Pāvel, nu kāds bēšs? Tā taču ir koridora krāsa, garlaicība, labāk ņemsim to, ar olīvkrāsas toni, tas vismaz iedvesīs dzīvību mūsu viesistabā. Māra stāvēja būvniecības veikala vidū, turēdama rokās tapešu rulli, un lūdzoši skatījās uz vīru.
Pāvels, garš, nedaudz sakumpis vīrietis brillēs, noguris paberzēja deguna sakni. Viņi tapetes izvēlējās jau trešo stundu. Remonts viņu jaunajā divistabu dzīvoklī, kas paņemts hipotekārajā kredītā uz divdesmit gadiem, bija izsmēlis abus līdz spēku izsīkumam, taču tas bija patīkams nogurums. Tas bija viņu pirmais, pašu īstais mājoklis, kur nevajadzēja atskaitīties saimniekiem par katru iedzīto naglu un kur neviens nevarēja norādīt, cikos iet gulēt.
— Māra, kaut vai violetas ar punktiņiem, tikai lai mēs šodien to pabeigtu, — viņš padevās, pasmaidot ar lūpu kaktiņiem. — Tu taču zini, man ar krāsu uztveri ir grūti, man tās visas ir vienādas. Galvenais, lai tev patīk un lai nav grūti līmēt.
— Lūk, vienojāmies! — Māra priecīgi iesaucās, metot rulli ratiņos. — Tad ņemam olīvkrāsas, pie tām vēl linu aizkarus piemeklēsim, un būs vienkārši pasaka. Beidzot dzīvosim mierīgi, bez citu padomiem.
Šī frāze – “bez citu padomiem” – viņiem bija kā mantra. Piecus laulības gadus viņi klejoja pa īrētiem dzīvokļiem, bet pirmo gadu, muļķības dēļ, nodzīvoja pie Pāvela mātes, Tamāras. To gadu Māra atcerējās ar bailēm. Vīramāte bija valdonīga, skaļa sieviete un absolūti pārliecināta, ka pasaule griežas tikai ap viņas personu. Viņa zināja visu: kā vārīt boršču (protams, Māra to darīja nepareizi), kā gludināt kreklus (Māra it kā tīšām atstāja krokas).
Bēgšana no vīramātes uz īrētu mājokli kļuva par svētkiem, lai gan tas viņiem izmaksāja dārgi. Un tagad, pēc četriem gadiem ietaupījumu un papildu darbu, viņiem bija savs stūrītis.
Vakarā, piekrauti ar pirkumiem, viņi atgriezās mājās
Dzīvoklī smaržoja pēc apmetuma un svaiga koka – pēc pārmaiņām uz labo pusi. Viņi pasūtīja picu, atvēra vīna pudeli un iekārtojās tieši uz grīdas topošajā viesistabā, sapņojot par to, kā izvietos mēbeles.
— Zini, es joprojām nespēju noticēt, — klusi teica Māra, noliecot galvu vīram uz pleca. — Mūsu māja. Neviens neatnāks bez brīdinājuma, neviens nerakņāsies manos skapjos. Atceries, kā tava mamma pārvietoja manu veļu, jo es to “ne pēc fenšui” saliku? Pāvels saviebās. Viņš mīlēja māti, bet viņas uzbāzību un bezkaunību atzina pat viņš.
— Nerunāsim par mammu, — viņš lūdza. — Viņa ir tālu, savā ciematā, viņai tur ir dārzs, vistas, draudzenes. Viņai nav laika domāt par mums. Mēs piezvanām reizi nedēļā – un pietiek. Idilli pārtrauca ass, uzstājīgs zvans pie durvīm. Laiks bija jau vēls, gandrīz desmit vakarā. Viesus viņi negaidīja, ar kaimiņiem vēl īsti nebija iepazinušies.
Māra un Pāvels saskatījās.
— Tu kādu gaidi? — čukstus jautāja viņa.
