Katru rītu, izejot no darba, Elīna atstāja uz soliņa pie ieejas ieliņā sviestmaizi un ūdens pudeli. Dažreiz – termosu ar kafijas atlikumiem. Kādam…
Viņa to darīja nevis pienākuma dēļ, nevis vēlēdamās palielīties ar savu labestību kolēģu priekšā, bet gan tāpēc, ka nevarēja paiet garām. Viņš tur sēdēja jau otro mēnesi: te zem nojumes, te zem vecas, slapjas segas, kas bija cauri izmirkusi vai uz soliņa. Viņa seju – ar dziļām ēnām – gandrīz nekad necēla pret garāmgājējiem. Viņš klusēja. Nelūdzās. Nespieda. Tikai retumis pamāja ar galvu, kad Elīna atstāja ēdienu.
Viņa bija pieradusi pie viņa klātbūtnes. Viņš bija kļuvis par daļu no ainavas: kā nolupusī krāsa uz pastkastītes, kā vecās izkārtnes čīkstēšana virs maiznīcas, kā mūžīgā mitruma smaka šajā nomaļajā Rīgas ieliņā. Viņa pat bija devusi viņam vārdu savā prātā – “Rūķis”, viņa sakumpušās figūras un neparasti mazā auguma dēļ. Kādu vakaru, kad lija kā no spaiņiem, Elīna, jau mētelī un ar lietussargu, apstājās pie sava “labestības saraksta”.
“Būs auksti,” viņa teica, liekot uz soliņa ne tikai sviestmaizi, bet arī mazu plastmasas trauku ar karstu zupu no ēdnīcas. Viņš lēnām pacēla acis. Tajās – ne bezcerība, ne pateicība, bet kaut kas cits. Ass. Caururbjošs.
“Paldies, Elīna Kārkliņa,” viņš klusi teica.
Viņa sastinga.
“Jūs… jūs mani pazīstat?”
Viņš neatbildēja, tikai nolaida galvu. Viņa uzliesmoja no neveiklības, sajuta, kā pa muguru pārskrien skudriņas. Viņa nekad nebija sevi pieteikusi. Nekad nebija teikusi savu vārdu.
“Kā jūs zināt, kā mani sauc?”
Viņš klusēja. Elīna piegāja tuvāk, bet viņš pēkšņi novērsa skatienu, it kā būtu nobijies no paša atzīšanās.
“Piedodiet… es… kļūdījos,” viņš nočukstēja.
Viņa aizgāja, bet tajā naktī negulēja. Domas griezās kā lapas vējā: Kāpēc viņš zina manu vārdu? Vai viņš mani izsekoja? Nākamajā rītā viņa speciāli izgāja agrāk. Viņš jau sēdēja uz soliņa, kā parasti, sarāvies kamolā. Viņa pienāca, neslēpjot satraukumu.
“Kas jūs esat?”
Viņš pacēla acis. Šoreiz – nenovēršot skatienu.
“Esmu tas, kurš tevi gaidīja.”
“Gaidīja mani?”
“Jā.”
“Kāpēc?”
Viņš dziļi ievilka elpu. Viņa rokas – netīras, trīcošas – salika uz ceļiem.
“Es neesmu bezpajumtnieks.”
Viņa iepīkstējās, neticēdama.
“Jūs dzīvojat zem tilta, pārtiekat no atkritumiem, valkājat šīs drēbes.”
“Es izskatos kā bezpajumtnieks. Bet ne tāpēc, ka esmu kritis. Bet tāpēc, ka izvēlējos.”
“Izvēlējāties? Ko izvēlējāties?”
Viņš izvilka no kabatas nobružātu fotogrāfiju un pasniedza viņai. Elīna paņēma to, gaidot ieraudzīt kaut ko traku..
Lasi vēl: Kura kaķu šķirne jums ir piemērota, pamatojoties uz jūsu dzimšanas datumu; ko saka numerologi
Bet fotogrāfijā bija viņa. Maza. Kādu piecu gadu veca. Sēž šūpolēs kādā pagalmā, kuru viņa neatceras. Blakus – vīrietis džinsu jakā, kurš smaida platā smaidā un tur viņu pie rokas.
“Tas… kas tas ir?” viņa nočukstēja.
“Tas esmu es.”
“Nevar būt…”
“Tu neatceries. Tev bija pieci gadi, kad aizbrauci.”
“Kur aizbraucu?”
“No Valmieras. Uz Rīgu. Ar mammu. Pēc… visa.”
Viņa sašūpojās. Sirds sāka sisties.
“Kas ir ‘viss’?”
“Pēc tam, kad es tiku ietupināts.”
“tas ir tas ko es domāju?”
Viņš pamāja.
“Par to, ko nebiju darījis.”
