Pateicoties draudzenes palīdzībai, Inga atklāja savu īsto dzīves ceļu. Tā viena diena atklāja vairāk nekā desmit gadi kopdzīves
– Saule, lūdzu, palīdzi! Man nav neviena cita, pie kā vērsties.
– Kas noticis? Kur tu tagad esi?
Inga nolika grāmatu, kuru tikko bija sākusi lasīt. Viņa bija plānojusi šodien atpūsties un pavadīt visu dienu mājās. Palasīt… paskatīties seriālu, ko tikko sāka pēc kolēģes ieteikuma. Tiesa, sižets vēl nebija aizrāvis, bet, tā kā tas tika tik aktīvi slavēts, vajadzēja noskatīties vismaz pāris sērijas, un tad jau izlemt – skatīties tālāk vai nē. Tomēr draudzenes satrauktā balss, viņas izmisīgā lūgums pēc palīdzības, lika mainīt plānus.
– Zinu, ka tev ir brīvdiena, un man ir kauns tevi traucēt, bet vai tu nevarētu atbraukt? Man tiešām ļoti vajag!.. Viena es netikšu galā.
Jautāt, kur palikuši visi viņas darbinieki, nebija jēgas. Dace un Inga draudzējās jau no skolas sola. Viņas bija pārvarējušas tik daudz kopā. Nevajadzēja likt draudzenei ilgi gaidīt.
– Protams. Kādi jautājumi? Ģērbjos un braucu.
– Tu esi labākā! Pēc slēgšanas no manis cienasts.
Inga pasmaidīja. Viņa neatteiktos no gaisīgas kūciņas un gardas mandeļu kafijas, kuru prata pagatavot tikai Dace. Pārģērbusies savā mīļākajā sporta tērpā, uzklājusi vieglu grimu, lai neaizbiedētu cilvēkus, un saspraudusi matus augstā astē, Inga paņēma no kumodes mašīnas atslēgas un devās uz pazemes garāžu. Sākumā viņa gribēja uzrakstīt vīram, lai neuztraucas, ja tomēr paspēs ātrāk izrauties no darba, bet pēc tam pārdomāja.
Visticamāk, viņš tiešām aizkavēsies, kā jau teica. Un, ja atgriezīsies, tad viņš viņai piezvanīs un pajautās, kur viņa ir. Viņa nevēlējās viņu novērst no svarīga darba.
Atstājusi automašīnu darbinieku stāvvietā, Inga iegāja pa darbinieku ieeju. Iestāde viņu sagaidīja ar ierasto siltumu un maigajiem aromātiem, un uz lūpām uzreiz parādījās smaids. Dace gandrīz uzreiz satika draudzeni un steidzās viņu apskaut.
– Paldies, ka atsteidzies, – Daces balss bija aizsmakusi no noguruma. – Nedomāju, ka nedēļas vidū būs tāds pieplūdums. Abas manas maiņas meitenes viena pēc otras sagāzās, es viena vienkārši izkustu. Cerēju, ka līdz brīvdienām varēs atslābt, bet kur nu vēl!
– Sīkumi. Draugiem nav neērta laika. Turklāt man ir noderīgi mainīt vidi.
Inga nemeloja. Grāmatvedes darbs pelēkā birojā bija monotons, bet šeit, koka telpā, kas smaržoja pēc kaut kā no tālās bērnības, šķita, ka elpojas citādi. Daces problēmas ar piegādēm un kaprīziem klientiem šķita gan apgrūtinošas, bet īstas.
Darbs lidoja nemanot. Meitenes tika galā, veikli atbalstot viena otru un sniedzot vispusīgu palīdzību. Inga centās uzņemties vairāk darba, jo redzēja, ka draudzene jau ir izsmelta. Ne velti viņa bija atbraukusi un cerēja uz gardu kafiju. Tās pagatavošanai Dacei vēl vajadzētu palikt spēkam. Pamazām apmeklētāji izklīda. Dace paskatījās sarakstu.
– Gandrīz viss, – Dace nopūtās, noliekot malā dvieli, ar kuru slaucīja mitros traukus pēc mazgāšanas. – Palicis tikai zāle īpašajiem klientiem. Tur Māris izmitināja pāri uz trim stundām. Jāaiznes viņiem dzērieni. Tiksi galā?
– Protams, tikšu galā, tas taču ir nieks. Kur tie dzērieni?
– Māris tev visu iedos. Liels paldies. Mēs ar viņu tūlīt pabeigsim visu papīru birokrātiju, un, tiklīdz šie apmeklētāji aizies, varēsim slēgt, – Dace ar atvieglojumu uzelpoja.
Jaunais puisis, kas strādāja palīgos, arī izskatījās noguris, bet viņš kustējās mundri, centās neizrādīt, ka kājas jau ļimst, un gribas sabrukt. Inga paņēma paplāti ar dzērieniem, tā izrādījās diezgan smaga. Daži kokteiļi, krūka ar aukstu zaļo tēju un tukšas glāzes tai. Kāpēc diviem cilvēkiem pasūtīt tik daudz? Tomēr tas nebija viņas darbs. Bija vienkārši viss jāpiegādā un jau jāsāk gatavoties slēgšanai. Viņa vēl gribēja pavadīt laiku ar vīru, jo bija paspējusi pēc viņa ilgoties.
