Aiz loga pirms Jaungada vakara krēslā, virmoja sniegpārslas. Virtuvē bija karsts un smacīgs. Cepeškrāsns darbojās ar pilnu jaudu jau ceturto stundu — tur sutinājās zoss, ko Līva bija marinējusi pēc vecas vecmāmiņas receptes: ar āboliem, žāvētām plūmēm un slepenu garšvielu komplektu, ko viņa vasarā savāca dārziņā.
Viņa paskatījās uz savām rokām. Āda bija kļuvusi sarkana no karstā ūdens un tīrīšanas līdzekļiem. Manikīru, par kuru viņa sapņoja divas nedēļas, nācās atcelt — Edgars zaudēja prēmiju, un naudas pietika tikko, lai nopirktu produktus svētku galdam.
— Līva, tu galdautu izgludināji? To ar mežģīnēm? — vīra balss no viesistabas skanēja nervozi un prasīgi.
Edgars metās pa dzīvokli, pārvietojot nieciņus, kārtojot aizkarus un bezgalīgi noglaudot žaketi, kas viņam kļuva šaura plecos. Viņam šis vakars nebija tikai ģimenes vakariņas. Tas bija ikgadējs atskaite “augstākajai līgai” — viņa vecākajai māsai Evijai un viņas vīram Andrim.
— Izgludināju, Edgar. Vēl no rīta, — atbildēja Līva, atgriežoties pie dārzeņu griešanas.
Desmit gadi. Desmit gadus viņa dzīvoja šajā laulībā, un katrs Jaunais gads pārvērtās piedzīvojumā. Ozolu ģimene bija ar saviem stingrajiem noteikumiem. Valdis Ozols, Edgara un Evijas tēvs, uzcēla spēcīgu būvniecības biznesu deviņdesmitajos gados. Evija veiksmīgi apprecējās ar ierēdni un vairoja kapitālu, kļūstot par vietēja mēroga sabiedrības dāmu. Bet Edgars… Edgars bija “jaunākais”, mūžīgais lūdzējs, kuram atļāva pastāvēt blakus, bet nekad neielaida izredzēto lokā.
Durvīs iezvanījās. Skaņa bija asa, prasīga.
Viesi ir ieradušies
— Viņi ir klāt! — Edgars nobālēja. — Līva, novelc priekšautu! Ak, Dievs, kāpēc tev mati ir izspūruši? Tu nevarēji tos ieveidot? Līva klusējot novilka priekšautu, nogludināja izspūrušās šķipsnas un dziļi ievilka elpu.
Pirmais dzīvoklī iebrāzās dārgu, smagu smaržu aromāts — kāds sarežģīts selektīvs, no kura Līvai vienmēr sāka sāpēt galva. Evija ienāca priekšnamā kā kreiseris klusā ostā. Uz viņas pleciem bija melna dimanta krāsas ūdeļu kažoks, kas, iespējams, maksāja tikpat, kā viss šis dzīvoklis.
— Nu, laiks gan, — svētku sveiciena vietā nometa svaine, novelkot ādas cimdus. — Šajā rajonā vienmēr vēji ir stiprāki nekā centrā. Kā jūs te vispār dzīvojat? — Ar Jauno gadu, Evija, — maigi teica Līva, sniedzot roku, lai paņemtu kažoku.
Bet Evija pagāja garām, nevērīgi uzmetot kažoku uz pufa: — Andris tūlīt nāks augšā, viņš runā pa telefonu ar ministru. Svarīgas lietas nezina svētkus. Un tētis… tētis knapi iet. Kāpēc jūs liekat vecajam vīram vilkties uz piekto stāvu bez lifta? Ak, jā, lifts jums atkal ir salūzis. Cik jauki.
Durvju ailē parādījās Valdis Ozols. Līva metās pie viņa, atbalstot zem elkoņa: — Valdi Ozol, uzmanīgi, te ir slieksnis. Ļaujiet man palīdzēt novilkt mēteli. Vecais vīrs pacēla uz viņu acis — izbalējušas, bet joprojām caururbjoši gudras. — Paldies, Līviņ, — viņš nočukstēja. — Silts jums ir. Smaržo pēc mājām.
