Sēdi elektrovilcienā. Aiz loga pelēkas ainavas, priekšā — vēl viena tukša diena, kas piepildīta ar ienākumiem, bet bez jēgas. Rūdolfam bija viss, ko var nopirkt, bet viņš slepus ilgojās pēc visa, ko var radīt
Kad pretī apsēdās Alise, viņš nezināja, ka ir tikai divas pieturas attālumā no brīža, kad viņam būs jāizdara dīvainākā izvēle: drošs, bet garlaicīgs ‘tagad’ vai nezināms, bet radošs “pēc tam”. Jums pieder gleznas, kas varētu mainīt pasauli, taču jūs katru dienu pavadāt, krājot naudu, kas maina tikai jūsu bankas kontu. Vai jūs to sauktu par veiksmīgu dzīvi? Tāda bija Rūdolfa realitāte, līdz kāda blonda svešiniece viņam uzdeva vienu jautājumu: ‘Ja tev rastos iespēja visu mainīt, tu piekristu?’ Atveriet durvis un uzziniet, kāds ir ceļš uz likteņa maiņu.
Nekas neliecināja par Rūdolfa dzīves izmaiņām. Viņš kā parasti brauca ar vilcienu uz darbu. Jaunais vīrietis strādāja nevis tāpēc, ka viņam šī nodarbošanās patiktu, bet gan tāpēc, ka labi maksāja. Ja tā būtu viņa griba, viņš 10 minūšu laikā savāktu savas mantas un aizietu no darba.
Taču iemīļotā nodarbe ienesa nekādus ienākumus. Pēc garas darba dienas puisis gleznošanai veltīja tikai apmēram stundu. Mājās stāvēja desmitiem viņa darbu. Mēģinājumi piesaistīt kaut viena uzmanību saviem šedevriem pagaidām nebija vainagojušies panākumiem.
Rūdolfs pēc ierastā pielipa pie loga. Viņam priekšā bija vesela stunda ierastā ceļa. Viņš izbrauca agri, lai paslīdētu priekšā pūlim, tāpēc parasti neviens viņam blakus neapsēdās. Šodien pretī bija apsēdusies mīlīga meitene, vārdā Alise, ģērbusies garā kleitā un īsā jakā.
Vilcienā puisim blakus apsēdās meitene. Viņa paskatījās tieši ceļabiedra acīs, pēc tam vērsdama skatienu logā. Rūdolfs nedaudz pasmaidīja – beidzot, vismaz kaut kas bija mainījies šajā “murkšķa dienā”. Vilciens sakustējās, un svešiniece negaidīti ierunājās, gan neskatoties uz ceļabiedru: “Ja tev rastos iespēja visu mainīt, tu piekristu?”
– Ko tieši? – puisis samulsa, viņš acīmredzami negaidīja dialoga sākumu.
– Visu. Dzīvi kopumā. Es taču redzu, ka tev tas viss ir apnicis, – pretī sēdošā meitene it kā piedāvāja kādu darījumu. Taču izvairīgi. Neuzbāzīgi.
– Pieņemsim, ka jā. Bet tas taču nav iespējams. Ja es atmetīšu darbu, tad… – svešiniece pielika pirkstu pie lūpām un izdarīja klusēšanas žestu, tādējādi pārtraucot Rūdolfa teikto.
– Dod man savu roku, – viņa izstiepa plaukstas, un vīrietis ielika savu smago plaukstu viņas maigajās rokās. Meitene pieliecās pie tās un ar interesi sāka aplūkot katru līniju uz plaukstas.
– Tu proti zīlēt? Tas taču ir… – Rūdolfs gribēja pajokot, bet svešiniece tik drūmi uzmetis skatienu no apakšas, ka viņš uzreiz saprata – labāk klusēt. Pēc dažām minūtēm viņa pasmaidīja, un seja atkal izstaroja pašu laipnību.
– Tu esi piemērots. Pēc divām pieturām mēs izkāpsim. Tava dzīve vairs nebūs tāda, kā agrāk, – meitene burtiski staroja no laimes. Rūdolfs nez kāpēc nespēja iebilst viņas plāniem. Un, lai gan saprata, ka nokavēs darbu, nolēma sekot viņai.
Lasi vēl: Kāpēc kopdzīve ar mammu Tatjanu Rīgā neizdevās: 3 iemesli, kā pārcelšanās mainīja mūsu attiecības
Abi izkāpa no vilciena un devās uz nelielu privātmāju sektoru. Šajā brīdī blondīne iepazīstināja sevi kā Alisi un, pieliekot kaut ko līdzīgu plastmasas caurlaidei, atvēra masīvās durvis augstajā sētā. Puisim galvā virmoja visdažādākās domas. Baiļu nebija, drīzāk pārsteigums, jo šodien viņa diena ritēja pavisam neparasti.
Un pats galvenais – viņš nesaprata, kas notiks tālāk. Ir divu veidu nezināmais – viens ir biedējošs, kad tu jūti tuvojamies kaut ko sliktu un to gaidi. Otrais veids ir zinātkāre. Kā bērns, kuram apsolīts parādīt triku vai ilgi gaidītu dāvanu, Rūdolfs bezierunu sekoja meitenei. Tajā brīdī par darbu puisis pavisam aizmirsa.
– Vari nevilkt nost apavus, – Alise teica un devās uz viesistabas centru pēc tam, kad viņi bija iegājuši mājā. Paceļot paklāju, meitene norādīja uz durvīm uz pagrabu. Ar vieglu rokas kustību viņa tās pacēla un rāpās lejā. Rūdolfs sekoja viņai. Lejā svešiniece ieslēdza gaismu – tas bija visparastākais pagrabs. Tur glabājās viss, kas iedomājams – vecs velosipēds, instrumenti, burkas-pudeles, kaut kādas lupatas.
