Daba jums atklāj kādu savu visrūpīgāk glabāto noslēpumu – radību, kas šķiet pārāk trausla un pasakaina, lai būtu īsta. Tāda ir Garastes zīlīte
Mūžzaļo priežu zaros, starp samtainām sūnām un rūsganām lapām slēpjas nevis parasts putns, bet gan miniatūrs, gaisa viegluma brīnums. Ja esmu jums stāstījis par zīlītēm, tad šoreiz mēs ielūkosimies tās tuvākās un, manuprāt, visvairāk aizkustinošās radinieces dzīvē. Ar savu mazo, balti pūkaino ķermenīti un pārsteidzoši garo, balansu nodrošinošo asti, garastes zīlīte izskatās kā maiga sniega bumba, kas nejauši atlidojusi pie mums no citas, eņģeļu piepildītas realitātes. Tās neparastais izskats un sociālās īpašības vienmēr rada īpašu mīlestību un sajūsmu.
Šodien es pasludinu “Garastes zīlīšu dienu”, lai pilnībā veltītu laiku šiem apbrīnojamajiem putniem. Mēs atcerēsimies bērnības sapņus, meklēsim to noslēpumainās ligzdas un uzzināsim, kā šie mazie, sirsnīgie lidoņi spēj izdzīvot meža bargajos apstākļos, balstoties uz savu neticamo savstarpējo palīdzību. Gatavojieties iepazīties ar pasaules mazākajiem akrobātiem un maigākajiem meža iemītniekiem.
Esmu jau ievērojis, un ne pirmo reizi, ka garastes zīlītes izraisa īpašu aizkustinājumu, kas ir pilnīgi dabiski – šie putniņi ir kā no citas realitātes. Šodien esmu nolēmis izveidot pilnvērtīgu publikāciju, kas veltīta garastes zīlītēm. Lai tas būtu – “Garastes zīlīšu diena”.
Vēl bērnībā es sapņoju ieraudzīt putnu, par kuru daudz stāstīja vectēvs. Vīnogaudzīti. Jā, tieši tā viņš sauca garastes zīlīti. Pirmā tikšanās notika mežā ziemā. Nekad neaizmirsīšu, kā no eglēm izlidoja neliels bariņš eņģeļiem līdzīgu mazu putniņu ar sīkiem knābīšiem, purniņiem, kas atgādināja roņu mazuļus – baltos, ar niecīgiem, alkšņu lapu formas spārniņiem un garām astēm-balansieriem. Sajūsma bija absolūta, es sastingu un vēroju, kā tie veikli izpildīja akrobātiskus etīdes uz zariem un jautri čivināja, sazinoties savā starpā.
Gadi pagāja, un tagad es ar fotoaparātu dodos pa meža taciņām, klausos meža dziesmas, ar plaukstu pieskaros zāļu un ziedu stiebriem, ieskatos “otrā pusē” – dabas slepenajā pasaulē. Katra tikšanās ar meža iemītniekiem ir unikāla savā veidā, taču ir putni, kurus īpaši vēlos redzēt, pat ja pārgājienos esmu ticies ar tiem pietiekami daudz. Garastes zīlīte noteikti ir viena no tām. Zinot, kur var ieraudzīt garastes zīlīti, es iekārtoju nelielu improvizētu slēpni un gaidu pirmos “zvana signālus”.
Kā nav grūti uzminēt, nosaukums garastes zīlīte cēlies no līdzības ar mums pazīstamo galda piederumu – kausu: apaļais ķermenītis un garā aste ideāli atkārto tā formu. Tautā ir daudz nosaukumu: pāvītis, apollonovka, vīnogaudzītis, čumička (sens nosaukums – liela smeļamā karote vai kauss) un citi. Putniņa kopējais garums ir apmēram 15 cm, un svars ir 8-9 grami – pavisam sīciņš! Pārtiek galvenokārt no vienādspārnu kukaiņiem (laputīm, lapu blusām), ziemā var pāriet uz sīku augu barību.
No priekšpuses garastes zīlīte atgādina roni-baltuli
Garastes zīlīti ir vieglāk sadzirdēt un tikai pēc tam ieraudzīt. Iespējams, labākais laiks novērojumiem tomēr ir rudens, kad zīlītes pārvietojas pa mežu bariņos ar paaugušos jaunatni. Iedomājieties… Diena lēnām šķērso vakara slieksni un sāk nesteidzīgi attālināties horizonta virzienā. Saule vēl ir augstu, bet gaisma mainās – kļūst maigāka un samtaināka. Neliela birze ar dzelteniem bērziem un sārtām oktobra apsēm atdusas mitrumā, apakšā knapi dzirdami čaukst sausas zāles biezā paklājs. Atskan desmitiem zvaniņu skaņas.
