Es sāku strādāt par taksistu nevis naudas dēļ. Nauda — tās ir tikai papīra lapiņas. Es sāku, jo klusums manā vienistabas dzīvoklī nomalē kļuva pārāk skaļš kā sirēnas gaudošana tukšā pilsētā.
Pēc tam, kad Marijas vairs nebija, katrs stūris, katra lieta, katra putekļu daļiņa slīpā saules starā atgādināja par viņu. Viņas kumelīšu šampūna smarža, kas tā arī nebija izvēdinājusies no vannasistabas, sajaukusies ar mitruma un aizmirstības smaržu. Aizmirstā Remarka grāmata “Trīs draugi” ar ieliktu vecu pastkarti no Pēterburgas 78. lappusē.
Viņas muļķīgā krūze ar neveiklo, rudo lapsu, no kuras viņa dzēra tēju no rītiem, smieklīgi saraucot degunu un sakot: “Nu ko, vecā lapsa, sāksim dienu?” Es mēģināju visu novākt, paslēpt kastēs, iebāzt plauktos, bet tas nepalīdzēja. Atmiņu nevar salikt kastē un aizlīmēt ar līmlenti. Tā sūcas cauri kartonam, cauri sienām, cauri sapņiem.
Bet mašīnā — klusums ir cits. Tas kustas. Motora troksnis, riepu monotons šalkoņa pa slapjo asfaltu, laternu mirgošana — tas viss rada dzīvības ilūziju, ilūziju, ka tu kaut kur brauc, no kaut kā bēdz.
Bet patiesībā tu vienkārši griez riņķus pa nakts pilsētu, kā pa savu paša atmiņu, atkal un atkal atgriežoties vienā un tajā pašā punktā, tajā pašā krustojumā. Naktī pilsēta kļūst godīgāka.
No tās nolobās dienas kņadas čaumala, un paliek tikai vientuļas gaismas un tādi paši vientuļi cilvēki, kurus es vedu no viena tukšuma punkta uz otru. Es kļuvu par viņu taksistu, ar veco “Loganu”, tikai mana upe bija no asfalta, bet krasti — no paneļu daudzstāvu mājām.
Tā nakts bija tumša, novembra. No tām, kad lietus nelīst, bet karājas gaisā kā smalks, auksts puteklis, un pasaule aiz loga pārvēršas izplūdušā, depresīvā akvarelī. Pasūtījumu gandrīz nebija. Pāris studentu, kas runāja par kaut ko lielu un bezjēdzīgu, atstājot aiz sevis grādīgos un lētas smaržas smaku.
Likteņa pagrieziens: no 2025. gada 10. decembra piecām zodiaka zīmēm sāksies veiksmes periods
Klusa, nogurusi sieviete no nakts maiņas maizes ceptuvē, no kuras smaržoja pēc vaniļas un bezcerības. Es vienkārši braukājos, klausoties, kā “slotiņas” švīkst pa stiklu. Ap diviem naktī, kad jau taisījos braukt mājās, lai atkal satiktos ar savām atmiņā, pasūtījums atnāca pēkšņi.
Ēna ceļmalā
Pilsētas nomale, vecā Pētera kapi. Galamērķis — ciems Kraukļu grava, par kuru es pat nezināju. Vienkārši burtu virkne navigatora kartē, kas pazaudēta kaut kur pelēkajā zonā, kur beidzas visi ceļi. Cena bija dīvaini augsta, gandrīz trīsreiz lielāka nekā parasti par tādu attālumu. It kā kāds ļoti vēlējās, lai šis pasūtījums netiktu atcelts, it kā šajā cenā būtu ielikta samaksa par risku vai par klusēšanu. Es uz sekundi aizdomājos, bet pēc tam atmetu ar roku. Kāda starpība, kur griezt riņķus. Es piekritu.
