Kad Elīna paspēra soli pāri slieksnim, viņa vēl nenojauta, ka šī tikšanās ar vīramāti kļūs par pagrieziena punktu — tādu, kas spēj ne tikai izkustināt gadu desmitiem celtus aizspriedumu mūrus, bet arī atklāt patiesības, kas spēj gan sadedzināt, gan palīdzēt
Oranžērijā bija pārāk mitrs un silts, bet šo trūkumu atsvaidzināja patīkamais, biezais ziedu aromāts: saldas un sūras notis sajaucās vienkopus, veidojot brīnišķīgu kompozīciju. Stikla sienas laida cauri maigu gaismu, liekot katrai ziedlapai izskatīties pēc dārgakmens. Šeit viss bija ideāli – no nevainojami apgrieztiem krūmiem līdz marmora taciņām, kas bija izliktas tā, it kā pa tām būtu jāsper tikai karaliskām personām. Milzīgā oranžērija aizņēma lielu platību vīramātes privātīpašuma teritorijā.
“Gluži kā viņas saimniece,” galvā iešāvās neuzbāzīga doma. Elīna uzmanīgi ar pirkstu spilventiņiem pieskārās sulīgajām orhidejas lapām. Vīramāte īpaši mīlēja audzēt tieši šos izvēlīgos ziedus. Droši vien ilgi meklēja kaut ko atbilstošu savam raksturam.
“Zieds ir skaists, bet tā saimniece – īsta velnišķība,” ar skumjām nodomāja Elīna, gatavojoties drīzai tikšanās reizei ar vīramāti. Valērija Vīksne uzstāja, lai šajā dienā vedekla atbrauc pie viņas viena, teica, ka viņai esot ļoti svarīga, delikāta saruna un viņa nav gatava visu apspriest dēla klātbūtnē. Un par ko gan viņas varētu runāt? Kad meitene ieradās, mājas kalpone palūdza sagaidīt vīramāti oranžērijā. Bija pagājis jau labs laiks, bet Valērija Vīksne lika viņai gaidīt, demonstrējot savu karalisko raksturu.
Pār ādu pārskrēja tirpas. Un tomēr – kāpēc uzaicināja tieši viņu? Valērija Vīksne taču katru reizi izrādīja neapmierinātību, kad dēls brauca ciemos ar sievu, teica, ka Elīna nekad nekļūšot par viņas iecerēto meitu. Tomēr vedekla uz to arī netiecās. Viņa saprata, ka neatbilst statusam, kādam jāpiemīt meitenei, kas pilnībā apmierinātu vīramāti. Bet, neskatoties uz to, viņi ar vīru mīlēja viens otru.
Elīna nenožēloja, ka apprecējās sasteigti. Viņai nācās saskarties ar daudzām vīra mātes neapmierinātības izpausmēm, taču tas netraucēja viņai mīlēt un būt mīlētai. Reiz vīramāte sapratīs, ka viņas dēls ir laimīgs ar savu sievu, un noteikti atkāpsies. Viņa samierināsies. Vai gan varētu būt citādi? Katra māte vēlas laimi savam bērnam. Gribējās ticēt, ka Valērija Vīksne šajā situācijā nav izņēmums no noteikumiem.
– Patīk? – aiz muguras atskanēja balss, kurā ierasti savijās saspringta pieklājība un ledus.
Eņģeļu diena: kāpēc 10. decembrī tika “sargāts” visa veida ūdens un ieviesta ziemas kārtība
Elīna apgriezās. Vīramāte stāvēja durvju ailē, tērpta bēšā kostīmā, kas, šķiet, bija šūts speciāli saskaņots ar ziloņkaula krāsu uz puķu podiem. Viņa visā centās panākt ideālu saskaņu, pat tādās sīkumos. Valērijai Vīksnei piemita izcila gaume. Blakus tik karaliskai personai Elīna jutās maza, bet katru reizi sev atkārtoja, ka gaiša dvēsele ir daudz labāka par visām šīm izsmalcinātībām un mākslīgo savaldību.
Lasi vēl: Kāpēc kopdzīve ar mammu Tatjanu Rīgā neizdevās: 3 iemesli, kā pārcelšanās mainīja mūsu attiecības
Meitenei bija laba sirds, un viņa lepojās ar to, ka izaugusi tieši tāda, kāda viņa bija. Varbūt viņa neprata izvēlēties ideālu krāsu gammu vai ģērbties ar tādu pašu gaumi kā vīramāte, bet viņas labestība un atsaucība maksāja daudz dārgāk par visu pārējo.
