Pēdējos gados tūrisma nozarē parādījusies neparasta, pat nedaudz mistiska tendence. Turīgi ārzemnieki – zviedri, amerikāņi, jaunzēlandieši un pat viesi no tālās Mjanmas vai Kuveitas – arvien biežāk lūdz gidiem viņus aizvest nevis uz Brīvdabas muzeju vai Vecrīgas restorāniem, bet gan… uz kapsētu.
Tie nav goti vai dīvaini fanātiķi. Lielākoties tie ir situēti vīrieši vecumā no 35 līdz 45 gadiem, kuri ir gatavi maksāt ievērojamas summas par tā saukto “memoriālo tūrismu”. Viņus neinteresē standarta suvenīri vai mākslīgi radītas tūristu atrakcijas. Viņus interesē, kā Latvija vai citās valstīs godā savus varoņus, kā piemin savus ģēnijus un kādus pieminekļus ceļ saviem “pelēkajiem kardināliem”.
Latvijā ir trīs galvenie pievilkšanās punkti – Rīgas Meža kapi, Lielie kapi un Raiņa kapi. Izstaigāsim šīs alejas un uzzināsim, ko tur meklē ārzemnieki un kāpēc šīs vietas drīzāk atgādina brīvdabas muzejus, nevis vienkāršas atdusas vietas.
Vieni no Rīgas kapiem: Latvijas elites un ambīciju spogulis
Kapi ir kā slēgts, prestižs klubs. Nokļūt šeit “mūžīgajā mierā” parastam cilvēkam ir praktiski neiespējami – tam nepieciešami vai nu izcili nopelni valsts labā, vai arī ģimenei jāpieder vēsturiskai kapavietai, kuras vērtība mērāma tūkstošos. Šeit dus Latvijas jaunā un vecā elite, un to var sajust ikvienā granīta bluķī.
Kapsēta ir skaidri sadalīta “zonās”. Ir politiķu un valstsvīru alejas, kurās dus bijušie prezidenti ar savu monumentālo pieminekli, kas ārzemniekus pārsteidz ar savu mierīgo valstiskuma pašcieņu. Turpat blakus atrodas mākslinieku un kultūras darbinieku dārzs, kurā vienmēr ir ziedi pie leģendārā aktiera vai mūziķu atdusas vietām.
Tomēr ārzemniekus bieži vien aizrauj nevis uzvārdi, bet gan akmenī sastingušie stāsti. Viņi stundām var pētīt 90. gadu “biznesmeņu” apbedījumus – milzīgus melna granīta pieminekļus ar pilna auguma gravējumiem, dārgiem ādas mēteļiem un automašīnu atslēgām rokās. Tas viņiem ir kā logs uz mežonīgo kapitālismu un Austrumeiropas vēstures ēnas pusēm.
Lielie kapi: Intelektuālās skumjas un pazudušais mirdzums
Ja citviet kapos valda statuss, tad šajos kapos – inteliģenta melanholija. Kādreiz tie bija Rīgas vācu aristokrātijas un inteliģences lepnums, taču padomju gados tie tika daļēji iznīcināti, pārvēršot tos par parku. Tieši šī “drupas un daba” estētika piesaista rietumniekus.
Šeit tūristus ved, lai parādītu “Eiropeisko Rīgu”. Viņi apmeklē dažādu slavenību atdusas vietu, lai saprastu latviešu identitātes pamatu. Ārzemnieki apbrīno seno baronu un tirgotāju dzimtu kapenes, kas tagad pamazām ieaug sūnās, radot mistisku atmosfēru, kas atgādina par laika nepielūdzamību.
Šādi kapi ir apvīti leģendām. Gidi stāsta par slepenām ejām un Rīgas bagātnieku nolādētajiem dārgumiem. Ārzemniekiem tas ir kā pieskāriens tai senajai, mistiskajai Baltijas vācu un latviešu inteliģences pasaulei, ko aprakstījis Virza vai vācu romantiķi.
Sarkanā granīta mistika
Citviet kapi, kas atrodas līdzās, ir unikāls arhitektūras ansamblis. Pašā centrā – sarkanā granīta piemineklis Rainim, kas atgādina milzu altāri. Ārzemniekiem šī vieta šķiet kā dīvains hibrīds starp reliģisku svētnīcu un modernisma mākslas izstādi.
Šeit viņi meklē atbildi uz jautājumu: “Kas ir latviešu gars?” Viņi klausās stāstus par Raini un Aspaziju, par viņu mīlestību un trimdu, un redz, kā nācija dievina savus dzejniekus tikpat stipri kā citur dievina karaļus.
Lasi vēl: Ko nevajadzētu darīt 17. decembrī, pretējā gadījumā tiks traucēts jūsu iekšējais miers
Tūristi šeit bieži meklē arī padomju laika paliekas – augstu amatu ieņēmušo personu kapavietas, kuru stils krasi atšķiras no pirmās Latvijas brīvvalsts lakoniskuma. Šis kontrasts viņiem palīdz saprast, cik sarežģīts un daudzslāņains ir bijis Latvijas ceļš.
Kāpēc viņi brauc tieši šurp?
Iespējams, tāpēc, ka kapsētā Latvija pārstāj izlikties. Šeit viss ir pa īstam. Meža kapos redzams mūsu vēriens, cieņa pret valsti un vēlme pēc statusa. Lielajos kapos – mūsu vēsturiskās saknes un nedaudz skumjā nostalģija pēc zudušajiem laikiem. Raiņa kapos – mūsu teju reliģiskā pietāte pret kultūru un vārda spēku. Šīs vietas nav vienkārši kapulauki. Tie ir valsts spoguļi. Un izskatās, ka viesi no ārzemēm, vērojot mūsu klusās alejas, saprot mūs labāk nekā mēs paši, ikdienā skrienot garām šiem akmens klusētājiem.