— Nē. Varbūt piegādi sajaukuši? Vai kaimiņi no apakšas, ja nu mēs trokšņojam? Pāvels piecēlās, nopurināja bikses un devās uz priekšnamu. Māra, paklausot kaut kādai sliktai priekšnojautai, sekoja viņam.
Pāvels paskatījās caur durvju actiņu un sastinga. Viņa mugura saspringa, pleci pacēlās, it kā viņš gatavotos triecienam. Viņš lēnām attālinājās no durvīm un pagriezās pret sievu. Viņa seja bija bāla.
— Kas tur? — ar lūpām jautāja Māra, lai gan sirds jau izlaida sitienu, paziņojot pareizo atbildi.
— Mamma, — Pāvels izdvesa.
— Kā tādā ziņā? — Māra nolēma, ka pārklausījās. — Kāda mamma? Tava? Šeit?
— Jā. Ar čemodāniem.
Zvans atkārtojās. Tagad tas bija ilgs, nepārtraukts, it kā poga būtu nospiesta un turēta par spīti. Pēc tam pa durvīm sāka klauvēt – pārliecinoši, saimnieciski. — Pāvel! Ver vaļā! Es zinu, ka jūs esat mājās, gaisma logos deg! Neizliecieties! — Tamāras balss izlauzās pat caur biezajām metāla durvīm ar labu skaņas izolāciju.
Māra sajuta, kā iekšienē viss sasalst. Tas nebija tikai apmeklējums. Vīramāte dzīvoja divsimt kilometru attālumā. Viņa nevarēja šeit nonākt nejauši, “garāmbraucot”. Un čemodāni…
— Never vaļā, — stingri teica Māra, satverot vīram roku, kad viņš refleksīvi pastiepās pēc slēdzenes. — Māra, nu kā lai neatver? Viņa taču tur stāv. Uz kāpņu telpas. Kaimiņi dzirdēs, — Pāvels izskatījās pēc apjukuša zēna, kurš pieķerts nerātnībās.
— Pāvel, desmit vakarā. Viņa nepiezvanīja. Viņa nebrīdināja. Viņa atbrauca ar mantām. Vai tu saproti, ko tas nozīmē? Ja mēs tagad atvērsim, viņa paliks šeit. Uz visiem laikiem. — Nu, kāpēc uz visiem laikiem? Varbūt kaut kas notika? Varbūt viņai ir slikti?
Pāvels, smagi nopūties, pienāca cieši pie durvīm. — Mamm? Ko tu tik vēlu? Kas notika? Klauvēšana beidzās.
— Ak, paldies dievam, balstiņu atdevi! — priecīgi, bet ar aizvainojuma noti atbildēja Tamāra. — Dēliņ, ver vaļā ātrāk, man somas ir smagas, rokas jau notirpušas. Un uz tualeti gribu, nav spēka. Ko jūs tur aizslēgušies kā bunkurā?
— Mamm, mēs negaidījām ciemos. Kāpēc tu nepiezvanīji? — Kādus ciemos, Pāvel? Es taču esmu māte! Vai mātei ir vajadzīgs ielūgums? Es gribēju sagādāt pārsteigumu. Ver vaļā, pietiek muldēt caur dzelzi, kaimiņi padomās, ka jūs savu māti uz sliekšņa nelaižat!
Tas bija viņas kroņa paņēmiens – manipulācija ar sabiedrisko domu un vainas sajūtu. Pāvels atkal pastiepās pēc slēdzenes, bet Māra nostājās starp viņu un durvīm, izplešot rokas. — Nē, — viņa nočukstēja. — Pajautā, kāpēc viņa atbrauca ar mantām.
— Mamm, — atkal iesaucās Pāvels, cenšoties piešķirt balsij stingrību. — Kāpēc tev somas? Tu esi uz ilgu laiku? Mums ir remonts, putekļi visur, nav kur gulēt.
— Ai, neizdomā! Uz grīdas gulēšu, man nav sveša lieta. Es pie jums uz palikšanu, Pāvel! Nolēmu, ka man pietiek vienai laukos. Pārdošu māju, bet pagaidām pie jums padzīvošu, palīdzēšu ar saimniecību, mazbērnus, redzēsiet, sagaidīšu. Es jau esmu ielaidusi īrniekus, tāpēc man nav kur atgriezties. Ver vaļā!
