Ļaudis satraucās, ziņoja iecirkņa pilnvarotajam. Tas atbrauca, pārbaudīja dokumentus, nomierināja visus, sakot, ka tā esot tālā radiniece vecmāmiņai Zinīdai, kura aizsaulē devās pirms dažiem gadiem deviņdesmit sešu gadu vecumā.
“Nekad vecmāmiņai Zinīdai nebija radinieku, pat bērnu,” visi brīnījās.
Jaunā sieviete sāka iekārtoties. Uzraka dažas dobes nolaistajā dārzā un kaut ko iestādīja. Cilvēki smējās. Kurš gan stāda dārzu vasaras vidū? Drīz vien dobēs sāka zaļot dīgsti. Turklāt kādi! “Nav izticis bez nešķīstā spēka iejaukšanās,” nolēma ciema iedzīvotāji. Tā viņai pielipa iesauka ragana.
Viņa izvairījās no cilvēkiem, neko par sevi nestāstīja. Bet noslēpumi, kā zināms, rosina ziņkāri, rada tenkas un minējumus. Un drīz vien pa ciemu sāka klīst runas, ka viņa aizbēgusi no pilsētas nelaimīgas mīlestības dēļ, paķerot līdzi bagāta mīļākā dārglietas. Lūk, un paslēpusies ar tām nomaļā ciemā.
Taču Māris viņu iemīlēja. Un mīlētāji dzīvoja, nepievēršot uzmanību apspriešanai un tenkām.
Pēc gada Māra dzemdēja meitu Rutu. Pēc trim gadiem — vēl vienu, Zani. Cilvēki viņus atstāja mierā. Savu rūpju pilna mute.
Kādu reizi pēc stipras negaisa notecēja jumts, un Māris uzkāpa to labot. Jau kāpjot lejā, viņš paklupa. Māra atveda speciālistu no rajona centra. Viņš apskatīja, teica, ka Māris steidzami jāved uz pilsētu. Māra sarunāja mašīnu, aizveda Māri uz iestādi, pati atgriezās pie bērniem.
Viņš sēdēja uz lieveņa un izgrieza no koka dažādus dzīvniekus bērniem, pina grozus. Viņam labi padevās. Un vīri viņam skauduši. Nebija par ko, bet skauduši — kā tad, sieva nēsā uz rokām, dejo ap viņu. Viņi arī gribētu tādu.
Mīlestība, kā zināms, rada brīnumus. Un tiešām, Māris sāka pamazām mēģināt celties. Kādu reizi viņš sēdēja uz lieveņa, kaut ko meistaroja un visa ģimene bija laimīga, tomēr pēkšņi Māris devās aizsaulē. Sieva palika viena. Ne vīra pensijas, ne viņa kaut kādas peļņas no groziem vai rotaļlietām. Bet dzīvoja un domāja par nākotni. Runāja, ka Māra pārdod dārglietas.
Pēc skolas beigšanas vecākā Rūta aizbrauca uz pilsētu, izmācījās par frizieri. Atbrauca uz ciemu brīvdienās, un pie viņas nāca gan paši griezt matus, gan bērnus veda. Maksāja ar pārtiku.
Bez vīra ciemā ir grūti dzīvot
Mājai acis un acis vajadzīgas. Vēl jo vairāk tik vecai mājai kā Māras. Vīri palīdzēja uzcelt sētu, salāpīt jumtu, cerībā uz ”paldies”. Bet Māra pieņēma palīdzību, baroja, deva dzert, visiem pateicās. Skaudīgas sievietes atnāca kādu reizi pie Māras mājas, sāka pieprasīt, lai viņa dalās ar savas jaunības noslēpumiem. Tik daudzi gadi pagājuši, bet viņa nav mainījusies. Lai dalās arī ar briljantiem.
Māra tālāk par dārzu negāja. Uz veikalu sūtīja jaunāko meitu. Un Zane izauga braša un skaista. Izlaiduma eksāmeni tepat aiz stūra, bet viņai prātā tikai dejas. Kādu vakaru savācās un devās uz klubu, bet Mārai tas nepatika, nelaida.
Stefanija redzēja, kā Zane izlēca no mājas kā bumbiņa no ūdens un aizbēga uz klubu. Nakts vidū Stefanija dzirdēja klauvējienu pie loga. Viņa dzīvoja kaimiņos Mārai. Kopumā, ne bez viņas līdzdalības ciemā tenkas par viņu izplatījās.