— Smaržo pēc ceptiem sīpoliem, tēt, — Evija nošņācās, kārtojot savu ideālo frizūru pie spoguļa. — Ventilācija, acīmredzot, arī nestrādā. Edgar, tu varētu vismaz normālu kondicionieri uzlikt. Edgars steidzās ap māsu, palīdzot viņai novilkt zābakus, lai gan viņa pat neskatījās uz viņu. — Mēs plānojam remontu, Eva. Lūk, tieši pēc svētkiem…
— Jūs plānojat remontu jau piecus gadus, — māsa nocirta. — Labi, vediet pie galda. Ceru, ka tur nav tikai rosols ar desu par akcijas cenu?
Līva sajuta, kā iekšpusē uzvārās aizvainojums. Viņa nedēļu pavadīja, skraidot pa tirgiem, meklējot zemnieku produktus, lai ietaupītu, bet tajā pašā laikā pasniegtu kvalitatīvu ēdienu. Viņa pati sālīja zivis, pati cepa maizi. Bet Evijai tas viss bija tikai nabadzības pazīme.
— Nāciet, viss ir gatavs, — klusi teica Līva.
Tajā brīdī dzīvoklī iegāja Andris. Milzīgs, sārts, veselības un pašapmierinātības pilns. Viņš nesa somas ar dārgu zīmolu logotipiem. — Sveiki visiem! — viņš skaļi paziņoja. — Nu, radinieki, vai esat gatavi pieskarties greznībai? Mēs atvedām nedaudz īsta ēdiena, jo zinām jūsu pieticīgās iespējas.
Viņš nolika uz grīdas somas, no kurām rēgojās kastes ar austerēm, burkas dārgajiem ikriem un kolekcijas šampanieša pudeles. Tā nebija dāvana. Demonstrācija tam, kurš šeit ir dzīves saimnieks.
Valdis Ozols, kurš jau bija iesēdies savā iecienītākajā krēslā, uzmanīgi vēroja ainu. Viņš redzēja, kā notrīsēja Līvas lūpas, kā savilkās Edgara dūres, kurš uzreiz paslēpa rokas kabatās. Vecais vīrs klusēja, tikai klauvēja ar pirkstiem pa spieķa galu. Viņa kabatā gulēja atslēga no bankas glabātuves, bet zem eglītes, vistālākajā stūrī, gulēja pieticīga balta aploksne, par kuras esamību neviens, izņemot viņu un Līvu, nezināja. Bet pat Līva nezināja visu patiesību.
Galds lūza no ēdieniem
Līva izkārtoja galda piederumus, ko viņa saņēma no vecmāmiņas — sens sudrabs, ko viņa iepriekšējā naktī tīrīja ar pulveri. Kristāls mirdzēja, salvetes bija skaistas. Bet viss šis spožums nobālēja zem Evijas skatiena.
Svaine sēdēja Līvai pretī un, šķiet, veica inspekciju. — Ak, Dievs, šie šķīvji… Vai tas ir Duļovo? Padomju vintage tagad ir modē tikai hipstariem, Līva, nevis pieklājīgās mājās, — viņa pacēla ar dakšiņu gabaliņu aukstās gaļas. — Želatīna ir par daudz. Tas trīc kā želeja. Īstai galertam jābūt blīvam, no liellopa stilbiem. Bet no kurienes tev zināt, laba gaļa tagad ir dārga.
— Tas ir no mājas gaiļa, Evija, — mierīgi atbildēja Līva, lejot Valdim Ozolam morsu. — Bez želatīna. Vārījās sešas stundas.
— Nu, protams, laika tev ir daudz. Tu taču strādā… kur tur? Mūzikas skolā? Uz pusslodzi? — Evija iesmējās, skatoties uz savu vīru. — Andri, vari iedomāties, cilvēki tērē sešas stundas dzīves, lai vārītu zupu, kas sastingusi. Andris tikmēr ar apetīti ēda Līvas gatavoto cūkgaļas cepeti, bet piebalsoja sievai: — Jā, mīļā, tev taisnība. Laiks ir nauda. Mēs sešās stundās nopelnām gada krājumam šīs aukstās gaļas Garšu ABC.
