Esmu precējusies jau divus gadus, bet tikai nesen izdomāju, kā pārspēt vīramāti. Lieta tāda, ka šī dāmīte dievina savu dēlu. Viņai viņš ir pats labākais. Protams, es viņu saprotu, bet…
Nesen arī mums piedzima mazulis un nekādā gadījumā nepiekritīšu tam, ka kāda cita atvase pārspēj manējo. Bet tomēr visam jāzina mērs. Mans vīrs Mārtiņš dievina gatavot. Agrāk es nezināju problēmas ar ēst gatavošanu. Manas draudzenes man apskauda. Teica, lūk, tev paveicies: pie plīts nav jāstāv.
Bet līdz ar dēla piedzimšanu es pilnībā uzņēmos mājsaimniecības vadīšanu. Mans Mārtiņš atrada papildu darbu, lai mēs nebūtu trūkumā. Gribot negribot man nācās ķerties pie plīts. Vīrs par manu ēdienu nekad nesūdzējās. Es gatavoju labi, šeit problēmu nav. Bet vīramāte mani ir nokaitinājusi. Katru reizi, atnākusi ciemos un izspēlējusies ar mazdēlu, viņa pieprasīja pusdienas.
Protams, es neatteicu. Draudzīgi piedāvāju svaigi vārītu zupu vai kotletes ar piedevām. Un ne reizi nebija tā, ka viņa mani uzslavētu vai vismaz pateiktu elementāru “paldies”. Ruta piecēlās no galda un caur zobiem izrunāja:
– Ēdams. Bet mans Mārtiņš būtu pagatavojis garšīgāk. Pat nezinu, kā viņš ēd tavu ēdienu. Tomēr ne velti es viņam teicu: pārbaudi meiteni, pēc tam ved uz dzimtsarakstu nodaļu. Pēkšņi viņa neprot gatavot!
Pēc vīramātes domām, sieva ir vajadzīga tikai, lai pabarotu vīru. Nu, es nevēlējos konfliktēt, viņas piezīmes centos palaist gar ausīm. Pie sevis, protams, domāju:
– Pusdienotu mājās. Dzīvo divu soļu attālumā no mums.
Bet, kā pienākas labi audzinātai vedeklai, es klusēju. Tomēr vienreiz es pastāstīju par šo situāciju vīram. Viņš iesmējās un atbildēja:
– Neņem galvā. Vienkārši mammai ir tāda dīvainība. Uzskata, ka esmu vislabākais visā. Viņa taču gribēja, lai es eju mācīties par pavāru. Bet es viņu neklausīju, aizgāju par automehāniķi. Tagad viņa man pārmet, ka esmu izpostījis savu talantu. Bet tu lieliski gatavo. Neuztraucies.
Tad man galvā ienāca ideja, un es palūdzu Mārtiņam:
– Zini, tu pieraksti man recepti. Es pagatavošu visu precīzi. Varbūt tava mamma būs apmierināta. Tomēr gribētos man dzirdēt no viņas pateicības vārdus.
Mārtiņš labprāt ķērās pie pildspalvas un burtnīcas. Viņš detalizēti pierakstīja recepti un pagatavošanas veidu. Man atlika tikai atkārtot šo shēmu darbībā. Protams, nākamajā dienā es pagatavoju sautētus kartupeļus pēc vīra receptes. Es izmērīju visas proporcijas, sekoju laikam un vārīju precīzi minūtes. Un lūk, atnāca vīramāte. Viņa paspēlējās ar Kārli, pārbaudīja, vai es rūpīgi izgludināju drēbes viņas dēlam un mazdēlam, un ar bravūru teica:
– Kaut kā esmu izsalkusi. Pusdienas tev ir gatavas? Paēdīšu pie jums, citādi, baidos netikšu līdz mājām.
Es, ar sevi apmierināta, pasniedzu Rutai pusdienas – sautētus kartupeļus ar žāvētām plūmēm un gaļu. Tā uzmanīgi nogaršoja, saviebās, bet apēda visu bez atlikuma. Un tad paziņoja:
– Šodien ir daudz labāk. Redzams, ka tu centies. Bet mans Mārtiņš tāpat būtu pagatavojis labāk. Viņam ir iedzimts talants. Tev nekad neiemācīties tā gatavot. Un vispār, ja tas būtu atkarīgs no manis, es tevi pat tuvu nelaistu pie plīts. Ja Mārtiņš nepametīs papildu darbu un nesāks gatavot pats, baidos, jums visiem attīstīsies problēmas. Labi, ka mans mazdēls vēl neēd pieaugušo ēdienu. Ak, puisītim nav paveicies.
Vīramāte, vaidēdama un žēlodamās, atgāja no galda un sāka atvadīties. Un tad man atausa. Es iesaucos:
– Ruta. Es teicu Mārtiņam, cik ļoti jums pietrūkst viņa virtuves. Jūs taču zināt, cik ļoti viņš jūs mīl. Viņš ļoti noskumis, ka es nevaru jums izpatikt. Un viņš nolēma sarīkot pusdienas jau šo svētdien. Apsolu, es pat tuvu nepiekļūšu pie plīts. Noteikti nāciet ciemos uz vakariņām.
Vīramāte uzplauka, sāka smaidīt un apsolīja atnākt noteiktajā laikā.
Un lūk, pienāca svētdiena
Pusdienas bija gatavas. Apmierinātā Ruta ēda sautēto gaļu un žvadzināja. Maltītes laikā viņa nenogurstoši slavēja manu vīru:
– Ak, Mārtiņ! Tu esi izpostījis savu talantu. Es tev teicu, stājies kulinārijas skolā. No tevis būtu iznācis ievērojams šefpavārs. Tavai sievai tālu līdz tavam talantam. Viņa pat zupu neprot uzvārīt…
Vīrs smīnēja un jautāja:
– Ko? Tiešām tik garšīgi? Tu domā, ka Evija nevarēs tā pagatavot?
