Mani sauc Elīna (34). Divi bērni. Vīrs, darbs, suns. Un vēl — trīs draudzenes. Rūta, Zane un Ieva. Man šķita, ka tās nav vienkārši draudzenes, bet gandrīz māsas, bet izrādījās…
Mēs draudzējāmies jau no vidusskolas laikiem. Ar Ievu pat no pamatskolas. Mēs abas ar Ievu mācījāmies mazā lauku skola Jēkabpils novadā. Pēc tam pārcēlāmies uz Rīgu. Domājām mācīties tehnikumā, bet beigās Rīgas 13.vidusskolā. Kur arī sadraudzējāmies ar Rūtu un Zani. Likās esam nešķiramas.
Gadi gāja, intereses mainījās, bet mēs palikām kopā draudzīgā atmosfērā. Tā vismaz man likās. Es pat nemanīju kad tas viss mainījās, bet sākšu no sākuma. Katru svētdienu, tieši divos, mēs tikāmies mazā kafejnīcā Vecrīgā, ar ķieģeļu sienām un svaigi grauzdētas kafijas smaržu. Tā bija mūsu vieta — mājīga, trokšņaina, ar noplīsušiem spilveniem uz dīvāniem un mīļoto oficiantu Tomu, kurš jau zināja, kura no mums dzer latte, un kura — americano bez cukura.
Kopā izgājām cauri Rūtas problēmām cauri, Zanes hipotēkai, Ievas nebeidzamajiem ceļojumiem un maniem pašas kāpumiem un kritumiem.
— Elīn, vai tu ēdīsi kūku? — jautāja Zane, pievelkot pie sevis ēdienkarti.
— Nē, paldies, šodien man negribas neko saldu. — es pasmaidīju.
— Atkal ievēro? — smējās Rūta. — Met mieru, tev jau tā figūra ir kā sapnis!
Es smējos pretī, izliekoties, ka viss ir tāpat kā vienmēr. Ka man ar viņām ir jautri. Ka esmu daļa no kaut kā īsta. Mēs runājām par daudz ko. Rūta rādīja bildes ar jauno mašīnu:
— Nu, lūk, beidzot nopirku sev džipu. Vairs negribu braukāt pa bedrēm ar zemo auto.
— Oho! — es apbrīnoju. — Izskatās forši.
— Jā, lēta nebija, bet nekas, tikšu galā. Galvenais — komforts.
Zane stāstīja, kā atlikusi kārtējo hipotēkas maksājumu:
— Vīrs pierunāja paņemt atlikšanu. Apnicis knapināties.
— Kā tu to izdarīji?
— Nu, tur bankā viena paziņa palīdzēja. Vēlāk pastāstīšu, ja tev vajadzēs.
Ieva, kā parasti, rādīja telefona ekrānu:
— Es jau veicu rezervāciju augustam. Ilgojos pēc jūras. Šoreiz Grieķija. Četras viesnīcas, no kurām izvēlēties, vēl neesmu izlēmusi.
— Bet bērni? — es uzmanīgi pavaicāju.
— Pie vecmāmiņas, protams. Es taču braucu atpūsties.
Es klausījos. Piekritu. Priecājos par viņām. Pie sevis atcerējos, kā pagājušajā nedēļā atliku dēla ziemas jakas pirkumu — gaidījām, kad izmaksās avansu. Un kā mazā izvilka no mana maka banknoti un uzzīmēja uz tās ar flomāsteru māju. Nu, tagad noteikti ierāmēšu. Bet pie galda bija jautri. Gandrīz pa īstam.
— Meitenes, — atgādināja Rūta. — Elīn, vai tu pagājušo reizi maksāji?
— Jā, — es pamāju.
— Varbūt šoreiz es? — jautāja Zane, bet tūlīt piebilda: — Lai gan, man tagad vispār ir tukšums, mums ir kapitālais remonts.
— Man arī, — piebalsoja Ieva. — Es taču iemaksāju avansu par viesnīcu. Elīn, vai tu neesi pret?
— Ak, nu labi, protams, nav nekādu problēmu.
Es atkal samaksāju. Jau kuro reizi — esmu pazaudējusi skaitu. Kaut kur dziļi iekšā noslēpās doma: “Bet, ja es pārtraukšu? Kā viņas reaģēs?”
Taču tajā sestdienā viss mainījās
Man piezvanīja vīrs — kaut kas par bērniem, nevarēja atrast kaut ko. Es izgāju kafejnīcas hallē. Aiz dekoratīvās kolonnas — neliela pusēna. Es stāvēju ar muguru pret viņām, bet dzirdēju skaidri.