Edgars sēdēja, iespiedies šķīvī, un klusēja. Viņš jau dzēra trešo glāzi vīna, cenšoties noslāpēt kaunu. Līva skatījās uz vīru un juta, kā kaut kas iekšpusē plīst. Pēdējā cieņas stīga izira acu priekšā. Viņš viņu neaizstāvēs. Nekad.
— Starp citu, par naudu, — Andris noslaucīja taukainās lūpas ar salveti. — Valdi Ozol, laiks risināt jautājumu ar firmu. Jaunajā gadā tenderi būs stingri. Man vajag paraksta tiesības. Pilnīgas. Ģenerālpilnvara. Jūsu veselība vairs neļauj skraidīt pa sanāksmēm. Valdis Ozols lēnām sakošļāja gabalu pīrāga ar kāpostiem. — Mana veselība, Andri, ir manu darīšana. Bet paraksta tiesības ir manas sirdsapziņas jautājums.
— Tēt, nesāc! — iejaucās Evija. — Mēs rūpējamies par tevi! Mēs atradām tev labāko klīniku Izraēlā. Mēs esam gatavi apmaksāt visu. Bet tev ir jānodod aktīvi. Edgars tāpat netiks galā, viņš pat savu ģimeni nevar vadīt, paskaties uz viņu. Bet mēs saglabāsim impēriju.
— Impēriju… — vecais vīrs pasmīnēja. — Un ko jūs zināt par impēriju? Es to cēlu, kad jūs vēl zem galda staigājāt. Es maisīju betonu ar savām rokām. Un jūs tikai patērējat. — Mēs attīstām! — Evija iekliedzās. — Mēs ieguldām imidžā! Līva piecēlās, lai atnestu karsto ēdienu. — Es pasniegšu zosi, — viņa klusi teica.
— Pagaidi ar zosi, — Evija viņu apturēja, un viņas balsī ieskanējās metāls. — Es gribu pabeigt sarunu. Līva, sēdies. Tev arī tas jādzird, ja jau tu dzīvo uz mūsu uzvārda rēķina. Līva sastinga. — Es nedzīvoju uz jūsu rēķina, Evija. Es strādāju. Un Edgars strādā.
— Ak, nesmīdini mani! Tavas algas nepietiek pat komunālo maksājumu segšanai šajā šķūnī. Un Edgars saņem amatu filiālē tikai tāpēc, ka tētis viņu žēlo. Jūs esat balasts. Un šīs vakariņas… — viņa ar roku apmeta loku ap galdu. — Šis lētais “laimīgas ģimenes” spekulējums. Šie salāti ar krabju nūjiņām Norvēģijas krabja vietā… Tas ir apvainojoši. Es ko tādu neēdīšu.
Evija demonstratīvi atbīdīja šķīvi ar salātiem “Maigums”, kurus Līva gatavoja speciāli viņai, zinot, ka svainei patīk ābolu un siera kombinācija. Šķīvis nožvadzēja. Salāti nokrita uz galdauta.
Istabā iestājās klusums. Bija dzirdams tikai, kā tikšķ vecs pulkstenis pie sienas.
Līva sajuta, kā kamols uzripo kaklā. — Evija, kāpēc tu tā… — Edgars nomurmināja, bet uzreiz apklusa zem māsas skatiena. Un tad Valdis Ozols skaļi un skaidri pateica: — Pacel. Visi pagriezās pret veco vīru. — Ko, tēt? — Evija nesaprata.
— Pacel dakšiņu. Un atvainojies mājas saimniecei.
Evija iepleta acis. — Tu joko? Atvainoties viņai? Par to, ka viņa man pasniedza ēdiena surogātu? Vecā vīra seja kļuva sarkana. Līva uzreiz pieskrēja pie viņa ar ūdens glāzi, aizmirsusi par aizvainojumu. Viņa glāstīja viņu pa muguru, atbalstīja galvu.
— Un es gribu sadalīt dāvanas.