Drīz vien arī pati Māra devās aizsaulē un meitām bija jāsāk sava dzīve. Māja jau tā bija veca, bet tagad pavisam sabruka uz vienu sānu. Kāds izsita loga stiklu. Droši vien tenkas par zeltu nedeva mieru pusaudžiem, meklēja paslēpto dārgumu.
Pēc gadiem septiņiem
Stefanija bija visu šo laiku dzīvojusi ciemā. Viņa nāca no veikala, vienu roku ar somu uzlika uz muguras. Un gāja tā ātri, ka nepanākt.
Jau bija pagājusi garām Māras mājai, bet ar sānu skatienu pamanīja kaut ko spilgtu. Apstājās, pagrieza galvu un ieraudzīja jaunu sievieti uz soliņa, bet zēns apmēram piecu gadu vecumā ar nūju dauzīja nātres pie sētas. Stefanija uzreiz saprata, ka tā nav vecākā no māsām, ne Rūta. Tā bija stingra, seju nekrāsoja. Bet šī stipri krāsota, un rudi mati pār pleciem. Tieši kā aktrise no kino.
— Zane, vai tas esi tu? Mājās atbrauci? Un tas ir tavs, sanāk? — Stefanija parādīja uz zēnu. Zane metās pie viņas, sāka apskaut.
— Bet es nevaru tikt mājā iekšā. Tēvocis Mihails nepalīdzēs atslēgu atvērt? — Tūlīt atsūtīšu viņu, gaidi. — Stefanija aizgāja uz savu māju, pati visu laiku atskatoties.
Drīz viņas vīrs piegāja, salauza atslēgu, atvēra durvis un pats iegāja mājā. Bet tajā tumšs, mitrs, uz grīdas mētājas mantas, spilveni. Pats taču izsisto logu ar saplāksni un dēļiem aiznaglojis, lai bērni neložņātu mājā.
— Es pēc tam stiklu ielikšu. Tu to, sakop te, un pēc tam nāc pie mums, Stefanija paēdinās, — viņš teica, aiziedams. Pie Stefanijas galda Zane izstāstīja, ka pilsētā esot nomocījusies. Strādājusi rūpnīcā, dzīvojusi kopmītnē.
— Nedaudz padzīvošu, izlemšu, ko darīt tālāk, — Zane pabeidza savu stāstu.
— Un pareizi. Tava māte te nepazuda. Tāpat atskrēja no bēdām. Un tu nepazudīsi. Zeme pabaros, — Stefanija šūpoja galvu.
Iedeva kartupeļus, maizi, burku sālītu gurķu Zanei uz pirmo laiku.
Bet naktī atkal logs nodrebēja no klauvējiena. Stefanija palūkojās, bet tur Zane ar dēlu stāv. Un acis abiem no milzīgas, kā tējas šķīvji. Ielaida mājā. Zane, stostoties, pastāstīja, ka naktī pa māju kāds staigājis, murminājis. Grīdas dēļi čīkstējuši, trauki plauktos zvanījuši. Kārlis stipri sabijies. Dēliņu, tātad, sava tēva vārdā nosaukusi.
— Mana kāja vairs nebūs tajā mājā. Zinu, māte tā nāca, dzenāja mani prom. Nav piedevusi…
— Ko tu, meit, muldi? Māte sen aizsaulē uz debesīm devusies. Bet tā ir tava sirdsapziņa, kas tev nedod mieru. Laikam jau patiešām tu māti apvainoji. — Stefanija samiedza acis. Zane novērsa seju sānis.
— Sastrīdējāmies mēs toreiz. Tāpēc man nav piedevusi, ka pametu viņu. Vairs tur neiešu, — teica Zane.
— Dzīvo pie manis, cik gribi, — piedāvāja Stefanija.
Bet Zane nevēlējās būt par nastu. Ciemā dzīvoja atraitnis. Bērni izauga un aizbrauca. Pats saimniekoja, pat govi turēja. Uzvārds viņam Balodis, tāpēc visi viņu sauca par Balto. Sen aizmirsuši, kāds ir viņa īstais vārds.
Lūk, un viņš uzaicināja Zani pie sevis dzīvot. Mājai saimniece vajadzīga, un zēnam vīrieša roka nenāks par sliktu. Zane ātri orientējās, sāka pienu pārdot dārgāk. Vasarā atbrauca atpūtnieki ar bērniem, visi gribēja bērnus ar govs pienu barot, veselību uzlabot. Pirka, un kur tad liksies? Zelta dzīslu Zane atrada.
