Lietusgāze, kas izskaloja cerību. Trīs dienas ilga lietus bija pārvērtis pilsētu par milzu pelēku plāksni, kas spiedās lejup uz ielām, neļaujot priecāties. Šīs pilsētas pelēkās virsmas atstaroja tikai vienu patiesību: cilvēki vairs neskatās viens uz otru, bet tikai cauri
Tieši tādēļ nevienam nebija laika apturēt soļus un saskatīt, ka trotuāra vidū sēž vīrietis. Ēna uz asfalta. Lietus lija bez mitas jau trešo dienu. Pelēkās debesis spieda uz pilsētu kā slapjš maiss, un ielas pārvērtās spoguļos — tās atstaroja nevis garāmgājēju sejas, bet gan viņu steigu. Vīrietis sēdēja ar roku dubļos trotuāra vidū, pie pamestas mājas ieejas nomalē. Viņa drēbes bija piesūkušās ūdeni un pelējuma smaku, mati pielipuši pie pieres, it kā viņš tikko būtu izrāpies no ledainas upes.
Viņš nesauca, neprasīja palīdzību — vienkārši sēdēja, skatīdamies asfalta plaisā, it kā meklētu tajā atbildi uz jautājumu, kuru jau sen bija pārstājis uzdot skaļi. Cilvēki gāja garām. Kāds uzmeta skatienu un paātrināja soli. Kāds novērsa acis, it kā baidītos, ka tas ir lipīgas. Viens vīrietis pat pārgāja uz otru ielas pusi, kaut gan viņam bija liels lietussargs. Sieviete aplenca sēdošo vīrieti, it kā viņš būtu peļķe, kuru var apiet.
Tikai viņa apstājās…
Viņu sauca Alīna. Viņa nesa rokās iepirkumu maisu un vecu lietussargu ar nolūzušu spieķi. Viņai bija divdesmit septiņi gadi, un aiz muguras — trīs gadi darbā ar cilvēkiem. Viņa zināja, kā izskatās cilvēks, kurš vairs netic, ka tiks uzklausīts.
— Vai jums palīdzēt? — viņa jautāja klusu, netuvojoties pārāk tuvu. Ne bailēs, bet aiz cieņas pret otra cilvēka telpu.
Vīrietis lēnām pagrieza galvu. Viņa acis bija dīvaini skaidras — ne aizmiglotas, bet… tukšas. It kā viņa iekšienē kādreiz būtu dzīvojis cilvēks, bet tas aizgājis, atstājot tikai apvalku.
— Nē, — viņš aizsmacis atbildēja. — Neviens nevar palīdzēt.
Bet Alīna neaizgāja. Viņa pietupās, atvēra lietussargu virs viņa un nolika maisu uz slapjā asfalta.
— Es neesmu speciālists. Bet varu izsaukt kādu palīgā. Vai vienkārši… pasēdēt blakus.
Viņš ilgi klusēja. Pēc tam pamāja — tik tikko manāmi.
Viņa palīdzēja viņam piecelties, paliekot zem muguras sarullētu lietusmēteli no savas mugursomas. Viņš nepateicās. Vienkārši aizvēra acis un domāja
— Mani sauc Alīna, — viņa teica.
— Man vienalga, — viņš atbildēja.
Bet pēc minūtes piebilda:
— Artūrs.
Viņa aizveda viņu uz savu dzīvokli — pieticīgu vienistabas mājokli piektajā stāvā bez lifta. Viņai nebija lieku vīriešu drēbju, bet atradās vecā puiša T-krekls un dvielis. Artūrs klusēdams pieņēma visu, neuzdodot jautājumus. Viņš neskatījās uz viņu, nemeklēja viņas acīs līdzjūtību vai nosodījumu. Vienkārši mazgājās kā automāts un iegūlās dīvānā, ietinies segā. Alīna vārīja tēju. Aiz loga satumsa. Pilsēta sastinga mitrā klusumā.
— Jūs neesat no ielas, — viņa teica, nolikdama krūzi uz galdiņa. — Jūs… it kā būtu nokritis no debesīm.