Lasi vēl: Kura kaķu šķirne jums ir piemērota, pamatojoties uz jūsu dzimšanas datumu; ko saka numerologi
Apstājusies pie masīvajām tumšā koka durvīm, Inga jau sniedzās, lai pieklauvētu, bet kaut kas lika viņai pakavēties. No iekšpuses atskanēja apslāpēti smiekli. Sievietes smiekli. Smiekli šķita dīvaini pazīstami, bet Inga tam nepievērsa uzmanību – cik daudz līdzīgu balsu un izskatu, bet smiekli – vēl jo vairāk.
Pieklauvējusi, Inga pagaidīja, kad viņai nevērīgā tonī atļāva ieiet, un pagrūda durvis. Pie baseina malas sēdēja iemīlējies pāris. Viņi apskāvās un kaut ko čukstēja viens otram. Iededzis, platiem pleciem vīrietis sēdēja Ingai ar muguru, cieši piespiežot sev klāt pavadoni. Viņa ķiķināja un skatījās uz Ingu ar plaši atvērtām, jautrām acīm. Šķiet, viņas reiz bija tikušās… bet kur tieši, neizdevās atcerēties.
Vienā mirklī visa pasaule apkārt sabruka. Inga nekādi nespēja noticēt savām acīm, negribēja to. Tomēr viņa nevarēja nezināt… un arī neuzmanīties – nē. Šis pakausis ar bedrīti pašā augšpusē, ko viņa skūpstīja tūkstošiem reizes. Šī dzimumzīme uz kreisās lāpstiņas. Šī ķēdīte ar mazu krustiņu, ko viņa uzdāvināja vīram kāzu gadadienā. Tas viss nebija iespējams sajaukt ar kaut ko citu.
Roberts. Viņas vīrs. Vīrs, kurš no rīta, skūpstot viņai vaigā, teica, ka aizkavēsies “svarīgā sanāksmē ar investoriem”.
Paplāte pēkšņi kļuva nepanesami smaga. Stikls no sievietes roku trīsas nozvanījās. Viņa stāvēja kā iemieta, nespēdama izdvest ne skaņu, nespēdama pakustēties. Kaunēties vajadzēja ne viņai, bet kāpēc tāda sajūta, it kā viņa būtu izdarījusi kaut ko ne tā? No kurienes tādas domas? Inga paklepojās.
Roberts, sajutis neveiklo pauzi, atgriezās.
Sekunde. Tikai viena sekunde.
Bet Inga ieraudzīja viņa acīs veselu spilgtu emociju paleti. Viņš palika mēms. Un Inga arī. Viņi skatījās viens uz otru, un šajā radušajās klusumā brieda patiess negaiss, spējīgs novest pie apokalipses.
– Inga… – tikai to spēja izelpot Roberts. Viņa pavadone sarauca pieri, nesaprotot situāciju. Tomēr, visticamāk, visu saprata, bet nezināja, kā rīkoties tālāk. Vai arī viņa vienkārši nezināja, ka ir sapinusies ar precētu vīrieti? Vai viņš viņai neteica un spēlēja uz divām frontēm? Droši vien tas bija ērti. Varbūt tieši tāpēc vīrs sen nenēsāja laulības gredzenu, sūdzoties, ka tas kļuvis par mazu, un pirksts uzreiz sāk pietūkt, tiklīdz to uzliek?
– Inga, es visu paskaidrošu.
Viņas vārds, izrunāts balss, kas vienā mirklī kļuva sveša. Inga neatcerējās, kā nolika paplāti uz mazā galdiņa pie ieejas. Viņa nedzirdēja stikla šķindoņu. Viņa jau skrēja pa koridoru, atduroties pret sienām. Gribējās izrauties brīvībā, ieelpot svaigu gaisu un pārliecināties, ka viņa vēl ir te, ka tas nav murgs, no kura nav iespējams izkļūt. Cik grūti… Cik grūti!..
– Saule, kas noticis? Tu esi kā palags. Vai tiešām tas vīrietis kaut ko ne tā pateica?.. – pieskrēja Dace, bet Inga neatbildēja.
Viņa izskrēja uz ielas, zem aukstajām, vienaldzīgajām debesīm. Viņa elpoja gaisu. Acu priekšā stāvēja aina: viņa mugura, viņas smiekli, viņa seja. Inga saprata, ka tas nav sapnis… Tas tiešām notika. Viņa pieķēra pie rokas. Un tagad viņu stiprajai mīlestībai, kuru, iespējams, tikai viena Inga uzskatīja par tādu, pienāca gals.
– Saule, pasaki kaut vārdu. Kas tur notika? Lūdzu, tikai neklusē. Tevi visu tricina. Man ir bail.
– Tur bija Roberts…
– Roberts? Kāds Roberts? – Daces acis plaši atvērās, tiklīdz viņa saprata. – Gribi teikt, ka viņš tur bija ar citu meiteni?
