– Es šodien cienāju! – es iepriecināju savu draudzeni-uzdzīvotāju Elīnu. Bet viņa nezināja, ka čeka vietā viņai atnesīs rēķinu par visiem viņas pagātnes parādiem
– Ak, Evita, tu neticēsi! Atkal karti esmu aizmirsusi citā somā. Nu, kas es par draudzeni, vai ne?
Elīna skatījās uz mani ar savām milzīgajām, uzkrāsotajām acīm un cilāja skropstas. Viņas priekšā stāvēja šķīvis ar neapēstu siera kūku, kas bija pārlieta ar aveņu mērci, un tukša latte glāze. Es paskatījos uz savu espresso, tas bija atdzisis.
– Elīna, šī ir jau piektā reize mēneša laikā.
– Nu, beidz taču! – viņa atmeta ar roku, uz kuras mirdzēja jauna «Pandora» rokassprādze ar kaudzi piekariņu. – Tu taču zini, ka es atdošu. Pārskaitīšu vakarā vai rīt, man vienkārši galva ir caura. Samaksā par mani, ja? Tur jau centi.
“Centi”. Siera kūka – 4,50, latte – 3,50, kopā 8,00 eiro.
Es klusējot izņēmu telefonu un pieliku pie termināla.
– Paldies, dārgā. Tu esi labākā. Man jāskrien, man vēl uz manikīru jātiek, bučas!
Viņa aizlaidās, atstājot aiz sevis dārgu, saldu smaržu valstību un sajūtu, ka esmu izmantota. Es izņēmu piezīmju grāmatiņu un pierakstīju: «25.05. – kafejnīca, 8,00 EUR, parāds».
Šis nebija pirmais ieraksts. «10.05. – taksometrs Elīnai, 6,00 EUR.» «15.05. – kopīga dāvana Zanei, Elīna nesameta — 30,00 EUR.» «20.05. – pusdienas kafejnīcā, 12,00 EUR.»
Kopā: 56,00 EUR divās nedēļās.
Es strādāju par grāmatvedi, es mīlēju skaitļus, tie nemelo, atšķirībā no draudzenēm.
Elīna bija mana klasesbiedrene, vienmēr ar naudu, viņas vīrs bija kaut kāds priekšnieks loģistikā, viņa pati strādāja par sabiedrisko attiecību speciālisti modīgā uzņēmumā. Bet Elīnai bija viena īpašība: viņai patoloģiski patika uzdzīvot uz citu rēķina. Viņai «aizmirst maku» bija sports, viņa patiesi uzskatīja, ka, ja rēķins ir mazāks par desmit eiro – tas nav parāds, bet tāds draudzīgs pakalpojums. «Mēs taču meitenes, mums savstarpēji jāpalīdz!».
Es nebiju skopa, bet es krāju dzīvoklim, katrs desmits bija svarīgs. Es staigāju vecās kedās, nēsāju pusdienas konteinerā un mani tracinoši kaitināja nevis tas, ka es maksāju, bet tas, ka mani uzskatīja par muļķīti.
– Nu, ko, Evita, – es teicu sev, aizverot piezīmju grāmatiņu. – Laiks slēgt ceturksni, debets ar kredītu nesakrīt.
Mini-konflikts Nr. 1. Dāvana ar sliktu smaku
Pēc nedēļas man bija dzimšanas diena, es negribēju svinēt, bet Elīna uzstāja.
– Evita, ko tu! 32 gadi! Tas taču nozīmīgs datums. Nāc pie manis ciemos, pasēdēsim, iedzersim vīniņu, es uzklāšu galdu.
Es noticēju. Domāju: nu, lūk, cilvēks cenšas, grib sagādāt prieku.
Es atnācu ar torti, Elīna mani sagaidīja halātā. Galds bija uzklāts: čipsi, sagriezta desa no “Maximas” un pudele paša lētākā sarkanā.
– Ar dzimeni! – Elīna man pasniedza maisiņu. – Tas tev. No sirds. Izvēlējos kā sev.
Es atvēru maisiņu, iekšpusē bija… vāze. Un tad mani apgaismoja. Šo vāzi es redzēju pirms gada Elīnas mājās, uz plaukta. Tā tur stāvēja putekļaina, ar izžuvušu ziedu, Elīna toreiz vēl sūdzējās: «Vīramāte uzdāvināja, kaut kāds neglītums, žēl izmest».
Viņa man uzdāvināja savu veco vāzi, pat putekļus iekšpusē nebija noslaucījusi.
– Patīk? – Elīna staroja. – Dizaineru darinājums.
– Ļoti. Paldies, Elīn.
