Santa iznāca no dzīvokļa septiņos vakarā, kavējoties uz tikšanos ar draudzenēm. Viņa dzīvoja uz devītā stāva vecā, daudzstāvu nama guļamrajonā Rīgā, kur lifti čīkstēja, bet kaimiņi viens otru zināja tikai pēc sejas un retajām “labdien” reizēm kāpņu telpā
Rokās viņai bija somiņa ar kosmētiku, telefons un auto atslēgas – viņa grasījās ieskriet kafejnīcā centrā, un pēc tam, iespējams, pie viņa. Pie Antona. Pie tā paša, ar kuru viss sākās pirms trim mēnešiem korporatīvajā pasākumā birojā. Antons bija precējies. To Santa zināja no pirmā acu uzmetiena – laulības gredzens mirdzēja uz viņa pirksta, kad viņš pasniedza viņai šampanieša glāzi. Bet tajā vakarā birojs dunēja no smiekliem, mūzikas un un robežas bija izdzisušas.
Viņš bija mārketinga nodaļas priekšnieks, viņa – vienkārša dizainere viņa komandā. Garš, ar tumšiem matiem, vienmēr ideāli gludinātos kreklos, viņš mācēja runāt tā, ka vārdi skanēja kā solījumi. “Tu esi talantīga, Santa,” viņš teica toreiz, “bet tev vajag vairāk pārliecības.” Un pēc tam, koridorā pie kopēšanas aparāta, noskūpstīja viņu.
Kopš tā laika viņi tikās slepus: viņa mašīnā pēc darba, moteļos nomalē, viņas dzīvoklī, kad draudzenes vīrs bija komandējumā. Nē, Santai nebija vīra – viņa bija viena, trīsdesmit divi gadi, viena jau piecus gadus. Bet Antons… Antonam bija ģimene. Sieva Ieva, divi bērni – zēns un meitene, kuru fotogrāfijas viņš reizēm rādīja telefonā ar lepnumu, bet pēc tam ātri noslēpa. “Tas ir īslaicīgi,” viņš čukstēja. “Es aiziešu. Vienkārši jāpagaida.” Santa ticēja. Vai gribēja ticēt. Mīlestība ir akla lieta, it īpaši, ja tā ir aizliegta.
Šodien viņš uzrakstīja: “Satiksimies astoņos pie tevis? Ieva aizbrauca pie mātes.” Santas sirds notrīsēja. Viņa uzkrāsojās spožāk nekā parasti, uzvilka to sarkano kleitu, kas viņam patika, un izgāja no dzīvokļa. Lifts, kā vienmēr, gaidīja stāvā. Viņa nospieda pogu “1”, durvis aizvērās ar ierasto dārdoņu.
Un tad viss nogāja greizi…
Lasi vēl: Obligāta atkritumu šķirošana Rīgā no 2027. gada marta: Izmaiņas skar daudzdzīvokļu un privātmājas
Lifts saraustījās, nobrauca pāris stāvus uz leju un apstājās. Santa nospieda dispečera izsaukuma pogu – klusums. Pēc tam pogu “atvērt durvis” – nekā. Telefons rādīja vienu signāla svītru. “Bāc,” viņa nodomāja, “tikai ne tagad.” Viņa pieklauvēja pie sienām, iesaucās: “Hei, vai kāds ir?”, bet lifta šahtā atbalss bija dobja. Draudzenes gaida, Antons gaida, bet viņa ir šeit, šajā dzelzs kastē.
Pēkšņi lifts atkal saraustījās – un durvis stāvu zemāk pavērās. Kāds no ārpuses mēģināja tās atvērt. “Turieties!” atskanēja vīrieša balss. “Es izsaukšu palīdzību!” Santa piespiedās pie sienas. Durvis atvērās plašāk, un liftā iekrita kaimiņš – tas pats, no apakšējā stāva, kuru viņa bija redzējusi pa ceļam. Garš, plecīgs, ar bārdu un nodilušā jakā. Viņu sauca, šķiet, Dāvis. Vai Dāvids. Viņš reizēm sasveicinājās, kad veda ārā suni – lielu labradoru vārdā Barons.
– Kas te notiek? – viņš izdvesa, iespiežoties iekšā. Rokās viņam bija maisi ar pārtiku. – Es braucu lejā, lifts apstājās, es domāju, ka kāds ir iestrēdzis. Un te jūs…
Santa viņu atpazina uzreiz. Dāvis dzīvoja stāvu zemāk jau gadu, pārcēlies no citas pilsētas, kā čukstēja vecmāmiņas kāpņu telpā. Strādāja par inženieri rūpnīcā, vienmēr viens, ar suni. Dažreiz viņi pārmija pāris vārdus pie pastkastītēm: par laiku, par remontu mājā. Nekā vairāk. Bet tagad, šajā šaurajā kabīnē, viņš šķita pārāk tuvu.
