Es katru mēnesi sūtu viņai 250 eiro, domādams, ka palīdzu ar komunālajiem maksājumiem un pārtiku. Bet viņa par šo naudu uztur svešu vīrieti
– Čau, mammu! Kā iet? – Kārlis nospieda lifta izsaukšanas pogu un pielika telefonu pie auss.
– Dēliņ! Cik labi, ka piezvanīji. Man iet ne visai, pavisam nelāgi.
– Kas notika? – Mātes balss viņam likās īpaši nogurusi.
– Atkal jumts tek pēc lietus. Domāju izsaukt meistaru, bet tas ir ļoti dārgi. Un vēl ledusskapis niķojas, varbūt pavisam sabojāsies. Un pensija tik maza…
Kārlis nopūtās. Šīs sarunas atkārtojās no mēneša uz mēnesi jau trīs gadus, kopš aizgāja tēvs. Divsimt piecdesmit eiro viņš katra mēneša piecpadsmitajā datumā godīgi pārskaitīja. Summa nebija maza viņa menedžera algai, taču mātei bija taisnība – pensija tiešām bija niecīga.
– Labi, mamm. Rīt pārskaitīšu kā parasti. Bet varbūt vajadzētu pie Evijas griezties? Viņa taču dzīvo blakus.
– Ak, Eviņa… Viņai bērni, vīrs. Savu problēmu pietiek. Negribu viņu traucēt.
– Skaidrs. Labi, turies. Brīvdienās centīšos atbraukt.
– Atbrauc, dēliņ. Esmu pēc tevis noilgojusies.
Kārlis nolika klausuli un pakratīja galvu. Māte vienmēr pratusi radīt vainas apziņu. Viņš dzīvoja ar tēvu, bet māsa Evija palika ar māti. Varbūt tāpēc viņš tagad jutās īpaši atbildīgs par Rūtu. Sestdienas rītā viņš iekāpa mašīnā un devās. Māte dzīvoja divistabu dzīvoklī vecā mājā netālu no centra. Kārlis plānoja pavadīt dienu ar viņu, palīdzēt saimniecībā, bet vakarā satikties ar Eviju.
Piebraucot pie mātes mājas, viņš ieraudzīja pazīstamo kaimiņieni Viju, kura veda pastaigāties suni.
– Kārli! Sveiks, dārgais. – Sieviete priecīgi pamāja ar roku. – Pie Māmiņas atbrauci?
– Labdien, Vija. Jā, nolēmu apciemot.
– Labi, labi. Citādi viņa pēdējā laikā pavisam savādāka kļuvusi. Tik jautra, saposusies. Redzams, ka laimīga.
– Kā tā? – Kārlis bija pārsteigts. Viņu telefonsarunās māte sūdzējās par vientulību un problēmām.
– Ak, vai tad tu neesi lietas kursā? Rūtai tagad kavalieris ir. Viesturs sauc. Labs vīrietis, palīdz viņai visā.
Kārlis sajuta, kā kaut kas viņam saspiedās. Māte ne ar vārdu nebija pieminējusi nekādu Viesturu.
– Un cik ilgi viņi… ir pazīstami?
– Kādi seši mēneši jau, laikam. Iepazinās caur sludinājumu avīzē. Viņš viņai remontu veica, un tad tā arī palika. Tagad gandrīz katru dienu pie viņas.
Kārlis ar smagu sajūtu uzkāpa pie mātes. Kāpēc viņa slēpa no viņa tik svarīgu ziņu?
– Kārli! – Māte atvēra durvis un apskāva dēlu. – Cik labi, ka atbrauci!
Viņa izskatījās tiešām labāk nekā parasti. Mati bija glīti ieveidoti, sejā – viegls make-up. Viņai mugurā bija jauna kleita, ko Kārlis redzēja pirmo reizi.
– Cik skaista kleita. Jauna?
– Ak, šī… jā, nesen nopirku. Apnicis vecā staigāt. – Rūta samulsa. – Nāc iekšā, nāc iekšā. Gatavoju pusdienas.
