Nejauši atrasta Maijas bankas izdruka viņas dzīvoklī mainīja manu dzīvi…Uzzināju par meitas algu un 62 gadu vecumā pārtraucu būt bezmaksas vecmāmiņa
— Mammu, vai tu rīt nevarētu pieskatīt bērnus? — Maija steidzīgi vilkdama virsū jaku. Pazīstamas kustības. Pazīstams lūgums. — Man ir svarīga tikšanās ar klientu.
Vija pamāja. Kā parasti. Trīs gadu laikā es ietaupīju meitai vairākus tūkstošus auklei. Un tad nejauši ieraudzīju viņas ienākumu izziņu. Nu jau trīs gadus viņa katru rītu brauca pie meitas. Baroja mazbērnus ar brokastīm. Aizveda uz skolu un dārziņu. Sagaidīja. Mācījās stundas ar Edgaru. Spēlējās ar trīs gadīgo Emīliju. Bezmaksas.
— Protams, meitiņ. Vai pagatavot vakariņas?
— Nevajag, mammu. Mums vispār nav naudas. Uzvārīšu kartupeļus. — Maija smagi nopūtās. Satraukta pielaboja matus ar trīcošu roku. — Hipotēka žņaudz. Piecdesmit tūkstoši mēnesī. Bet es saņemu tikai četrdesmit piecus.
2,5 tūkstoši pret 500 eiro pensiju
Vija klusi savāca rotaļlietas. Rokas pierasti salika konstruktoru. Divi komats pieci tūkstoši… Viņas pensija ir 500. Un pat par to priecājās, kad pagājušajā gadā to pielika. Ledusskapī stāvēja jogurti. Tie paši dārgie. Vija tos pirka mazbērniem par savu pensiju. Jo meitai naudas nebija. Maija aizgāja. Smaržas atstāja saldu pēdu priekšnamā. Dārgas smaržas. Vija to zināja. Pati jaunībā par tādām sapņoja.
Bērni brokastīs ēda putru uz ūdens. Vija skatījās uz mazbērniem un domāja, cik žēl meitas. Jauna. Skaista. Bet dzīvo tik pieticīgi.
— Vecmāmiņ, kāpēc mums nekad nav gaļas? — jautāja septiņgadīgais Edgars. Dakša bēdīgi maisīja tukšo putru.
— Bet Rihardam skolā katru dienu kotletes.
— Dārgi, mazdēliņ. Mamma cenšas ietaupīt.
Bet pati nodomāja: «Varbūt rīt nopirkšu malto gaļu? Pensiju saņēmu. Pēc komunālajiem maksājumiem palika nauda.»
(Vai jūs palīdzat bērniem ar naudu, kad viņi ir pieauguši?) Pēc pusdienām Vija nolēma palīdzēt meitai ar uzkopšanu. Putekļi uz mēbelēm. Izkaisītas rotaļlietas. Maija viņai atļāva darīt visu, izņemot vienu — ieiet viņas kabinetā.
— Tur ir darba dokumenti. Nekārtība. Negribu, lai tu satrauktos.
Bet šodien durvis bija pavērtas. Viegls vējš šūpoja aizkarus. Vija ieskatījās — varbūt izsūknēt? Un sastinga. Uz galda gulēja ienākumu izdruka par pagājušo gadu. Cipars ailē “kopējie ienākumi” dūrās acīs: 30 987. 2,5 tūkstoši mēnesī — patiesība vai kļūda? Vija vairākas reizes pārlasīja dokumentu. Burti plūda acu priekšā. Tā nevarēja būt patiesība. Maija taču teica par minimālo…
Izdruka nokrita uz grīdas. Galvā skanēja šī summa uz riņķi. Bet viņa trīs gadus pirka saviem pašu lētāko. Arī Vija ietaupīja uz sevis, lai palīdzētu meitai. Vija apsēdās uz dīvāniņa kabinetā. Mīksta. Ādas. Skaidri dārga. Tātad visu šo laiku… Visus šos trīs gadus…
Vakarā Maija atgriezās nogurusi. Papēži klabēja pa parketu. Dārgas kurpes. Vija tagad mācēja noteikt cenas.
— Mammu, liels paldies. Nezinu, ko es bez tevis darītu. — Viņa apskāva māti. Smaržoja pēc tām pašām smaržām. — Tikšanās noritēja labi. Varbūt dos prēmiju.
— Kādu prēmiju? — klusi jautāja Vija.
— Nu, nelielu. Kādu simtu. Varbūt divus.
Nelielu… Bet Vija tasi ir gandrīz mēnesis iztikas. Bez jebkādām ekstravagancēm.