Viņa atkāpās, it kā viņa vārdi būtu zibens. “Jūs melojat. Mans tēvs aizgāja tai saulē, kad man bija trīs gadi. Mamma teica…”
“Tava mamma ar nolūku tā teica.”
“Kāpēc?”
“Lai tu mani nekad nemeklētu.”
“Bet… kāpēc jūs esat šeit? Kāpēc tagad?”
Viņš piecēlās. Pirmo reizi visā šajā laikā – taisni, nesakumpis. Viņa balsī parādījās stingrība, gandrīz varenība, neskatoties uz saplēsto jaku un netīrajiem zābakiem. “Tāpēc, ka es iznācu pirms diviem mēnešiem. Un gāju pie tevis. Ne uz mājām. Ne uz darbu. Vienkārši… pasēdēju. Gribēju redzēt. Kaut vai no attāluma. Gribēju redzēt, vai tu esi kļuvusi par tādu cilvēku, par kādu es sapņoju.”
Elīna notrpūtās.
“Un?”
“Un tu esi kļuvusi.”
Viņa nezināja, ko just. Ziņkārību. Nostalģiju pēc bērnības, kuru neatcerējās.
“Ejiet prom,” viņa teica. “Es… es to nevēlos.”
Viņš pamāja ar galvu, it kā gaidījis.
“Labi.”
“Un vairs nenāciet.”
“Es nenākšu.”
Bet viņa redzēja: viņš paliks. Jo viņa skatiens – tas nav tikai bezpajumtnieka skatiens. Tas ir tēva skatiens.
II. daļa. Vēstule no pagātnes
Elīna nākamajā dienā uz darbu neatnāca. Piezvanīja, teica, ka nebūs. Patiesībā, vienkārši baidījās iziet uz ielas. Viņa baidījās, ka viņš atkal tur būs. Vai arī ka viņa tur nebūs – un tad viņa sāks šaubīties: vai viņš vispār bija? Bet vakarā, atgriezusies mājās, viņa atrada zem durvīm aploksni. Bez vārda. Bez adreses. Vienkārši aploksne. Rokas trīcēja, kad viņa to atvēra. Iekšpusē – vēstule. Glītā, vecmodīgā rokrakstā.
Elīniņ, Es saprotu, ka tevi nobiedēju. Piedod. Visu dzīvi es sapņoju pateikt tev šo vārdu. Bet nezināju, vai tu mani kādreiz sadzirdēsi. Tu piedzimi 1998. gada maijā. Tev bija dzimumzīme uz kreisās lāpstiņas – sirds formā. Tev patika barot baložus laukumā un tu teici, ka tie ir tavi draugi. Tu ļoti pārdzīvoji, kad mums pazuda kaķis Murzis, un es trīs dienas ķēru tev kaķēnus, lai tu pārstātu skumt. Es nebiju ideāls tēvs, bet es tevi mīlēju. Vienmēr.
Mani aizveda 2003. gada rudenī. Apsūdzēja izšķērdēšanā rūpnīcā, kurā strādāju par inženieri. Pierādījumu nebija, bet liecinieks – ceha priekšnieks – teica, ka redzējis, kā es iznesu naudu. Es noliedzu. Bet man neviens neticēja. Iedeva piecus gadus. Tava mamma atnāca pie manis. Teica, ka man netic. Ka nevēlas, lai tu audz kā tāda cilvēka meita. Ka pateiks visiem, ka esmu aizgājis tai saulē. Un es piekritu.
Jo gribēju, lai tu dzīvotu ka pieklājas. Es izcietu. Iznācu. Mēģināju jūs atrast. Bet jūs bijāt pazudušas. Nomainījāt uzvārdu. Pārcēlāties. Es meklēju 15 gadus. Es nelūdzu tevi mani pieņemt. Nelūdzu piedošanu. Vienkārši… zini, ka es biju blakus. Kaut nedaudz. Tavs Tētis, Valdis Bērziņš
Viņa nokrita uz grīdas. Ne tāpēc, ka noticēja. Bet tāpēc, ka viņas atmiņā pēkšņi uzpeldēja fragmenti: tabakas smarža, bērnu šūpoles, vīrieša balss, kas dzied “Dzeguziti” .. Viņa nekad nebija pazinusi savu tēvu. Mamma teica, ka viņš nav atstājis neko. Ka labāk aizmirst. Elīna atvēra skapi priekšnamā un izvilka veco kasti ar bērnu lietām. Tur – plīša zaķis ar vienu ausi, bilžu paciņa… un aploksne. Aizzīmogota. Ar uzrakstu:
“Neatvērt, kamēr nekļūsi pieaugusi.”