– Protams, – atbildēja Elīna, cenšoties turēties tā, lai balss nenodrebētu. – Jūs esat ieguldījusi šajā vietā savu dvēseli. Jūsu oranžērija ir īsts mākslas darbs.
– Jā, – Valērija Vīksne piekrita, lēnām tuvojoties. Viņas zemie papēdīši klaudzināja pa flīzēm. – Dvēseli, laiku un naudu, protams. Šī vieta man ir dārga, bet dažas lietas, lai cik tās ieguldītu, paliek svešas un nevērtīgas.
Kondensāta pilieni noslīdēja pa stiklu, it kā oranžērija nopūstos Elīnai līdzi. Meitene lieliski saprata, ka vīramāte netieši norāda tieši uz viņu, domājot to, ka pat ja viņa centīsies, tad nekad nespēs padarīt Elīnu par cienīgu vedeklu. Kāpēc viņa vienkārši nevarēja pieņemt, ka viņas dēls ir laimīgs? Kāpēc nevēlējās piekrist, ka viņš pats izvēlējās sievu. Neviens nelika viņam bildināt Elīnu un savienot ar viņu savu dzīvi.
– Droši vien jums ir taisnība… Dažas lietas nav iespējams mainīt un pielāgot sev, lai cik censtos to izdarīt. Es vienkārši apbrīnoju jūsu ziedus, nedomāju vispār neko, – čukstēja Elīna, sajūtot, kā Valērijas Vīksnes skatiena dēļ viņas pleci neapzināti saraujas.
Atdevu draudzenei Karīnai pusi no savām drēbēm; “paldies” vietā saņēmu vien pārmetumus
– Apbrīno, – vīramāte atļāva, pielabojot ideāli taisnu kamēlijas zaru. – Ziedi vismaz neizliekas. Tie ir patiesi un nekad nenodos. Zieds ir labākais cilvēka draugs.
Vai tiešām zieds? Tas nevarēja atbildēt, bet bija spiests klausīties visu, ko saimnieks saka, stāvot tam blakus. Zieds pat nevarēja aiziet, kā mājdzīvnieks. Klusa radība. Īsta, bet tajā pašā laikā bez dvēseles. Elīna savilka pirkstus, slēpjot trīsas. Oranžērija pēkšņi viņai šķita kā milzīgs būris. Mitrais gaiss pēkšņi kļuva smagāks. Elīna sajuta, kā sviedru lāses slīd pa muguru, lai gan pirms minūtes viņa nejuta tik stipru karstumu.
– Kā klājas manam dēlam? – jautāja Valērija Vīksne, pārvelkot ar roku pāri ideāli gludai monsteras lapai. Viņas balss skanēja maigi, gandrīz mīļi, bet tajā slēpās tāda pati doma kā tīģera rūkšanā pirms lēciena.
– Mārtiņam viss ir labi, – uzmanīgi atbildēja Elīna. – Daudz strādā, bet… mēs cenšamies atrast laiku viens otram. Es daru visu, lai viņš justos ērti un varētu atpūsties mājās. Es sekoju līdzi viņa uzturam un pārējam. Jūs varat neuztraukties, jo jūsu dēls ir uzticamās rokās.
Vīramātes lūpu kaktiņi sastinga, bet uzreiz nolaidās. Viņa neskatījās uz vedeklu, bet bija jūtama spriedze. Kāpēc tagad izrādīt izliktu nepieklājību un samākslotu pieklājību, ja bija skaidrs, ka šo sarunu sieviete uzsāka ne jau tāpat vien?
– Tātad jūs pat nekonfliktējat? Viss ir tik ideāli? – Valērija Vīksne pagriezās, un gaisma krita uz viņas seju, izceļot auksto sejas vaibstu precizitāti. – Viņš taču ir tik ātri uzliesmojošs, mans zēns. Tieši kā tēvs. Vienmēr gāja pret mani. Apmēram par kaut ko ar viņu vienoties bija ārkārtīgi grūti.
Elīna piespieda sevi pasmaidīt:
– Nu, sīkas nesaskaņas gadās visiem…
– Protams, – Valērija Vīksne tuvojās, un viņas smaržas — dārgas, ar jasmīna un piparmētru notīm, — sajaucās ar ziedu aromātu. – Bet galvenais taču, lai šīs “nesaskaņas” nebūtu… saplānotas. Vai ne?
Elīnas sirds iekrita papēžos. Viņa mēģināja paspert soli atpakaļ, bet atdūrās pret papardes kadiķi.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