– Iestrēgām, – teica Santa, cenšoties izklausīties mierīgi. – Es izsaucu dispečeri, bet sakaru nav.
Dāvis nospieda izsaukuma pogu – pīkstiens, bet atbildes nebija. Viņš izvilka telefonu: “Signāls ir vājš. Labi, pagaidīsim. Parasti pēc stundas vai divām atbrauc.”
Lifts atkal saraustījās un pilnībā apstājās starp stāviem. Gaisma nodzisa – avārijas lampiņa mirgoja blāvi. Dāvja maisi čaukstēja, kad viņš sēdās uz grīdas. Santa palika stāvot, apskāvusi sevi ar rokām. Laiks stiepās.
– Apsēdieties, – viņš teica. – Stāvēt visu nakti nav variants.
Viņa apsēdās pretī, palocījusi kājas. Kabīne bija maza, metrs uz metru, gaiss jau kļuva silts no viņu elpas. Santa padomāja par Antonu: viņš, iespējams, gaida pie viņas durvīm. Vai arī aizbrauc.
– Esmu Dāvis, – viņš teica, pasniedzot roku. – Kaimiņš no apakšas. Mēs, šķiet, esam tikušies.
– Santa, – viņa atbildēja, paspiežot plaukstu. Roka bija silta, ar tulznām. – Santa.
Viņi klusēja. Dāvis izvilka no maisa ūdens pudeli, piedāvāja viņai. Viņa atteicās.
– Kāpēc jūs braucāt viena? – viņš jautāja. – Tomēr vakars, piektdiena.
– Pie draudzenēm, – Santa sameloja. – Un jūs?
– Ieskrēju veikalā, tad pie drauga. Suni atstāju pie kaimiņienes. – Viņš iesmējās. – Barons, laikam, tagad gaudo.
Saruna sākās pati no sevis. Sākumā par sīkumiem: par liftu, kas pastāvīgi lūst, par pārvaldnieku, kas neko nelabo. Pēc tam par māju – kurš kurā stāvā, kurš ir skandalozais pensionārs piektajā. Santa nedaudz atslābinājās. Dāvis runāja vienkārši, bez pozas, ar akcentu. Viņš pastāstīja, kā pārcēlās uz Rīgu: “Sieva aizgāja pie kolēģa, es – ar suni un mantām.”
– Grūti? – Santa jautāja.
– Pierodu. Vienam nav tik briesmīgi, kā šķiet.
Viņa pamāja. Pati pirms pieciem gadiem domāja, ka vairs nekad neiemīlēs. Un tad parādījās Antons. Stundas gāja. Dispečers neatbildēja. Telefoni bija izlādējušies līdz pusei. Liftā kļuva smacīgi. Santa novilka žaketi, palika blūzē. Dāvis izvilka no maisa ābolus, šokolādi – “Vakariņām derēs”.
– Pastāstiet par sevi, – viņš teica. – Ko jūs darāt?
Santa strādāja par dizaineri reklāmas aģentūrā. Pastāstīja par projektiem, par radošām idejām. Noklusēja par Antonu. Dāvis klausījās uzmanīgi, pamāja. Izrādījās, viņš ir inženieris-mehāniķis, labo darbgaldus rūpnīcā. “Strādāju ar rokām,” viņš teica. “Ne tā kā jūs, radošie.”
– Un hobiji? – viņa jautāja.
– Suns, grāmatas, reizēm makšķerēšana. Nekas romantisks.
Viņi pasmējās. Santa sajuta dīvainu siltumu – nevis no gaisa, bet no sarunas. Sen viņa nebija runājusi tik vienkārši, bez zemteksta. Ar Antonu viss bija citādi: čuksti, steiga. Šeit – klusums, godīgums.
Pagāja stunda. Divas. Nakts nolaidās pār pilsētu – aiz lifta sienām bija dzirdamas retas automašīnas. Santa uzrakstīja Antonam: “Iestrēgu liftā, negaidi.” Viņš atbildēja: “Kas par muļķībām? Zvani.” Bet sakaru nebija. Viņa izslēdza telefonu, lai taupītu bateriju. Dāvis izvilka lukturīti no maisa – “Nēsāju katram gadījumam.” Gaisma kļuva spožāka. Viņš pastāstīja anekdoti par liftā iestrēgušajiem – garu, bet viņa smējās. Pirmo reizi vakarā.
– Ziniet, – viņš pēkšņi teica, – es jūs ievēroju. Kāpņu telpā. Jūs vienmēr steidzaties, bet smaidāt. Skaisti.
