Toruden ar mežu kaut kas notika. Nebija klusuma. Gluži pretēji. Mežs kļuva trokšņains, bet tas bija nepatīkams troksnis. Nebija vēja, bet koku galotnes drebēja un čīkstēja, it kā griežot zobus.
Naktīs no biezokņa atskanēja klusa rīkles dārdoņa, tik skaļa, ka pat pagrabā burkas šķindēja. No meža nāca ārā dzīvnieki – lapsas skrēja tieši pagalmā, mežacūkas izraka dārzeņu dārzus, acīmredzot nevis barības dēļ, bet gan kā cita dēļ.
Un smaka… No egļu meža nāca nepatīkama smaka. Ne lapu smaka, kā parasti rudenī, bet gan smārds, it kā tur būtu kaut kas ”gulējis” jau sen. Zeme ap māju kļuva mitra un gļotaina, pielipusi zābakiem kā melnas dūņas, kuras nebija iespējams noskalot.
Tad es nodomāju – varbūt purvā pacēlies ūdens, vai dzīvniekus piemeklējusi kāda kaite. Es gatavojos ziemai, cirtu malku, cenšoties troksnim nepievērst uzmanību.
Bet tad atnāca Suns.
Vakarā es viņu pamanīju. Viņš vicināja asti, mugura bija nosvīdusi. Es iztaisnojos, lai noslaucītu sviedrus, un ieraudzīju viņu sēžam pie vārtiem. Es pazīstu suņus. Man pašam bija haskijs, bet pirms gada vilki par viņu parūpējās. Bet šis… Šis nebija suns.
Viņš bija milzīgs. Gada veca teļa lielumā. Un melns. Ne tikai melns, bet kā caurums telpā. Skaties uz viņu, bet acis aizslīd, nevari koncentrēt skatienu, it kā viņš sevī iesūktu gaismu. Kažoks nav spīdīgs, bet matēts kā kvēpi. Sēž ar muguru pret mani, ar purnu skatās taisni mežā. Un nekustas.
– Pazūdi! – es norūcu, vicinot rokas. Kur ir tavs saimnieks?
Nulle uzmanības. Viņš pat nepamirkšķināja aci. Piegāju tuvāk, gribēdams viņu aizbaidīt. Un tad es sapratu. No viņa dvesmoja aukstums. Ne rudens dzestrums, bet gan dziļš aukstums, pat zobi sāka īdēt. Un mani pārņēma bailes. Spēcīgas, dzīvnieciskas bailes. Es, pieaudzis vīrietis, mednieks, atkāpos no šīs radības līdz pat durvīm.
Ieslēdzos iekšā. Paskatījos pa logu – viņš tur sēdēja. Kā statuja. Satumsa, un viņš joprojām bija tur, melns plankums uz melnā meža fona. Nakts bija tāda, ko es nenovēlētu pat savam ļaunākajam ienaidniekam. Mežs gaudoja. Ne vējš, bet pats mežs. Koki krakšķēja, it kā kaut kas milzīgs tos lauztu, zeme dārdēja. Likās, ka troksnis ir tieši manā galvā.
No rīta izgāju ārā, un tur viņš bija. Tajā pašā vietā. Es pametu viņam maizi un atnesu bļodā ūdeni. Nodomāju, ka varbūt viņš ir apmaldījies, izsalcis. Līdz vakaram maize joprojām bija tur, neskarta, ūdens klāts putekļiem.
Viņš neēda, nedzēra un neko nedarīja. Man šķita, ka viņš pat nemirkšķināja. Viņš vienkārši sēdēja tur un skatījās mežā.
Trešajā dienā es sapratu, ka viņš nevis vienkārši sēž. Viņš cenšas noturēties. Jo mežs bija sācis ko dīvainu.
Tas nav nekāds figuratīvs izteiciens. Egles, tās, kas atradās aiz žoga, vienas nakts laikā bija ievirzījušās iekšā. Vismaz metru. To saknes, resnas un mezglainas, bija ierakušās zem mana žoga, bet stabi bija kļuvuši līki. Zeme ap īpašumu sāka izspiesties, un no tās sāka dīgt kaut kāda nejauka lieta – nevis sēnes, bet melna, gļotaina, smirdīga pelējuma sēne. Vismaz man tā likās.
Es mēģināju nocirst šīs saknes, bet cirvis atlēca, dzirksteles lidoja, un no griezuma vietas tecēja melns šķidrums, kas smirdēja. Skrēju uz ciematu, pie kaimiņiem.
– Palīdziet man, – es saucu. – Kaut kāda elle, mežs nāk man virsū. Bet viņi skatījās uz mani, novērsdami skatienu.
– Zini, pats tiec galā, teica kaimiņš Modris. Tu esi briesmīgā vietā. Ļoti neaizsargātā vietā. Mēs tur neiesim. Baidoties no grēka. Un tas tavs suns… melns… Mēs to redzējām. Tā nav laba zīme. Viņi mani pameta. Kā spitālīgo. Viņi baidījās. Un es viņus saprotu. Es pats būtu baidījies.