Šķiet, birzs atdzīvojas un sāk sarunāties ar ceļotāju meža valodā. Ja ieskatās – starp sārtajām rudens lapām te un tur pazib balti pūkaini putni-eņģelīši. Garastes zīlītes atlidojušas šeit, lai pabarotos pirms saulrieta un paspēlētos ķerenes. Tās veikli pārvietojas bariņā no koka uz koku, virzoties no lapotnes līdz pašiem zemākajiem, izplestajiem zariem. Tās veic dažus apļus birzī un, vairs neizdodot zvana, bet gan radot jautru troksni, kas līdzinās tievu zaru sprakšķēšanai, aizlido viļņveida lidojumā uz citu meža daļu.
Garastes zīlītes reti var sastapt vienatnē, vienīgi ligzdošanas periodā, un arī tad pāris darbojas maksimāli saskaņoti. Tie ir ļoti sociāli putni ar noteiktu hierarhiju. Parastā laikā bariņi stingri seko savai teritorijai un cenšas nepieļaut svešinieku parādīšanos. Bet ziema visus satuvina – konkurējošās grupas var apvienoties un nakšņot kopā. Aukstās naktīs, nakšņojot, putni saspiežas viens pie otra, sildoties. Kaut kur bija informācija, ka centrā – vissiltākajās vietās sēž valdošie putni.
Vēlā rudenī…
Garastes zīlītes ligzdai ir visaugstākais kamuflāžas līmenis. Izveidota no pūkām, sūnām un daudziem meža sīkumiem, tā atgādina filca zābaku. Putni velta lielu uzmanību drošībai. Patiesībā ne velti, diemžēl ligzdas un pašas garastes zīlītes bieži pakļaujas daudzu meža plēsēju, pirmkārt, vārnveidīgo putnu (vārnas, žagatas, sīļa) “apciemojumiem”. Un tieši šeit garastes zīlītēm palīgā nāk to apbrīnojamā sociālā īpatnība.
Ja ir sanācis tā, ka pāra ligzda ir sagrauta vai izpostīta, putniem ir trīs iespējas: mēģināt ligzdot vēlreiz, nedarīt neko vai kļūt par palīgiem. Trešās iespējas izvēle – tā arī ir garastes zīlīšu īpatnība. Pāris, kas zaudējis ligzdu, parasti sāk pavadīt un sniedz pilnīgu palīdzību radniecīgam pārim – mazuļu iespējas pieaug, tie saņem vairāk barības, teritorija tiek rūpīgāk apsargāta, un iespēja izaudzināt ne tikai pilnvērtīgu, bet arī spēcīgu pēcnācējus palielinās, un līdz ar to – stiprinās arī suga kopumā.
Lasi vēl: Kāpēc kopdzīve ar mammu Tatjanu Rīgā neizdevās: 3 iemesli, kā pārcelšanās mainīja mūsu attiecības
Tā ir neaizsargāta suga, kuras skaits dažādu faktoru ietekmē var īsā laikā samazināties. Praksē visbiežāk es novēroju garastes zīlītes savā “mājas” meža parkā. Tās ir sastopamas visā Eiropā (izņemot pašus ziemeļus un Vidusjūras reģiona daļas). Mērenās joslas Āzijā līdz pat Japānai un Korejai austrumos. Latvijā garastes zīlītes ir sastopamas visu gadu, jo tās ir nometnieces un neaizlido. Šie putni dod priekšroku dzīvei vietās, kur ir gan lapu koki, gan krūmāji, it īpaši:
-Lapu koku birzīs un mežmalās.
-Klajumu un upju malu biezokņos.
-Dārzos un parkos ( piemēram, meža parkos).
-Vietās ar bagātīgu krūmāju klātbūtni, piemēram, vītolu biezokņos.
Garastes zīlītes ir lieliski akrobāti
Visvairāk garastes zīlītēm patīk mierīgi lapu koku birzis, klusas vietas gar nelielu upīšu krastiem ar krūmāju pārpilnību, īpaši vītolu. Ej gar upīti… ūdens čalo, šķeļoties pret izvirzītiem akmeņiem, vēl silda septembra saule, čaukst rudens lapas, un uz tām dīdās mazas garastes zīlītes, jautri savā starpā sazinoties – tās izplata labas meža vēstis, un sirdī kļūst silti un mājīgi. Gribas ticēt, ka nākotnē mūs gaida jaunas brīnišķīgas tikšanās ar šiem brīnišķīgajiem putniem. Lai tā notiek!