– Protams, nē. Kur nu viņai. Nesen ēdu pie jums kartupeļus ar žāvētām plūmēm. It kā gabaliņi, kā tu dari, un sautēti mēreni. Bet, nē, nav tas. Nav tas. Mājās mani vēders pievīla.
Un tad mans Mārtiņš piecēlās no galda un teica:
– Mammu, man šķiet, ka tu apmelno manu Eviju. Viņa gatavo ļoti labi. Vienkārši tu negribi to atzīt. Tas ir tavs kaut kāds vecs pieņēmums un tu man te visu laiku gribi iespītē vai kaut ko pierādīt.
– Nu, ko tu, Mārtiņ. Es neesmu tāda kā visas pārējās vīramātes. Es vienmēr esmu gatava atbalstīt vedeklu. Es saprotu, ka viņai tagad ar mazu bērnu ir grūti attīstīt savus talantus. Bet gatavot viņa neprot. Es to saku objektīvi, bez nekādiem aizspriedumiem vai kā saka, nekā personīga.
Un tad mans Mārtiņš parādīja mātei telefonu ar videoierakstu….
Vīrs ierakstīja gaļas pagatavošanas procesu no sākuma līdz beigām. Kadrā parādījās pat viņa pašapmierinātā seja. Turklāt viņš komentēja visas manas darbības un solīja, ka mammai patiks. Vīramāte nobālēja. Viņa saprata, ka viņu apmuļķoja, izjokoja un apveda ap pirkstu. Ruta pēkšņi zaudēja runas dāvanu. Bet pēc tam nosarka. Acīmredzot kļuva kauns.
Un jūs domājat, ka viņa atvainojās? Nē, nekāda gadījumā. Kur nu Ruta un atvainosies. Viņa paziņoja:
– Labi. Es neatpazinu aizvietošanu tikai tāpēc, ka viņa gatavoja tavā vadībā. Tu stāvēji blakus, smalki stāstīju kad ko likt un kā gatavot. Tāpēc viņai arī sanāca ēdiens, līdzīgs tavam. Pati viņa neko tādu nav spējīga.
Mārtiņš pasmaidīja un teica:
– Es biju gatavs šādam variantam. Skaties, mammu.
Un viņš viņai parādīja otru ierakstu. Šeit es gatavoju tējas maizītes. Mārtiņš vairs nekomentēja manas darbības. Tikai vienreiz viņš parādījās kadrā ar Kārli rokās, lai jautātu:
– Telefons filmē? Nav nokritis no statīva? Viss labi redzams?
Video es māju ar galvu, apstiprinot, ka es filmēju gatavošanas procesu.
Vīramāte atkal nosarka. Bet Mārtiņš jautāja:
– Redzi? Evija ir absolūti viena virtuvē. Es ar Kārli spēlējos.
Vīramāte pēkšņi sāka dusmīgu tirādi:
– Vai tad jūs smejaties par mani vai kā? Vai tu domā, ka es neatšķiršu ēdienu, ko pagatavojis mans dēls, no tavas uzticamās sievas ēdiena? Jūs vienkārši gribat par mani pasmieties!
Mārtiņš piegāja pie mātes, apskāva viņu un mierīgi teica:
– Mammu, es un Evija negrasījāmies par tevi smieties. Vienkārši atzīsti, ka tu esi neobjektīva pret manu sievu. Un es viņu mīlu. Un man ir nepatīkami, ka tu viņai pārmet gatavošanas neprasmi. Turklāt viņa gatavo lieliski. Daudz labāk nekā es. Tu, lūk, notiesāji veselu šķīvi gaļas un vēl trīs kanēļa maizītes apēdi.
Ruta nervozi nomurmināja:
– Tā, es taču nezināju, ka tās ir gatavojusi viņa. Tagad, laikam, vēders mani atkal mocīs. Pilnīgi jūtu, ka vakarā būs “jautri”. Paldies jums par šo izrādi. Būtu zinājusi, nebūtu nemaz riskējusi ēst šovakar.
– Mammu. Tu esi perfekta aktrise. Vai neesi domājusi par aktrises karjeru, starp citu? Ja tev arī vakara kaut kas būs, tad tikai no pārēšanās. Es lūdzu tevi vairs nevajag tā runāt, pat domāt tā nevajag par manu sievu. Ja tev nepatīk viņas ēdiens, ēd mājās. Es, protams, negribu ar tevi te konfliktēt. Bet pieļaut to, ka tu pastāvīgi nievā Eviju gatavošanas neprasmē, arī nevaru.
Vīramāte ātri sāka vākties, acīmredzot, lai atstātu mūsu dzīvokli. Tikai pie sliekšņa viņa pēkšņi apstājās, pagriezās un klusi teica:
– Evija, viss bija ļoti garšīgi. Šoreiz tev izdevās pusdienas. Es atzīstu. Un… piedod man.
Ruta nesagaidīja atbildi, viņa burtiski izskrēja no dzīvokļa. Un mēs ar Mārtiņu vēl ilgi smējāmies. Ideja pagatavot ēdienu un cepumus pašai, bet pasniegt ēdienu kā vīra gatavotu, man ienāca negaidīti. Tieši tajā brīdī, kad viņai nepatika mani kartupelīši. Un mans mīļais vīrs palīdzēja realizēt šo plānu. Es tevi mīlu, dārgais!
***
Kā jums šķiet, vai šī bija draudzīga un noderīga izjokošana?
