Natālija, tu tikai paskaties, cik tas ir jauks! Zelts, pieci simti astoņdesmit piektā prove, un tas akmentiņš – topāzs, vai ne? Tieši manas acu krāsas, vai ne?
Gaida Semjonovna, sieviete ar kuplu matu sakārtojumu, sapņaini piespieda pie krūtīm spīdīgo juvelierizstrādājumu kataloga vāku. – Ak, kaut man tāds būtu jubilejā… Sešdesmit gadi tomēr, apaļa datums. Gribas kaut ko paliekošu, ko mazbērniem vēlāk nodot.
Natālija stāvēdama pie plīts un maisīdama boršču, tik tikko apvaldīja smagu nopūtu. Viņa lieliski pazina vīramātes toni – saldsērīgu, lūdzošu, bet ar stingru pārliecību, ka atteikt viņai nebūs iespējams.
— Gaida Semjonovna, aproce ir ļoti skaista, nav ko teikt, — maigi atbildēja Natālija, noslaukot rokas dvielī. — Bet tā maksā gandrīz četrus simtus eiro. Mums šobrīd ar naudu nav tik labi, mēs taču aizdevumu par mašīnu slēdzam, turklāt Danutiņam nolīgām angļu valodas pasniedzēju.
Vīramāte tūlīt saspieda lūpas, un viņas sejā parādījās bēdu pārņemtas izteiksme, kuru aizvainojuši paši tuvākie cilvēki. Viņa nolika katalogu uz virtuves galda ar tādu troksni, it kā uzliktu zīmogu uz sprieduma.
— Nu, protams, protams… Es visu saprotu. Kur nu man, vecajai, par zeltu sapņot. Tas jaunajiem jāpucējas, bet māte iztiks. Padomā, jubileja. Var taču tēju padzert ar kliņģerīšiem un izklīst. Es taču neprasu, es vienkārši sapņoju. Un sapņot, Natālija, nav kaitīgi. Kaitīgi ir liegt mātei pēdējo prieku.
Ģimene pie galda
Oļegs, Natālijas vīrs, sēdēja pie galda un līdz šim brīdim izlikās, ka ir pilnībā aizņemts ar televizora pults labošanu, un pacēla acis. Viņa skatienā bija nolasāms ierastais vainas un lūguma sajaukums: “Nu, izdari kaut ko, tikai lai viņa nečīkst.” — Mamma, nu kāpēc tu uzreiz tā? — viņš nomurmināja. — Mēs taču neteicām “nē”. Mēs padomāsim. Laiks vēl ir līdz nākamajai nedēļas nogalei.
— Bet ko tur domāt, dēliņ! — Gaida Semjonovna acumirklī uzplauka. — Es redzēju tirdzniecības centrā, tur tagad ir desmit procentu atlaide pensionāriem līdz divpadsmitiem dienā. Ja Natālija no darba atprasīsies, paspēs to nopirkt.
Natālija klusēdama pagriezās pret katlu. Piecu laulības gadu laikā viņa bija iemācījusies vienu likumu: vīramātes mīlestība ir tieši proporcionāla dāvanu vērtībai, kuras viņai pasniedz. Un Natālija centās. Patiesi centās. Viņa gribēja būt laba vedekla, gribēja, lai ģimenē valda miers.
Viņa atcerējās pagājušo Jaunā gada sagaidīšanu. Gaida Semjonovna minēja, ka vecais dīvāns ir pavisam izgulēts. Natālija, ietaupot uz ziemas zābakiem sev, nopirka viņai premium klases ortopēdisko matraci. Dārgu, ar atmiņas efektu. Vīramāte vaimanāja, sauca Natāliju par “zelta gabaliņu” un “meitiņu”.
Un Astotajā martā? Natālija uzdāvināja viņai jaunākā modeļa multivārāmo katlu, jo Gaida Semjonovna sūdzējās, ka nogurst stāvēt pie plīts. Vēl bija franču kosmētikas komplekts, dārgs no dabīgas vilnas, robots-putekļsūcējs… Sarakstu varēja turpināt bezgalīgi. Jaunās ģimenes budžets plīsa pa vīlēm, bet Natālija to uzskatīja par investīciju attiecībās.
