Anda nervozi grabināja pirkstus pa stūri, veroties uz bezgalīgo mašīnu rindu, kas stiepās pa visu prospektu. Šķita, ka sastrēgums ir sastindzis uz visiem laikiem, tajā brīdī viņa ieraudzīja…
Šķita, ka sastrēgums ir sastindzis uz visiem laikiem, tāpat kā viņas domas, kuras jau kuru stundu riņķoja ap vienu un to pašu: kaut kas viņas dzīvē bija nogājis greizi. Tajā dienā viņa atgriezās no darba agrāk nekā parasti — priekšnieks viņu palaida pēc veiksmīgas jaunā projekta prezentācijas. Viņas garastāvoklis bija pacilāts, neskatoties uz nogurumu, un viņa pat domāja iegriezties savā iecienītajā konditorejā pēc kūciņām, lai palutinātu savu vīru Mārtiņu. Taču liktenim, kā tas bieži notiek, bija citi plāni.
Saule sliecās uz rietu, iekrāsojot Rīgas ielas zeltaini sārtos toņos. Anda ieslēdza radio, lai novērstu domas, taču mūzikas vietā diktors monotonā balsī runāja par sastrēgumiem. Viņa nopūtās un paskatījās uz blakus joslu. Un tad viņas sirds izlaida sitienu. Sudrabotā apvidus auto, kas stāvēja blakus, viņa ieraudzīja pazīstamu profilu. Mārtiņš. Viņas Mārtiņš, tas pats vīrietis, ar kuru viņa bija dalījusi pēdējos septiņus dzīves gadus, sēdēja pie svešas mašīnas stūres.
Bet ne tas lika viņas elpai aizrauties. Blakus viņam, pasažiera sēdeklī, sēdēja sieviete. Jauna, ar gariem tumšiem matiem, spilgti sarkanā kleitā, kas reklamēja viņas pārliecību un, iespējams, par viņas nodomiem. Viņa smējās, pieskaroties Mārtiņa rokai, un viņš smaidīja pretī – ar to pašu smaidu, kas kādreiz bija paredzēts tikai Andai.
Anda sastinga, nespēdama novērst skatienu. Viņas pirksti sažņaudza stūri tik stipri. Viņa centās sevi pārliecināt, ka tā ir kļūda, ka tas nav viņas vīrs, bet vienkārši līdzīgs cilvēks. Taču automašīnas numurs, tas pats apvidus auto, ko Mārtiņš bija iegādājies pirms gada, neatstāja nekādas šaubas. Tas bija viņš. Un tā sieviete blakus viņam.
Sastrēgums lēnām virzījās uz priekšu, un Anda, it kā ar autopilotu, uzspiedusi gāzes pedāli, centās nepalaist garām sudraboto automašīnu. Viņas domas jaucās, sirds dauzījās, un galvā skanēja viens jautājums: kas viņa ir? Kolēģe? Draudzene? Vai… Anda negribēja pat domās izrunāt šo vārdu, bet tas uzstājīgi lauzās prātā — mīļākā.
Viņa un Mārtiņš iepazinās kopīgu draugu ballītē. Anda toreiz bija mārketinga speciāliste iesācēja, bet viņš — ambiciozs programmētājs, kurš tikko bija paaugstināts amatā lielā IT uzņēmumā. Viņu romāns attīstījās strauji: garas pastaigas pa naksnīgo Vecrīgu, sarunas līdz rītam, sapņi par nākotni. Pēc diviem gadiem viņi apprecējās, un Anda bija pārliecināta, ka ir atradusi savu otro pusīti. Mārtiņš bija uzticams, gādīgs, ar humora izjūtu, kas viņu vienmēr uzpirka.
Bet pēdējos mēnešos kaut kas bija mainījies. Viņš biežāk aizkavējās darbā, uz zvaniem atbildēja izvairīgi, un vakari, kurus viņi agrāk pavadīja kopā, tagad bieži vien aizritēja klusumā. Anda to norakstīja uz stresu, uz nogurumu, uz ģimenes dzīves rutīnu. Bet tagad, veroties uz šo sievieti viņa mašīnā, viņa saprata, ka, iespējams, viss bija daudz sarežģītāk.
Mārtiņa apvidus auto nogriezās uz blakus ielas, un Anda, nevilcinoties, sekoja tam. Viņa nezināja, ko darīs, ja panāks viņu, bet apstāties vairs nevarēja. Viņa gribēja zināt patiesību, pat ja šī patiesība salauztu. Mārtiņa mašīna apstājās pie mājīgas kafejnīcas pilsētas centrā. Anda noparkojās nedaudz tālāk, cenšoties palikt nepamanīta. Viņa redzēja, kā Mārtiņš izkāpa no mašīnas, atvēra durvis savai pavadonei, un tā, graciozi soļojot, devās uz kafejnīcas ieeju.
