Cepeškrāsnī ceptas pīles ar āboliem un kanēli smarža biezi plūda pa mūsu rindu mājas pirmo stāvu, sajaucoties ar īstas, dzīvas egles aromātu. Es piekārtoju sudraboto vizuli uz zara un atkāpos soli, apbrīnojot rezultātu. Šis nebija vienkārši Jaunais gads. Tas bija mūsu triumfs.
Trīs gadus mēs ar Andri dzīvojām stingras ekonomijas režīmā. Mēs atteicāmies no atvaļinājumiem, es četras sezonas valkāju vienu un to pašu mēteli, brīvdienās mēs strādājām papildu darbus. Viss, lai tiktu ārā no šaurā īrētā divistabu dzīvokļa un nopirktu šo māju. Mūsu māju. Un, lūk, beidzot mēs esam šeit. Hipotēka vēl karājās, taču mēs jau bijām iekļāvušies priekšlaicīgas atmaksas grafikā.
— Maija, tu redzēji, kur es noliku kasti ar glāzēm? Tām Bohēmijas? — Andra balss atskanēja no virtuves. Tajā bija dzirdams tāds pats bērnišķīgs prieks, kas pārņēma arī mani.
— Augšējā skapītī, aiz servīzes! — es uzsaucu, pie spoguļa kārtojot savu melno samta kleitu.
Es to nopirku pirms nedēļas, iztērējot lielu summu. “Tu esi to pelnījusi, Maija,” es toreiz sev teicu. Es gribēju būt šī vakara karaliene. Mēs gaidījām viesus: manu māsu Elīnu ar vīru un pāris mūsu vecos draugus, Skrastiņu pāri. Galds lūza no delikatesēm, šampanietis Veuve Clicquot — Andra partneru dāvana — dzesējās traukā. Līdz gadu mijas zvaniem bija atlikušas trīs stundas.
Andris iznāca viesistabā, rokās turot spīdīgi notīrītas glāzes. Viņš sastinga, skatoties uz mani. — Tu esi neticama, — viņš klusi teica. — Zini, dažreiz man šķiet, ka es guļu. Māja, tu, šis vakars… Es baidos pamosties.
Es piegāju pie viņa un apskāvu, sajūtot viņa smaržu. — Nebaidies. Mēs to uzcēlām paši. Neviens mums to neatņems. Mēs apskāvāmies, bet idilli pārtrauca ass, uzstājīgs zvanu signāls pie durvīm. Tas atskanēja tik negaidīti un skaļi svētku klusumā, ka mēs abi sarāvāmies.
Zvans pie durvīm
— Kas tas ir? — Andris sarauca pieri, uzmetot skatienu pulkstenim. — Elīna rakstīja, ka viņi tikai izbrauc. Skrastiņi arī kavējas.
— Varbūt ziedu piegāde? Vai kaimiņi atnākuši iepazīties? — es pieļāvu, lai gan nepatīkams aukstums jau pārskrēja pār muguru. Man bija dīvaina intuīcija uz sliktām ziņām. Es gāju atvērt, klabinot ar papēžiem pa jauno laminātu. Atslēga nočaukstēja, smagās durvis atvērās, ielaižot siltajā mājā auksta tvaika mākoni un sniegpārslu virpuli.
Smaids, kas bija sagatavots kaimiņiem, noslīdēja no manas sejas, nomainoties ar masku.
Uz sliekšņa stāvēja maza figūra. Meitenei bija gadi seši, ne vairāk. Viņa bija ģērbta galīgi ne piemēroti laikapstākļiem: plāna, acīmredzami rudens, rozā jaciņa, no kuras apakšas bija redzams dzijas bumbuļiem noklāts džemperis. Trikotāžas cepure ar bumbuli bija noslīdējusi uz acīm. Kājas bija ieautas lētos zābakos, kas bija cauri slapji.