Divus mēnešus viņa dzīvoja pie Baltā. Mājās arī dažreiz iegāja, uz īsu brīdi un tikai dienā. Kārlis nostiprinājās, skraidīja pa ciemu visu dienu ar pārējiem bērniem.
Un kādu nakti viss ciems pamodās no sārtuma — dega Māras māja. Uzliesmoja kā svecīte. Dzēst pat nemēģināja, lēja ūdeni uz Stefanijas mājas, lai no nejaušas dzirksteles arī neaizdegas. Divu stundu laikā no Māras mājas nekas nepalika, izņemot ogļainu baļķu kaudzi un krāsns karkasu.
Zēni, protams, nākamajā dienā ložņāja ap pelniem.
— Nelieniet tur. Tur vēl baļķi un ķieģeļi nav atdzisuši, — brīdināja Zane.
Bet kā lai notur zēnus? Ne katru dienu mājas deg. Drīz atskrēja Kārlis. — Mammu, skaties, ko es atradu! — Un sniedza ar kvēpiem nosmērētā rokā melnu kamolu. — Nu, dod apskatīties, — Baltais piegāja tuvāk, paņēma kamolu, noberza kvēpus, un no tā izšļakstījās dzirksteles uz visām pusēm. Zelts bija izkusis, un kvēpos spīdēja briljanti.
Zane pielēca klāt, izrāva kamolu Baltajam.
— Tas ir mans. — Paslēpa roku aiz muguras.
Pagāja vēl daži gadi.
Kādu reizi ciema malā apstājās mašīna. Izkāpa no tās Rūta ar vīru. Atbrauca apskatīt māju, bet atrada ar zāli aizaugušu pelnu kaudzi. Pat krāsni pa ķieģelītim izjauca, meklēja briljantus.
— Tās visas ir tenkas, — tikai teica Rūta.
Vairāk ciemā māsas neredzēja.
Patiesība, vai nē, kas zina? Bet baumas, kā zināms, neparādās tukšā vietā. Un Māras noslēpumu, kāpēc un no kā viņa slēpās ciemā, no kurienes viņai dārglietas, tā neviens arī neatminēja.
Par briljantiem saka, ka tie ir tik izturīgi, ka pret tiem sadalās trauslas cilvēku dzīves. Nevienam tie laimi nav atnesuši. Tikai Rūtas tīro dvēseli akmeņi nav skāruši.
Galvenās mācības no stāsta
Sabiedrība instinktīvi pretojas nezināmajam un atšķirīgajam, projicējot savas bailes, vēlmes un nepiepildītos stāstus uz indivīdu, kurš atrodas ārpus ierastajām normām.
Par Patiesās Vērtības Dualitāti
Pastāv divu veidu vērtības – cieta, neiznīcināma vērtība (materiālie dārgakmeņi) un plūstoša, nepastāvīga vērtība (mīlestība, labestība). Materiālā Vērtība (Briljanti): tie ir pārāk izturīgi, lai nestu laimi, tie sadala un izposta trauslās cilvēku dzīves. Tie ir liktenis, ko nevar kontrolēt – tie pievelk skaudību, bēdas.
Morālā Vērtība (Mīlestība): Tīra un beznosacījumu saikne (sākotnējā mīlestība, Rūtas dvēsele) ir vienīgais spēks, kas spēj pilnībā atvairīt kolektīvās negatīvās enerģijas un iznīcības (dārglietu likteņa) ietekmi.
Par Brīvību un Nopelnītu Mieru
Patiesais miers un brīvība rodas tikai pēc pilnīgas atteikšanās no ilūzijām – gan no materiālajiem kārdinājumiem, gan no sabiedrības viedokļa.
Kamēr vien noslēpumi un dārglietas pastāv, tiem piemīt iznīcinošs spēks. Tikai pilnīga materiāla zaudēšana var atbrīvot vietu jaunam sākumam.
Tomēr stāsts ir ambivalents – noslēpums paliek neatklāts. Tas nozīmē, ka cilvēka noslēpums ir stiprāks par jebkuru materiālu pierādījumu. Patiesība nav atklāta lieta, bet gan tiekšanās uz to, kas nekad neapstājas.