Mamma arī aizgāja pirms diviem gadiem. Un atstāja to. Elīna vienmēr bija baidījusies to atvērt. Tagad – saplēsa aploksni trīcošiem pirkstiem. Iekšpusē – vēstule.
Elīna, Ja tu to lasi, tas nozīmē, ka mammas vairs nav. Piedod, ka meloju. Piedod, ka nozagu tev tēvu. Bet es tik ļoti baidījos. Viņš nav vainīgs. Es zinu. Bet toreiz… es biju jauna. Lepna. Nevarēju atzīt, ka kļūdījos. Ka noticēju nepareizam cilvēkam. Ceha priekšnieks – viņš… aplidoja mani. Un, kad Valdis nonāca aizdomās, viņš teica: “Ja tu teiksi, ka viņš ir vainīgs es tev palīdzēšu aizbraukt. Došu naudu. Jaunu vārdu. Jaunu dzīvi.” Es piekritu.
Es biju vāja. Es baidījos no trūkuma. Baidījos, ka tev būsi kauns par tēvu. Es izvēlējos melus tava nākotnes dēļ. Bet katru dienu, kamēr tu augi, es redzēju viņa acis tavās. Un katru reizi man kļuva sliktāk. Ja tu viņu atradīsi – piedod viņam. Un piedod man. Un, lūdzu… neatkārto manu kļūdu.
Elīna sēdēja uz grīdas, saspiedusi divas vēstules. Viena – no pagātnes, otra – no tagadnes. Viena – no mātes, otra – no tēva. Viena – meli aizsardzībai, otra – patiesība gaidās. Un pēkšņi saprata: viņa viņu nenīst. Viņa baidās. Baidās, ka, atverot šīs durvis, nevarēs tās aizvērt atkal. Bet vēl vairāk baidās – palikt tumsā.
Lasi vēl: Atdevu draudzenei Karīnai pusi no savām drēbēm; “paldies” vietā saņēmu vien pārmetumus
III. daļa. Tas, kurš gaidīja
Nākamajā rītā Elīna atnāca pie soliņa agrāk par visiem. Viņš jau bija tur. Viss tāpat – saplēstā mētelī, bet tagad viņa redzēja viņā nevis bezpajumtnieku, bet cilvēku. Viņš viņu pamanīja. Piecēlās. Nepietuvojās. Gaidīja. Viņa pienāca. Apstājās metra attālumā. Izņēma no somas abas vēstules.
“Jūs lasījāt?”
“Nē. Tikai to, ko uzrakstīju pats.”
“Mamma arī atstāja vēstuli.”
Viņš nobālēja.
“Viņa…”
“Aizgāja pirms diviem gadiem.”
Viņš nolaida galvu. Ilgi klusēja. Pēc tam – klusi:
“Es tā arī nepiedevu sev par to, ka nevarēju būt ar jums.”
“Jūs neesat vainīgs,” viņa teica.
Viņš paskatījās uz viņu. Pirmo reizi – ar cerību.
“Tu… tici?”
“Ticu.”
Elīna viņu neapskāva. Neteica “Tēt”. Bet apsēdās blakus. Uz tā paša soliņa, kur viņš gaidīja viņu divus mēnešus.
“Kur jūs dzīvojāt?” viņa jautāja.
“Pie brāļa. Bet… es negribēju dzīvot mājā. Gribēju būt tuvāk. Kaut vai tā.”
“Kāpēc neatnācāt agrāk?”
“Baidījos. Ka tu atraidīsi.
“A ja es būtu teikusi?”
“Būtu aizgājis.”
Viņa klusēja. Pēc tam:
“Jūs… piedodiet man. Es… bēgu.”
“Tev bija tiesības.”
“Es nezināju.”
“Tagad zini.”
Viņa ievilka elpu. Paskatījās uz viņu – patiesi. Uztvērās krunkās – savu seju. Acīs – to pašu labestību, kuru pati dalīja ar sviestmaizēm.
“Dosimies,” viņa teica. “Mājās.”
Viņš neuzticējās.
“Kur?”
“Pie manis. Jūs negulēsiet lietū.”
Viņš pakratīja galvu.
“Es… neesmu pelnījis.”
“Tas nav par nopelniem. Tas ir par ģimeni.” Viņa piecēlās, paņēma viņu aiz rokas – sausas, raupjas, bet siltas. “Tēt,” viņa teica pirmo reizi 22 gadu laikā. Viņš nodrebēja. Paskatījās uz viņu kā uz brīnumu. “Ejam.” Viņi gāja. Lēnām. Nesteidzoties. It kā atgūstot nokavēto laiku.
Un soliņš palika tukšs. Bet neviens vairs uz tā neliks sviestmaizes. Jo tas, kurš gaidīja, beidzot bija sagaidījis.
