Trīsdesmit viens laulības gads. Bet viņš nezināja, kur ir viņa krekli. Un ar katru dienu sapratu arvien skaidrāk. Es esmu nogurusi. Ne no sadzīves. Ne no gatavošanas, tīrīšanas, mazgāšanas. No neredzamības
— Kāpēc tu klusē? Andris pagriezās uz sāniem. Palags nostiepās.
— Visu vakaru kā sveša.
Es skatījos griestos. Ierastā plaisa virs skapja. Trīsdesmit viens gads šai plaisai. Gandrīz tikpat ilgi, cik mēs.
— Viss normāli. Vienkārši esmu nogurusi.
Atgriešanās mājās
Viņš pakustējās. Roka uzgūlās man uz pleca smagi. Saimnieciski.
— No kā tad nogurusi? Mēs taču atpūtāmies. Tikko atbraucām. Ko tu vispār darīji? Guli, ēdi, uz masāžām gāji. Es visu mūžu rūpnīcā strādāju kā vāvere ritenī, bet tu… Es klusēju. Nespēju paskaidrot. Kāda jēga.
Ceļazīme. Atpūtas bāze “Bērziņš” divsimt kilometru no mājām. Septiņas dienas. Es domāju — atpūtīšos. Varbūt normāli parunāsim, bez televizora. Varbūt atcerēsimies kaut ko. Atcerējos. Bet ne to, ko gribēju.
Lēmums braukt
Andris paziņoja par braucienu augusta beigās. Sēdēja virtuvē, šķirstīja telefonu. Pēc tam nolika.
— Klausies. Darbā arodbiedrība piedāvā ceļazīmi. Ar atlaidi. Diviem. Brauksim?
Es mazgāju traukus. Šķīvji slīdēja zem sūkļa. Putas tecēja uz rokām.
— Kurp braukt?
— Uz “Bērziņu”. Tur visādas ekstras, labi baro. Atpūtīsies.
Atpūtīšos. Es pagriezos — viņš skatījās uz mani, gaidīja atbildi. Seja pazīstama. Sirmi mati pie deniņiem. Kad tas notika? Kad mēs kļuvām par cilvēkiem, kuri brauc “atpūsties” uz šāda veida bāzēm?
— Brauksim.
Gatavošanās
Es pati krāmēju mantas. Gan sev, gan viņam. Andris izņēma no skapja vecu sporta somu. Uzlika uz gultas.
— Ieliec man visu, kas vajadzīgs. Zilo kreklu paņem. To, ko Dace uzdāvināja.
Es atvēru viņa plauktu. Krekli karājās glīti — es tos gludināju katru svētdienu. Zilais gulēja labajā pusē. Viņš nezināja, kur tas atrodas. Trīsdesmit viens laulības gads. Bet viņš nezināja, kur ir viņa krekli.
Saliku viņam somā: trīs T-kreklus, džinsus, sporta bikses, zeķes, čības, zobu birsti. Viss kā parasti. It kā es sūtītu bērnu uz nometni.
— Neaizmirsti man skūšanās krēmu.
Viņš iesaucās no istabas. Neaizmirsu. Es nekad neaizmirstu.
Ceļš. Braucām ar autobusu. Andris sēdēja pie loga, es — blakus. Mēs klusējām. Viņš skatījās telefonā, es — logā. Septembris. Zelta lauki, mežu puduri. Skaisti. Gribējās teikt: “Paskaties, cik skaisti.” Bet neteicu. Atpūtas bāzē mūs sagaidīja administratore. Jauna, gadi trīsdesmit. Smaidīja profesionāli.
— Samoilovi? Nāciet. Šīs ir jūsu atslēgas. Otrais stāvs, divpadsmitais numurs. Pusdienas vienos, izklaides no rītdienas. Saraksts pie letes.
Numurs izrādījās mazs. Divas gultas, naktsgaldiņš, televizors, logs uz bērziem. Tīrs. Smaržoja pēc hlora un svaigas veļas.