Vakarā, kad vīramāte beidzot aizbrauca mājās, paņemot līdzi boršča burku un pusi pīrāga (“Jums tik daudz nevajag, sabojāsies”), Natālija apsēdās iepretim vīram.
— Oļeg, mums nav četru simtu eiro aprocei. Vienkārši nav. Man jāārstē zobs, tu pats zini, plombe izkrita jau pirms mēneša.
— Natālija, nu tā taču ir jubileja, — Oļegs vainīgi paberzēja kaklu. — Mamma tik ļoti gaida. Viņa visām draudzenēm jau ir nobubinājusi ausīs, ka bērni viņai gatavo pārsteigumu. Ja mēs uzdāvināsim kaut ko lētu, viņa noskums.
— Tu jau paņēmi papildu darbu, lai pavasarī apmaksātu viņai ceļazīmi kādam ceļojumam, — atgādināja Natālija. — Mēs joprojām lāpām to caurumu budžetā.
— Nu, viņa taču ir mamma! — tas bija viņa pēdējais, dzelzsbetona arguments. — Viņa mūs uzaudzināja. Vai tiešām mēs nevaram viņu iepriecināt reizi mūžā?
“Reizi mūžā” notika ar apbrīnojamu regularitāti: vārda dienā, skolotāju dienā (lai gan viņa strādāja par grāmatvedi), Jaunajā gadā un Lieldienās. Bet Natālija, skatoties uz nogurušo vīra seju, atkal padevās. Viņa bija pārāk maiga, pārāk audzināta, lai ietu uz atklātu konfliktu.
— Labi, — viņa klusi teica. — Es nopirkšu aproci.
Nākamajā dienā Natālija paņēma brīvu dienu uz sava rēķina, aizbrauca uz tirdzniecības centru un nopirka šo nelaimīgo topāzu zelta ietvarā. Tas mirdzēja samta kastītē, skaists un auksts, kā Gaidas Semjonovnas vienaldzība. Četri simti divdesmit eiro. Natālija skatījās uz čeku un jutās, kā zobs sāp, it kā atgādinot par viņas piekāpšanās cenu.
Līdz jubilejai atlika nedēļa. Sestdien piezvanīja svaine, Oļega māsa – Ligita.
— Sveiki, radiņi! — Ligitas balss, kā vienmēr, bija moža un nedaudz nekaunīga. — Klausieties, man te nepārvarama vara. Mēs ar vīru uz dārzu salasījāmies, bet atslēgas no vecāku dzīvokļa, kur mums stādi stāv, es kaut kur pazaudēju. Oļeg, tev taču ir mammas atslēgu dublikāts? Vari paskriet, atvērt? Jo mamma aizbrauca uz tirgu, telefonu mājās aizmirsa, nevar sazvanīt.
— Esmu darbā, — atbildēja Oļegs pa skaļruni. — Natālija ir mājās, viņa var aizbraukt. Natālija, izpalīdzēsi?
Natālijai nemaz negribējās braukt cauri visai pilsētai, bet atteikt bija neērti. Attiecības ar Ligitu bija saspīlētas: svaine uzskatīja, ka Natālija “pārāk daudz par sevi iedomājas”, bet Natālija Ligitā redzēja izlutinātu egoisti, kura savos trīsdesmit piecos gados joprojām izvilka naudu no mātes pensijas.
Pēc stundas Natālija jau kāpa trešajā stāva mājā, kur dzīvoja vīramāte. Ligita gaidīja pie ieejas, nepacietīgi sitot ar modernas krosenes purngalu pa asfaltu.
— Nu beidzot! — “paldies” vietā teica viņa. — Es jau domāju, ka tu kājām nāci. Dod atslēgas, es pati atvēršu.
Viņas uzkāpa dzīvoklī
Smaržoja pēc vecām grāmatām un baldriāna – Gaidas Semjonovnas mājokļa firmas aromāts. Ligita, neizaujot, iegāja istabā, kur uz palodzēm drūzmējās kastes ar tomātiem.