Māra aizvēra acis. Sliktākais murgs kļuva par realitāti. Vīramāte ne tikai atbrauca ciemos, bet arī ielaida īrniekus. Tas nozīmēja, ka viņa plāno nopietni un uz ilgu laiku. — Pāvel, — Māra runāja klusi, bet viņas balsī skanēja tērauds. — Ja tu tagad atvērsi šīs durvis, es savākšu savas mantas un iešu prom. Tieši tagad. Naktī.
— Māra, tu esi prātā jukusi? Kur tu iesi? Tas ir arī tavs dzīvoklis! — Pāvels sēca.
— Tieši tā! Tas ir MANS dzīvoklis. Pie kura es strādāju, visā sev liedzu. Es ne tam ņēmu hipotekāro kredītu, lai atkal dzīvotu ellē, no kuras mēs tik tikko aizbēgām. Tu atceries, kā viņa izmeta manus krēmus? Kā viņa lasīja manu personīgo dienasgrāmatu? Kā viņa mani sauca par nabadzi? Es vairs neatļaušu tā ar sevi izturēties.
— Bet tā ir mana māte! Es nevaru viņu atstāt uz kāpņu laukumiņa! — Viņa ir pieaudzis cilvēks. Viņa pieņēma lēmumu izīrēt savu māju un atbraukt bez jautāšanas, rēķinoties ar to, ka mēs padosimies. Tā ir tīra manipulācija. Ja viņa tagad ienāks, viņa neaizies nekad. Viņa iznīcinās mūsu ģimeni, Pāvel. Izvēlies: vai nu es, vai viņas kaprīzes.
Aiz durvīm atkal sāka dauzīt.
— Pāvel! Māra! Ko jūs tur, aizmiguši? Veriet vaļā nekavējoties!
— Mamm, neuzdrošinies aizskart Māru, — negaidīti stingri teica Pāvels. Acīmredzot sievas vārdi par aiziešanu iedarbojās uz viņu atskurbinoši. — Mārai ir taisnība. Tā nedara. Tu nevari vienkārši paņemt un pārcelties pie mums, neprasot. Mums ir viena istaba apdzīvojama, otra aizkrauta ar būvmateriāliem. Mēs strādājam, mums vajadzīgs miers.
— Kāds miers?! Es jums palīdzēšu! Gatavošu, tīrīšu! Jums taču būs vieglāk! — Mums nav vajadzīga palīdzība, Tamāras kundze, — teica Māra. — Mums ir vajadzīga mūsu dzīve. Jūs izīrējāt savu māju? Lieliski. Tātad jums ir nauda no īres. Plus pensija. Jūs varat noīrēt numuru viesnīcā. Vai noīrēt dzīvokli.
— Viesnīcu?! Īrēt?! Naudu vējā?! Vai jūs esat pie pilna prāta? Pie radu dēla ir grezns mājoklis, bet māte pa viesnīcām mētāsies? Labie ļaudis, kas tas par šausmām! Vīramāte sāka gleznaini vaimanāt pa visu kāpņu telpu. Atskanēja atveramu durvju skaņa stāvā – kāds no kaimiņiem paskatījās uz izrādi.
— Kas jums te notiek? — atskanēja stingra vīrieša balss. Acīmredzot kaimiņš no augšas. — Ir pulksten vienpadsmit, cilvēkiem rīt uz darbu.
— Ak, mīļais vīrietis! — Tamāra uzreiz pārslēdzās. — Paskatieties uz viņiem! Savu māti uz sliekšņa nelaiž! Es no laukiem atbraucu, ar ciemakukuli, bet viņi durvis aizslēguši un ņirgājas! Pieņemiet večiņu, nav spēka stāvēt!