— Klausies, Elīna atkal maksā, — teica Rūta.
— Nu, bet kāpēc ne, viņai taču ir nauda, — Zane paraustīja plecus. — Vīrs IT jomā, alga — oho.
— Un pati arī tur kaut ko darina, — piebilda Ieva. — Lai jau velk. Neviens viņai neuzstāj.
Viņas smējās. Mierīgi. Pārliecināti. It kā apspriestu laikapstākļus.
— Zini, — turpināja Rūta, — varbūt ieteikt viņai, lai uzdāvina mums vēl kādu dāvanu? Nu, it kā par godu sieviešu draudzībai.
— Kāpēc gan ne? Viņas bērni jau gandrīz izauguši, vairāk laika, vairāk iespēju. Lai dalās.
Man gribējās izskriet uz ielas, ieelpot gaisu. Bet es paliku stāvēt. Noklausījos visu līdz galam. Kādā brīdī kaut kas vienkārši aizvērās manī. Un atvērās kaut kas cits — mierīgs, auksts, svešs. Es nomazgāju rokas tualetē. Noslaucīju. Paskatījos uz sevi spogulī.
— Viss. Pietiek.
Es atgriezos. Pēdējās piecas minūtes. Meitenes jautri apsprieda, kuru desertu izvēlēties.
— Elīn, tu tiešām neēdīsi?
— Tiešām.
Aizgāju pie Toma — oficianta.
— Klausies, vai tu vari sadalīt rēķinu? Es samaksāšu tikai par savu.
— Protams, — viņš bija pārsteigts, bet nesāka uzdot jautājumus.
Es samaksāju. Paņēmu somu. Un aizgāju. Vienkārši aizgāju. Telefons sāka zvanīt, tiklīdz es izgāju no kafejnīcas. Vispirms Zane. Tad Rūta. Pēc tam — Ieva. Es necēlu. Vakarā vēl trīs zvani. Pēc tam īsziņa:
Lasi vēl: Marikas sirds atklāsme: “Šādā vecumā ir grūti atrast patiesumu” jeb kā ienākumi ietekmē iepazīšanos
“Kur tu esi? Kāpēc aizgāji? Mēs taču neesam norēķinājušās.” Nākamajā dienā:
“Elīn, tas ir kaut kā dīvaini. Mēs uztraucamies. Uzraksti kaut ko.” Pēc trim dienām:
“Tu esi apvainojusies? Par ko? Mēs taču tikai pajokojām!” Es neatbildēju. Man nebija ko teikt. Lai pašas izdomā, lai pašas jūt. Ja, protams, vēl ir palikušas jūtas. Pēc nedēļas man pašai sagribējās uzrakstīt viņām vienu ziņu:
“Paldies. Pateicoties jums, es vairs neuzskatu, ka draudzība ir maksāšanā.” Bet es to nedarīju. Jo īsts punkts ir klusums.
Kopš tā laika mēs nesazināmies. Neviena mēģinājuma. Nevienas tikšanās. Es atkal esmu brīva svētdienās. Un tagad zinu, kuri cilvēki patiešām ir mani.
Un galu galā atklājās skaudra, bet vitāli svarīga patiesība: Patiesā draudzība nav saistīta ar ilgumu, ieradumu vai finansiālu izdevīgumu kādam. Tā nav abpusēja klusējoša vienošanās, kurā viens vienmēr dod, bet otrs pieņem to kā pašsaprotamu. Īsta saikne balstās uz savstarpēju cieņu, emocionālu godīgumu un to, ka tevi redz un novērtē kā cilvēku, nevis kā resursu vai ērtu izvēli.
Brīdis, kad Elīna izvēlējās klusumu un aizgāja, patiesībā nebija beigas — tas bija sākums viņas pašcieņai un jaunai apziņai. Viņa beidzot apzinājās, ka atteikšanās no attiecībām, kurās tevi izmanto, nav zaudējums, bet gan vieta, kas atbrīvota tiem cilvēkiem un tām attiecībām, kas patiešām spēj dot un saņemt līdzvērtīgi, bez slēptas dienaskārtības.
💬 Kā jūs rīkotos Elīnas vietā? Klusētu? Pateiktu ko domājat? Vai vienkārši pazustu, kā viņa? Dalieties komentāros — šis stāsts daudzus ir aizkustinājis.