Mēs izdzērām pa glāzei, tad Elīna teica:
– Ak, Evit, klausies, mums dzēriens beidzās, aizskrien uz veikalu? Citādi man slinkums pārģērbties. Nopērc kaut ko normālu, citādi šis bija skābs, un paņem sieru, ar pelējumu, es tev vēlāk pārskaitīšu.
Es aizgāju, nopirku dzērienu par divdesmit eiro, sieru par pieciem eiro. Pārskaitījumu es, protams, nesagaidīju. Piezīmju grāmatiņā parādījās jauns ieraksts: «02.06. mana dz.d. – dzēriens un siers, 25,00 EUR.»
Mini-konflikts Nr. 2. Darba shēma
Jūnija vidū Elīna man piezvanīja uz darbu, balss bija jokaina.
– Evita, palīdzi lūdzu. Tas ir ļoti svarīgi.
– Kas noticis?
– Mums deg atskaite! Ceturkšņa. Tur ir skaitļi, tāmes, es vispār neko nesaprotu. Bet šefs teica: ja līdz rītdienai neiesniegšu – atņems prēmiju. Bet es par šo prēmiju noskatīju ceļojumu uz Turciju!
– Un kas man jādara?
– Nu, tu taču esi grāmatvede. Tu saproti no Excel. Palīdzēsi, ja? Es tev datus nosūtīšu, tu vienkārši tabuliņu saliec. Es no savas puses iedošu šokolādi.
Es nopūtos, atteikt es nepratu. Es nosēdēju pie viņas atskaites visu nakti, izlaboju kļūdas, noformēju skaisti, nosūtīju viņai 4 no rīta. No rīta darbā es knābu ar degunu, saņēmu rājienu no sava priekšnieka par kļūdu grāmatojumā. Vakarā zvanu Elīnai.
– Nu, kā? Iesniedzi?
– Iesniedzu. – Elīnas balss skanēja no laimes. – Šefs ir sajūsmā. Teica – ideāls darbs. Prēmiju izrakstīja 500 eiro.
– Apsveicu, no tevis šokolāde.
– Ak, Evit, tieši tā. Aizmirsu nopirkt. Rīt atnesīšu. Klausies, mēs te ar meitenēm ejam uz bāru, svinēt prēmiju, tu ar mums? Lai gan nē, tu taču īpaši neej uz tādām iestādēm, tev būs garlaicīgi, labi, atā.
Šokolādi viņa, protams, neatnesa. Es atvēru piezīmju grāmatiņu. «15.06. nakts darbs par grāmatvedi, tirgus cena – 50,00 EUR, apmaksa – nulle». Dusmu krājkasīte pildījās.
Saasinājums. Dzimšanas diena «savējiem»
Jūlijā Elīna mani uzaicināja uz dēla dzimšanas dienu.
– Evita, Artūra jubileja, pieci gadi. Pulcējamies “Vairāk saules” (vai “Čarlstonā”), tu esi aicināta. Tu taču esi gandrīz krustmāte.
Es atnācu, nopirku labu «Lego» konstruktoru par piecdesmit eiro, bērns taču nav vainīgs, ka māte tāda. Elīna, viņas vīrs Valters un mazais Artūrs jau sēdēja pie galdiņa.
– O, nāc iekšā. Pasūti, nekaunies.
Galds bija klāts: picas, salāti, austeres, dārgi dzērieni. Valters, kluss vīriņš brillēs, dzēra un māja, acīmredzot nebija informēts par Elīnas shēmām. Kad atnesa rēķinu, Elīna paņēma to pirmā.
– Tā… Viesmīl, lūdzu, sadaliet.
Viņa izņēma kalkulatoru.
– Lūk, skatieties, torte un bērnu ēdieni – tas mums. Bet uzkodas… Evit, tu taču ēdi picu? Un salātus ar garnelēm pagaršoji?
Es apēdu vienu picas gabalu, salātus es nepasūtīju, Elīna pati man uzlika karoti: «pērmēģini, garšīgi».
– Tātad, kopīgās uzkodas – uz pusēm, nu, un tava tēja. Kopā no tevis… 40 eiro, normāli?
Es paskatījos uz Valteru, viņš nosarka un ieurbās telefonā, viņam bija kauns, bet runāt ar sievu viņš baidījās. Es varētu sarīkot skandālu, teikt: «Elīna, tu taču joko? Es dāvanu par piecdesmit eiro atnesu, un tu man svinībās liec par sevi samaksāt?».
Bet es paskatījos uz Artūru, kurš lika kopā «Lego», negribējās bērnam sabojāt svētkus.
– Normāli, – es teicu.
Pieliku karti.