– Neievēro. Tas ir maskēšanās nolūkos, – meitene pasmaidīja, redzot, kā Rūdolfs skatās apkārt. To, kas notika tālāk, nevar nekādi izskaidrot. Pagriežot vairākus slēptus sviras, Alise iedarbināja nezināmu konstrukciju. Telpa, kas bija pagrabs, sāka kustēties, tās daļas sāka pārvietoties. Drīz viss beidzās.
– Nāc ārā, – Alise pamāja aiz pārsteigtā puiša muguras. Tur pavērās eja ar līdzenām sienām un grīdu. Tālumā kaut kas spīdēja. Rūdolfs gāja pa priekšu. Tagad viņam kļuva nedaudz bailīgi. Viss notiekošais neiederējās viņa galvā. Kas vispār ir šī svešiniece, un kur viņi atrodas? Viņš taču nevarēs pats tikt ārā, ja radīsies tāda nepieciešamība. Viņš pieķēra sevi pie domas – ko gan viņš vispār domāja aizejot līdzi nezināmai svešiniecei, uz nezināmu māju?
– Tātad. Mēs esam nonākuši pie tava mūža galvenā notikuma. Es izpētīju tavu plaukstu un sapratu, ka tev ir ārkārtīgi augsts potenciāls, bet tu esi spiests to ierobežot un slēpt, citādi tu vienkārši neizdzīvosi šajā sistēmā. Aiz durvīm, kas ir tev priekšā, atrodas tas, kas spēs mainīt tavu likteni. Atpakaļceļa no šejienes nav. Atliek tikai atvērt durvis un ieiet tajā telpā.
Es iešu tev pakaļ. Pēc tam tev būs jāuzliek roka uz kristāla, ko tu ieraudzīsi. Tu aizmirsīsi šo tikšanos un visu, kas ar tevi notika līdz tam. Kristāls piepildīs tevi ar harmoniju un radīs jaunu likteni. Tajā paliks visi radinieki, visas labās un labākās atmiņas. Pazudīs negatīvais, un jau no rītdienas tu sāksi jaunu dzīvi. Atver durvis, – kamēr Alise runāja, Rūdolfs klusēja un klausījās.
Vajag tikai uzlikt roku uz kristāla. Viņam ļoti gribējās sākt viņai par visu izjautāt, bet, nolemjot, ka tas neko nemainīs, atvēra durvis un ieraudzīja nelielu istabu. No grīdas pacēlās skaistākais minerāls. Vīrietis spēra dažus soļus, paberzēja roku un pielika to pie minerāla. Visdrīzāk, viņš vairs neko nesaprata. Alise pienāca no aizmugures un viņu apskatīja. Viss bija kārtībā. Šādu lietu viņa veica jau desmitiem reižu. Uzmetusi skatienu plaukstai, meitene saprata, ka puiša liktenis ir mainīts.
Rūdolfs atvēra acis savās mājās. Galva nedaudz dūca, it kā vakar viņš būtu kaut ko svinējis. Pēkšņi atskanēja telefona zvans. Balss klausulē teica neticamu frāzi: “Rūdolfa kungs, mēs apspriedāmies un nolēmām, ka jūsu gleznas ir cienīgas tikt pārstāvētas Neapolē starptautiskajā apdāvinātāko planētas mākslinieku izstādē. Apsveicam jūs. Pēc 30 minūtēm pie jūsu mājas apstāsies mūsu automašīna. Lūdzu, sagatavojieties.”
Jaunais mākslinieks ļoti gribēja atcerēties vakardienu, bet viņam nebija tam ne spēka, ne laika. Viņa dzīve bija kardināli mainījusies, lai gan viņš pat nenojauta, cik ļoti viņam bija paveicies. Viņš visu laiku domāja par dīvaino sapni, par meiteni. Viņš apzinājās, ka tas bija tikai sapnis un, ka viņš vienkārši iesnaudās vilcienā. Izkāpa gala stacijā, nostrādāja pilnu darba dienu ka miglā. Pamostoties no rīta viņa dzīve vairs nebija tāda kā iepriekš. Kas notika sapnī. Kādu meiteni viņš satika? Rūdolfs neatcerējās detaļas, ne par pagrabu ne meitenes vārdu.
Pat visstabilākajā rutīnā paslēpta iekšēja neapmierinātība ir aicinājums pēc pārmaiņām. Dažreiz ir jādodas līdzi nezināmajam, lai atrastu savu patieso aicinājumu. Finansiālā stabilitāte bieži vien mēģina mūs noturēt zelta būrī, liekot aizmirst par savu dabisko talantu. Patiesa laime un veiksme atrodami tad, kad mēs atļaujam savam unikālajam potenciālam uzplaukt. Tajā sapnī Rūdolfs beidzot ļāva tam atplaukt.
Pārsteidzošākās iespējas dzīvē mēdz parādīties visneparastākajos brīžos un caur visneuzticamākajiem sūtņiem. Šis notikums atgādina pasaku par Pelnrušķīti vīriešu variācijā. Kurā vilciens aizvietoja ķirbi, meitene – krustmāti feju, kristāls – burvju nūjiņu. Vīrieši, esiet vērīgi, sarunājoties ar svešiniecēm. Tas tā nedaudz humoram.
Gribas teikt, ka atkal sapņojam, ka mums viss varētu būt, un ka mums par to nekas nebūtu. Bet, kamēr sapņojam – palaižam garām reālu iespēju. Taču tikai ar smagu, rūpīgu un uzcītīgu darbu, katru Dieva dienu, neatmetot rokas un nepaceldami galvu. Tikai tā, nevis kā pasakā.
