Līga stāvēja uz trepēm, satverot rokā špakteli. Roka bija notirpusi, pirksti balti no sasprindzinājuma, vai varbūt no aukstuma — mājā bija tikai sešpadsmit grādu. Viņa lēnām pagrieza galvu. Durvju ailē, uz pelēko, mākoņu apklāto debesu fona, stāvēja vīra māte.
— Arī tev labdien, Gaidas kundze, — teica Līga. Balss bija aizsmakusi. Viņa nokāpa no trepēm, cenšoties neuzkāpt uz atlūzušajām flīzēm. — Kāds vējš jūs atpūtis? Gatis teica, ka jūs braucat uz sanatoriju. Vīra māte pārkāpa pāri slieksnim, riebīgi savilkdama lūpas, ieraugot būvgružu putekļus uz grīdas. Viņa paskatījās apkārt.
— Kāda sanatorija, ja dēlam te tādas lietas notiek? — Viņa pamāja ar roku Gata virzienā, kurš joprojām stāvēja durvīs. — Nāc iekšā, ko sastingi? Liec somas. Tur, uz tīrā. Ak, Dievs, nu kas par cūku kūti… Līga, vai tu nevarēji pusgada laikā ieviest kārtību?
— Tā nav cūku kūts, tas ir kapitālais remonts, — Līga noslaucīja rokas pret vecajiem džinsiem. Putekļi bija ieēdušies audumā. — Mēs mainījām vadus. Un grīdas lējām no jauna. Jūs taču zināt.
— Zinu es, kā tu lej, — vīra māte iesmējās, ieejot vienīgajā, cik necik dzīvojamā istabā, kas Līgai kalpoja gan par guļamistabu, gan virtuvi, gan instrumentu noliktavu. — Īsāk sakot. Mums ir maz laika. Mēs nolēmām. Viņa pagriezās, atverot kažoku. Zem tā bija svētku kleita ar liru, kas bija pilnīgi nevietā šajā ledainajā ēkā.
— Ko nolēmāt? — Līga paskatījās uz vīru. Gatis pētīja plaisu griestos. — Ziemassvētki, — svinīgi paziņoja Gaidas kundze. — Mēs svinēsim šeit. Ar visu ģimeni. Atbrauks Zanda ar bērniem, atbrauks Smirnovi, un mēs ar Gati. Jūras gaiss, veselīgi bronhiem. Tā ka, Līga, vāc savus spaiņus. Atbrīvo māju.
Līga samirkšķināja acis. Ausīs sāka dunēt, it kā no spiediena krituma. — Kā tas ir – atbrīvo? — Tiešā nozīmē, — vīra māte piegāja pie vecā dīvāna, kas bija apklāts ar polietilēnu, paceļot plēves malu. — Zandai ar bērniem ir kaut kur jāguļ. Smirnoviem atdosim verandu, es redzēju, tur jau ir stikla pakešu logi. Un mums ar Gati šī istaba. Tev šeit nav vietas, pati saproti. Un kāpēc tev to vajag? Tu taču strādā, tev jābūt pilsētā. Bet mēs šeit atpūtīsimies nedēļu vai divas.
— Gaidas kundze, — Līga dziļi ievilka elpu, sajūtot, kā kaļķa putekļi čirkst zobos. — Šeit nav apkures. Tikai šī istaba tiek sildīta ar konvektoru. Ūdens – pēc grafika. Tualete – ārā, bioloģiskā. Kur jūs vedat Zandu ar zīdaini? Uz būvniecības vagoniņu?
— Ak, neesiet tik drūma! — vīra māte atmeta ar roku. — Gatis teica, ka tu nopirki katlu. Dārgu, vācu. Tā nu to ieslēgsi. Līga paskatījās uz vīru. Viņš strauji ieinteresējās par mandarīnu pakas saturu. — Gati, — viņa klusi teica. — Tu viņai neteici? — Ko neteici? — viņš burkšķēja, nepaceldams acis.