– Ak, paldies! – Elīna pamāja ar aci vīram. – Redzi, Valter, cik izdevīgi pasēdējām? Un dāvana lieliska, un kompānija.
Un tajā brīdī kaut kas manī noklikšķēja. Tā nebija draudzība, bet slaukšana, Elīna izmantoja mani kā bankomātu. Es izgāju no kafejnīcas, izņēmu piezīmju grāmatiņu.
«05.07. Artūra dz.d., 40,00 EUR (reāli apēdu par 3,00 EUR). Zaudējumi – 37,00 EUR». «Plus dāvana – 50,00 EUR».
Elīnas kopējais parāds pārsniedza 200 eiro, ieskaitot darbu pie atskaites un sīkos parādus.
– Nu, labi, Elīna, – es teicu skaļi. – Tev patīk shēmas? Man arī.
Plāns. Lielā Jubileja
Es nogaidīju divas nedēļas. Šajā laikā Elīna vēl pāris reizes mēģināja mani nokāst: vienreiz lūdza apmaksāt viņai taksometru, atsaucoties uz to, ka lietotne gļuko, otrreiz, aizdot skropstiņām, es atteicu. Piektdien es viņai piezvanīju, mana balss skanēja no laimes.
– Elīna. Sveika. Tu stāvi? Apsēdies!
– Kas tur? Tu precēsies? – Elīna jautāja.
– Foršāk. Man iedeva prēmiju. Ceturkšņa, milzīgu! Esmu pārlaimīga.
– Tiešām? – Elīnas balss atdzīvojās. – Cik?
– Tūkstoti eiro! Vari iedomāties? Es nolēmu – jāpacienā, vienreiz dzīvojam. Gribu uzaicināt tevi un Valteru uz restorānu, uz pašu krutāko, uz “Vincents” (vai “Entresol”). Zini, uz Vecrīgas jumta terases?
– “Vincents”? – Elīna noelšās. – Tur taču cenas ir kosmoss! Steiks maksā 50 eiro.
– Vienalga. – es iesmējos. – Es cienāju. Izklaidējamies. Pasūtiet, ko gribat, es par visu maksāju, atzīmēsim manu veiksmi un mūsu draudzību.
– Evita! Tu esi labākā! – Elīna iebļāvās. – Mēs nāksim! Valters būs laimīgs! Kad?
– Sestdien, septiņos, galdiņu esmu rezervējusi.
Sestdiena, 18:30. Es ierados restorānā agrāk, piegāju pie administratora, jauns puisis, Rūdolfs.
– Labvakar, man ir rezervācija uz 19:00, Evita.
– Jā, jūs gaida.
– Rūdolf, man ir lūgums, neparasts.
Es izņēmu aploksni.
– Šeit nav naudas, šeit ir vēstule maniem viesiem. Es gribu viņiem sagādāt pārsteigumu, kad viņi palūgs rēķinu, pasniedziet viņiem to čeka vietā, labi?
Rūdolfs bija pārsteigts.
– Un kurš maksās?
– Viņi maksās, – es pasmaidīju. – Viņiem nauda ir, tas ir… tāds izjokojums, viņiem patīk tādas lietas.
– Nu, ja viņi maksās… Labi.
– Un vēl, es aiziešu agrāk, teikšu, ka uz tualeti, neapturiet mani.
Rūdolfs pamāja.
19:00 ieradās Elīna un Valters.
Elīna bija grezni sapucējusies, kleita līdz grīdai, tā pati, kuru viņa nopirka par prēmiju par manu atskaiti, Valters uzvalkā.
– Evita. – Elīna metās apskaut. – Nu, tu dod. Šika vieta!
Mēs apsēdāmies, piegāja viesmīlis.
– Dodiet ēdienkarti. – Elīna pavēlēja. – Un dzērienu karti, pašu labāko.
Sākās šovs.
– Tā… Es ņemšu salātus ar krabjiem, duci austeru. Valter, tu ņemsi austeres? Ņemsi. Un ribeye steiku, pašu lielāko, un foie gras. Un dzērieni… Evit, kādu ņemam? Davai «Chablis»? Pudelīti? Vai divas?
– Ņemiet, ko gribat, – es teicu, dzerot ūdeni. – Es šodien esmu labā feja.
– Viesmīl. Divas pudeles «Chablis». Un siera šķīvi.
Viņi ēda, dzēra. Elīna pļāpāja bez mitas – par savu manikīru, par Turciju, uz kurieni viņi lido. Rēķins auga: 200 eiro, 300 eiro, 400 eiro, 500… Es pasūtīju sev tikai «Grieķu» salātus un glāzi lētākā dzēriena. Lai būtu godīgi.
