Es dzīvoju viena, bet pēdējās naktīs, jau aizmigusi, jūtu, ka kāds pieguļas man blakus gultā un ir siltums. Man nav ne kaķa, ne citu mājdzīvnieku.
Šī sajūta ir biedējoša. Pēdējās divas naktis nevaru aizmigt un guļu gaismā. Trešajā naktī, apsēžoties uz savas gultas malas, es sev atkārtoju, ka tas ir nogurums vai vienkārši manas fantāzijas miegā. Taču, tiklīdz izslēdzu gaismu, telpā atkal kļūst pārāk kluss — tik kluss, ka var dzirdēt, kā dūc ledusskapis un tikšķ lielais pulkstenis pie sienas. Dažas minūtes guļu ar atvērtām acīm, gaidot, vai tas atkal notiks… Un tas notika.
Tā nav skaņa, ko es varu aprakstīt. Tas ir pavisam viegls matrača ieļodzīšanās brīdis, kā tad, ja kāds uzmanīgi, lēnām, negribot mani pamodināt, iegultos blakus. Tas ir gandrīz nemanāms svars uz segas malas. Es sajutu silta gaisa vilni pie saviem pleciem — it kā kāds būtu pagriezies pret mani. Es no izbīļa nodrebēju, tomēr paliku nekustīga. Lai arī mana sirds dauzījās kā traka, es nolēmu nogaidīt un saprast, kas notiek tālāk. Es jutos ļoti satraukta, tomēr saņēmu drosmi un jautāju.
“Kas tu esi?” es čukstus izdvesu pustumsā.
Protams, atbildes nebija. Tikai klusa telpa, tikai mana smagā elpa.
Un tomēr — kaut kas mainījās. Sajutu kustību, tik vieglu kā matu pieskārienu vaigam. Ne aukstu, bet siltu, gandrīz maigu. It kā tajā nebija nekā slikta, kas pārņemtu telpu. Tas drīzāk līdzinājās klusinātai klātbūtnei, kaut kam tādam, ka kāds gribēja būt blakus.
Tajā brīdī istabas stūrī iedegās naktslampiņa – pati par sevi. Es to neaiztiku. Es sastingu, skatoties, kā gaisma palēnām “raustās”, izgaismojot manas gultas kontūras un radot ēnas. Blakus man nebija neviena. Bet sega tajā vietā, kur “kāds” bija apgūlies, joprojām bija ar nelielu iedobīti. It kā kāda neredzama figūra gaidīja, kad es pagriezīšos.
Tā nakts, kad redzēju segas iedobīti, ne ārēji, ne fiziski nemainīja neko — tikai mani pašu. No rīta telpa bija tāda pati kā vienmēr, un tomēr es jutu, ka kaut kas aizvien seko man. Ne kā slikta priekšnojauta, bet kā ēna, kas nav īsti ēna.
Nākamajās dienās es centos notikumus racionāli sev izskaidrot, tomēr šie mēģinājumi sabruka brīžos, kad mājās atskanēja klusas skaņas. Ne pietiekami skaļas, lai būtu biedējošas. Drīzāk — gandrīz tādas kā pazīstamas. Tādas, kas šķiet kā atmiņa, kas nekad nav bijusi mana.
Vienu vakaru, jau tumsai iestājoties, es pēkšņi sajutu neizskaidrojamu lietu – man tagad ir jāiet uz guļamistabu. Bez iemesla. Šajā sajūtā nebija nekā satraucoša, tas bija tāds kā neizskaidrojams aicinājums, kas šķita gluži kā kluss čuksts no telpas.
Lasi vēl: Sinoptiķi brīdina par bīstamiem laika apstākļiem sākot no 28. novembra: nosauc rajonus, kur jābūt visvairāk uzmanīgiem
Es iegāju istabā, un gultas segas mala tikko jūtami pakustējās. Ne kā brāzma, ne kā mans solis, bet kāds viegls, neatkarīgs kustības vilnis. Es apstājos durvīs un klusēju. Gaisā bija viegls vēsums, kas tomēr nepazemināja temperatūru — tā bija cita veida sajūta, tāda, ko nevar izmērīt ar termometru.
Tajā brīdī uz plaukta esošais naktslampiņas abažūrs lēni, šķietami pašam no sevis, pagriezās par dažiem centimetriem. Tik klusi, it kā gaisma būtu jānoregulē, lai kaut kas — vai kāds — mani redzētu labāk. Neviens nebija man aiz muguras. To zināju tikpat skaidri, kā zināju, ka neesmu viena telpā.
Es nenolaidu skatienu, tikai stāvēju un gaidīju. Bet tālāk nekas nenotika – ne kustības, ne skaņas. Tomēr tajā klusumā bija sajūta, ka telpā mani cītīgi vēro. Tāda klusa klātbūtne.
Tajā naktī es apsēdos uz gultas, segas malu turot starp pirkstiem. Tā bija siltāka nekā man vajadzētu būt. Siltāka nekā grīda, nekā gaiss, nekā gaisma. Un es nejutu, ka man kaut kas pieskartos. Tikai dīvainu pārliecību, ka nekas nav izzudis, ka šis nav vienkāršs sapnis vai noguruma radīts apmāns.
Tieši pirms iemigšanas — vai varbūt tajā valstībā, kur prāts vēl dzird, bet ķermenis vairs nepaklausa — dzirdēju to. Pavisam klusu ieelpu, gluži blakus savai ausij. Tik tuvu, ka tā nebija ilūzija, tomēr tik klusu, ka tas nevarēja piederēt cilvēkam.
Kad pamodos, istabā nekas nebija mainījies. Taču uz gultas malas bija neliels, apaļš iespiests ielocījums. Un metāla lampas abažūrs bija pavērsts tieši uz gultu — uz vietu, kur gulēju es. Nekas vairs cits. Tikai atkal tā sajūta, ka kāds gaida, kad iestāsies tumsa un nakts.
Nekāds skaidrojums pie manis tā arī neatnāca. Un es sapratu — varbūt tam tā arī nav jānotiek. Varbūt ir lietas, kas atnāk tikai tumsā un klusumā, bet nekad nepiedzimst vārdos vai fotogrāfijās. Varbūt tas, kas pieguļas man blakus, nav ne draugs, ne kaitnieks — tikai klātbūtne, kas nezināmu iemeslu dēļ ir izvēlējusies tieši mani.
Un es nezinu, vai tā kādreiz aizies vai paliks ar mani. Vai šī klātbūtne ir manas mājas gariņš vai kāds tēls, kas te dzīvojis pirms manis. Man nav atbilžu uz šiem jautājumiem. Varbūt tas bija te jau pirms manis un būs – vēl ilgi pēc manis.