— Ka katls stāv kastē. Ka tas ir jāpieslēdz. Ka gāzes speciālisti ieradīsies tikai pēc desmitā janvāra. Ka es šeit dzīvoju kā sargs, lai materiālus neaiznestu, un sildos ar fēnu, kas ēd elektrību kā neprātā. — Nu, Līga, — Gatis beidzot pacēla acis. Viņa skatiens bija savāds — Mamma ļoti gribēja… Zandai tur problēmas ar vīru, viņai vajag atpūsties. Un jūra… nu, romantika, viss tas. Tu taču vari pārcelties pie savas mammas uz nedēļu? Nu, ko tev tas maksā?
— Ko tas man maksā? — Līga sajuta, kā iekšpusē, kaut kur saules pinuma rajonā, sāk vārīties smagas, melnas dusmas. Ne histēriskas, bet aukstas, aprēķinošas. Viņa piegāja pie galda, kas bija noklāts ar čekiem un pavadzīmēm. Paņēma vienu, nejauši.
— Šo māju, — viņa sāka lēnām, — mēs nopirkām pirms trim gadiem. Kā šķūni. Par manām, starp citu, prēmijām un kredītu, ko es uzņēmos. Gati, tu trīs gadu laikā šeit neiesiti ne naglu. Tu brauci tikai šašlikus ēst, kad es te izvedu atkritumus. Un tagad – “atbrīvo”?
— Nesāc! — iesaucās Gaidas kundze. — Atkal tu pārmet par naudu! Ģimene ir svarīgāka par naudu! Zandai ir slikti! Viņai ir stress! Un tu, egoiste, ieķērusies savās sienās. Māja taču ir ierakstīta uz Gata vārda, vai esi aizmirsusi? Līga sastinga. Špaktele, ko viņa joprojām turēja kreisajā rokā, nozvanīja pret galda malu.
— Uz Gata? — viņa pārjautāja. — Mēs taču vienojāmies. Tas ir kopīpašums. Laulībā. — Dokumenti ir uz viņu, — uzvarošā smaidā vīra māte atvēra termosu, uzsākot saimnieciski atskrūvēt vāku. — Tātad viņš ir saimnieks. Un saimnieks aicina viesus. Viss, Līga. Pietiek demagoģijas. Vācies. Autobuss uz pilsētu pēc stundas. Gatis tevi aizvedīs līdz pieturai.
Līga skatījās uz viņiem. Uz vīru, kurš jau sāka izlikt no somām desu, sieru, kaut kādus griezumus, cenšoties neskatīties viņas virzienā. Uz vīra māti, kura, atbalstījusi rokas sānos, pārbaudīja uzkopšanas darbu fronti. Viņi visu bija izlēmuši. Bez viņas. Viņai aiz muguras.
— Gati, — viņa pasauca. — Vai tu tiešām mani dzen laukā? No mājas, ko es ar savām rokām… — Līga, nu, nesāc drāmu, — viņš saviebās, izņemot pudeli. — Neviens tevi nedzen. Vienkārši… nu, tāds formāts. Ģimenisks. Zanda no tevis kautrējas, tu vienmēr ar skābu seju, māci viņai dzīvi. Ļaujiet mums pabūt savā ģimenē. Nedēļu. Pēc tam atgriezīsies, pabeigsi savu remontu.
“Savā ģimenē”. Šie vārdi skāra sāpīgāk nekā ledainais vējš no jūras. Tātad viņa nav ģimene. Viņa ir darbu vadītāja. Apgādātāja. Maks. Apkopēja. Bet ne ģimene. Līga klusēdama piegāja pie pakaramā, kur karājās viņas jaka — veca, ar krāsas traipiem. Novilka. Uzvilka cepuri.
— Atslēgas atstāj, — vīra māte nometa, neapgriežoties. — Un uzraksti uz papīra, kā to tavu konvektoru ieslēgt, lai nesadeg. Un kur ir tīrā veļa. Līga iebāza roku kabatā. Pirksti sataustīja atslēgu saišķi. Smagu, ar mājiņas piekariņu, ko viņa nopirka tajā dienā, kad viņi parakstīja pirkuma līgumu. Viņa tad bija laimīga. Domāja: lūk, tā ir mūsu ligzda. Vecumdienas sagaidīsim pie jūras. Auklēsim mazbērnus.