Ap deviņiem vakarā viņi nonāca pie desertiem, Elīna jau bija ļoti apmierināta.
– Evita, es tevi dievinu. – viņa pacēla glāzi. – Lūk, to es saprotu – draudzene. Ne tas, ka tās žurkas no darba, tu esi īsta, dāsna, neskopojies.
– Paldies, Elīn, – es teicu. – Par visu paldies un par vāzi arī.
– Kādu vāzi? – viņa nesaprata.
– Tā, nav svarīgi.
Es paskatījos pulkstenī, laiks.
– Oi, meitenes-puikas, – es piecēlos. – Atvainojiet, es uz minūti, degunu uzpūderēt.
– Davai, nekavējies. Mums vēl torte priekšā.
Es paņēmu somiņu.
– Telefonu te atstāšu? – es parādīju uz galda, tas bija mulāža, vecs nestrādājošs telefons vāciņā.
– Protams.
Es aizgāju uz liftiem, sirds sitās, izgāju no ēkas, iesēdos taksometrā.
– Braucam.
Kulminācija. Rēķins par draudzību
Pagāja divdesmit minūtes, Elīna sāka uztraukties.
– Kāpēc viņa tur aizkavējās?
Valters aizgāja pārbaudīt, atgriezās viens.
– Tur neviena nav.
Elīna pasauca viesmīli.
– Jaunais cilvēk, a kur ir meitene, kura ar mums sēdēja? Viņa maksā par banketu.
– Evita aizbrauca pirms pusstundas.
– Kā aizbrauca?! – Elīna pielēca kājās. – Bet rēķins?!
– Viņa lūdza nodot jums šo.
Viņš nolika uz galda aploksni, Elīna to satvēra.
– Kas tas ir? Sertifikāts?
Viņa atvēra aploksni, iekšpusē bija A4 lapa, izdrukāta no Excel.
Virsraksts: «Savstarpējo norēķinu salīdzināšanas akts ar “draudzeni”». Zemāk bija tabula.
25.05. Kafejnīca. 8,00 EUR. (Nav atgriezts)
10.05. Taksometrs. 6,00 EUR. (Nav atgriezts)
15.05. Dāvana Zanei. 30,00 EUR. (Nav atgriezts)
02.06. Mana dz.d. (vīns un siers). 25,00 EUR.
15.06. Darbs pie atskaites (ārpakalpojums). 50,00 EUR.
05.07. Artūra dz.d. (pārmaksa). 37,00 EUR.
… (vēl 15 punkti)
Kopējā summa: 584,00 eiro.
Un apakšā zīmīte:
«Elīna. Es saskaitīju visu, ko tu “aizmirsi” man atgriezt pēdējo pusgadu, plus morālais kaitējums par tavu nekaunību. Šodienas jūsu vakariņas maksā apmēram tikpat. Uzskati, ka esam norēķinājušās, es tevi pacienāju par tavu pašu naudu, ko tu man aizņēmies, manus salātus un vīnu es apmaksāju pie ieejas. Telefons uz galda – vecs mulāža, labu apetīti. Tava bijusī draudzene Evita».
Elīna lasīja, viņas seja kļuva purpursarkana.
– Neliete…. – viņa nočukstēja.
Valters izrāva lapu, pārskrēja tai acīm, ieraudzīja punktu par atskaiti, taksometru, dāvanu. Viņš nosarka.
– Viesmīl. – viņš iesaucās. – Rēķinu.
– No jums 620 eiro.
– Man nav tādas naudas… – Elīna iesaucās. – Viņa mūs uzaicināja.
Valters paskatījās uz sievu.
– Elīna, labāk nerunā vispār, tu esi klauns. Tu izvilki naudu no Evitas? Tu man meloji, ka atskaiti pati uztaisīji?
Viņš izņēma kredītkarti.
– Es apmaksāšu, bet mājās… mēs parunāsim, un par Turciju aizmirsti.
Es sēdēju mājās. Telefons iepīkstējās. SMS no Elīnas. « KĀ TU VARĒJI?! TAVA DĒĻ VALTERS ATCELA TURCIJU! LAI TU…. AR SAVU GRĀMATVEDĪBU!»
Es pasmaidīju.
Atbilde: «A tu pārdod to dizaineru vāzi. Varbūt biļetei pietiks, atā, Elīn».
Es nospiedu «Bloķēt», atvēru piezīmju grāmatiņu, izrāvu lapu ar parādiem. Parāds norakstīts, es zaudēju draudzeni, bet atguvu sevi, un tas bija vērts katra eiro.
Kā jūs domājat: Kā atgūt savu naudu un pašcieņu, nenolaižoties līdz skandālam?
