Mēs iepazināmies nejauši — vienkārši divi pieauguši cilvēki, noguruši no vientulības, nolēma kopā iedzert kafiju. Man toreiz bija piecdesmit divi, viņai — četrdesmit astoņi
Sandris stāsta piedzīvoto. Sievietes vārdu un sīkākas detaļas viņš nevēlas atklāt, nu jo Latvija ir maza un paralēles ir viegli savilkt. Viņa izskatījās pārliecināta, kopta, ar to īpašo sejas izteiksmi, kas parādās sievietēm, kuras prot dzīvot bez atbalsta uz jebkuru. Saruna ritēja viegli: nedaudz par darbu, nedaudz par ceļojumiem, nedaudz par to, kā viss apkārt kļuvis pārāk ātrs un trokšņains. Mēs nespēlējām flirtu, vienkārši runājām, un, iespējams, tieši tas mūs satuvināja. Pirmais iespaids par viņu bija – nobriedusi sieviete, kura zina, ko vēlas, un nedzenas pakaļ ilūzijām.
Viņa nemēģināja izskatīties jaunāka, nekoķetēja, neuzdeva muļķīgus jautājumus, piemēram, “ko tu meklē sievietē”. Viss bija mierīgi, līdzsvaroti, bez ierastajiem iepazīšanās rituāliem, kad katrs cenšas patikt nedaudz vairāk, nekā ir patiesībā. Mēs abi jau sen bijām pāri tam vecumam, kad attiecības veidojas uz impulsa un sajūsmas pamata. Šeit bija kaut kas cits — līdzsvarots, saprātīgs, bet tajā pašā laikā silts.
Ar ko viss sākās? Mēs iepazināmies nevis iepazīšanās vietnē un ne caur draugiem. Viss notika nejauši un gandrīz ikdienišķi: es iegāju grāmatnīcā, meklēju dāvanu kolēģei, un viņa stāvēja blakus, izvēloties kaut ko mistikas nodaļā. Mēs sākām runāt grāmatas dēļ — tipiska aina, bet kaut kā palika atmiņā. Viņas balsī nebija ne koķetērijas, ne vēlmes patikt. Viņa runāja mierīgi, nedaudz noguruši, bet ar interesi. Mēs apmainījāmies ar telefoniem — bez mājieniem un gaidām.
Es uzrakstīju nākamajā dienā:
“Bija patīkami parunāties, varbūt kādreiz uz kafiju?”
Viņa atbildēja vienkārši:
“Var.”
Pirmā tikšanās pagāja viegli. Nekādu mēģinājumu atstāt iespaidu. Viņa ieradās džinsos un pelēkā mētelī, bez demonstratīva grima, bet ar to pašu koptu izskatu, kas liecina par iekšēju disciplīnu. Mēs sēdējām mazā kafejnīcā, runājām par darbu, par bērniem — man ir pieaudzis dēls, viņai pieaugusi meita, — par filmām, par to, cik grūti pieaugušā vecumā iepazīties, jo vairs nav ilūziju, toties ir nogurums no izlikšanās.
Viņa uzreiz radīja iespaidu par sievieti, kura dzīvojusi pilnvērtīgi — nemeklēja atbalstu, negaidīja, ka kāds viņu izglābs. Viņā jūtama stingrība, pārliecība, pat zināms stingrums pret sevi un pasauli. Tas uzpirka. Pēc pāris neveiksmīgām attiecībām man bija svarīgi just, ka blakus ir patstāvīgs cilvēks, ar pieredzi, bez vēlmes mani “pārrakstīt” pēc savas gaumes. Otrajā tikšanās reizē mēs pastaigājāmies pa krastmalu. Dzērām kafiju aukstumā, smējāmies par garāmgājējiem, dalījāmies stāstos par darbu.
Es pieķēru sevi pie domas, ka blakus viņai ir mierīgi. Bez trauksmes, bez iekšējas spriedzes. It kā blakus būtu cilvēks, kurš visu saprot no pusvārda. Viņa neuzdeva liekus jautājumus, neprecizēja, kur es biju, neinteresējās par pagātni. Vienkārši klausījās un piebilda īsas, precīzas frāzes.