Viņš uzlūkoja viņu pirmo reizi tieši.
— Un jūs nebaidāties?
— Baidos. Bet ne no jums.
Viņš iesmējās — rūgti, bez prieka.
— Tad jūs esat pārdabiska būtne.
— Iespējams. Bet esmu redzējusi daudz cilvēku, kuri domāja, ka viņi ir stāsta beigās. Bet pēc tam izrādījās, ka tas ir tikai sākums.
Viņš neatbildēja. Bet izdzēra tēju līdz galam.
Nākamajā dienā viņš joprojām bija viņas dzīvoklī. Alīna aizgāja uz darbu, atstājot viņam atslēgu un zīmīti: “Ja paliksiet — nelauziet neko. Ja aiziesiet — aizveriet durvis.”
Lasi vēl: 5 ēdieni, ko itāļi mīl, bet mēs neēdam pat tad, kad esam izsalkuši
Kad viņa vakarā atgriezās, viņš viņu gaidīja kāpņu telpā. Rokās — tīras drēbes un viņas lietussargs.
— Es eju projām, — viņš teica.
— Kurp?
— Nezinu.
Viņa pamāja. Nesāka pierunāt. Vienkārši pasniedza viņam sviestmaizi papīrā.
— Paņemiet. Ceļam.
Viņš paņēma. Un pēkšņi jautāja:
— Kāpēc jūs man palīdzējāt?
— Tāpēc, ka neviens cits to neizdarīja.
Viņš ilgi skatījās uz viņu. Tad teica:
— Jūs esat līdzīga viņai.
— Kam?
— Manai māsai.
Un aizgāja.
Pagāja nedēļa. Alīna gandrīz aizmirsa par viņu. Bet reiz, atgriežoties no darba, viņa ieraudzīja viņu pie mājas ieejas. Viņš stāvēja tajās pašās drēbēs, bet tagad izskatījās citādi — nevis salauzts, bet saspringts, kā nospriegota stīga.
— Man kaut kas ir jāparāda, — viņš teica.
— Kas?
— Nāksiet man līdzi?
Viņa svārstījās. Bet kaut kas viņa balsī, ne lūgums, bet… ar cerības piejaukumu — lika viņai pamāt.
Viņš aizveda viņu uz pilsētas centru, pie vecā teātra, kas bija slēgts rekonstrukcijai. Apstājās pie melnās ieejas, izņēma atslēgu un atvēra durvis.
Iekšpusē smaržoja pēc putekļiem, koksnes un vēl kaut kā — smalkas, gandrīz aizmirstas. Bērnības smaržas.
— Tās bija manas mājas, — teica Artūrs.
Viņš ieslēdza lukturīti telefonā. Gaisma slīdēja pāri salauztajiem krēsliem, nolobījušajām dekorācijām, vecajām klavierēm zem skatuves.
— Mana māte, ko sauca Elīna, bija aktrise. Tēvs, kura vārds bija Oskars, — režisors. Viņi aizgāja, kad man bija divpadsmit gadu. Es paliku, jo gulēju pagrabā. Mani paņēma tante, Astra. Bet viņa… mani negribēja. Vienkārši saņēma pabalstu. Viņa mani palūdz aiziet. Man bija piecpadsmit.
Alīna klusēja. Viņas sirds savilkās.
— Es dzīvoju uz ielām. Pēc tam nonācu 2 gadus aizsardzības spēkos. Atgriezos… un sapratu, ka man nav nekā. Ne ģimenes, ne mājas, pat ne atmiņu — viss sadega kopā ar teātri.
Viņš piegāja pie klavierēm, pārvilka ar pirkstu pāri vākam.
— Bet pirms nedēļas es ieraudzīju jūs… un atcerējos.
— Ko?
— Ka man bija māsa.
Alīna sarauca uzacis.