Kārlis palūkojās apkārt. Dzīvoklis izskatījās citādi. Bija nomainīti aizkari, parādījās jauna stāvlampa, uz galda stāvēja dārga vāze ar ziediem.
– Mam, kur tu dabūji naudu jaunām lietām? Tu taču teici, ka tikko galus savilkt vari.
– Ak, dēliņ… Vienkārši mazliet ietaupīju. Un tad… – viņa apklusa. – Man ir viens paziņa. Palīdz reizēm.
– Kāds paziņa?
– Viesturs viņu sauc. Ļoti labs cilvēks. Man ar remontu palīdzēja, saimniecībā…
Kārlis apsēdās uz dīvāna un uzmanīgi paskatījās uz māti. Trīs gados viņa ne reizi nebija pieminējusi nekādus vīriešus savā dzīvē.
– Un cik ilgi jūs esat pazīstami?
– Ne tik ilgi… Kārli, varbūt labāk iesim pusdienot? Es tavu mīļāko zupu uzvārīju.
Pusdienu laikā māte bija neparasti dzīvespriecīga, bet Kārlis juta, ka viņa kaut ko slēpj. Kad viņš mēģināja sīkāk izjautāt par Viesturu, viņa izvairījās no tiešām atbildēm.
– Esmu priecīgs, ka tev ir draugs. Bet kāpēc tu man nestāstīji?
– Ko tur stāstīt… Vīrietis palīdz sievietei, un viss. Negribēju tevi traucēt ar sīkumiem.
Vakarā Kārlis satikās ar Eviju kafejnīcā pie viņas mājas. Māsa izskatījās nogurusi pēc darba dienas, bet priecājās par tikšanos.
– Evija, saki godīgi. Ko tu esi dzirdējusi par mātes iepazīšanos ar kaut kādu Viesturu?
Evija nolika kafijas tasi uz galda un nopūtās.
– Es zināju, ka tu agri vai vēlu par to uzzināsi.
– Tātad tu esi lietas kursā? Un arī klusēji?
– Kārli, viņa ir pieaugusi sieviete. Viņai ir tiesības uz privāto dzīvi.
– Bet kāpēc slēpj? Un kas tas vīrietis vispār ir?
– Saucas Viesturs. Četrdesmit pieci gadi, brīvs. Strādā par atslēdznieku-santehniķi. Māte iepazinās ar viņu, kad viņš nāca labot viņas maisītāju.
– Un ko tu par viņu domā?
Evija klusēja, meklējot vārdus.
– Grūti pateikt. No vienas puses, mammai ar viņu tiešām ir labāk. Viņa kļuvusi jautrāka, pārstājusi pastāvīgi sūdzēties par vientulību. No otras puses…
– Kas?
– Viņš bieži viņai prasa naudu. Saka, ka pagaidu grūtības, kredīts par mašīnu. Solās atdot, bet kaut kā neatdod.
Kārlis sajuta, kā viņā kaut kas uzvārās.
– Tātad viņš izmanto viņu? Dēļ naudas?
– Nesaspringsti. Varbūt viņš tiešām pārdzīvo grūtu periodu.
– Evija, tu saproti, kas notiek? Es katru mēnesi sūtu viņai 250, domādams, ka palīdzu ar komunālajiem maksājumiem un pārtiku. Bet viņa par šo naudu uztur svešu vīrieti.
– Kārli, klusāk. – Evija palūkojās apkārt. – Cilvēki skatās.
– Man vienalga. Cik daudz naudas viņa viņam jau ir iedevusi?
– Nesaskaitīju. Bet zinu, ka nesen nopirka viņam jaunus instrumentus. Par 150.
– Tā ir mana nauda. Es strādāju, ietaupu uz sevis, lai palīdzētu mātei, bet viņa…
– Nomierinies. Padomāsim, kā rīkoties.
– Ko tur domāt? Rīt pat braukšu pie viņas un noskaidrošu attiecības.
– Kārli, nevajag. Māte var pavisam noslēgties.
– Un ko tu piedāvā? Turpināt klusēt un mierīgi finansēt viņas romānu?
Evija ilgi klusēja, maisīdama ar karotīti kafiju.