Viņa nolika saišķi uz netīrās, putekļainās palodzes. — Veļa ir kumodē, maisos, lai nesamirktu, — viņa teica ar vienmērīgu, svešu balsi. — Ēdiens ledusskapī, bet tur maz. Ģenerators ir šķūnī, benzīna pietiek divām stundām, ja pazūd elektrība. — Nu, malacis, — Gaidas kundze pamāja, lejot sev tēju no termosa. — Vari taču, kad gribi. Ej, citādi nokavēsi autobusu.
Līga paņēma savu somu — to pašu, ar ko bija atbraukusi uz nedēļas nogali. Tur bija tikai veļas maiņa, zobu birste un klēpjdators. Darbs netika atcelts, pat remonta laikā. Viņa izgāja uz lieveņa. Vējš uzreiz sita sejā, uzmeta sauju asu sniegpārslu. Jūra dūca smagi, draudīgi, veldama pelēkus oļus. Kaut kur tālumā, virs horizonta, pulcējās melnums — nāca vētra. Īsta, ziemas vētra.
Viņa negaidīja, kamēr Gatis iznāks viņu aizvest. Vienkārši devās uz vārtiem. Kājas slīdēja mitrajā mālā — celiņš vēl nebija nobruģēts.
— Līga! — Gatis kliedza no lieveņa. — Kur tu ej kājām? Ļauj es tevi aizvedīšu! Viņa neatskatījās. Izgāja pa vārtiem, ar grūtībām aizvēra smago metāla vērtni. Slēdzene nočīkstēja. Līdz pieturai bija trīs kilometri. Pa tukšu vasarnīcu ceļu. Līga gāja un nejuta aukstumu. Galvā bija tukšs un skaidrs. Emociju nebija. Bija tikai dīvaina, pulsējoša sajūta, ka viņa ir aizmirsusi kaut ko… ļoti svarīgu.
Viņa bija nogājusi jau pusi ceļa, kad telefons kabatā nopīkstēja. Pienāca paziņojums no bankas. Līga to gaidīja. Līga neatvēra paziņojumu par ienākošo maksājumu. Viņa izņēma no somas savu klēpjdatoru, apsēdās uz aukstā autobusa pieturas soliņa un pievienojās internetam.
Viņa neapstājās, lai zvanītu Gatim vai sūtītu ziņu. Viņas plāns bija auksts un aprēķināts. Viņa zināja, ka viņi vēlas viņu “izstumt” no mājas, un viņa zināja, ka Gaidas kundzei nav labi nodomi. Līga atvēra dokumentu mapi savā datorā. Tā nebija mājas projekta mape, bet gan mape ar nosaukumu “Finansiālā Drošība”.
Pirms divām dienām, sajūtot, ka attiecības ar Gati sasniegušas lūzuma punktu, viņa bija rīkojusies. Viņa neuzticējās tikai vārdiem “kopīpašums”. Viņa atvēra failu ar nosaukumu “Līgums”. Tas bija Aizdevuma Līgums, kas noslēgts starp Līgu un Gati, ko bija apstiprinājis zvērināts notārs.
Šajā līgumā, kas datēts ar divām nedēļām agrāk, bija skaidri noteikts: Visas Līgas investīcijas mājas remontā (visi čeki, par kuriem viņa tikko runāja, kā arī viņas prēmijas) tika noformētas kā Gata aizdevums no Līgas. Aizdevumam bija noteikts atmaksas termiņš – trīs dienas, ja tiek pieprasīts.
Viņa nebija Gatim stāstījusi par šo juridisko soli. Viņa nevēlējās strīdēties par īpašumu, viņa vēlējās atgūt savu naudu. Līga atvēra e-pastu un nosūtīja to Gatim. Tēma: “Aizdevuma Atgriešana. Steidzami.” Pielikumā bija: Aizdevuma līgums. Pilns čeks un maksājumu uzdevumu saraksts par pēdējo trīs gadu investīcijām, sasummēts sešciparu summā. Prasība nekavējoties atmaksāt visu summu, kā noteikts līgumā.