Aiz viņas, pie mūsu vārtiem, norūca motors. Es pacēlu acis un ieraudzīju dzeltenu taksometru. Aizmugurējās durvis aizcirtās, un mašīna strauji, ar izslīdēšanu, aizbrauca no vietas, atstājot uz svaigā sniega melnas riepu pēdas. Es paspēju pamanīt taksometra logā sievietes profilu. Nelabi zināmu profilu.
— Liena… — es izelpoju. — Tante, vai tētis ir mājās? — viņa jautāja. Es sastingusi. Manā priekšā stāvēja Alīna, Andra meita no pirmās laulības. Tā pati meitene, kuru Liena, viņa bijusī sieva, no mums slēpa četrus gadus.
— Andri! — es iekliedzos, neatpazīstot savu balsi. — Andri, ātri šurp! Vīrs izskrēja no viesistabas, joprojām ar dvieli rokās. Ieraugot meiteni, viņš nobālēja tā, ka sāka saplūst ar baltajām priekšnama sienām.
— Alīna? — viņš nočukstēja. — No kurienes… Kur ir mamma? Viņš metās pie durvīm, izskrēja uz lieveņa tikai apavos, aplūkojot tukšo ielu. Bet taksometrs jau bija pazudis aiz stūra. — Ak, Dievs, tu esi ledaina! Maija, aizver durvis! Meitene stāvēja mūsu ideālajā priekšnamā, un no viņas zābakiem uz paklāja pilēja ūdens.
— Mamma teica, ka tagad es dzīvošu šeit, — viņa teica, skatoties grīdā. — Viņa teica, lai es tev to atdodu. Trīcošu roku viņa ielīda jakas kabatā un izvilka salocītu burtnīcas lapu. Andris, kura rokas trīcēja tā, ka viņš nevarēja atsprādzēt rāvējslēdzēju uz bērna jakas, pamāja man:
— Maija, paņem. Izlasi.
Es paņēmu zīmīti. Papīrs bija lēts, rūtiņās. Lienas rokrakstu es atpazītu no tūkstošiem — ass, nervozs, ar spēcīgu spiedienu.
“Nu ko, Andri, ar Jauno gadu! Lūk, tev mana dāvana. Tu taču tik ļoti gribēji redzēt meitu? Es precos ar Pēteri, mēs lidojam prom šodien 23:00, vispirms uz Taizemi, pēc tam uz Vāciju. Nemeklē mani, SIM karti es izmetu. Kad būs laiks es atgriezīšos. Dzīvo tagad ar to. Tava bijusī.”
Andris pārskrēja pāri tekstam ar acīm. Es redzēju, kā mainās viņa seja: no neizpratnes uz samulsumu. Durvīs atkal iezvanījās. Šoreiz jautri un uzstājīgi.
— Veriet vaļā, pūces! Mēs atvedām dāvanas! — atskanēja manas māsas Elīnas balss. Mēs ar Andri saskatījāmies. Viņa acīs bija mulsums. — Maija, ko darīt? Viesi… — Laidi iekšā, — balsī teicu es. — Ko mums tagad, barikādēties?
— Lienai neparedzēti apstākļi, — skaidroja Andris, nervozi lejot sev vīnu un izlejot to uz galdauta. — Steidzama komandējums, nav ar ko atstāt. Piezvanīja pēdējā brīdī.
Viesi māja ar galvu, taču atmosfēra bija neatgriezeniski sabojāta. Elīna aizveda mani uz virtuvi, it kā palīgā ar salātiem. — Maija, ko tu mēģini apmānīt? — viņa čukstus jautāja. Kāds komandējums 31. decembrī?
Mēs atgriezāmies viesistabā. Alīna sēdēja stūrī, nepieskaroties ēdienam. Kad aiz pēdējā viesa aizvērās durvis, es sajutu nevis atvieglojumu, bet nezināšanu. Mēs palikām vieni. Es, Andris un viņa meita. Es piegāju pie galda, paņēmu savu glāzi ar nepabeigtu šampanieti.
— Par laimi? — drūmi jautāja viņš.