– Klausies, ļauj man pašai ar viņu parunāt. Sieviete ar sievieti. Noskaidrošu, kas un kā.
– Nē. Es pats tikšu galā.
Svētdienas rītā Kārlis atbrauca pie mammas agrāk nekā parasti. Kāpņutelpā viņš saskārās ar nepazīstamu vīrieti ap četrdesmit pieciem gadiem darba drēbēs, kurš nesa instrumentu somu.
– Jūs pie Rūtas? – jautāja nepazīstamais.
– Esmu viņas dēls.
– Ā, Kārli! – Vīrietis pastiepa roku. – Viesturs. Māte daudz par jums stāsta.
Kārlis paspieda pasniegto roku, uzmanīgi aplūkojot Viesturu. Parasts vīrietis, nekas īpašs. Vidēja auguma, spēcīgas miesas būves, ar labsirdīgu seju.
– Un jūs ilgi pie mums?
– Es jau eju prom. Pievilku maisītāju. Rūtai zelta rokas, bet ar tehniku viņa nav uz jūs.
– Skaidrs. Un cik bieži jūs… palīdzat?
– Gandrīz katru dienu. Vienai sievietei grūti tikt galā ar sadzīvi.
Kārlis uzgāja pie mātes un sastapa viņu labā garastāvoklī.
– Es satiku Viesturu kāpņutelpā.
– Jā, viņš maisītāju laboja. Labs cilvēks, vienmēr palīdzēs.
– Un cik tu viņam maksā par darbu?
– Kārli, kādi jautājumi? Starp mums naudas attiecību nav. Viņš man palīdz, es viņu reizēm ar pusdienām pabaroju.
– Tiešām? Un no kurienes tad viņam jauni instrumenti?
Mātes seja mainījās. Viņa novērsās pret logu.
– Kas tev teica?
– Nav svarīgi. Svarīgi ir tas, ka tu man melo. Tie ir daļa no naudas, ko es tev pārskaitu.
– Kārli, tu nesaproti…
– Ko es nesaprotu? To, ka tu tērē manu naudu svešam vīrietim?
– Viņš nav svešs. – Rūta strauji pagriezās pret dēlu. – Viņš ir vienīgais cilvēks, kurš par mani rūpējas.
– Mam, es tev katru mēnesi pārskaitu.
– Nauda nav rūpes. Nauda ir pienākums. Bet Viesturs… viņš mani saprot, atbalsta.
– Un prasa naudu.
– Viņam ir pagaidu grūtības. Viņš apsolīja atdot.
– Kad apsolīja? Un cik jau ir paņēmis?
Māte apklusa. Kārlis saprata, ka trāpījis mērķī.
– Māte, atbildi godīgi. Cik daudz naudas tu viņam esi iedevusi šajos mēnešos?
– Kārli, lūdzu, nejaucies. Esmu pieaugusi sieviete.
– Pieaugusi sieviete, kurai izmāna naudu. Cik, mam?
Rūta apsēdās uz dīvāna.
– Nezinu… Nesaskaitīju. Instrumentus nopirku, mašīnu palīdzēju viņam salabot, parādus segt…
– Ak Dievs… mam, tie taču ir vairāk nekā 2 tūkstoši. Mana nauda.
– Viņš atdos. Apsolīja.
– Kad? Kur ir garantijas?
– Kārli, tu greizsirdīgs esi vai kā? Negribi, lai man būtu sava dzīve?
– Es gribu, lai tevi nemāna Šis Viesturs tieši to arī dara.
– Tu viņu pat nepazīsti.
Kārlis saprata, ka saruna nonākusi strupceļā. Māte bija iemīlējusies un negribēja neko dzirdēt.
– Labi. Tad es vairs nepārskaitīšu naudu.
– Ko?
– Ja mana nauda iet nevis tev, bet tavam draugam, tad pārskaitījumiem nav jēgas.
– Kārli, nerunā muļķības…
– Tās nav muļķības. Tas ir lēmums. Vai nu tu pārtrauc viņam dot naudu, vai es pārtraucu to pārskaitīt.