Es toreiz nodomāju: lūk, tas ir — pieaugušo miers, kad nevienam nekas nav jāpierāda. Viss godīgi un vienkārši. Mēs vienojāmies satikties vēlreiz — jau restorānā, ar dzirkstošā glāzi un normālu sarunu bez steigas.
Līdz šim brīdim viss šķita dabiski. Nekādas spriedzes. Nekādu “drāmu”. Bet jau tajā vakarā, kad viņa teica savu slaveno frāzi par kopdzīvi, es sapratu: šim mieram ir cita daba. Tā nav pārliecība, bet gan kaut kāda iepriekš izveidota stratēģija. It kā viņa visu būtu izrēķinājusi, un tagad vienkārši pārbauda, vai esmu gatavs iekļauties viņas plānā. Es vēl nebiju paspējis apzināties, bet jau jutu: šajās attiecībās kaut kas virzās pārāk ātri, it kā bez manis.
“Es gribētu dzīvot ar tevi”
Tas bija parasts vakars. Mēs sēdējām nelielā itāļu restorānā, kur viņa, kā izrādījās, bija bijusi iepriekš. Izvēlējāmies galdiņu pie loga, pasūtījām pastu. Saruna ritēja viegli, lai gan starp mums jau jūtams vairāk personiskā, nekā vienkārši interese. Viņa stāstīja par meitu, par darbu, par to, ka nogurusi būt viena un ka viņas dzīvē viss ir “pārāk vienmērīgi”. Viņas balsī nebija žēlabu, bet bija kaut kāds nogurums — tāds, kāds mēdz būt cilvēkiem, kuri pieraduši paļauties tikai uz sevi.
Es klausījos, māju ar galvu, reizēm iestarpināju īsas frāzes. Viss bija mierīgi, līdz viņa izteica to pašu:
— Zini, es gribētu dzīvot ar tevi kopā.
Ne smaida, ne pauzes. It kā viņa apspriestu nevis jūtas, bet kaut ko sadzīvisku. Teica un paskatījās tieši acīs — mierīgi, pārliecināti, kā cilvēks, kurš jau visu ir izlēmis divu vietā. Sākumā es nesapratu. Pārjautāju, domādams, ka pārklausījos. Viņa atkārtoja to pašu, jau nedaudz maigāk, bet ar to pašu mieru balsī.
— Man ar tevi ir komfortabli. Mums ir kopīgi uzskati, mēs esam pieauguši, un es neredzu jēgu atlikt. Man ir apnicis būt vienai.
Es atceros, it kā iekšpusē viss uz sekundi sastinga. It kā nekas traks — sieviete atklāti runā par savām vēlmēm. Bet tajā “man ir apnicis būt vienai” es sadzirdēju nevis aicinājumu, bet gan nogurumu un aprēķinu. Ne “gribu būt ar tevi”, bet “apnicis būt bez kāda”.
Es mēģināju pajokot, teikt, ka mēs vēl pazīstam viens otru mazāk par mēnesi, ka vajadzētu nesteigties. Viņa uzsmaidīja pieklājīgi, bet pēc viņas sejas bija redzams: viņa neuztver manus vārdus nopietni.
— Mēs vairs neesam bērni. Cik ilgi var “nesteigties”? Dzīve iet. Vai tu domā, ka ir jēga gaidīt pusgadu, lai saprastu acīmredzamo? Šajos vārdos bija loģika — un tajā pašā laikā tajos nebija siltuma. It kā viņa runātu par dzīvokļa maiņu, nevis par kopdzīvi.
Un tieši tad man radās skaidra sajūta — ka tas nav par mums. Tas ir par viņu. Par viņas iekšējo nepieciešamību ātrāk aizpildīt tukšumu, kamēr tas nav kļuvis pārāk skaļš. Pēc vakariņām viņa uzvedās tā, it kā saruna jau būtu izlemta. Jautāja, kur es dzīvoju, cik tālu no centra, precizēja, cik istabu, kurš stāvs. Balsī nebija intereses par manu telpu — tā bija novērtējoša uzmanība no cilvēka, kurš domās jau pārvieto mēbeles.
