— Tev bērni ir nodrošināti, bet manējiem ir jāpalīdz. — Austras balss pārgrieza gaisu tā, ka es nodrebēju un gandrīz izmetu tasi no rokām. — Tev ir pienākums atdot mums sava mazdēla lietas bez maksas
Viņa stāvēja manas virtuves durvīs, piesarkusi, ar to pašu izteiksmi “man visi ir parādā”, kuru es viņā agrāk nebiju pamanījusi. Un lūk, tas bija pa īstam nepatīkami. Es tikai pavēru muti, lai pajautātu, kas noticis, bet viņa jau turpināja:
— Ko tu tā uz mani skaties? Tu taču esi nodrošināta zēna vecmāmiņa. Tev visa kā ir papilnam. Bet mēs… mēs tik tikko savelkam galus kopā.
Es lēnām noliku tasi uz galda. Lūk, tas bija — īstais viņas vizītes iemesls. Ne apsveikt, ne paciemoties, ne pa draugam izrunāties. Bet pieprasīt.
— Austra, vai var mierīgi paskaidrot, ko tu vēlies? — es jautāju, jūtot, kā paceļas iekšēja aukstuma vilnis.
— Viss ir vienkārši. — viņa uzlika somu uz krēsla. — Tavs mazdēls ir izaudzis no puses garderobes. Atdod mums. Nepārdodiet. Mums ir vajadzīgāk.
Tā arī sākās stāsts, kas sagrāva mūsu daudzgadīgo draudzību
Vēl tikai pirms dažiem gadiem dzīve šķita mierīga un laba. Mans dēls Dainis apprecējās ar Madaru. Kāzas nosvinēja pieticīgas, bet skaistas. Pēc pusgada viņi piezvanīja:
— Mamm, tu kļūsi par vecmāmiņu.
Es apsēdos tieši uz krēsla. Protams, es sapratu, ka tam kādreiz ir jānotiek… bet tik ātri? Lai gan laikam jau viss tiešām notiek īstajā laikā. Jauniešiem bija labi darbi. Dainis pārliecinoši auga uzņēmumā, Madara ieņēma lielisku amatu birojā un gatavojās doties dekrētā ar normāliem pabalstiem. Viņi vispār parādīja sevi kā apbrīnojami nobriedušus cilvēkus: neprasīja ne centa, neaicināja auklēties naktīs, nepieprasīja palīdzību sadzīvē.
— Re, cik tavi ir malači, — savulaik kurnēja Austra, joprojām neticīgi skatoties uz maniem “patstāvīgajiem bērniem”. — Pat neticas, ka paši tiek galā.
Es smējos:
— A ko tu domāji, ka viņi spiedīs mani autiņus gludināt?
— Nu… parasti tā tas mēdz būt. — viņa vienmēr pārliecinoši atcirta.
Bet gadi gāja, un mans “parasti” viņu ģimenē tā arī nepienāca. Viņi noalgoja aukli, visu pirka paši, pat lietas izvēlējās kvalitatīvas, “uz izaugšanu”. Dainis reiz teica:
— Mamm, mums ir svarīgi, lai mazulis justos komfortabli. Un tev ar to nebūs jāmokās.
Es toreiz pirmo reizi apzinājos, cik ļoti man ir paveicies ar bērniem. A pēc tam nāca ziņa — Austras dēls Mārtiņš precas. Un nevis vienkārši precas, bet tāpēc, ka drīz kļūs par tēvu.
— Iedomājies? — Austra burtiski iebrāzās pie manis mājās. — Vai viņš vispār domāja? Nē. Protams, ka nē. Jauni… karsti… eh…
Es tikai māju ar galvu, neiejaucoties. Katra māte iet savu ceļu. Kad Austrai parādījās topošā vedekla un izredzes uz mazmeitu vai mazdēlu, viņa sāka skraidīt pa veikaliem.
— Tu redzēji tās cenas? — viņa sūdzējās, karinot somas uz maniem krēsliem. — Autiņiem… krekliņiem… visam. Tas ir trakums.
— Lietas mazuļiem vienmēr nav lētas, — es mīksti teicu.