— Mamm, pārtrauc šo cirku, — Pāvels nosarka līdz matu saknēm, iedomājoties, ko par viņiem tagad domās kaimiņi. Bet durvis neatvēra. — Es tūlīt izsaukšu tev taksometru uz tuvāko viesnīcu un pārskaitīšu naudu uz karti. Rīt satiksimies neitrālā teritorijā un parunāsim. Bet šodien tu pie mums nenāksi.
— Es nekur nebraukšu! Es šeit gulēšu, pie durvīm! Lai jums kauns! Māra piegāja pie vīra un uzlika rokas viņam uz pleciem, jūtot, kā viņš trīc.
— Turies, — viņa nočukstēja. — Ja tagad padosies – visam beigas. Atceries to gadu. Atceries mūsu strīdus. Tu gribi atkārtojumu? Pāvels noliedzoši pakratīja galvu.
— Es tev pārskaitīju piecus simtus eiro uz karti, mamm, — skaļi teica viņš caur durvīm. — Izsauc taksometru. Viesnīcas “Centrālā” adresi es tev nosūtīju ar SMS. Tur ir brīvas vietas, es paskatījos internetā.
— Es tevi mīlu, mamm. Bet mēs dzīvosim atsevišķi. Tas ir mūsu lēmums. Brauc uz viesnīcu. Rīt apspriedīsim, kā tev palīdzēt ar mājokli, ja tu tiešām izīrēji savu māju. Aiz durvīm atskanēja čaukstēšana, šņuksti, pēc tam pārvietota čemodāna skaņa.
— Nelaimes vēlēšu… — atskanēja dobja murmināšana. — Dievs visu redz… Uzaudzināju uz savu galvu… Atskanēja lifta skaņa. Durvis atvērās, tad aizvērās, un kabīnes dūkoņa sāka attālināties lejup.
Tikai tad Pāvels noslīdēja gar durvīm uz grīdas un aizklāja seju ar rokām. — Ak, Dievs, kāds murgs… — viņš nočukstēja. — Kā es rīt cilvēkiem acīs skatīšos?
— Normāli tu skatīsies, — Māra apsēdās blakus un apskāva viņu. — Tu aizstāvēji savu ģimeni. Tas ir vīrieša rīcība. Bet kaimiņi… Gudrie sapratīs, bet muļķiem paskaidrot ir bezjēdzīgi.
Viņi sēdēja uz grīdas priekšnamā vēl minūtes divdesmit, ieklausīdamies klusumā. Pāvela telefons nočīkstēja – pienāca bankas ziņojums par līdzekļu norakstīšanu par taksometru (acīmredzot karte bija piesaistīta viņa kontam). Tātad, aizbrauca. Nakts pagāja nemierīgi. Māra ik pa brīdim pamodās, ieklausīdamās trokšņos, viņai šķita, ka vīramāte ir atgriezusies un skrāpējas pie durvīm. No rīta viņi piecēlās saguruši, bet apņēmības pilni novest lietu līdz galam.
Pulksten desmitos Pāvels piezvanīja mātei. Viņa neatbildēja. Piezvanīja pati pēc stundas.
— Nu ko, apmierināti? — balss bija ledaina. — Esmu šajā jūsu bedrē, blusu midzenī.
— Viesnīca trīs zvaigznes, mamm, neizdomā. Mēs varam tikties kafejnīcā pēc stundas?
— Man nevajag jūsu kafejnīcas. Es gribu mājās. Pie sevis.
— Tu taču teici, ka izīrēji māju īrniekiem?
— Izīrēju! — uzrūca Tamāra. — Vienojos ar cilvēkiem, paņēmu avansu. Tagad būs jāatdod, jākaunas, jāizdzen viņus. Viss jūsu dēļ! Es domāju, es braucu pie dēla, bet atbraucu pie ienaidniekiem.
— Mamm, neviens nav ienaidnieks. Vienkārši ir jābrīdina. Un ir jāciena mūsu robežas. — Robežas viņiem… Modes lieta. Agrāk dzīvoja lielās ģimenēs un nebēdāja. Bet tagad katrs par sevi. Labi, lai jums velns. Nopērc man biļeti uz vilcienu. Vakara. Negribu jūs redzēt.