Līga pievienoja pēdējo teikumu: “Māja, par kuru tu uztraucies, ir tikai būvmateriāli. Mani ieguldījumi tajā tagad ir tava parādsaistība. Tu vari paturēt māju, es paņemšu savu naudu.”
Viņa aizvēra klēpjdatoru. Ieelpoja vēso jūras gaisu. Telefonā atskanēja zvans. Zvanīja Gatis. Viņa pacēla. — Līga! Tu… Tu mani izdzini no mājām?! Mamma nevar aiziet, vārti nobloķēti, un logi atveras paši! Kas tas ir?!
— Tā bija mana atvadīšanās dāvana, Gati, — Līga teica mierīgā, skaidrā balsī. — Man vienkārši apnika, ka mani uzskata par apkalpi. Bet tagad par svarīgāko. Atver savu e-pastu.
Gatis paklausīja. Bija dzirdams kluss klikšķis, un tad iestājās mērķtiecīgs klusums, ko pārtrauca tikai Gata sēkšana. — Līga… Kas tas ir? Kāds aizdevums? Mēs taču vienojāmies…
— Mēs vienojāmies par ģimeni, Gati. Un par kopīpašumu. Tu šo vienošanos salauzi pirms stundas. Kad es teicu, ka māja maksāja manas prēmijas un kredītu, es nemeloju. Es tikai pārvērsu to juridiskā formātā. Maksā man atpakaļ, kā norādīts līgumā, un mēs šķirsimies šķīrējtiesā. Bez skandāliem. Ja tu to neatmaksāsi trīs dienu laikā, parāds tiks piedzīts no īpašuma.
Līga zināja: Gata bankas konts bija gandrīz tukšs. Vienīgais viņa vērtslieta bija jaunā māja, kuru viņš bija gatavs atdot savai māsai. — Bet… bet tagad tā ir Zandas māja! — Gatis izdvesa. — Tas ir tavs jautājums, Gati, — Līgas balsī bija tērauds. — Atbildi. Vai tu vari apmaksāt parādu? Gatis klusēja. Viņa saprata, ka viņš saskaita savu naudu un saprot: bez mājas viņš nevarēs samaksāt.
— Līga, es atvainojos! Es atzīstu, ka kļūdījos! Atgriezies, lūdzu! Mēs atcelsim… — Es jau esmu atcēlusi mūsu dzīvi, Gati. Es vairs neesmu jūsu ģimene. Viņa sarāva telefona zvanu. Izslēdza to pavisam.
Līga piecēlās no soliņa. Viņa joprojām bija bez mājām, viņas diploms vēl nebija aizstāvēts, bet viņai bija trīs lietas: klēpjdators, pilna aizdevuma prasība, kas bija saistīta ar Gata vienīgo īpašumu, un sajūta, ka viņa ir tikko izgājusi no dubļiem pilnīgi tīra.
Viņa bija vienkārši paņēmusi atpakaļ to, kas viņai piederēja, un izvēlējusies brīvību. Līgai bija vienalga par logiem un Gaidas kundzes minku kažoku. Viņa bija uzvarējusi galveno — savu vērtību. Viņa devās prom, lai satiktu savu draudzeni pilsētā un, pirmo reizi trīs gadu laikā, justos kā cienīta, finansiāli gudra un brīva sieviete.
Šī stāsta pozitīvais pavērsiens ir Līgas spēja stratēģiski un juridiski atrisināt toksisko situāciju. Viņas uzvara nav atriebība, bet gan vērtības atgūšana. Viņa atgūst savu finansiālo ieguldījumu, novēršot Gata un viņa ģimenes mēģinājumu viņu izmantot un atstāt tukšā. Viņas aiziešana ir brīvprātīgs akts, kas balstīts uz pašcieņu un finansiālu drošību, nevis pazemojoša padzīšana. Viņa izvēlas neatkarīgu nākotni.