Viņa gaidīja pie pašiem vārtiem. Tēls, kas gandrīz izšķīdis miglā. Es apstājos, izslēdzot gaismas, lai neapžilbinātu. Viņa klusi, bez skaņas atvēra aizmugurējās durvis. Apsēdās. Es neredzēju viņas seju, tikai tumšu lakatu, kas cieši slēpa matus un pieri. Salonā uzreiz kļuva auksts. Ne no mitruma.
— Labvakar, — es teicu aiz ieraduma, balss izklausījās aizsmakusi, it kā nebūtu runājis vairākas dienas.
Viņa neatbildēja.
Es sāku braukt. Mēs braucām klusumā minūtes divdesmit. Es neskatījos spogulī. Es negribēju. Es jutu viņas klātbūtni aiz muguras, kā fizisku smagumu. Tas bija neveikli, nepareizi. Bet viņa sēdēja nekustīgi, kā tēls no auksta akmens. Es ar ādu jutu viņas nekustīgumu.
— Tālu braucam, — es atkal mēģināju, tikai lai dzirdētu cilvēka balsi, pārliecinātos, ka šajā kustīgajā kastē neesmu zaudējis prātu.
— Mājās, — viņa atbildēja. Viņas balss… Tā bija klusa, vienmērīga, bez jebkādām emocijām. It kā viņa nerunātu, bet vienkārši domātu skaļi, un es nejauši noklausījos. Tajā nebija ne siltuma, ne aukstuma. Tajā nebija nekā. Tā bija paša klusuma balss.
Atdevu draudzenei Karīnai pusi no savām drēbēm; “paldies” vietā saņēmu vien pārmetumus
Mēs izbraucām no pilsētas
Ceļš kļuva tumšāks, bedrainu asfaltu nomainīja izbraukts grants ceļš. Mežs pietuvojās cieši, kaili, melni zari skrāpēja pa jumtu un stikliem kā pirksti. Radio sen jau čīkstēja un apklusa. Es braucu, ieķēries stūrē, un jutu, kā mani pārņem iracionālas, dzīvnieciskas bailes. Es gribēju viņu izlaist. Pateikt, ka mašīna salūzusi, ka tālāk nebraukšu. Kaut ko. Bet nevarēju. Jo viņas klusumā bija kaut kas pazīstams. Kaut kas, no kā es pats bēgu visus šos gadus. Tas bija bēdu klusums. Koncentrēts, destilēts, mūžīgs.
— Vai jūs kādu gaidāt? — pēkšņi viņa jautāja. Es saraustījos. Jautājums bija tik negaidīts, tik… personisks. Tas trāpīja vis sāpīgākajā vietā, tajā nervā, ko es trīs gadus mēģināju aizmirst.
— Kā jūs domājat? — es pārjautāju, lai gan lieliski visu sapratu. — Jūs visu laiku skatāties uz ceļu tā, it kā baidītos kādu palaist garām. Vai baidītos, ka kāds panāks. Es piespiedu sevi paskatīties spogulī. Viņa skatījās uz mani. Pirmo reizi. Es neredzēju viņas acis, tās slīka lakata ēnā, bet es jutu viņas skatienu. Tas gāja cauri, garām kauliem un muskuļiem, tieši dvēselē.
— Es ne…
— Gaidāt, — viņa teica. Ne kā jautājumu, bet kā apgalvojumu. — Viņa neatgriezīsies.
— Es nesaprotu, par ko jūs runājat.
— Es arī gaidīju, — viņa tikpat klusi turpināja, nepievēršot uzmanību manam izbīlim. — Ilgi. Katru nakti stāvēju pie loga un skatījos uz ceļu. Katrs vārtiņu čīkstiens, katrs suņa reju naktī šķita viņa soļi. Bet pēc tam sapratu. Viņi neatgriežas. Atgriežamies tikai mēs. Lai vēlreiz paskatītos. Lai atcerētos.
Es strauji uzspiedu bremzes. Mašīna saslīdēja uz slapjās māla.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