– Tu nedrīksti tā ar rīkoties.
– Drīkstu. Un rīkošos.
Kārlis aizgāja smagā garastāvoklī. Vakarā viņam piezvanīja Evija.
– Man viņa sūdzējās. Teica, ka tu solīji pārtraukt pārskaitījumus.
– Ne solīju, bet brīdinu. Es neuzturēšu viņas mīļāko.
– Kārli, padomā. Viņa pirmo reizi trīs gadu laikā sajutās vajadzīga. Vai tiešām tu gribi viņai to atņemt?
– Es gribu, lai viņu nemāna. Evija, tu taču redzi, kas notiek.
– Redzu. Bet ja nu viņš viņu tiešām mīl?
– Tad kāpēc prasa naudu? Ja mīl, mīlēs arī bez naudas, vai tad ne tā? To arī gribu pārbaudīt.
Nākamajā dienā Kārlim piezvanīja nepazīstama vīrieša balss.
– Kārli? Tas ir Viesturs. Man ar jums jāparunā.
– Par ko?
– Par jūsu mammu. Tiksimies?
Viņi satikās kafejnīcā pie Kārļa biroja. Viesturs ieradās tīrā kreklā un džinsos, izskatījās mierīgs un pārliecināts.
– Kārli, es saprotu jūsu satraukumu. Jebkurš dēls jūsu vietā uztrauktos.
– Labi saprotat. Un kas tālāk?
– Rūta ir ļoti apbēdināta par jūsu sarunu. Es nevēlos būt ģimenes nesaskaņu iemesls.
– Tad pārtrauciet viņai prasīt naudu.
– Man tiešām ir pagaidu grūtības. Bet tas nav uz visiem laikiem.
– Un kas ir uz visiem laikiem?
Viesturs klusēja, acīmredzot meklējot vārdus.
– Es mīlu jūsu māti. Un gribu ar viņu saistīt dzīvi.
– Kādā veidā?
– Plānojam precēties. Rūta piekrīt pārdot dzīvokli, nopirksim māju laukos. Tur lētāk dzīvot, un es varēšu vairāk strādāt.
Kārlis sajuta, kā mati ceļas stāvus.
– Tātad jūs gribat, lai viņa pārdod dzīvokli un pārceļas pie jums uz laukiem?
– Ne pie manis, bet ar mums. Mēs kopā nopirksim māju.
– Par viņas naudu?
– Uz pusēm. Es arī ieguldīšu savu daļu.
– Kādu daļu? Jums taču ir pagaidu grūtības un kredīti.
– Kārli, esmu godīgs cilvēks. Negribu neko slēpt no topošā padēla.
– Es jums neesmu padēls. Un nekad nebūšu.
Kārlis piecēlās un uzmeta naudu par kafiju uz galda.
– Turieties tālāk no viņas.
– Jums nav tiesību lemt viņas vietā.
– Redzēsim.
Mājās Kārlis uzreiz piezvanīja Evijai.
– Evija, steidzami vajadzīga tava palīdzība.
– Kas notika?
– Šis Viesturs plāno apprecēt un piespiest pārdot dzīvokli.
– Ko? Tu esi pārliecināts?
– Viņš pats man to teica. Steidzami kaut kas jādara.
– Varbūt viss nav tik briesmīgi? Ja viņi mīl viens otru…
– Evija, attopies. Vīrietis ir paņēmis jau tik daudz pusgada laikā un tagad pretendē uz dzīvokli.
– Labi. Ko tu piedāvā?
– Ģimenes sapulci. Tu, es un mamma. Bez šī Viestura. Mums viņai jāpaskaidro, kas notiek.
– Un ja nu viņa negribēs klausīties?
– Piespiedīsim. Citas izejas nav.
Trešdienas vakarā viņi trijatā sanāca pie Evijas mājās. Rūta ieradās noskumusi.
– Ko jūs te sarīkojāt?
– Mēs vienkārši gribam parunāt. – Evija ielēja tēju.
– Par ko te runāt? Kārlis jau visu izlēmis manā vietā.