Austra uzreiz kļuva piesardzīga:
— Tavējiem jau viss ir, protams. Viņiem ir viegli. Viņi naudā peldas.
— Neviens pie manis nepeldas. Vienkārši strādā.
Viņa atmeta ar roku, bet viņas skatienā kaut kas mainījās. It kā viņa būtu sākusi salīdzināt — ģimenes, bērnus, mūsu dzīves.
Un lūk, kādu dienu viņa parādījās pie manis ar mirdzošām acīm.
Lasi vēl: Salāti “Kleopatra” būs kā krāšņs rotājums jūsu galdam un īsta bauda garšas kārpiņām
— Klau. Jums taču pēc Gustava palika kaudze ar lietām? Viņš jau droši vien no visa ir izaudzis?
— Nu, šis tas ir palicis, — es atbildēju. — Madara gribēja daļu pārdot. Viss ir labā stāvoklī.
— Kā pārdot? — Austras balss aizlūza. — Kāpēc jāpārdod?
Es pat apjuku.
— Kādā ziņā?
— Bet mēs? Mēs esam tuvi cilvēki. Draudzenes. Tev ir pienākums atdot šīs lietas mums.
Es sajutu, kā iekšā kaut kas noklikšķ.
— Austra… lietas nepieder man. Tas ir bērnu īpašums. Viņu nauda. Viņiem ir tiesības lemt.
Bet viņa it kā nedzirdēja:
— Tev ir pienākums palīdzēt. Tu redzi, mēs tik tikko velkam. Bet tavējie dzīvo kā pa taukiem. Tu taču saproti atšķirību.
— Un kas par to? — es mierīgi pajautāju. — Vai mums tagad ir jānodrošina jūsu ģimene?
Austra salēcās:
— Tu runā briesmīgas lietas. Mēs ar tevi 20 gadus draudzējamies. Un tu nevari palīdzēt grūtā brīdī?
— Palīdzēt — varu, — es atbildēju. — Bet ne uz manu bērnu rēķina.
Austra pagriezās, aizcirta durvis un aizgāja.
Tā beidzās tā saruna…
Pēc viņas aiziešanas es ilgi sēdēju virtuvē. Kā draudzene, kuru es pazinu tik daudzus gadus, varēja pieprasīt ko tādu? Kāpēc viņa izlēma — ja jau mani bērni tiek galā, tad viņiem ir pienākums vilkt arī viņas? Pēc pāris dienām es mēģināju piezvanīt. Austra necēla klausuli. Pamēģināju vēlāk — atkal klusums. Pēc tam atnāca kaimiņiene un teica:
— Vai tu zini, ka Austra uz katra stūra stāsta, ka tu esi atteikusi viņai palīdzību? Ka tavi bērni ir bagātnieki, bet viņa ir spiesta prasīt pa paziņām?
Mani it kā ar ūdeni aplēja. Vakarā es tomēr viņu sazvanīju.
— Austra, parunāsim. Ko tu visiem stāsti?
— Patiesību. — viņa teica tā, it kā būtu gaidījusi šo zvanu. — Tev viss ir, bet es… es viena visu velku. Un tu mani atstāji smagā brīdī.
— Es neko neesmu atstājusi, — es atbildēju. — Vienkārši mana mazdēla lietas nav labdarības fonds. Tas ir manu bērnu īpašums.
— Tavi bērni var nopirkt vēl tūkstoti tādu lietu. — viņa izspļāva. — Bet manējie nevar. Un tev ir pienākums dalīties. Tā dara īsta draudzene.
— Īsta draudzene nepieprasa. Un noteikti nerunā tā, — es klusi teicu.
— Tad nu dzīvo ar savu taisnību. — viņa izkliedza un pārtrauca zvanu.
Pēc tam mēs vairs nerunājām.
Pagāja dažas nedēļas
Es domāju, Austra nomierināsies, parunāsim… varbūt pat salīgsim. Bet situācija kļuva tikai sliktāka. Paziņas nāca klāt un teica:
— Klau, kas jums ar Austru noticis? Viņa stāsta, ka tu viņu esi atstājusi novārtā tieši tad kad viņai bijis visgrūtāk.