— Normāli. Galvenais, ka labi baros.
Andris apgūlās gultā. Ieslēdza televizoru. Es izkārtoju drēbes skapī. Vispirms viņa, tad savējās. Kā mājās.
Pirmais vakars
Pusdienojām ēdnīcā — Andris paņēma divas kotletes, es vienu. Viņš ēda klusēdams, es arī. Pie blakus galdiņa sēdēja pāris. Gadi sešdesmit, laikam. Viņš kaut ko stāstīja. Viņa smējās. Klusu, ne skaļi. Es skatījos uz viņiem. Domāju: kad mēs pēdējo reizi kopā smējāmies?
— Ko tu skaties?
Andris sekoja manam skatienam.
— Ēd, atdzisīs.
Es pabeidzu ēst. Kotlete bija garšīga. Bet es nejutu garšu.
Rīts. Andris pamodās pirmais.
— Celies, drīz brokastis. Kur mans T-krekls?
Es atvēru acis. Pelēki griesti, sveša istaba, logs ne tajā pusē.
— Skapī. Augšējā plauktā.
— Izņem.
Es piecēlos. Izņēmu. Iedevu viņam. Viņš uzvilka T-kreklu, aizgāja uz vannas istabu. Es paliku sēdēt uz gultas. Spogulī pretī atspoguļojās sieviete ar nogurušu seju. Piecdesmit astoņi gadi. Sirmi mati, kurus es krāsoju reizi mēnesī. Šī sieviete pavadīja trīsdesmit vienu gadu blakus vīrietim. Viņš nezināja, kur atrodas viņa T-krekli.
Pēc brokastīm gājām uz masāžu. Andrim nozīmēja baseinu, man — masāžu. Mēs izklīdām pa dažādiem kabinetiem. Masiere izrādījās jauka. Gadi četrdesmit pieci, ar labām acīm.
— Gulties uz vēdera. Atslābinieties.
Viņai bija spēcīgas rokas. Izmīcīja plecus, muguru. Sāpīgi, bet patīkami.
— Liels saspringums. Daudz strādājat?
— Agrāk strādāju. Tagad pensijā.
— Bet mājās daudz darba?
— Kā visiem.
Viņa klusēja. Turpināja masāžu. Pēc tam jautāja:
— Ar vīru atbraucāt?
— Jā.
— Labi jums kopā atpūsties.
Es neatbildēju. Nezināju, ko teikt.
Pusdienas. Salīdzinājums. Pēc tam satikāmies hallē. Andris sēdēja uz dīvāna, šķirstīja žurnālu.
— Nu, kā?
— Normāli.
— Ejam pusdienās. Es jau gribu ēst.
Mēs gājām uz ēdnīcu. Viņš gāja priekšā, es — aizmugurē. Kā vienmēr. Trīsdesmit viens gads es eju aiz viņa. Divus soļus aizmugurē.
Zemāk es atkal ieraudzīju to pāri. Viņi sēdēja pie loga. Viņš ielēja viņai kompotu. Viņa pasniedza viņam salveti. Vienkāršas kustības. Bet tajās bija kaut kas. Uzmanība. Rūpes vienam par otru.
Andris ēda boršču. Skaļi sūca.
— Garšīgi gatavo. Mājās tādu neuzvārīsi. Vai esi jau atradinājusies? Es vārīju boršču katru nedēļu. Trīsdesmit viens gads. Viņš nekad nebija teicis “garšīgi”.
— Vari pats reizēm uzvārīt.
Viņš pacēla acis.
— Ko?
— Boršču. Vari pats uzvārīt.
Viņš pasmaidīja.
— Nu, beidz. Tev labāk sanāk.
Man labāk sanāk. Tāpēc, ka es to daru trīsdesmit viens gadu. Un viņš nav mēģinājis ne reizi.