— Jūs par to runājāt. Bet… jūs esat vienīgais bērns ģimenē. Es pārbaudīju arhīvus pēc tam, kad jūs aizgājāt. Teātra trupa, ugunsgrēks… sarakstos bija minēti tikai jūsu vecāki un jūs.
Artūrs pagriezās. Viņa acīs pazibēja kaut kas dīvains.
— Tāpēc, ka viņas vārds tika izņemts no visiem dokumentiem.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņa nebija īsta.
Viņš atvēra klavieres. Zem taustiņiem, slepenā atvilktnē, gulēja noplukusi burtnīca. Viņš to pasniedza Alīnai.
— Izlasiet pirmo lapu.
Viņa atvēra. Uz vāka bija rakstīts: “Katrīnas dienasgrāmata. 1998.”
— Katrīna ir mana māsa. Bet ne radiniece. Viņa tika atstāta pie mums teātrī, kad viņai bija trīs gadi. Mamma viņu paņēma. Audzināja kā savu. Bet, kad pēc ugunsgrēka sākās… dienesti nolēma, ka labāk viņu izdzēst no vēstures. Lai nesarežģītu lietu. Teica, ka viņa pazuda.
Alīna pāršķīra lapu. Un sastinga.
Malu malās ar bērna rokrakstu bija uzzīmēta sirds. Un iekšpusē — vārds: Alīna.
— Kas… tas ir?
— Tu neatceries, vai ne? — Artūrs klusi jautāja. — Tu biji Katrīna.
Viņa saļodzijās. Galva sāka griezties.
— Nē… tas nav iespējams…
— Tu nonāci pie viņiem. Pēc tam — citā ģimenē. Tev iedeva citu vārdu. Tu visu aizmirsi. Bet es atcerējos. Visu dzīvi. Un, kad es ieraudzīju tevi uz ielas… tu smējies par kaut ko telefonā. Tāpat kā Katrīna. Galvu nedaudz uz sāniem, ar pievērtām acīm.
Alīna apsēdās krēslā. Atmiņā uzplaiksnīja druskas: ugunskura smarža, sievietes balss, kas dzied šūpuļdziesmu… roka, kas turēja viņas pirkstu…
Lasi vēl: Mannas putra – no bērnudārza klasikas līdz izsmalcinātam desertam
— Kāpēc tu neteici uzreiz?
— Tāpēc, ka baidījos. Ka tu neticēsi. Vai… ka noticēsi, bet negribēsi būt daļa no šī.
Viņa pacēla uz viņu acis.
— Es vienmēr jutu, ka kaut kas trūkst. Ka esmu sveša savā dzīvē. Pat darbā… es it kā meklēju kādu.
— Tu meklēji mājas, — viņš teica. — Un es meklēju tevi.
Pēc mēneša teātri sāka atjaunot. Ne pēc pilsētas pasūtījuma, bet gan pēc privāta projekta — jaunas labdarības organizācijas, kuru nodibināja viņi divi. Artūrs un Alīna (vai Katrīna — viņa nolēma nēsāt abus vārdus) strādāja plecu pie pleca. Dažreiz klusēja. Dažreiz muļķojās. Bet biežāk — smējās. Tā, kā prot smieties tikai tie, kas izgājuši cauri pašam tumšākajam un atraduši viens otru visnegaidītākajā vietā.
Kādu nakti, kad atkal sāka līt lietus, viņi sēdēja uz skatuves, skatīdamies griestu logā.
— Tu zināji, ka es tev palīdzēšu? — viņa jautāja.
— Nē. Bet es zināju, ka, ja kaut viens cilvēks apstāsies… tā būsi tu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tu vienmēr apstājies. Pat toreiz, bērnībā. Kad visi bēga no dūmiem, tu atgriezies pēc manas rotaļlietas. Mazā koka cilvēciņa.
Viņa pasmaidīja.
— Es viņu atceros.
Un šajā brīdī viņi saprata: dažreiz liktenis nedod zīmes. Tas vienkārši noliek cilvēku ar seju dubļos — un gaida, kamēr kāds izlems, ka šis cilvēks ir cienīgs tikt pacelts.