— Saka, ka tavi bērni, redz, peldas greznībā, bet viņas mazdēlam nav kur autiņus ietīt.
— Saka, ka tu turi pie sevis skapjus ar zīmolu drēbēm un negribi dalīties.
Lasi vēl: Jaungada galda galvenais ēdiens – cepeškrāsnī cepta cūkgaļas kakla karbonāde ar “odziņu”
Jo vairāk es to dzirdēju, jo skaidrāk sapratu: Austra nebija vienkārši apvainojusies. Viņa bija izlēmusi padarīt mani par to slikto, lai tikai dabūtu kāroto. Mani pārsteidza pat ne tas, ka viņa bija spējīga uz tādiem vārdiem. Mani gan kas cits: cik viegli viņa izsvītroja visu mūsu kopīgo draudzību tikai tāpēc, ka es neiedevu viņai to, ko viņa uzskatīja par “pienākošos”.
Madara reiz pajautāja:
— Mamm, ja gribat, mēs atdosim daļu lietu. Man nav žēl.
Es pakratīju galvu:
— Nē, meitiņ. Runa vairs nav par lietām. Runa ir par attieksmi. Ja cilvēks svešu uzskata par savu, viņš nekad neapstāsies.
Dainis tikai nopūtās:
— Austra velk uz savu pusi. Viņa vienmēr tāda ir bijusi, vienkārši agrāk tas neskāra personīgi viņas kabatu.
Es pēkšņi sapratu, ka viņam ir taisnība. Vienkārši es nekad to nebiju gribējusi pamanīt. Kādu dienu, kad atgriezos no veikala, Austra nāca man pretī uz ielas. Bez sveiciena. Bez mēģinājuma pasmaidīt.
— Nu ko? — viņa iesāka. — Joprojām uzskati, ka man nav taisnība?
— Es uzskatu, ka tavs lūgums bija nekorekts, bet uzvedība — vēl jo vairāk, — es mierīgi atbildēju.
— Ak, Dievs ar tevi. — viņa atmeta ar roku. — Es lūdzu palīdzību kā draudzene. Bet tu izvēlējies naudu.
— Nē, — es teicu. — Es izvēlējos kārtību. Un robežu cienīšanu. Svešu un savu.
Viņa sašaurināja acis:
— Tavējie dzīvo savā ērtajā pasaulē un nevienam nepalīdz.
— Viņi palīdz. Bet tikai tur, kur palīdzība nepārvēršas par pienākumu.
Austra paspēra soli tuvāk un pačukstēja:
— Atceries, dzīve ir trausla lieta. Šodien tev ir viss, bet rīt… var arī nebūt.
— Ja pēkšņi man “nebūs rītdienas”, — es teicu, — ceru, ka es nepārvērtīšos par cilvēku, kurš pieprasa, bet pēc tam vaino citus.
Viņa pagriezās un, nepasakot ne vārda, aizgāja prom.
Tas bija gals. Īsts, auksts, galīgs
Šodien, kad es atceros visu notikušo, man ir tikai viena sajūta. Tikai viena sajūta — pārsteigums. Tāpēc, ka dažreiz paši tuvākie cilvēki pārbauda tavu izturību nevis tad, kad tev ir slikti, bet tad, kad tev ir labi. Jā, mani bērni nopelna cienījami. Jā, viņi var atļauties kvalitatīvas lietas. Bet tas ir viņu darbs, viņu izvēle, viņu atbildība.
Un nevienam — pat bijušajai labākajai draudzenei — nav tiesību rīkoties ar svešu mantu. Ja Austrai un viņas dēlam ir grūtības — viņiem ir jāmācās tās risināt pašiem. Tas būtu godīgāk, pareizāk un viņiem pašiem noderīgāk. Tāpēc, ka dzīve agri vai vēlu iemāca visiem: sveša nauda nav iemesls pretenzijām, bet draudzība nav instruments spiedienam.
Un ja cilvēks to nesaprot… zīmē, ka draudzības nemaz nav bijis. Piekrītat?