Koncerts. Apskaidrība
Vakarā bija kultūras programma. Koncerts aktu zālē. Andris negribēja iet. Bet es uzstāju. Zāle maza. Kādi četrdesmit cilvēki. Vecāki pāri, vientuļas sievietes, daži vīrieši. Uz skatuves vietējā pašdarbība. Dziedāja romances, lasīja dzeju. Andris sēdēja blakus. Garlaikojās. Es skatījos uz skatuvi. Bet redzēju nevis māksliniekus. Redzēju viņu. Pirmo reizi ilgā laikā skatījos uz viņu ne sadzīves kontekstā. Ne tad, kad viņš lūdza nopirkt maizi. Ne tad, kad pieprasīja vakariņas. Bet vienkārši skatījos. Pazīstama seja. Bet sveša. Kad viņš kļuva svešs? Vai arī es pati kļuvu sveša?
Trešā diena. Galvenais jautājums
Trešajā dienā pēc brokastīm mēs izgājām pastaigāties. Atpūtas bāzes teritorija liela. Alejas, puķu dobes, soliņi. Bērzi visur. Dzeltenas lapas zem kājām. Šī vieta atklāja patiesību: vīrs mani neredz. Es viņam esmu kā ledusskapis — vajadzīga, bet neredzama. Mēs gājām klusēdami. Es skatījos kokos, debesīs. Viņš — telefonā.
— Andri. Noliec telefonu.
Viņš pacēla acis.
— A kas?
— Ejam vienkārši pastaigāties. Paskatīties apkārt.
Viņš paraustīja plecus. Ielika telefonu kabatā. Mēs gājām tālāk. Klusējām. Pēc kādām piecām minūtēm viņš atkal izņēma telefonu. Es apstājos.
— Kāpēc mēs šeit atbraucām?
Viņš atgriezās.
— Kāpēc? Atpūsties. Es taču teicu.
— Atpūsties — tas ir vienkārši paēst un pagulēt?
— Bet ko tad vēl?
Viņš nesaprata. Patiesi nesaprata. Es skatījos uz viņu. Uz šo cilvēku, ar kuru nodzīvoju trīsdesmit vienu gadu. Audzināju divus bērnus. Nopirku dzīvokli, nomaksāju hipotēku. Pārdzīvoju krīzes, problēmas, nesaskaņas, izlīgšanas. Un tikai tagad sapratu. Mēs nodzīvojām visu to kopā. Bet atsevišķi.
— Nekas. Ejam tālāk.
Saruna uz soliņa
Tās dienas vakarā es sēdēju uz soliņa pie korpusa. Andris aizgāja uz numuru. Futbols televizorā. Es paliku viena. Blakus apsēdās sieviete. Apmēram manos gados, varbūt nedaudz vecāka. Mēs klusējām. Skatījāmies bērzos.
— Nogurusi no vīra?
Pēkšņi viņa jautāja. Es notrīsēju.
— Ko?
— Redzu pēc jums. Es pati tāda pati.
Viņa bēdīgi uzsmaidīja.
— Atbraucu ar viņu “atpūsties”. Bet atpūšos šādi. Sēžu viena.
Mēs paklusējām.
— Cik ilgi kopā?
Viņa jautāja.
— Trīsdesmit viens gads.
— Man divdesmit astoņi.
Viņa nopūtās.
— Un visu laiku domāju: tā ir dzīve vai ieradums? Es neatbildēju. Nezināju atbildi.
Apzināšanās
Atlikušās dienas pagāja vienādi. Brokastis, pusdienas, pastaiga, vakariņas, miegs. Andris bija apmierināts. Ēda, gulēja, skatījās televizoru. Es vēroju. Viņu, citus pārus, sevi. Un ar katru dienu sapratu arvien skaidrāk. Es esmu nogurusi. Ne no sadzīves. Ne no gatavošanas, tīrīšanas, mazgāšanas. No neredzamības.