Līva novāca sabojāto galdautu, ātri uzklāja jaunu, vienkāršu lina. Viņas rokas trīcēja, bet viņa darbojās automātiski. Viņa gribēja, lai šis vakars ātrāk beigtos. Lai viņi aiziet. — Nes dāvanas, Līva, — lūdza vīratēvs. — Īpaši to aploksni.
Gadu mijas zvani vēl neskanēja, bet spriedze istabā sasniedza kulmināciju. Zem eglītes bija izveidojusies spilgtu kastu kaudze. Andris un Evija dāvināja ar vērienu, bet bez dvēseles: tēvam — jaunu iPhone (ko viņš neprata lietot) un 25 gadus veca viskija pudeli; Edgaram — sertifikātu uz barbershop (“sakārto sevi, brālīt”); Līvai — pretnovecošanās krēmu komplektu ar komentāru: “Tev jau laiks, mīļā, grumbas ir redzamas pat zem tonālā krēma.”
Baltā aploksne
Līva norija arī to. Viņa uzdāvināja Evijai ar roku izšūtu gleznu, pie kuras strādāja trīs mēnešus vakaros. Evija tikko uzmeta tai skatienu: “Jauki. Pielikšu kalpones istabā laukos.” — Un tagad ir mana kārta, — Valda Ozola balss pārtrauca televizora troksni, kur sākās prezidenta uzruna.
Viņš paņēma no galda balto aploksni, ko Līva nolika viņa priekšā. — Jūs visi gaidījāt šo brīdi, — vecais vīrs sāka, apmetot skatienu saviem bērniem. — Jūs, Evija un Andri, gaidījāt, kad es kļūšu pietiekami nespēcīgs, lai atdotu jums varu. Tu, Edgar, gaidīji, ka es mūžīgi piesegšu tavu slinkumu.
Viņš ieturēja pauzi. — Jūs neko nevarējāt. Visu šo gadu es vēroju. Es nācu pie jums, Evija, un tu teici, ka esi aizņemta, sūtot mani pie šofera. Es zvanīju tev, Edgar, un tu vaidēji par naudas trūkumu, pat nepajautājot, kā es jūtos. Un tikai viens cilvēks bija blakus.
Viņš pagriezās pret Līvu. — Līva. Tu brauci ar mani uz terapijām, sakot Edgaram, ka brauc pie mammas. Tu mazgāji grīdas manā dzīvoklī, kad istabene neatnāca. Tu gatavoji man buljonus, kad es pats to nevarēju. Tu ne reizi neko nepalūdzi. Ne kapeiku.
Līva sēdēja, noliecot galvu. Viņa to nedarīja mantojuma dēļ. Viņa vienkārši mīlēja šo īgno, vientuļo veco vīru, kurš viņai atgādināja viņas tēvu. — Šajā aploksnē ir testaments. Un tas stājas spēkā šodien, jo esmu noformējis dāvinājuma līgumu ar atliktu reģistrācijas termiņu, kas stājas spēkā 1. janvārī.
Andris saspringās: — Ko tas nozīmē, Valdi Ozol? Dāvinājums kam? — Visam, — vienkārši atbildēja vecais vīrs. — Kontrolpakete būvniecības holdinga akcijām. Ārpilsētas rezidence. Mans dzīvoklis. Konti Šveicē.
— Paldies Dievam! — Evija izelpoja, sniedzoties pēc aploksnes. — Tēt, tas ir gudri. Mēs ar Andri… — Rokas nost! — tēvs nobļāvās tā, ka nožvadzēja glāzes. — Es neesmu beidzis. Viss tas pāriet Līvas Bērziņas (Edgara uzvārds) pilnīgā un nedalītā īpašumā.
Klusums bija tik biezs, ka šķita, to var griezt ar nazi. Televizors priecīgi paziņoja par Jaunā gada iestāšanos, sāka skanēt gadu mijas zvani. “Boms… Boms…” — Tu… tu joko, — Evija nočukstēja, viņas seja bija saviebta. — Šai… pelei? Tēt! Viņa ir afēriste! Andri, zvani advokātam!