Viņi izskatījās tā, it kā tā būtu viņu ierastā vieta, viņu rituāls. Anda nolēma, ka neļaus emocijām ņemt virsroku. Viņai bija jāizprot viss līdz galam. Anda izkāpa no mašīnas un, cenšoties saglabāt distanci, iegāja kafejnīcā. Interjers bija silts, ar maigu apgaismojumu un svaigi vārītas kafijas smaržu. Viņa uzreiz pamanīja viņus — Mārtiņš un sieviete sēdēja pie galdiņa pie loga. Viņi neturējās rokās, taču viņu tuvība, viņu skatieni, viņu vieglie smaidi runāja vairāk nekā jebkuri pieskārieni.
Anda ieņēma galdiņu stūrī, paslēpusies aiz lielās ēdienkartes, un pasūtīja kafiju, lai nepievērstu uzmanību. Viņas sirds sitās tik skaļi, ka viņa baidījās, ka to sadzirdēs. Viņa vēroja viņus, cenšoties uztvert katru detaļu. Sieviete bija skaista — ne vulgāri, bet izsmalcināti, ar tādu dabisku grāciju, kas liek atskatīties. Viņas smiekli bija skanīgi, bet žesti — pārliecinoši. Mārtiņš, gluži pretēji, šķita nedaudz saspringts, taču viņa acis mirdzēja, kad viņš uz viņu skatījās. Anda sajuta, kā iekšpusē kaut kas lūst.
Viņa atcerējās, kā Mārtiņš tāpat skatījās uz viņu pirmajos laulības gados. Kaut kur dziļi sirdī viņa jau zināja atbildi, bet joprojām turējās pie cerības, ka tas ir tikai pārpratums.
Anda nezināja, cik ilgs laiks pagāja — varbūt desmit minūtes, varbūt stunda. Viņa sēdēja, saspiedusi rokās tasi ar atdzisušu kafiju, un mēģināja savākt domas. Viņai gribējās ielauzties pie viņu galdiņa, pieprasīt paskaidrojumus. Bet kaut kas viņu apturēja. Iespējams, bailes dzirdēt patiesību. Vai, gluži pretēji, vēlme saprast, kas notiek, pirms rīkoties. Kādā brīdī sieviete piecēlās un devās uz dāmu istabu. Anda, nedodot sev laiku pārdomām, sekoja viņai. Viņas sirds dauzījās, un galvā riņķoja tūkstoš scenāriju. Viņa nezināja, ko teiks, bet juta, ka viņai kaut kas jādara.
Dāmu istabā bija tukšs, izņemot to pašu sievieti, kura stāvēja pie spoguļa, labojot grimu. Anda sastinga uz sliekšņa, nezinot, ar ko sākt. Sieviete pamanīja viņu atspulgā un pasmaidīja — ar to pieklājīgo, neitrālo smaidu, ko dāvā svešiniekiem.
— Atvainojiet, — sāka Anda, cenšoties, lai viņas balss skanētu mierīgi, — jūs esat ar Mārtiņu, vai ne?
Sieviete pārsteigta pacēla uzacis, bet viņas smaids nepazuda.
— Jā, — viņa atbildēja, nedaudz noliecot galvu. — Un jūs viņu pazīstat?
Anda sajuta, kā mainās viņas sejas izteiksme. Viņa gribēja ko teikt, bet tā vietā viņas balss kļuva auksta, gandrīz tērauda.
— Es esmu viņa sieva.
Sievietes smaids lēnām izgaisa. Viņa nolika lūpu krāsu un pagriezās pret Andu, uzmanīgi viņu aplūkojot. Viņas acīs nebija ne panikas, ne kauna — tikai neliels pārsteigums un, iespējams, līdzjūtības ēna.
— Ak, — viņa klusi teica. — Es nezināju, ka viņš ir precējies.
Anda gaidīja jebko — attaisnojumus, noliegumus, pat histēriju. Bet šis mierīgais tonis viņu izsita no sliedēm.
— Nezinājāt? — viņa pārjautāja, jūtot, kā sāk vārīties dusmas. — Un kas jūs viņam esat?
Sieviete nopūtās un sakrustoja rokas.
— Mani sauc Līna. Mēs ar Mārtiņu… nu, teiksim, nesen sākām satikties. Viņš nepieminēja, ka viņam ir sieva. Ja es būtu zinājusi, es nekad…
— Nepieminēja? — Anda gandrīz iesmējās par situācijas absurdiem. — Septiņi laulības gadi, un viņš vienkārši aizmirsa pieminēt?
