Viss sākās ar šķietami parastu sarunu, bet izvēle, kas sekoja, kļuva par patiesu pagrieziena punktu.
Ir dzīvē situācijas, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet vienkāršas, ikdienišķas, bet pēc tam pārvēršas par veselu stāstu. Sēdi un domā: ar ko tas viss sākās? No kādas sīkas lietas? Un tad saproti, ka tā mazā lieta ir tikai pēdējais piliens, kas piepildīja kausu. Mana attālās radinieces Ineses, kura ar vīru dzīvoja man blakus, stāsts ir tieši tāds
Viņa ar savu vīru Arti dzīvoja man līdzās — vienā no tām tipiskajām paneļu mājām pilsētas nomalē, kur kaimiņu dzīve ir kā uz delnas. Artis strādāja par atslēdznieku rūpnīcā, rokas viņam bija zelta — varēja salabot jebko. Bet Inese — rūpnīcas ēdnīcā, aiz letes. Mierīga, strādīga sieviete ar klusu smaidu. Varēja redzēt, ka viņa reizēm nogurst, bet nekad par to nesūdzējās.
Viņu ģimenes galvenais pārbaudijums, kā tas bieži mēdz būt, neslēpās ne trūkumā, ne darbā, bet gan vīramātē. Anita. Sieviete ar pulka komandiera manierēm un skatiens, kas bija ļoti stingrs un pārliecinošs. Viņa dzīvoja blakus mājā, un viņas klātbūtne ģimenes dzīvē bija jūtama bieži.
Atceros, kā reiz pie viņiem aizgāju salabot ūdens krānu — Artis palūdza, pats, saprotams, neesot paspējis. Sēžam virtuvē, dzeram tēju. Pēkšņi atskan durvis. Ienāk Anita — bez klauvēšanas, gluži kā pie sevis.
— Artīt, tu te? — balss skaļa, pavēloša. — Ā, Andrej, labdien. Arti, man ar tevi jāpakonsultējas.
Apsēdās abi man pretīm krēslā un sāka stāstīt par jaunas mikroviļņu krāsns izvēli. Cenas, specifikācijas, atsauksmes. Artis sēdēja, klanījās un klausījās — acis paklausīgas, bet tukšas.
— Mamm, tu jau labāk zini, — viņš beigās teica. — Kā teiksi, tā pirksim.
Inese tajā laikā klusi mazgāja traukus. Seja bija noslēgta, it kā no akmens. Aizejot Anita pavērsa viņai īsu, vēsu skatienu.
— Inese, tev vajadzētu priekšnamā grīdu nomazgāt. Cik var tādas netīrības.
Un tā tas bija visā. No mašīnas iegādes līdz veļas pulvera izvēlei. Bet Artis… Artis it kā to nemanīja. Tā viņam bija ērtāk. Nav jādomā, nav jāpieņem lēmumi. Mamma vienmēr zina labāk.
Pagrieziena punkts pienāca tad, kad Inese darbā saņēma prēmiju. Nelielu, bet viņai — nozīmīgu. Un viņa nolēma sarūpēt pārsteigumu sev un vīram — nopirka divas biļetes uz nedēļas ceļojumu. Vēlāk viņa man stāstīja, acīm mirdzumā: “Andrej, es tik ļoti sapņoju, ka mēs aizbrauktu divatā. Bez viņa mātes. Lai viņš kaut reizi paskatītos uz mani.”
Viņa pagatavoja vakariņas, klāja galdu. Gaidīja. Tajā vakarā es ar kaimiņu spēlēju šahu pagalmā un redzēju, kā Artis atgriezās mājās. Viņš iegāja dzīvoklī, un pēc pusstundas no viņu atvērtā loga otrajā stāvā sāka skanēt balsis. Sākumā klusas, tad arvien skaļākas.
— Kā — mēs trijatā? — Ineses balss nesaprašanā.
— Nu mamma taču viena, viņai arī jāatpūšas! — pārliecinoši saka Artis. — Viņa taču visu dara mūsu labā… Mēs nolēmām, ka brauksim visi.
— Jūs… nolēmāt? — Jā. Nopērc sev vēl vienu biļeti. No savas prēmijas. Man tam naudas nav.
Iestājās klusums. Un tad Inese kaut ko ļoti klusu pateica — es nedzirdēju vārdus. Tā balsī bija jauna un metāliska nots.
Izbraukšana bija paredzēta sestdienā. Es izgāju pagalmā paskatīties, kas notiek. Taksometrs jau stāvēja. Anita iznāca ārā — jaunā kleitā, ar milzīgu somu. Aiz viņas Artis ar čemodāniem. Abi ar priecīgām, gandrīz svinīgām sejām. Inese izgāja pēdējā. Rokās nebija ne somas, ne čemodāna. Tikai divas spilgtas aploksnes ar biļetēm. Viņa bija mierīga ar pavisam mierīgu skatienu.
— Še, Arti, — viņa pasniedza aploksnes. — Jūsu biļetes.
Viņš apmulsa, paņēma. — Inese, kur ir tavas mantas? Trešā biļete?
— Kāda trešā? — viņa pacēla uzacis. — Jūs taču gribējāt braukt divatā. Tad arī brauciet. Jums būs jautrāk. Anita ieelsojās.
— Kā tas — divatā?! Bet mantas? Kas gatavos? Kas uzkops? Artis stāvēja, skatoties biļetēs.
Pasaulīte, kas balstījās uz trim balstiem — viņa komfortu, mātes gribu un sievas klusēšanu — sāka jukt pa vīlēm tieši acu priekšā. Inese paskatījās uz vīramāti, un tajā skatienā nebija ne emociju. Tikai auksta, galīga skaidrība.
Viņa apgriezās un mierīgā solī iegāja atpakaļ kāpņu telpā. Pēc kāda laika redzēju Inesi iznākam ar vienu nelielu ceļojuma somu un sēžamies draudzenes mašīnā. Viņa aizbrauca, pat neatskatoties uz dzīvokļa logiem — it kā būtu pieņēmusi skaidru un pārdomātu lēmumu.
Kas notika tālāk? Kā vēlāk dzirdēju, Arta un viņa mātes ceļojums izvērtās par ne vieglāko piedzīvojumu. Divas nedēļas pilnas spriedzes un neskaidrībām lika Artim saprast daudz ko no jauna. Beigās viņš atgriezās viens, bet māti, šķiet, nosūtīja mājās ar taksi tieši no lidostas. Tajā pašā dienā Artis devās pie Ineses, cerot izrunāties.
Taču tas brīdis jau bija pagājis. Inese viņu uzklausīja, mierīgi un bez pārmetumiem. Un tad teica to, ko, šķiet, sen bija apdomājusi: “Arti, tu izdarīji savu izvēli. Man tagad ir iespēja sakārtot savu dzīvi un iet tālāk.”
Artis turpināja dzīvot kopā ar māti. Reizēm redzu viņus veikalā — viņš stumj ratus, Anita kaut ko pārrunā vai pamāca. Viņi iet blakus, taču jūtams, ka starp viņiem valda distance.