– Mēs uztraucamies par tevi. – Kārlis apsēdās blakus. – Šis Viesturs…
– Neuzdrošinies viņu tā saukt.
– Labi. Viesturs. Tu zini, ka viņš grib tevi precēt?
– Zinu. Un tas ir lieliski.
– Un to, ka plāno pārdot tavu dzīvokli?
Rūta sastinga ar tasi rokās.
– Kas tev teica?
– Viņš pats. Mēs tikāmies.
– Tā ir patiesība? – klusi jautāja Evija.
– Nu… mēs apspriedām dažādus variantus. Pilsētā dārgi dzīvot, bet laukos…
– Šis dzīvoklis ir tava vienīgā mājvieta. – Evija paņēma viņu aiz rokām. – Ja kaut kas noies greizi….
– Nekas nenories greizi, Viesturs mani mīl.
– Tad kāpēc viņš nepiedāvā pārcelties pie tevis? – jautāja Kārlis. – Kāpēc obligāti jāpārdod dzīvoklis?
– Viņam ir saistības pret bijušo sievu…
– Kādas saistības?
Kārlis izņēma no somas mapi ar dokumentiem.
– Saskaitīsim godīgi, cik daudz naudas tu esi iztērējusi Viesturam.
– Kāpēc tas vajadzīgs?
– Lai tu saprastu notiekošā mērogu.
Viņš izklāja uz galda bankas izrakstus.
– Lūk, tavi pārskaitījumi. Jūlijā tu noņēmi 400 skaidrā naudā. Augustā – 300. Septembrī pagaidām 250.
– No kurienes tev mani izraksti?
– Palūdzu bankā. Es taču pārskaitu naudu uz šo kontu.
Evija klusēdama saskaitīja summas.
– Sanāk gandrīz tūkstotis trijos mēnešos.
– Ne visa šī nauda…
– Un kas par to tika pirkts? – Kārlis nolika priekšā bloknotu. – Atcerēsimies. Instrumenti. Mašīnas remonts. Kas vēl?
Rūta klusēdama skatījās bloknotā. Pamazām viņi atjaunoja tēriņu ainu. Nauda kredīta dzēšanai, dāvana Viestura bijušajai sievai meitas dzimšanas dienā, jaunas drēbes viņam, kopīgas vakariņas restorānos.
– Tu saproti, kas notiek? – klusi teica Evija.
– Viņš apsolīja atdot…
– Kad? Un par kādu naudu? – Kārlis pieliecās pie mammas. – Māte, viņam nav naudas. Tāpēc viņš arī grib pārdot tavu dzīvokli.
– Jūs vienkārši greizsirdīgi esat, negribat, lai man būtu sava dzīve.
– Mēs gribam, lai tevi nepiemāna. – Evija piecēlās un apskāva viņu. – Ja Viesturs tevi tiešām mīl, viņš neprasīs naudu. Vīrietim pašam jānodrošina sieviete, nevis otrādi.
– Bet viņam ir grūtības…
– Grūtības ir visiem. Bet normāls vīrietis tās nerisinās uz sievietes rēķina.
– Esmu tik nogurusi būt viena… Pēc tēta man likās. Un tad parādījās Viesturs, un es atkal sajutos vajadzīga…
– Tu esi vajadzīga mums. – Kārlis apsēdās otrā pusē. – Mēs tevi mīlam un rūpējamies par tevi.
– Ar naudu…
– Ne tikai ar naudu. Vienkārši mēs dzīvojam tālu, strādājam. Bet tas nenozīmē, ka mēs…
Viņi nosēdēja līdz vēlam vakaram, atceroties ģimenes stāstus, apspriežot nākotni. Sarunas beigās Māte kļuva mierīgāka un domīgāka.
– Un ja nu jūs kļūdāties? Ja nu viņš mani tiešām mīl?
– Tad viņš to pierādīs, – teica Kārlis. – Pārtrauks prasīt naudu un atradīs labāku darbu.
– Un ja nu nepārtrauks?
– Tad tu pati sapratīsi, kas un kā.
Nākamajā nedēļā Rūtai piezvanīja Viesturs.
