Tajā brīdī man tas šķita nekas nopietns – tikai neliels pārtraukums, kas palīdzētu sakārtot domas un uz brīdi apstāties ikdienas skrējienā.
Tas notika pavisam parastā dienā. Gatavoju brokastis, virtuve smaržoja pēc kafijas, un viss ritēja ierastajā ritmā. Mēs apspriedām darba nedēļu, sīkus mājas darbus, un tad viņš pēkšņi mierīgā balsī teica: “Varbūt mums vajadzētu uz kādu laiku paņemt pauzi? Lai katrs varētu saprast, ko vēlas tālāk.”
Dzirdot to, man sejā noteikti pavīdēja pārsteigums, tomēr es piekritu. Ne tāpēc, ka būtu to gribējusi, bet tāpēc, ka līdz tam brīdim jau ilgi jutu – starp mums kaut kas mainās. Varbūt šis pārtraukums tiešām palīdzēs saprast, kurš ceļš jāiet tālāk.
Kad viņš aizbrauca uz savu “pagaidu dzīvesvietu”, mājās iestājās klusums, kas sākumā šķita gandrīz patīkams. Varēju darīt visu savā ritmā – klausīties mūziku, sakopt māju, iet gulēt, kad gribas. Tā bija sajūta, ka beidzot varu elpot bez steigas un pielāgošanās.
Tomēr šī sajūta nebija ilga. Pēc dažām dienām klusums kļuva pārāk izteikts. Vairs nebija ar ko parunāties vakarā, nebija neviena, kurš ieietu virtuvē pēc tējas vai pajautātu, kā pagāja diena. Es sāku skatīties telefonā biežāk, cerot uz īsu ziņu vai zvanu. Bet nekā.
Šī pauze lika man pirmo reizi pēc daudziem gadiem nopietni padomāt. Kad mēs pēdējo reizi pavadījām vakaru kopā tā, ka vispār neaiztikām telefonus? Kad viņš uz mani paskatījās ar patiesu uzmanību? Es sapratu, ka mēs abi jau sen dzīvojām blakus, bet ne kopā.
Mēs bijām sasnieguši punktu, kur attiecības turējās vairāk uz pieraduma nekā uz siltuma. Pāris pārdomas, kas agrāk šķistu mokošas, pēkšņi kļuva skaidras. Es sapratu, ka pauze nevis radīja plaisu, bet atklāja plaisu, kas jau sen tur bija. Pēc desmit dienām viņš beidzot piezvanīja…
Balss bija mierīga, bet ļoti atturīga. Viņš runāja bez pārmetumiem, bez jautājumiem un bez mazākās vēlmes runāt par mums. Un tad viņš pateica to, ko līdz šim bija slēpis. Viņam jau kādu laiku esot bijusi cita sieviete. Pauze bija vienkārši veids, kā sagatavot mani šai sarunai. Es klausījos un sapratu – viņa dzīvē viss jau sen bija izlemts.
Pirmās nedēļas bija sarežģītas. Mājās viss atgādināja par mūsu kopdzīvi, un tas lika uzdot daudz jautājumu, uz kuriem atbildes nebija. Tomēr, lai neiestrēgtu vienās un tām pašās domās, sāku biežāk doties pastaigās, rakstīju dienasgrāmatā un atjaunoju kontaktus ar sen nesatiktiem cilvēkiem.
Pakāpeniski sāku saprast, ka šis dzīves posms, kaut arī ne viegls, man dod iespēju no jauna paskatīties uz sevi. Pirmo reizi ilgu laiku es sev jautāju: ko es pati vēlos? Nevis ko sagaida citi, nevis ko prasa pienākums, bet tieši es pati. Atbilde nenāca uzreiz, bet tā sāka veidoties. Es sapratu, ka vairs neesmu cilvēks, kas pielāgojas, lai tikai saglabātu attiecības. Es vēlos dzīvot tā, lai jūtos mierā ar sevi.
Mēneši pagāja, un mana dzīve sāka nostāties jaunās sliedēs. Es iemācījos izbaudīt ikdienu, negaidot, ka kāds atsūtīs ziņu vai piezvanīs. Un kādā brīdī pamanīju, ka jūtos daudz vieglāk nekā sākumā.
Neesmu pateicīga par to, kas notika, bet esmu pateicīga par pieredzi. Tā parādīja, ka mīlestību nevar uzturēt ar inerci un pieradumu. Un ka no jebkuras situācijas ir iespējams iziet stiprākai. Šī pauze nebija iespēja salabot attiecības, bet gan iespēja saprast, ka tām vairs nav uz kā turēties. Un reizēm tas ir nepieciešams, lai beidzot sāktu dzīvot pa īstam.