— Uf, mani tomātiņi ir dzīvi, — izdvesa svaine. — Tā, Natālija, palīdzi aiznest līdz mašīnai, ja? Natālija klusēdama paņēma vienu kasti. Ligita sagrāba otru. Viņas veica divus gājienus. Kad Natālija atgriezās pēc pēdējās partijas, Ligita uzkavējās pie spoguļa priekšnamā, labojot meikapu.
— Oi, klausies, — nevērīgi nometa svaine, izņemot no somiņas lūpu krāsu. — Vai tu redzēji, kādu es mammai dāvanu jubilejā sagatavoju?
— Nē, — vienaldzīgi atbildēja Natālija, sapņojot par to, kā ātrāk aiziet.
— Milzīgu kolāžu ar fotogrāfijām! Rāmi pati krāsoju. Budžetā iekļaujas un ar dvēseli, kā mammai patīk. Ne tā, kā jūs, kas visu laiku naudu šķiežat. Starp citu, paldies par multivārāmo katlu. Natālija sastinga. Kaste ar stādiem viņas rokās sasvērās.
— Par kādu multivārāmo katlu? — viņa pārjautāja, jūtot, kā aukstums pārskrien pār muguru.
Laika ziņu moderators Martins Bergšteins atklāj, ka nedēļas nogale Latvijā atnesīs negaidītu epizodi
— Nu, to, ko jūs mammai Astotajā martā dāvinājāt. “Redmond”, šķiet? Mamma man to pagājušajā nedēļā atdeva. Saka: “Kāpēc man, vecajai, šī šaitāna mašīna? Ligitiņa tev, vairāk vajag, tev bērni.” Forša lieta, starp citu, plovs tajā sanāk satriecošs.
Natālija lēnām nolika kasti uz grīdas. Galvā sāka šņākt. Multivārāmais katls par simts piecdesmit eiro. Ko Natālija izvēlējās nedēļu, lasīja atsauksmes, meklēja labāko.
— Atdeva? — viņa pārjautāja. — Nu jā. Un kas par to? — Ligita paraustīja plecus, nepamanot vedeklas stāvokli. — Mammai tas tāpat stāvēja putekļos kastē. Ā, starp citu….
Un tad izskanēja galvenais…
Ā, starp citu….Un par matraci paldies.
— Par matraci?! — Natālijas balss pārvērtās čukstā. — Jā. Tas, ortopēdiskais. Mamma teica, ka tas viņai ir par cietu, nevar gulēt, visas malas nogulēja. Bet mums uz dārzu tieši laikā. Mēs to pagājušajā nedēļā aizvedām. Guļas – kā paradīzē! Tu tiešām proti dāvanas izvēlēties, respekts.
Natālija atspiedās pret sienu. Aiz acīm pazibēja ainas: viņa, atsakoties no jaunām kurpēm, lai nopirktu šo nolādēto matraci. Viņa, ar mīlestību izvēloties palantīnu…
— Bet palantīns? — pēkšņi viņa jautāja. — Vilnas, bēšais?— Ā, tā lupata? — iesmējās Ligita. — Mamma to kaimiņienei, tantei Veltai, uzdāvināja dzimšanas dienā. Teica, ka krāsa nav viņas, padara vecu. Tante Velta bija sajūsmā, saka, silts.
Natālija sajuta, ka iekšienē kaut kas pārtrūka
Nebija vairs ne aizvainojuma, ne dusmu. Piecus gadus viņa bija sponsore ne tikai vīramātei, bet arī viņas meitai un pat kaimiņienei. Piecus gadus viņa pirka mīlestību, kuras nebija. Viņas dāvanas ne tikai nenovērtēja – tās nicināja, uzskatīja par “nodevu”, ko var pārdalīt pēc saviem ieskatiem.
— Natālija, kāpēc tu ieslēdzies? — Ligitas balss atgrieza viņu realitātē. — Nesīsim kasti, man jābrauc. Natālija klusēdama pacēla kasti, nokāpa lejā, nolika to svaines mašīnas bagāžniekā.
— Nu, viss, atā! — Ligita pamāja ar roku un sēdās pie stūres. Natālija skatījās pakaļ aizbraucošajai mašīnai un smaidīja. Tas bija briesmīgs smaids, bet neviens to neredzēja.
Viņa izņēma telefonu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
