Divi tik vizuāli līdzīgi putniņi, bet tomēr tik atšķirīgi. Un tie abi ir ļoti bieži viesi Latvijas dārzos, arī tagad, ziemas mēnešos, tie lido tuvāk un mielojas ar atstāto barību.
Putniņi ar dzelteno “apkaklīti” ir ļoti izplatīti mūsu teritorijā un arī ļoti drosmīgi – Latvijas platuma grādos tā ir visbiežāk sastopamā zīlīšu suga. Tamdēļ, ka tie ir droši putni, tie bieži redzami arī pie barotavām. Barojas ar kukaiņiem, kāpuriem un sēkliņām.
Interesanti, ka “miera stundās” – tad, kad putniņš dodas pie miera, tas izvēlas pēc iespējas siltākas vietas – būrīšus, koku dobumus, reizēm pat skursteņus. Lielā zīlīte var pārvērsties par īstu “drakonu” tad, kad tai ir ligzdošanas sezona – var uzklupt mazāka izmēra putniņiem, piemēram, mušķērājiem, lai iegūtu sev ligzdošanas vietu.
Viens no aizraujošākajiem faktiem par šo putniņu ir tāds, ka tiem piemīt izcili laba atmiņa un zīlītes bieži atgriežas vietās, kur agrāk bija atradušas barību vai naktsmājas.
Interesanti fakti par Zīlīti
Ir zināms, ka agrāk Lielbritānijā, kad piens tika pildīts stikla pudelēs un pudeles aizvērtas ar folija vāciņu, zīlītes bija tās, kas šos vāciņus prata atvērt un tika pie piena, ar ko labprāt mielojās.
Zīlītēm ir savstarpējs “briesmu signāls” – viņas to saprot un uz čivināšanu, kas vairāk atgādina “dze-dze-dze”, reaģē arī citas mazās putnu sugas, piemēram, citas zīlītes, zeltgalvīši un pat dzilnīši.
Rudenī uz ziemā šie putniņi aktīvi krāj pārtikas rezerves (sēkliņas, kukaiņus) un slēpj tās zem sūnām, kādās koksnes plaisās vai pat zem lapām. Zīlītēm ir lieliska atmiņa, tāpēc tās atceras pat vairākus simtus slēpņu vietu.
Savukārt Svilpis (Pyrrhula pyrrhula) latviski saukts arī par Sarkankrūtīti ir tēviņi, kas ļoti viegli atpazīstami pēc košajām, sarkanajām krūtīm un vēdera, kā arī melnās galvas. Šīs sugas mātītes ir daudz atturīgākas un tām ir sārti brūni pelēcīgas krūtiņas – to krāsa nav tik izteikta kā tēviņiem.
Svilpis principā ir graudēdājs, tomēr tam ir īpašs ēšanas veids – no ogām, piemēram, pīlādžiem šie putni izēd tikai sēkliņas, ar mēli tās izlobot no sēkliņas apvalka. Svilpjiem, atšķirībā no zīlītēm, ir liels, biezs, masīvs un ļoti spēcīgs knābis, kas ir piemērots gan sēklu, gan graudu apstrādei. Tas ir tik spēcīgs, ka tiek galā pat ar viscietākajām sēklām.
Lasi vēl: Dzintris Kolāts dalās pieredzē pēc tikšanās ar diviem lāčiem mežā un atklāj, no kā milzīgie plēsēji baidās
Tad, kad šiem putniem ir ligzdošanas sezona un perēšanas laiks, tad mātīte ir tā, kas perē olas, bet tēviņš ir tas, kurš meklē barību un nes to arī mātītei.
Interesanti fakti par Svilpi
Latviskais nosaukums “Svilpis” cēlies no putnam raksturīgās melodiskās balss, kas bieži skan kā maigs “fui – fui”.
Pavasarī dažkārt skaistie svilpji sagādā dārzniekiem nepatikšanas – viņi ar knābi izēd augļu koku pumpurus (piemēram, ķiršiem), lai tiktu pie enerģētiski vērtīgās serdeņu daļas.
Mātītes spalvu krāsa atspoguļo to briedumu: lai gan tēviņi ir koši sārti, mātītes brūnpelēkās krūtis tonī kļūs izteiktākas un nedaudz sārtojas ar katru nākamo gadu, kļūstot vecākām.
Atšķirībā no zīlītēm, kas bieži uzturas lielākos jauktos baros, svilpji ziemas mēnešos pārvietojas nelielās ģimenes grupās, kuras sastāv no pāra un to atvasēm, turoties klusākos meža nostūros.