— Maija, ja tev būtu vairāk naudas, ko tu pirktu bērniem?
Meita paraustīja plecus. Aproce uz rokas iemirdzējās. Zelta. Masīva.
— Kāpēc par to domāt? Mums viss ir. Jumts virs galvas. Ēdiens.
«Viss ir…» — Vija domās atkārtoja. Bet mazie lūdza jogurtus. Edgars jau pusgadu sapņoja par jaunām botēm. Emīlija spēlējās ar salauztu lelli.
— Bet ja alga būtu, teiksim, vairāk nekā divi tūkstoši uz papīra? — viņa saņēmās.
Maija iesmējās. Skaļi. Skaisti. Bezrūpīgi.
— Mammu, tu ko? Kur lai tādu naudu ņem? Tas taču ir nereāli parastam cilvēkam.
Nereāli… Vija skatījās uz meitu un viņu neatpazina. Nepazīstama sieviete sēdēja pretī. Skaista. Kopta. Melīga.
Bērnudārzs par 100 mēnesī
Nākamajā rītā, ģērbjot Emīliju bērnudārzam, Vija dzirdēja meitas telefonsarunu. Balss nāca no guļamistabas. Apmierināta. Pārliecināta.
— Ilze, sveika! Jā, domāju par tavu piedāvājumu. Elitārs bērnudārzs par 100 mēnesī… Tas, protams, dārgi. Bet programma lieliska.
100 mēnesī. Par bērnudārzu. Vija sastinga ar bērnu jaku rokās. Audums bija mīksts. Silts. Dārgs.
— Nē, ar mammu nebūs problēmu. Viņa tāpat katru dienu brauc. Sagaidīs Emīliju no bērnudārza un sēdēs līdz vakaram. Bezmaksas taču.
Bezmaksas…
— Protams, es viņai neteikšu par cenu. Kāpēc satraukt? Lai domā, ka tas ir parasts bērnudārzs.
Vija klusi izgāja koridorā. Bet meita ir gatava maksāt tādu naudu par bērnudārzu. Un turpina neteikt mātei par saviem ienākumiem. Bet kādēļ? Un plāno izmantot viņu kā bezmaksas aukli arī turpmāk. Emīlija pieskrēja. Apskāva kājas.
— Vecmāmiņ, kad mēs iesim uz jauno bērnudārzu?
— Drīz, mazmeitiņ. Drīz.
Bet pati domāja: «Drīz tu uzzināsi, cik maksā tava vecmāmiņa.»
Sestdien Maija aizbrauca darīšanās. Mašīna iedarbinājās ar pirmo reizi. Jauna. Spīdoša. Vija tagad orientējās automašīnu cenās. Viņa palika ar mazbērniem. Edgars pildīja mājasdarbus virtuvē. Burtnīcas bija dārgas. Pildspalvas — arī. Emīlija gulēja gultā par vairākiem simtiem.
— Vecmāmiņ, vai mamma tiešām nepelna labi? — pēkšņi jautāja zēns.
Zīmulis apstājās viņa rokā. Acis — nopietnas. Pieaugušas.
— Kāpēc tu tā domā?
— Vakar es dzirdēju, kā viņa ar Ilzes tanti runāja par jaunu mašīnu. Par desmit tūkstošiem. Teica, ka padomās.
Desmit tūkstoši par mašīnu… Bet Vija brauca ar vecu autobusu. Ietaupīja uz biļeti. Pirka mēneša braukšanas karti.
— Un vēl viņa runāja par ceļojumu uz Turciju. Visai ģimenei.
Tūkstoši atpūtai. Bet vecmāmiņai teica, ka nav naudas pat normālai pārtikai.
— Edgar, tu nevienam par to nesaki, labi?
— Kāpēc?
Vija nezināja, ko atbildēt. Kāpēc meita slēpj savus ienākumus? Kāpēc izmanto māti kā bezmaksas darbaspēku? Kāpēc ģimene kļuva par biznesu?
Pēdējā saruna
Pirmdienas rītā Vija nolēma runāt.
— Maija, man ar tevi jārunā.
— Par ko, mammu? Es steidzos.
Soma meitas rokās maksāja pusotru pensiju. Vija to tagad saprata.
— Par naudu. Un par godīgumu.
Meita sastinga ar somu rokās. Lūpu krāsa spilgti izcēlās uz bālajām lūpām.
— Par kādu godīgumu?
— Par to, kura starp mums nav jau trīs gadus. Par tavu algu simts divi art pusi tūkstoši. Par maksas bērnudārzu.
Soma izkrita no rokām. Nokrita uz grīdas ar dobju troksni.