Es sēdēju, klausījos, un arvien spēcīgāk jutu to smalko trauksmi, kad saproti: tu esi kļuvis par daļu no sveša scenārija, nezinot, ka tajā jau ir ierakstīts fināls. Es neko neteicu. Vienkārši klausījos un māju ar galvu. Bet iekšēji jau zināju: kopā mēs nedzīvosim.
Āķis, ko es nesapratu uzreiz
Sākumā es visu norakstīju uz vecumu un dzīves pieredzi. Četrdesmit astoņos gados cilvēkam ir tiesības būt tiešam. Varbūt viņa vienkārši ir pieradusi ātri lemt, neatlikt. Bet jo vairāk es atcerējos to sarunu, jo skaidrāk sapratu — lieta nav apņēmībā. Lieta ir tajā, ka runa vispār nav par mani. Kad sieviete saka “gribu dzīvot ar tevi”, parasti aiz tā stāv siltums, interese, vēlme dalīt ar kādu ikdienu — blakus pamosties, vakariņot, par kaut ko smieties.
Viņas vārdos visa tā nebija. Tur skanēja nogurums un nepieciešamība. Viņa runāja tā, kā runā cilvēki, kuri jau pieņēmuši lēmumu ne tik daudz par cilvēku, cik par savu situāciju. Nākamās dažas tikšanās to tikai apstiprināja. Mēs pastaigājāmies, viņa stāstīja par darbu, par plāniem, bet saruna visu laiku atgriezās pie kopdzīves tēmas. Ne “ja mēs kādreiz dzīvosim kopā”, bet tieši — “kad”.
— Mums būs ērtāk, — viņa teica kādreiz. — Tu tāpat bieži esi pie manis, un es viena velku somas no veikala. Kopā vienkāršāk.
Es klausījos un pieķēru sevi pie domas, ka aiz šiem “ērtāk” un “vienkāršāk” nav jūtams nekas personisks. Nekāda ziņkāre, nekāds “kā tu dzīvo”, “kas tev svarīgs”. Tikai sadzīvisks aprēķins. Un lieta nav tajā, ka viņa meklēja labumu. Viņa meklēja klusumu, kurā paslēpt vientulības bailes. Pamazām es sāku pamanīt sīkumus. Piemēram, viņa bieži teica “mēs” — pat tajās situācijās, kur “mēs” vēl neeksistēja.
— Mēs varam aizbraukt atvaļinājumā. Mēs sagaidīsim svētkus kopā. Mums vajadzēs nomainīt mēbeles guļamistabā. Šīs frāzes skanēja nevis kā sapņi, bet kā jau pieņemta lēmuma fakts. Es jutu, ka mani neaicina dzīvē — mani tur iebūvē.
Un, jo vairāk es par to domāju, jo skaidrāk kļuva: lieta nav manī kā cilvēkā, bet tajā, ka viņai vienkārši vajadzīgs kāds. Lai būtu, kam teikt “labrīt”, kam pasniegt tēju, kurš atgādinātu, ka viņa nav viena. Un, ja manā vietā būtu cits — visticamāk, viss notiktu tāpat. Mani patiesi satrauca nevis tas, ka viņa gribēja tuvību, bet tas, ka viņai nebija interesanti, kas esmu. Viņa nejautāja par maniem ieradumiem, neinteresējās par manu pagātni, nejautāja, kas man ir svarīgs.