— Par pacietību, — es atbildēju. — Mums tās vajadzēs ļoti daudz.
Janvāra pirmās dienas, kad visa valsts ēda salātus un skatījās filmas, mums pārvērtās par ko citu.
“Mamma gatavo garšīgāk.” Tas nebija mēģinājums mani apvainot. Tas bija izmisīgs mēģinājums bērnam pieķerties mātes tēlam, kura viņu nodeva. Aizsardzības reakcija. Viņa provocēja mani, lai apstiprinātu savu teoriju. Un tagad es rīkojos tieši tāpat kā Liena. Es aizbēgu, kad kļuva grūti.
Kad es iegāju mājā, bija kluss. Gaisma dega tikai guļamistabā ar naktslampiņu. Es uzkāpu pa kāpnēm, cenšoties necelt troksni. Andris sēdēja uz grīdas pie gultas, nolicis galvu uz rokām. Viņš gulēja, sēžot neērtā pozā. Alīna negulēja. Viņa gulēja, sarāvusies kamoliņā, un skatījās uz durvīm.
Es klusējot novilku dūnu jaku, aizgāju pie gultas un apsēdos blakus. Andris atžirga, pacēla uz mani acis. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet es pieliku pirkstu pie lūpām. Es paskatījos uz Alīnu. — Tu neesi vainīga, — es klusi teicu. — Dzirdi? Šķīvis — tas ir tikai šķīvis. Segumu var izmazgāt.
Kā viss mainījās
— Putra tiešām bija tāda ne visai. Es neprotu labi vārīt mannu. Iemācīsi mani, kā vajag? Vai arī pasūtīsim picu? — Ar ananāsiem? — viņa jautāja bikli. Meitene paklusēja, pētot manu seju, bet pēc tam izvilka no segas apakšas savu plaukstu un pasniedza man mazo pirkstiņu.
Pagāja trīs mēneši. Nebija viegli. Kādā marta vakarā es atgriezos no darba. Mājā smaržoja pēc ēdiena. Virtuvē Andris un Alīna, nosmērējušies ar miltiem, mēģināja cept pankūkas.
— Maija! — priecīgi iekliedzās Alīna, ieraugot mani. — Mēs tev gatavojam pārsteigumu! Tikai tētis visu piededzināja! Viņa pieskrēja pie manis un apskāva manas kājas.
— Sveika, mammu! Ak… — viņa apklusa un bailīgi paskatījās uz mani. — Vai drīkstu tā saukt? Vai vēl par agru?
Es pietupos viņas priekšā, notīrot miltus no viņas deguna. — Nav par agru, — es pasmaidīju. — Tieši laikā.
Es paskatījos uz Andri. Viņš stāvēja pie plīts ar neveiklu lāpstiņu rokās un smaidīja — noguris, bet laimīgs. Ar to pašu smaidu, kurš man tik ļoti trūka. Mūsu ideālais Jaunais gads neizdevās. Bet tā vietā mēs ieguvām kaut ko vairāk — īstu, nepilnīgu, bet dzīvu ģimeni. Un tas bija tā vērts.
Secinājumi un pamācības no Maijas stāsta
Materiālais triumfs ir trausls: Maija un Andris bija smagi strādājuši, lai sasniegtu savu sapni — jaunu māju un “ideālas” svinības. Taču šī svinīgā idille tika sagrauta vienā mirklī, parādot, ka materiālie sasniegumi negarantē laimi vai stabilitāti. Patiesā dzīve un tās problēmas ielauzās ideālajā pasaulē.
Ģimene ir sarežģīta, bet ir īstā balva: Stāsts māca, ka “ideāla” dzīve bieži vien ir sterila un tukša. Maija un Andris ieguva kaut ko daudz vērtīgāku par nevainojamām svinībām: nepilnīgu, bet īstu ģimeni ar visām grūtībām, miltiem un piedegušām pankūkām. Šis haoss un mīlestība izrādījās daudz vērtīgāki par plānoto Jauno gadu.