Inga tikai pamāja. Viņa nezināja, ko vēl varētu atbildēt. Rūgtums savilka cilpu. Kā lai viņa rīkojas tālāk? Ko darīt? Vislabākais, vismīļākais cilvēks tā. Viņa nevarēja vienkārši ņemt un aizvērt acis uz šo neprātu, nevarēja izmest redzēto no galvas. Tas ir fakts – viņa nespēs to piedot, un tātad pavisam drīz Roberts pavisam aizies no viņas dzīves.
– Šeit nedrīkst. Tā ir darbinieku izeja. – atskanēja Māra balss, un nākamajā sekundē uz ielas izlidoja Roberts.
– Ak tu rāpojošā radība. – iesaucās Dace, bet Inga apturēja draudzeni, satverot viņas roku un noliedzoši pakratot galvu.
Viņa zināja, ko Dace var Robertam izdarīt, un viņš necietīs – vai nu atbildēs vai… Nevajadzēja nolaisties līdz tam. Tam jau ir par vēlu, jo tas pilnīgi neko nespēs mainīt. Viņu situācijā noteikti nē.
– Es viņam…
– Nevajag, Dace. Tiešām. Es ar viņu parunāšu.
Dace atkāpās sāņus, parādīja Robertam dūri un it kā “nejauši” ar visu spēku uzkāpa viņam uz kājas. Vīrietis izskatījās apjucis. Viņš mēģināja atrast vārdus, teica, ka tā ir tikai paziņa, ka starp viņiem nekas nav bijis, bet Inga neticēja. Viņa redzēja visu savām acīm. Vienkāršu paziņu tā neaiztiek… Un ar viņu noteikti neiet uz SPA iznomājot VIP zāli.
– Izteicies? – jautāja Inga, tiklīdz Roberts apklusa.
– Es tiešām nezinu, kā varu tev pierādīt, ka mums ar viņu nav nekā nopietna. Es mīlu tikai tevi. Tev man jātic.
– Mīli, cik gribi un ko gribi. Man tas nav svarīgi. Es gribu oficiāli visu sakārtot. Es ceru, ka tu to saproti un neliksi šķēršļus. Kaut ko labot vairs neizdosies, tāpēc mēs vienkārši iesim uz dažādām pusēm, un tālāk katrs dzīvos pats par sevi.
– Bet es tā negribu. Es netaisos tik maza sīkuma dēļ. Vai tu domā, ka visi vīrieši ir uzticīgi? Katrs vismaz reizi dzīvē aiziet pa kreisi. Nu, gribi, izdari tapāt man pretī.
Lasi vēl: Atdevu draudzenei Karīnai pusi no savām drēbēm; “paldies” vietā saņēmu vien pārmetumus
Inga iesmējās. Viņa to negribēja. Un dot iespēju nodevējam – arī nē. Viņa zināja, ka daudzi pāri nav pretī aiziet no savām otrajām pusēm, bet Ingai uzticība bija pāri visam. Viņa nepiedotu, pat ja Roberts būtu pēdējais vīrietis uz Zemes.
Paziņojusi, ka vairs nevēlas ar vīru neko kopēju un rīt atbrauks, lai savāktu savas mantas no dzīvokļa, sieviete atgriezās ēkā. Roberts viņai nesekoja, saprotot, ka ar spēku viņu noturēt blakus neizdosies. Viņš cerēja, ka spēs pārliecināt sievu neiesniegt pieteikumu un dot viņam otru iespēju, kad viņa nedaudz atdzisīs, bet… Inga jau bija pieņēmusi lēmumu un negrasījās no tā atkāpties.
Nākamajā dienā, kā solīja, sieviete atbrauca un savāca savas mantas. Viņa paņēma tikai to, kam patiešām bija vērtība. Vienojās kādu laiku padzīvot pie draudzenes, un pēc tam plānoja īrēt dzīvokli. Dzīvoklis, kurā viņi dzīvoja ar vīru, piederēja viņa vecākiem, tāpēc Inga nevarēja pretendēt uz neko.
Un tas ir labāk – nav kopīgas mantas, nav problēmu. Neskatoties uz Roberta lūgumiem pārdomāt un dot viņam iespēju laboties, Inga tomēr iesniedza pieteikumu. Viņa nespētu dot otru iespēju, neskatoties uz visu vēlmi. Viņa mīlēja vīru, un viņas sirds plīsa gabalos, ka tagad viņu ceļi ir šķīrušies, bet… Labāk tā nekā pastāvīgi atcerēties skatu, kas pavērās, un gaidīt nākamo ainu.
Pateicoties draudzenes palīdzībai, Inga spēja ātri atgūties. Lai gan nospiedumi vēl ilgi palika viņas pavadonis, sieviete priecājās, ka tajā dienā atsteidzās palīgā, ka viss notika tieši tā, un viņa uzzināja, kādi “investori” tik bieži aizkavēja viņas vīru. Dzīve nestāvēja uz vietas, un bija jāpielāgojas tās ritmam, jābauda, nevis jāpārtrauc darbs un jāizposta jaunība to dēļ, kuri nav tā vērti.