— Zvani, — mierīgi pamāja Valdis Ozols. — Testaments ir apstiprināts pie labākā notāra pilsētā, ar video fiksāciju un manas veselības apliecināšanu. Jebkura tiesa apstiprinās manu gribu. Edgars uzlēca no krēsla, apgāžot vīna glāzi. Sarkans traips izplūda pa galdautu . — Tēt, kā tad es? Esmu tavs dēls!
Alga
— Bet tu, dēls, saņem to, ko esi pelnījis. Tu dzīvosi no algas. Ja Līva, kā jaunā biznesa īpašniece, nolems atstāt tevi amatā. Tas tagad ir viņas lēmums.
Evija piecēlās, viņa trīcēja. Viņa sagrāba šķīvi ar neaiztikto zosi un šņukstēdama nometa to uz grīdas. — Ejam prom no šejienes! — Evija kliedza savam vīram. — Mana kāja šeit vairs nebūs! — Mēģiniet, — Valdis Ozols pasmīnēja, nokožot gabaliņu sālīta gurķa. — Bet tagad — ārā. Svētki turpinās, bet bez jums.
Kad ārdurvis ar troksni aizcirtās, dzīvoklī iestājās pārsteidzošs klusums. Līva stāvēja istabas vidū, skatoties uz šķīvja lauskām un izkaisīto zosi. Edgars apsēdās uz dīvāna un aizsedza seju ar rokām. — Līva… Līviņ… — viņš ņurdēja. — Tu taču mani nepametīsi? Mēs taču esam ģimene… Es taču tevi mīlu…
Līva paskatījās uz viņu ar ilgu, pētošu skatienu. Viņa redzēja priekšā nevis vīru, bet svešu cilvēku, kurš tikko bija gatavs ļaut māsai viņu samīdīt ar dubļiem.
Viņa piegāja pie vīratēva, ielēja viņam un sev šampanieti. — Ar Jauno gadu, tēt, — viņa teica, saskandinot ar viņu. — Ar jaunu dzīvi, meitiņ, — vecais vīrs pasmaidīja. Līva pagriezās pret vīru. — Celies, Edgar. Un sakārto pēc sevis. Salātus, ko nometa tava māsa. Un lauskas. — Ko? — viņš pacēla uz viņu acis.
— Tu dzirdēji. Ja gribi palikt šajā dzīvoklī šodien, tu sāksi ar tīrīšanu. Un rīt… rīt mēs runāsim par tavu nākotni. Un tici man, saruna būs īsa. Viņa paņēma šķīvi ar “lētajiem” salātiem, kas bija palicis pāri, apsēdās krēslā iepretim eglītei un pirmo reizi vakarā ar baudu apēda karoti. Garša bija ideāla. Uzvaras garša.
Aiz loga dārdēja salūti, izgaismojot debesis ar daudzkrāsainām ugunīm. Līvas dzīve, kas vēl pirms stundas šķita bezcerīga un pelēka, iemirdzējās jaunās krāsās. Viņa zināja, ka būs grūti. Bizness, tiesas, tenkas. Bet viņa arī zināja, ka tiks galā. Jo tagad viņa zināja savu vērtību. Un šī vērtība bija daudz augstāka, nekā domāja viņas “dārgie” radinieki.
Ko no tā varam mācīties
Vērtība slēpjas attiecībās, nevis naudā: Stāsts spilgti parāda, ka patiesais kapitāls un atbalsts dzīvē nāk no cilvēkiem, kas ir gatavi sniegt palīdzību un rūpes bez savtīga motīva (Līva un tēvs). Evija un Andris, lai gan materiāli pārtikuši, bija savā mantkārībā un aukstumā kļuvuši par balastu vecajam vīram.
Cieņa nav nopērkama, bet nopelnāma: Līva netika cienīta kā radiniece, bet izpelnījās vectēva cieņu kā cilvēks, kas spēj sniegt beznosacījuma atbalstu. Savukārt Evija ar savu augstprātīgo uzvedību un publisko pazemošanu zaudēja ne tikai cieņu, bet arī visu mantojumu.