Es atgriezos. Un Suns joprojām bija tur. Un pēkšņi sapratu: kamēr viņš tur bija, šī meža draņķis manā mājā neienāca. Suns bija kā korķis pudelē.
Piecas dienas es dzīvoju. Mežs dūca, auga saknes, dārzs bija pārvērties melnā purvā. Koki jau karājās pāri jumtam. Smārds bija tik spēcīgs, ka bija grūti elpot, galva pulsēja visu diennakti. Es gandrīz negulēju, sēžot pie loga , skatoties uz Suņa muguru. Viņš bija mana vienīgā cerība. Radījums bija kļuvis par manu glābēju.
Sestajā naktī sākās
Nebija klusuma. Gluži pretēji. Rūciens pārvērtās rēcienā. Likās, ka zeme pāršķēlsies uz pusēm.
Es redzēju, ka Kaut Kas rāpo ārā no meža, tieši no egļu saknēm. Tas nebija ne zvērs, ne cilvēks. Tā bija tā pati puve, dzīva un izsalkusi. Melna, eļļaina masa, mudžēdama no līdzīgiem izaugumiem, plūda pāri zemei, aprīdama visu savā ceļā. Zāle kļuva melna un saira putekļos, žogs sabruka, izšķīstot biezā šķidrumā.
Tas plūda mājas virzienā. Smārda un trūdēšanas vilnis. Piespiedos pie palodzes, zinot, ka nekasman nepalīdzēs. Tās bija beigas. Un tad Suns piecēlās. Pirmo reizi vairāku dienu laikā viņš pakustējās. Viņš nerēja. Viņš izdeva skaņu, no kuras man sāka dunēt un ieplaisāja logu stikli. Tā pat nebija skaņa, drīzāk vibrācija, zemas frekvences trieciens.
GRRR-UUMMMM.
Suns sāka augt. Viņa melnais ķermenis pietūka, kontūras izplūda. Dzīvnieks kļuva lielāks par mani, garāks par māju. Viņš pārvērtās par dzīvas tumsas kamolu, kurā atvērās divas acis – nevis suņa acis, bet divas bedres nebūtībā, virpuļojot sarkanā miglā. Viņš spēra soli pretī trūdēšanas vilnim. Abi sadūrās tieši manā pagalmā, kur kādreiz bija vārti.
Es nespēju aprakstīt to, ko redzēju. Mans laucinieciskais prāts to nespēja aptvert. Tā bija cīņa starp divu veidu tukšumu. Puve mēģināja aprīt Tumsu, un Tumsa saplosīja Puvi gabalos. Ap viņiem zeme vārījās, gaiss drebēja, no debesīm bira melni pelni. Malšanas troksnis bija tik skaļš, ka es kļuvu kurls ar vienu ausi.
Bet Suns sēž. Tajā pašā vietā, kur bija vārti. Atkal teļa lielumā. Atkal matēti melns, nekustīgs. Skatoties mežā. Iznācu uz lieveņa. Paskatījos uz Suni. Viņš nepagrieza galvu. Bet es zināju, ka viņš mani redz. Ar visu savu būtību. Es sapratu, kas bija noticis. Viņš nebija uzvarējis. Viņš vienkārši bija atgrūdis TO. Uz laiku. Tas ir tur, mežā. Krājot spēkus. Tas ir izsalcis. Un Tas zina, kur es dzīvoju.
Un Suns… viņš tagad ir mans sargs. Mans sargs.
Es nespēju no šejienes aiziet. Esmu mēģinājis tikt tālāk par nomali, uz ciematu. Tiklīdz esmu simts metrus no mājas, man kļūst slikti. Suns mani šeit tur. Esmu ēsma. Esmu enkurs, kas notur šo punktu.
Lasi vēl: Latvijas šoferīšiem tiek atgādināta būtiska informācija saistībā ar tiesībām un auto tehnisko pasi
Ciema iedzīvotāji nenāk pie manis. Viņi met krustus, kad skatās manā virzienā. Tagad viņiem es esmu kā ēna. Dzīvs aizgājējs savā miteklī. Es dzīvoju šeit. Es lāpu jumtu, ielieku stiklu. Es ēdu krājumus no pagraba. Un katru dienu es skatos uz Suņa melno muguru pie maniem neesošajiem vārtiem.
Es zinu – kādu dienu viņš to vairs nespēs izturēt. Vai arī izlems, ka es vairs neesmu vajadzīgs. Un tad puve no meža atnāks un mani paņems. Bet pagaidām viņš sēž. Un es sēžu. Mēs gaidām. Un mežs čaukst, čaukst bez mitas, solot atgriezties. Bet pats labākais – ka šis bija tikai ļauns murgs no kā es pamodos, tomēr tas bija tik īsts un ”dzīvs”, ka es sev vēl tagad nespēju rast mieru. Man ir radusies traka ideja – n patversmes paņemt melnu, lielu suni.
Visi šā stāsta tēli un notikumi ir izdomāti; jebkādas sakritības ir tikai un vienīgi nejaušas.