Pāvels nopirka biļeti. Viņš pat piedāvāja aizvest viņu uz staciju, bet Tamāra lepni atteicās, paziņojot, ka “viņa kāja viņa dzīvē vairs nebūs”. Tiesa, naudu par atpakaļceļa biļeti un par neīstenoto īri (ko viņa it kā zaudēja) pieņemt nenonicināja.
Vakarā, kad vilciens ar neīstenoto iemītnieci aizbrauca prom, Māra beidzot varēja uzelpot. Viņa stāvēja pie loga un skatījās uz nakts pilsētas ugunīm. — Viņa atgriezīsies? — jautāja Pāvels, pieejot no aizmugures un apskaujot viņu. — Diez vai drīz, — atbildēja Māra. — Viņa ir pārāk lepna. Tagad viņa spēlēs “pamestās mātes” lomu visam ciematam. Stāstīs, kā mēs viņu izmetām sniegā. Bet, zini, Pāvel… man ir vienalga.
— Man arī, — negaidīti sev atzinās viņš. — Zini, es vakar, kad stāvēju pie aizvērtām durvīm, pēkšņi sapratu: ja es viņu ielaidīšu, es zaudēšu tevi. Un es negribu tevi zaudēt.
— Un pareizi, — Māra pamāja. — Jo es būtu aizgājusi. Godīgi.
Šis stāsts kļuva par lūzuma punktu viņu dzīvē. Protams, attiecības ar Tamāru pasliktinājās pavisam. Viņa zvanīja tagad tikai svētkos, sausi apsveica un ātri nolika klausuli. Kaimiņiene, tante Velta, reiz nodeva, ka ciematā Tamāra visiem stāsta, ka vedekla viņu apbūrusi un sadzirdījusi dēlu ar burvju dzērienu. Māra tikai smējās.
Toties viņu dzīvoklī iestājās īsts miers. Viņi pielīmēja olīvkrāsas tapetes, nopirka linu aizkarus. Un pēc pusgada to pašu otro istabu, kas bija aizkrauta ar mantām, sāka pārbūvēt par bērnistabu. Un, kad Māra uzzināja par grūtniecību, vispirms viņa domāja nevis par to, ko teiks vīramāte, bet gan par to, kādā krāsā viņi ar Pāvelu izvēlēsies gultiņu.
Kādu dienu, pastaigājoties parkā, Pāvels teica: — Zini, es te padomāju… Ja mēs toreiz būtu atvēruši durvis, mēs, iespējams, jau būtu izšķīrušies. — Noteikti, — Māra pamāja. — Dažreiz aizvērtas durvis ir labākais veids, kā saglabāt to, kas ir iekšpusē. Dzīve turpinājās. Sarežģīta, neideāla, bet – sava. Un atslēgas no šīs dzīves bija tikai viņiem abiem. Un vairs nekādu dublikātu zem paklājiņa.
Secinājumi no šī stāsta
Galvenā stāsta atziņa ir tā, ka attieksme pret tevi ir tieši atkarīga no robežām, ko tu pats esi noteicis. Robežu trūkums veicina manipulāciju: Kamēr Māra klusēja un Pāvels bija pārāk mīksts, Tamāra jutās tiesīga pārņemt viņu dzīvi.
“Nē” pateikšana ir pašcieņas izpausme: Durvju atvēršana būtu nozīmējusi atteikšanos no savas neatkarības un investīcijas (hipotekārais kredīts). Māras lēmums neielaist vīramāti bez brīdinājuma bija izšķirošs solis savas ģimenes un telpas aizsardzībai.
Stāsts uzsver, ka vīra (Pāvela) galvenā loma bija nevis “godināt māti”, bet gan aizsargāt savu jauno ģimeni. Izvēle starp pagātni un nākotni: Pāvels tika nostādīts izvēles priekšā: vai nu pakļauties vecāku manipulācijai un zaudēt sievu (un nākotni), vai nostāties blakus sievai un aizsargāt savu laulību. Viņš izvēlējās pareizi.