— Mamm… tas nav tas, ko tu domā…
— Un ko es domāju?
— Es… es gribēju teikt… bet baidījos, ka tu satrauksies…
— Satraukšos? — Vija apsēdās pretī meitai. — Maija, trīs gadus es pirku jums pārtiku par savu pensiju. Atteicos pirkt sev. Domāju, ka palīdzu meitai ar bērniem.
Vārdi nāca grūti.
— Mamm, tu nesaproti…
— Saprotu. Tu izmantoji kā bezmaksas aukli. Bet pati tērēji tūkstošus mēnesī un plānoji atvaļinājumu.
Maija nolaida acis. Skropstas trīcēja. Mākslīgās. Dārgās.
— Man bija neērti runāt…
— Neērti? — Vija smējās. — Bet man bija ērti trīs gadus dzīvot no nekā? Lai palīdzētu meitai, kura saņem septiņas reizes vairāk par mani?
— Mamm, es domāju…
— Tu domāji, ka es neuzzināšu. Ka es visu mūžu būšu pateicīga par iespēju auklēt mazbērnus bez maksas.
Klusums nolaidās telpā. Pulkstenis tikšķēja. Dārgs Šveices pulkstenis pie sienas.
— Zini, kas ir vistrakāk? — turpināja Vija.
— Ne nauda. Bet tas, ka tu mani neuzskatīji par cienīgu patiesības. Ka trīs gadus katru dienu skatījies man acīs un neteici.
— Mamm, mēs varam visu labot…
— Labot? Kā? Atgriezt man trīs gadus? Atgriezt naudu, ko es tērēju jūsu pārtikai?
Maija klusēja.
— Un zini, ko es tagad darīšu? — teica Vija mierīgi.
— Es pārtraukšu būt jūsu bezmaksas aukle.
— Mamm, bet kā ar bērniem?
— Bērni lieliski iekārtosies tavā elitārajā bērnudārzā. Vai nolīgsi aukli. Tev ir nauda.
— Bet es esmu pieradusi, ka tu palīdzi…
— Es palīdzēju, jo domāju — tev ir vajadzība. Izrādījās, tev vajadzēja tikai bezmaksas darbaspēku.
Vija piecēlās un paņēma savu somu. Vecu. Novalkātu. Bet godīgu.
— Un tagad es braukšu mājās. Un padomāšu, kā iztērēt naudu, ko vairs netērēšu jūsu ēdienam.
Kā jūs būtu rīkojušies Vija vietā?
— Mamm, pagaidi… Bet kā ar mūsu attiecībām?
Vija apstājās pie durvīm. Roka uzgūlās rokturim. Aukstam. Metāliskam.
— Zini, ko es nožēloju visvairāk? To, ka tev noticēju. To, ka nepalūdzu ienākumu izziņu uzreiz. To, ka trīs gadus dzīvoju palīdzot meitai-miljonārei.
— Es neesmu miljonāre…
— Tu pati zini kā es to domāju. Salīdzinot ar manu pensiju tie ir miljoni.
Cipari skanēja kā spriedums.
— Mamm, es taču tava…
— Meita nemelo mātei trīs gadus pēc kārtas. Meita neliek mātei ietaupīt uz visu. Meita neizmanto māti kā kalponi.
Vija atvēra durvis. Svaigs gaiss iespēra sejā.
— Un tagad es dzīvoju pa jaunam. Godīgi. Un savu naudu tērēju sev.
Jauna dzīve 67 gadu vecumā
Pēc mēneša Vija nopirka sev jaunu mēteli. Zilu. Skaistu. Par astoņdesmit. Agrāk tāda nauda šķita kosmiska. Pirmo reizi mūžā. Sešdesmit septiņu gadu vecumā. Pirmo reizi trīs gados aizgāja uz teātri. Uz “Kaiju”. Biļete parterā. Dārga. Un kas? Nauda ir brīvība. Vija to saprata vēlu. Maija zvanīja katru dienu. Lūdza atgriezties. Solīja būt godīga.
— Mamm, bērniem tevis pietrūkst…
— Bērni var atbraukt pie manis ciemos. Brīvdienās. Ja gribēs.
— A kā ar bērnudārzu? Aukle maksā dārgi…
— Tev ir 2500 mēnesī. Tiksi galā.
Vija nolika klausuli un uzvārīja labu tēju. Dārgu. Ceilonas. Tādu, kādu agrāk pirka tikai Jaunajā gadā.