Trīsdesmit viens gads es biju blakus. Gatavoju, tīrīju, sekoju viņa problēmām, krāmēju somas, izkārtoju drēbes. Biju. Bet viņš mani neredzēja. Es biju funkcija. Daļa no sadzīves. Kā ledusskapis. Vai veļas mašīna. Bet es gribēju būt cilvēks.
Pēdējais vakars
Andris gāja. Kaut ko svilpodams.
— Labi šeit. Vajadzētu nākamgad atkal atbraukt.
Es klusēju. Skatījos bērzos. Domāju: vai es ar viņu atbraukšu? Vai vispār atbraukšu? Vai es gribu nākamo gadu ar viņu? Nezināju.
— Klau, kas tev? Viņš apstājās. — Atkal klusē.
— Domāju vienkārši.
— Par ko?
— Par bērziem.
Viņš paskatījās kokos. Paraustīja plecus.
— Bērzi kā bērzi. Ejam, tēja atdzisīs.
Un es gāju viņam līdzi. Jo trīsdesmit vienu gadu es gāju. Un nezināju — kā citādi. Bet pirmo reizi visos šajos gados padomāju. Bet varbūt ir vērts iemācīties?
Mājās. Jautājums paliek
Viss atgriezās savās vietās. Andris apgūlās uz dīvāna. Ieslēdza televizoru. Es izsaiņoju mantas, izmazgāju, izkāru. Tikai tagad darīju to lēnāk. Un katru reizi, izkārtojot viņa T-kreklus, domāju par vienu. Kādreiz es biju meitene. Sapņoju par mīlestību. Pēc tam kļuvu par sievu. Veidoju ģimeni. Pēc tam par māti. Audzināju bērnus. Bet tagad kas es esmu? Sieva aiz ieraduma? Kalpone aiz labestības? Vai vienkārši sieviete, kura baidās palikt viena?
Atbildes nebija. Bet jautājums palika. Un es zināju — tas nepazudīs. Pagāja nedēļa. Es gatavoju vakariņas. Andris sēdēja virtuvē. Skatījās telefonā.
Lasi vēl: Jauna ģimene pastāsta kāpēc pārcēlās no Rīgas uz attālu ciematu
— Klausies. A varbūt nākamgad atkal uz “Bērziņu” aizbrauksim? Man tur patika.
Es griezu kartupeļus. Nazis slīdēja pa dēlīti. Gludi, ritmiski.
— Nezinu.
— Kā nezini?
Viņš pacēla galvu.
— Tur taču bija labi!
Es paskatījos uz viņu. Uz pazīstamo seju. Grumbas, sirmums. Trīsdesmit viens gads blakus.
— Labi bija tev, Andri.
— A tev kas, slikti?
Es noliku nazi. Noslaucīju rokas dvielī.
— Es nezinu. Tiešām nezinu.
Viņš sarauca uzacis.
— Tu kaut ko noklusē. Kopš tās sanatorijas esi kļuvusi dīvaina.
Dīvaina. Varbūt tā. Varbūt es pirmo reizi trīsdesmit viena gada laikā kļuvu par sevi. A ne ērtu sievu. Ne neatsakāmu kalponi. Ne neredzamu cilvēku.
— Varbūt arī dīvaina.
Es atkal paņēmu nazi. Turpināju griezt kartupeļus. Andris skatījās uz mani. Pēc tam atmeta ar roku. Atgriezās pie telefona. A es domāju. Par bērziem. Par to sievieti uz soliņa. Par pāri, kas smējās pie blakus galdiņa. Par to, ka dzīve vai ieradums — jautājums paliek atvērts. Un man vienai jāatrod atbilde uz to.
Ja atpazināt šajā stāstā sevi vai aizdomājāties par saviem bērziem, spiediet “patīk” — es rakstu par mums, īstajiem, bez izskaistinājumiem un meliem.