Santa sastinga. Kompliments bija negaidīts. Vienkāršs.
– Paldies, – viņa nomurmināja. Vaigi dega.
Viņi apklusa. Liftā valdīja spriedze – nevis bailes, bet kaut kas cits. Tuvība. Viņa smaržas – svaigas, ar koka noti. Viņas smaržas – vaniļas. Rokas gandrīz saskārās.
– A jums ir kāds? – Dāvis klusi jautāja.
Santa šaubījās. Melot negribējās.
– Sarežģīti, – viņa teica. – Ir… cilvēks. Bet viss nav vienkārši.
Viņš pamāja, neizvaicājot. “Saprotu.”
Laiks stiepās. Viņi apgūlās uz grīdas – ar mugurām pret mugurām, lai būtu ērtāk. Santa aizvēra acis, bet miegs nenāca. Domas riņķoja ap Antonu: ko viņš dara? Zvana sievai? Un Dāvis… viņš bija šeit, reāls, silts. Ap pusnakti lifts atkal saraustījās. Cerība uzplaiksnīja – bet nē, tikai čīkstēšana. Dāvis apsēdās, izstiepa rokas.
– Kļūst auksts, – viņš teica. – Paņemiet manu jaku.
Viņš uzmeta to viņai uz pleciem. Audums bija silts no viņa. Santa neatvirzījās.
– Pastāstiet par savu “sarežģīto”, – viņš lūdza. – Ja vēlaties. Es nenosodu.
Un viņa pastāstīja. Ne visu – bez vārdiem, bez detaļām. Par precētu vīrieti, par tikšanos, par solījumiem. “Viņš saka, ka aizies. Bet bērni, darbs… Es gaidu. Muļķīgi, vai ne?”
Dāvis klausījās klusējot. Pēc tam:
– Nav muļķīgi. Traki. Bet jūs esat pelnījusi vairāk nekā gaidīt ēnā.
Vārdi trāpīja. Viņš neapķēra, tikai sēdēja blakus. “Piedodiet, – viņš teica. – Negribēju aizvainot.”
– Nē, tieši tā, – viņa čukstēja. – Es zinu.
Viņi runāja par mīlestību. Viņš – par savu bijušo: “Aizgāja, jo es pārāk daudz strādāju. Nepamanīju.” . “Domāju, tas ir uz visiem laikiem. A izrādījās – nē.” Tuvība pieauga. Ne fiziska – dvēseliska. Šajā kastē, nošķirti no pasaules, viņi bija godīgi. Santa sajuta, kā maska krīt. Ar Antonu viņa bija mīļākā. Šeit – vienkārši sieviete.
Rīts tuvojās. Pulkstenis Dāvja telefonā rādīja piecus. Viņi snauda ar pārtraukumiem. Santa pamodās no viņa elpas – vienmērīgas, tuvas. Viņas galva gulēja uz viņa pleca. Viņa neatvirzījās.
Lasi vēl: Meža eņģelis – garastes zīlīte; kā tā izskatās un kāds ir stāsts par šo interesanto putnu
– Santa, – viņš klusi teica. – Ja tiksim ārā… Varbūt kafiju? Kā kaimiņi. Bez saistībām.
Viņa pasmaidīja tumsā. “Varbūt.”
Lifts iečīkstējās sešos no rīta. Durvis atvērās – tehniķi, saucieni, gaisma. “Atvainojiet, kļūme tīklā!” Santa un Dāvis iznāca, mirkšķinot no saules. Kāpņu telpa dunēja – kaimiņi, daudz cilvēku. Antons zvanīja simts reizes. Santa atbildēja vēlāk: “Viss kārtībā, pēc tam paskaidrošu.” Bet galvā riņķoja kas cits.
Dāvis pasniedza vizītkarti: “Ja kas – zvani. Par suni pastāstīšu.” Viņa paņēma. Uzsmaidīja patiesi. Diena nenotika pēc plāna. Bet, iespējams, tas bija labākais plāns. Par to, ka mīlestība atrada viņu liftā, ar kaimiņu, kamēr cits gaidīja augšā. Aizliegtā saikne ieplaisāja kā vecs lifts. Un jaunā… Kas zina. Santa devās mājās. Dāvja jaka palika uz pleciem. Silta. Īsta.
Šis stāsts sniedz kodolīgu atziņu par patiesu tuvību un sevis pieņemšanu:
Aizliegta un steidzīga aizraušanās var ilūzijās mānīt ilgi, taču patiesa tuvība un godīgums atklājas negaidītā, mierīgā saskarsmē, kas spēj pārtraukt aizliegto gaidīšanu un iedvesmot uz labāku dzīves izvēli.
Ko jūs domājat, vai Santa un Dāvis tagad dosies uz to kafiju?