Līna paraustīja plecus, un viņas žestā bija kaut kas sirsnīgs, gandrīz atbruņojošs.
— Es nemeloju. Viņš teica, ka ir brīvs. Mēs iepazināmies pirms pāris mēnešiem konferencē. Viņš bija apburošs, uzmanīgs… Es domāju, ka viņš ir vientuļš.
Anda sajuta, kā zeme slīd zem kājām. Viņa gribēja ienīst šo sievieti, bet viņas miers un atklātība viņu mulsināja. Līna neuzvedās kā cilvēks, kurš apzināti izposta svešu ģimeni. Un tas visu padarīja vēl sliktāku.
— Un kas tagad? — Anda jautāja, pati nezinot, ko sagaida no atbildes.
Līna paskatījās viņai acīs.
— Es negribu būt daļa no tā. Ja viņš ir apmānījis jūs, tad, šķiet, viņš ir apmānījis arī mani. Es parunāšu ar viņu. Bet jūs… izlemiet, kas jums ir labāk.
Anda neatbildēja. Viņa pagriezās un izgāja no dāmu istabas. Viņa atgriezās pie sava galdiņa, bet Mārtiņš un Līna jau gāja prom. Viņš apskāva viņu ap vidukli, un viņi izgāja no kafejnīcas, nepamanot Andu.
Mājās viņa atgriezās vēlu. Mārtiņš jau bija tur, sēdēja uz dīvāna ar klēpjdatoru, it kā nekas nebūtu noticis. Viņš pasmaidīja, ieraugot viņu, un jautāja, kā pagāja diena. Anda skatījās uz viņu, uz viņa pazīstamo seju, uz viņa ierastajiem žestiem, un nespēja noticēt, ka šis cilvēks, kuru viņa mīlēja, varētu tik viegli melot.
— Mārtiņ, — viņa sāka, cenšoties savaldīties, — kas ir Līna?
Viņa seja uz mirkli sastinga, bet viņš ātri atguvās.
— Līna? Kolēģe. Mēs šodien apspriedām projektu kafejnīcā. Kāpēc jautā?
Anda sajuta, kā iekšpusē viss kūsā. Viņa viņam izstāstīja visu — par sastrēgumu, par apvidus auto, par kafejnīcu, par sarunu ar Līnu. Ar katru viņas vārdu viņa seja kļuva arvien bālāka, un acis skrēja, meklējot glābiņu.
— Anda, tas nav tas, ko tu domā, — viņš sāka, bet viņa viņu pārtrauca.
— Nemelo man, Mārtiņ. Esmu nogurusi no taviem attaisnojumiem. Es visu redzēju. Un Līna apstiprināja.
Viņš apklusa, noliecis galvu. Klusums ilga veselu mūžību, līdz viņš beidzot sāka runāt.
— Piedod. Es negribēju, lai tā notiek. Es apmulsu. Līna… viņa parādījās manā dzīvē nejauši. Es nezinu, kā to izskaidrot, bet es negribēju.
Anda skatījās uz viņu. Viņa gaidīja, ka viņš lūgs piedošanu, bet viņa vārdi skanēja tukši, it kā viņš jau būtu samierinājies ar to, ka viss ir beidzies.
— Es dodos prom pie mammas, — viņa beidzot teica. — Man vajag laiku, lai visu pārdomātu.
Lasi vēl: Brālis Andris(51) iemīlējās un plānoja kāzas; nejauši atrasta informācija izglāba viņa dzīvokli
Mārtiņš pamāja ar galvu, nepaceldams acis. Anda savāca nelielu somu un aizgāja, atstājot aiz muguras viņu kopīgo māju, viņu kopīgos sapņus un viņu kopīgo dzīvi, kas tagad viņai šķita sveša.
Pagāja vairākas nedēļas
Anda dzīvoja pie mātes, mēģinot tikt skaidrībā ar savām jūtām. Viņa nezināja, vai vēlas glābt laulību vai sākt visu no baltas lapas. Līna, kā solīts, pazuda no Mārtiņa dzīves — Anda par to uzzināja no kopīga paziņas. Taču tas viņai nesniedza atvieglojumu. Uzticība bija sagrauta, un to nevar atgūt ar vienkāršiem atvainošanās vārdiem.
Kādu vakaru, sēžot ar glāzi uz balkona, Anda saprata, ka vairs nevēlas būt tā kura čīkst. Viņa nepieķersies pagātnei, nemēģinās salīmēt to, kas jau ir saplīsis. Viņa nolēma, ka sāks jaunu savas dzīves nodaļu — bez Mārtiņa. Un pirmo reizi ilgu laiku viņa sajutās brīva.