Lasi vēl: Kārlis katru mēnesi sūtīja mātei naudu, līdz nejauši satika viņu restorānā ar jaunu puisi
Pirmajā jaunās dzīves rītā viņa apsēdās pie loga ar krūzi rokās. Tvaiks cēlās no karstās tējas. Smaržoja pēc brīvības. Un nodomāja: «Man ir sešdesmit septiņi gadi. Bet godīga dzīve tikai sākas.» Telefonā bija piecpadsmit neatbildēti zvani no Maijas. Viņa tos neklausījās. Negribēja. Vija atvēra uzkrājumu kontu bankā. Procenti — labi. Septiņpadsmit gadā. Vairs neviens nerīkosies ar viņas naudu. Un viņas laiku. Tikai viņa pati.
Pēc diviem mēnešiem piezvanīja Edgars.
— Vecmāmiņ, mamma teica, ka tu negribi pie mums braukt…
— Gribu, mazdēliņ. Ļoti gribu. Atbrauc sestdien. Es nopirkšu saldējumu.
Sestdien Edgars atbrauca ar tēti. Maija neatnāca. Lepnums neļāva.
Vija nopirka mazdēlam jaunas botes. Tās pašas, par kurām viņš sapņoja.
— Vecmāmiņ, bet kur tev nauda?
— Man tās vienmēr bija pietiekami. Vienkārši agrāk es to tērēju nepareiziem cilvēkiem.
Vakarā, kad mazdēls aizbrauca, Vija apsēdās pie jaunā klēpjdatora. Arī nopirkta par savu naudu. Pirmo reizi mūžā. Atvēra internetu. Atrada iepazīšanās vietni vecāka gadagājuma cilvēkiem. «Kāpēc gan ne?» — viņa nodomāja. Profilā uzrakstīja godīgi: «67 gadi. Pensionāre. Mīlu teātri un labu tēju. Meklēju sirsnīgu cilvēku sarunām.» Pēc stundas atnāca pirmā ziņa. No viņas vecuma vīrieša. Klasiskās mūzikas cienītāja.
«Labdien, Vija. Pastāstiet par sevi.»
Viņa pasmaidīja un sāka drukāt atbildi. Godīgu atbildi.
Pēc gada
Pēc gada Vija apprecējās. Otro reizi mūžā. Sešdesmit astoņu gadu vecumā. Māris izrādījās profesors atvaļinājumā. Labsirdīgs. Godīgs. Nav bagāts, bet cienīgs. Kāzas bija pieticīgas. Kafejnīcā divdesmit cilvēkiem. Vija uzvilka jaunu kleitu. Skaistu. Dārgu. Maija uz kāzām neatnāca. Apvainojās, ka māte neprasīja viņas atļauju. Atļauju laimei…
Bet Edgars un Emīlija atbrauca ar tēti. Bērni bija laimīgi par vecmāmiņu. Viņi saprata vairāk nekā pieaugušie.
— Vecmāmiņ, tu esi skaista! — teica Emīlija.
— Kā princese!
— Paldies, mazmeitiņ. Zini, kad cilvēks dzīvo godīgi, viņš vienmēr ir skaists.
Medusmēnesī viņa ar Māri aizbrauca uz Jūrmalu. Par pašu naudu. Dzīvoja labā viesnīcā. Gāja uz teātriem. Ēda restorānos. Un katru vakaru Vija domāja. «Cik labi, ka es uzzināju patiesību. Cik labi, ka sāku jaunu dzīvi.» Tagad Vija dzīvo divistabu dzīvoklī. Ar mīlošu vīru. Vada komunikācijas kursus ar pieaugušajiem bērniem. Pensionāriem.
Attiecības ar Maiju uzlabojās. Ne uzreiz. Pēc pusotra gada. Meita atvainojās. Atzinās, ka kļūdījās. Tagad viņas tiekas reizi mēnesī. Maija vairs nelūdz pieskatīt bērnus bez maksas. Un mazbērni brauc pie vecmāmiņas katru nedēļas nogali. Viņa pērk viņiem to, ko viņi vēlas. Par savu naudu. Ar prieku.
— Vecmāmiņ, pastāsti vēlreiz, kā tu uzzināji par mammas algu? — lūdz Edgars.
— Kādreiz vēlāk, mazdēliņ. Kad izaugsi.
Un domā: «Galvenais — nekad nebaidieties uzzināt patiesību. Pat ja tā ir tieša. Jo tikai patiesība padara mūs brīvus.»
Vai jūs esat gatavi uzzināt patiesību par savu tuvinieku ienākumiem? Dalieties komentāros. Vai jums ir nācies saskarties ar finanšu meliem ģimenē? Kā nekļūt par bezmaksas darbaspēku saviem tuviniekiem?