Viss noveda pie “mēs”: ko “mēs darīsim”, “kā mēs iekārtosim”, “kas mums vajadzīgs”. Es it kā pārstāju būt cilvēks un kļuvu par funkciju — cilvēku, kurš spēj aizpildīt tukšu vietu viņas sadzīvē. Tad es sapratu, kas bija āķis: tas nebija stāsts par attiecībām, tas bija mēģinājums izvairīties no klusuma. Viņa nevēlējās mīlestību. Viņa gribēja, lai mājās deg gaisma, lai kāds aiz viņas aizver durvis, lai ledusskapī būtu divi jogurti viena vietā. Un, iespējams, tas izklausās sīki, bet es skaidri zināju — ja piekritīšu, tad pēc mēneša jutīšu, kā šajā mājā kļūst šauri nevis no mēbelēm, bet no svešas dzīves, kurā es neesmu iekļāvies.
Kāpēc es atteicos un ko sapratu pēc tam
Lēmums nenāk vienā mirklī — tas pakāpeniski izaug no daudziem sīkumiem. No frāzēm, skatieniem, pauzēm, intonācijām. No iekšējas neatbilstības sajūtas, ko nav iespējams izskaidrot vārdos. Tā bija arī man. Es sapratu: vēl viens vārds — un es tikšu ierauts stāstā, kuram nav patiesas saistības ar mani. Kādā vakarā, kad viņa atkal sāka runāt par kopdzīvi, es nolēmu neizvairīties no tēmas. Mēs sēdējām pie viņas mājās, virtuvē, pie tējas. Viņa stāstīja, cik ērti būtu īrēt vienu dzīvokli, kā “divatā lētāk”, kā “drošāk un mierīgāk”.
Es klausījos klusējot, tad pateicu tieši:
— Tu runā par visu ļoti saprātīgi. Bet, ja godīgi, es nejūtos, ka mēs pazīstam viens otru tik daudz, lai lemtu par tādām lietām.
Viņa bija pārsteigta, bet ne uzreiz taka piepūtās. Paskatījās uzmanīgi, nedaudz auksti, it kā pārbaudītu, vai es jokošu. Tad teica:
— Tu vienkārši baidies. Vīrieši pēc piecdesmit bieži baidās satuvināties. Jums ir komfortablāk dzīvot pašiem.
Viņas balsī skanēja nevis nosodījums, bet nogurums. It kā viņa jau ir pieradusi pie tā, ka viss apkārt sabrūk pusceļā. Bet lieta nebija bailēs. Es tiešām nebaidījos. Vienkārši jutu, ka mēs neesam pāris. Mēs esam divi pieauguši cilvēki, kas nejauši satikās īstajā brīdī, bet katram ir savs ritms, savs stāsts, savas sienas.
Es mēģināju paskaidrot, ka nevēlos sagraut viņas pārliecību, bet arī nevaru dzīvot attiecībās, kur no manis gaida nevis līdzdalību, bet klātbūtni. Kur esmu funkcija, nevis cilvēks. Viņa ilgi klusēja, tad teica klusi:
— Tātad, viss.
Un viss tiešām beidzās. Ļoti klusu. Vienkārši katrs saprata, ka turpināt nav jēgas. Es izgāju no viņas dzīvokļa ar vieglu vainas sajūtu, bet arī ar atvieglojumu. Ne tāpēc, ka izvairījos no kaut kā slikta, bet tāpēc, ka saglabāju godīgumu. Vēlāk es ne reizi vien domāju par šo sarunu. Mēs varējām palikt kopā. Droši vien būtu ērti — kopīga sadzīve, ieradums, kārtība. Bet es sapratu: pieaugušiem cilvēkiem bieži šķiet, ka komforts aizstāj tuvību. Ka, ja blakus kāds ir — tātad jau ir labi. Bet bez patiesas intereses, bez siltuma, bez patiesas vēlmes būt blakus, nevis vienkārši dzīvot kopā, viss pārvēršas par līgumu.
Es negribēju dzīvot pēc līguma. Man vajadzīgs cilvēks, ar kuru gribas klusēt, nevis plānot. Iet prom un atgriezties, nevis vienkārši dalīt skapi un gultu. Un, iespējams, tieši tāpēc es pateicu “nē” laikus. Jo dažreiz “laikus saprast” ir vienīgais, kas glābj no nepareizas dzīves.