– Rūta, man steidzami vajag vienu tūkstoti. Notika nepatikšanas ar mašīnu.
– Viestur, un kad tu atdosi to, ko jau esi paņēmis?
– Tiklīdz tikšu galā ar darīšanām, uzreiz atdošu. Bet pagaidām, noformē uz mani pilnvaru uz tavu dzīvokli. Ērtībai, lai es varētu visus jautājumus risināt.
Rūta nolika klausuli ar trīcošām rokām. Pilnvara uz dzīvokli – tas jau bija par daudz. Viņa piezvanīja Evijai.
– Eviņa, atbrauc. Man ar tevi jāparunā.
Kad Evija atbrauca, viņa pastāstīja par sarunu ar Viesturu.
– Viņš grib pilnvaru uz dzīvokli. Saka, ērtībai.
– Māte, nekādā gadījumā. Tā taču ir tava vienīgā mājvieta.
– Saprotu. Evija, un ja nu Kārlim bija taisnība?
– Iespējams. Bet jāpārliecinās galīgi.
– Kā?
– Saki Viesturam, ka naudu vairs nedosi. Paskatīsimies uz viņa reakciju.
Vakarā Viesturs atnāca pie Rūtas ar ziedu pušķi.
– Rūta, tu šodien esi kaut kāda bēdīga.
– Viestur, man ar tevi nopietni jāparunā.
– Par ko, dārgā?
– Par naudu. Es vairs nevaru tev dot.
Viestura seja mainījās.
– Tas tavs dēls uz tevi spiež?
– Lieta nav dēlā. Man pašai problēmas sākās. Komunālie maksājumi pieauga.
– Bet, Rūta, man taču ir saistības.
– A strādāt? Varbūt papilddarbu atrast?
– Es taču strādāju, bet alga maza.
– Tad citu darbu meklē.
Viesturs piecēlās un sāka staigāt pa istabu.
– Rūta, es domāju, mēs esam viena ģimene. Bet ģimene viens otram palīdz.
– Ģimene? Un kad mēs kļuvām par ģimeni?
– Mēs taču plānojam precēties. Starp citu, tu domāji par pilnvaru? Būtu ļoti ērti…
– Viestur, bet kāpēc nevar vienkārši apprecēties bez visām pilnvarām un pārdošanām?
– Rūta, nu ko tu? Pilsētā dārgi, bet laukos…
– Un ja nu es negribu uz laukiem?
– Tad kā mēs dzīvosim? Par tavu pensiju?
– Un par tavu algu?
– Rūta, tu mani nesaproti…
– Saprotu. Tu gribi dzīvot par manu naudu.
Viesturs strauji apstājās.
– Zini ko, Rūta? Padomā labi. Tādus vīriešus kā es, tavā vecumā neatradīsi. Es tev pēdējo iespēju laimei piedāvāju.
– A ja es no tās atsakos?
– Tad paliec viena. Redzēsi, kā bez manis.
Pēc viņa aiziešanas Rūta ilgi sēdēja virtuvē, pārdomājot notikušo. Tas izklausījās pārāk ciniski. Vai tiešām tā ir mīlestība? Nākamajā dienā viņa piezvanīja bērniem.
– Vai varat atbraukt? Man jums ir kaut kas sakāms.
Kārlis un Evija atbrauca kopā. Māte viņus sagaidīja ar skumju smaidu.
– Jums bija taisnība. Viesturs vakar parādīja savu īsto seju.
Viņa pastāstīja par sarunu, par naudas un pilnvaras prasībām.
– Kad es teicu, ka naudas vairs nebūs, viņš teica, ka ies prom.
– Man žēl, – klusi teica Evija. – Bet labāk uzzināt patiesību tagad, nekā pēc kāzām.
– Jā, jums taisnība. Kārli, piedod man. Es biju naiva.
– Neuztraucies. Jebkura sieviete tavā vietā gribētu ticēt labākajam.
– Un ko tagad darīt ar Viesturu?
– Vairs ar viņu netikties, – stingri teica Kārlis. – Un neaizdod ne zem kāda aizbildinājuma.
– Un ja nu viņš nāks?
