā. Tēvs aizgāja pensijā un pēkšņi nolēma atrast veco draugu — Kārļa tēvu. Bet vecajā adresē jau dzīvoja citi cilvēki, un saikne jau sen bija pazaudēta.
— Lūk, liktenis, — Kārlis pakratīja galvu. — Tik daudz gadu pagājis, un mēs atkal satikāmies… turklāt tik dīvainos apstākļos.
Baiba paskatījās uz viņu ar smaidu:
— Dažreiz dzīve pati visu noliek savās vietās. Vienkārši uzreiz nesaproti, kāpēc.
Viņš pamāja. Un pirmo reizi ilgu laiku sajuta iekšpusē klusu, gandrīz aizmirstu mieru.
Pēc pāris dienām viņi atkal satikās — vairs ne nejauši, bet pēc abpusējas vēlēšanās. Vakars bija silts, maigs. Viņi pastaigājās parkā, runāja par vecākiem, par bērnību, par to, cik ātri skrien laiks.
— Tēvs arvien biežāk atceras pagātni, — smaidīja Baiba. — Saka, ka vislabākie cilvēki palika pagātnē. Īpaši skumst pēc tava tēva. Saka, ka viņš prata priecāties par dzīvi vienkārši tāpat — bez iemesla.
— Un tiešām, — atbildēja Kārlis. — Agrāk viss bija vienkāršāk. Tēja termosā, makšķerēšana, ugunskurs… Cik gadu pagājis, un es joprojām atceros, kā mēs sēdējām krastā un cepām maizi uz kociņiem.
Viņš pēkšņi atdzīvojās, acis iedegās.
— Aicināsim viņus uz tikšanos! Sarīkosim pārsteigumu. Teiksim, ka vienkārši aicinām vecākus uz vakariņām, un te — hops! — vecā kompānija atkal kopā! Lūk, kā viņi priecāsies.
Baiba iesmējās — skaļi, kaut kā māju sajūtu radoši.
— Lieliska ideja. Tētis būs laimīgs. Viņš visu laiku saka, ka bērnības draugus nekas nevar aizstāt.
Viņi vienojās: brīvdienās Kārlis piezvanīs savējiem, uzaicinās “vienkārši uz vakariņām”, bet Baiba brīdinās savus vecākus, ka brauc ciemos pie paziņām. Un visu nedēļu Kārlis pieķēra sevi pie tā, ka gaida sestdienu ar kaut kādu aizmirstu, zēnisku satrūkumu. Kā bērnībā, kad zināja, ka drīz būs svētki.
Sestdien no rīta Kārlis iebrauca veikalā, sagādāja produktus — zivis, kartupeļus, augļus, dzērienus. Atgriezies mājās, pagatavoja svētku vakariņas, uzklāja galdu. Pirmie ieradās viņa vecāki — priecīgi, nedaudz pārsteigti, ka dēls ierosinājis ģimenes vakariņas. Pēc tam durvīs parādījās Baibas ģimene. Viņas tēvs — spēcīgs, nedaudz nosirmojis vīrietis ar plašu smaidu — apstājās uz sliekšņa, ieskatījās un pēkšņi iesaucās:
— Tu paskaties! Liepa! Neticu savām acīm!
Viņi spēra soli viens otram pretī un cieši apskāvās, vīrišķīgi, kā apskaujas cilvēki, kas kopā pārdzīvojuši labākos gadus un pēkšņi tos atkal atcerējušies.
Pie galda viņi atcerējās vecos braucienus, smieklīgus gadījumus. Baiba sēdēja pretī Kārlim, un, kad viņu skatieni nejauši sastapās, abi smaidīja — bez vārdiem, draudzīgi. Pēc vakariņām viņi divatā izgāja uz balkona, lai paskatītos uz saulrietu.
— Labi sanāca, — teica Baiba, atspiedusies pret margām. — Pārsteigums izdevās. Tētis joprojām netic, ka tas viss nav sapnis.
— Vēl kā, — atbildēja Kārlis. — Tāda sajūta, it kā būtu atgriezušies pagātnē. Tikai mēs tagad esam pieauguši.
Viņa pamāja.
— Jā. Bet, zini, blakus tev joprojām ir mierīgi. Kā toreiz, pie ugunskura.
Viņš paskatījās uz viņu, gribēja kaut ko teikt, bet paklusēja. Vienkārši pamāja. Nav laiks, nav vieta. Un tomēr kaut kur dziļi iekšpusē iedzēlās — vai nu atmiņa, vai priekšnojauta.
Elīna tikmēr pārliecinoši atguvās. Kārlis viņu apmeklēja regulāri. Nes augļus, jogurtus — nevis tāpēc, ka jādara, bet tāpēc, ka nevarēja neierasties. Tas bija drīzāk cilvēciska izpausme, nevis mīlestības. Kad viņš ienāca, viņa vienmēr centās uzsmaidīt — ar to pašu smaidu, ar kuru agrāk prata apburt ikvienu. Tikai tagad tajā nebija ne spožuma, ne pārliecības — tikai neveiklība.
— Sveiks, — viņa teica, skatoties uz viņu ar cerību, it kā gaidītu, ka viņš apsēdīsies blakus, paņems aiz rokas, teiks: “Viss būs, kā agrāk.”
Bet starp viņiem tagad bija izaudzis mūris. Neredzams, bet nepārvarams. Katru reizi, skatoties uz viņu, viņš atcerējās to pašu sarunu no reģistratora — viņas balsi, intonāciju, pārliecību par to, ka viss notiks pēc plāna. Šie vārdi bija iegravēti atmiņā, un nekāds žēlums tos nevarēja izdzēst. Dažreiz viņa mēģināja uzsākt sarunu:
— Kārli… piedod man, lūdzu. Es nezinu, kas man uznāca… Tas viss — muļķība, kaut kāda traka kļūda…
Viņš klausījās klusējot, nolaida acis un tikai klusi teica:
— Elīn, galvenais tev tagad — lai viss būtu labi.
Bet iekšpusē viss jau bija izlemts. Viņš saprata, ka tā tālāk nevarēs. Piedot — vēl jo mazāk. Pēc mēneša, saņēmis drosmi, viņš iesniedza pieteikumu. Bez paskaidrojumiem. Vienkārši parakstījās, atdeva dokumentus un izgāja ar sajūtu, it kā būtu izelpojis to, kas visu šo nedēļu spieda no iekšpuses.
Ar Baibu viņi turpināja tikties. Sākumā vajadzības dēļ — kopā brauca pie vecākiem, palīdzēja ar sīkumiem. Pēc tam sāka biežāk sazvanīties, apspriest visu pēc kārtas: grāmatas, filmas, pat receptes. Sarunas ritēja viegli, bez saspringuma, it kā starp viņiem nebūtu gadu ilgas pauzes.
Kārlim joprojām bija grūti. Un, iespējams, tieši tāpēc viņš tik ļoti tiecās pie Baibas. Viņā bija kaut kas nomierinošs — vienkāršs, skaidrs, uzticams. Viņa prata klausīties. Nepārtraucot, nežēlojot — vienkārši esot klāt. Viņi vēl nezināja, pie kā tas viss novedīs. Pagaidām vienkārši bija blakus. Bez solījumiem, bez gaidām — it kā divi cilvēki, kas palīdz viens otram iziet cauri krēslai un atkal iemācīties ticēt, ka priekšā noteikti būs rīts.