– Neatver durvis. Un labāk nomaini slēdzenes.
Viesturs tiešām atnāca vēl dažas reizes, zvanīja, lūdza piedošanu, solīja mainīties. Bet Rūta bija nelokāma.
– Viestur, starp mums viss ir beidzies. Lūdzu tevi vairs mani netraucēt.
– Rūta, kas tev tagad palīdzēs? Kas salabos krānu, uzkarinās plauktu?
– Atrisināsies kāds.
– Par naudu atradīsies, bet es bez maksas palīdzēju.
– Par tūkstošu algu? Dārga palīdzība.
Pēc šīs sarunas Viesturs pazuda no Rūtas dzīves. Oktobrī, kad dzeltenās lapas noklāja pagalmu, Kārlis atbrauca pie Rūtas ar jaunu piedāvājumu.
– Māte, vienosimies citādi. Daļu naudas es pārskaitīšu kā parasti, bet daļu atliksim depozītā. Lai krājas tavai nākotnei.
– Laba ideja. Es sapratu, ka nauda rokās – tas ir liels kārdinājums.
– Un vēl. Ja vajadzēs palīdzību saimniecībā, labāk noalgosim normālu meistaru. Par konkrētu darbu un par konkrētu naudu.
– Piekrītu.
Arī Evija sāka biežāk apciemot viņu, palīdzēt ar iepirkumiem un mājas darbiem.
– Ziniet, bērni, – reiz teica Rūta, – šī mācība man nāca par labu. Es sapratu, ka laime nav tajā, lai kādu uzturētu, bet gan tajā, lai būtu vajadzīga pa īstam.
– Un tu esi vajadzīga mums. Vienmēr esi bijusi un būsi.
Novembrī Vija pastāstīja Rūtai interesantu jaunumu:
– A tavs Viesturs, izrādās, jau atradis jaunu. Sievieti no kaimiņu mājas. Dainu. Arī vientuļa.
– Žēl viņas, – nopūtās Rūta. – Ceru, ka viņa būs gudrāka par mani.
– Un tu nenožēlo?
Lasi vēl: Kā 3 dienās pagatavot maizes ieraugu – iesācēja dienasgrāmata
– Ko? Par naudu? Uzskati, ka nopirku sev mācību. Dārgi, bet efektīvi.
Ziemā Rūtai tiešām parādījās jauns paziņa. Edgars, pensionēts, viens. Viņi iepazinās stāvot rindā pie kases.
– Un šis neprasa naudu? – ar smaidu jautāja Kārlis, kad Rūta pastāstīja par jauno draugu.
– Tieši otrādi. Viņš man pārtiku pērk, uz teātri aicina. Un galvenais – nekad nesūdzas par finansiālām problēmām.
– Tātad normāls vīrietis.
– Jā, jūtos ar viņu aizsargāta. Nevis kā ar Viesturu – it kā es viņam būtu māte, nevis sieviete.
Jaungada priekšvakarā viņi sanāca visa ģimene pie Evijas. Rūta izskatījās mierīga un apmierināta.
– Ziniet, bērni, paldies jums par pacietību. Par to, ka nepametāt mani, kad biju tik…
– Visi cilvēki pieļauj kļūdas, – apskāva viņu Kārlis. – Galvenais ir no tām izdarīt secinājumus.
– Secinājumus esmu izdarījusi. Tagad zinu: ja vīrietis prasa naudu, tātad viņam vajag naudu, nevis sievieti.
– Zelta vārdi, – iesmējās Evija.
– Un vēl. Ģimene nav tas, kurš skaisti runā, bet tas, kurš ir blakus grūtā brīdī. Un jūs bijāt blakus, pat tad, kad es jūs no sevis atgrūdu.
Kārlis klusēdams apskāva viņu. Pirms pusgada viņam likās, ka ģimenes saites varētu sabrukt, bet izrādījās, ka īsta ģimene tikai stiprinās, izgājusi cauri pārbaudījumiem. Galvenais – laikus pasniegt palīdzīgu roku un nebaidīties teikt patiesību, pat ja tā ir rūgta.
