Dzīves vērtīgās lappuses…Es vienmēr uzskatīju, ka man ir laba gaume. Gan uz lietām, gan cilvēkiem, bet šoreiz pamatīgi kļūdījos
Visu mūžu nostrādāju bibliotēkā, reto grāmatu nodaļā, un biju pieradusi spriest par saturu ne tikai pēc vāka, bet arī pēc papīra kvalitātes, iesējuma un šrifta. Cilvēki man bija kā grāmatas: vieni — dāvinājuma izdevumi zeltītā ādā, citi — lubu literatūra mīkstos vākos.
Mani dēli, Guntis un Mārtiņš, kuriem ir maza gadu starpība, izauga pilnīgi atšķirīgi. Guntis — mans lepnums, ambiciozs, garš un staltu stāju. Viņš pabeidza prestižu augstskolu un uzreiz iekārtojās darbā starptautiskā firmā. Bet Mārtiņš… Mārtiņš bija vienkāršāks. Tehnikums, pēc tam darbs autoservisā. Rokas mūžīgi eļļā, aiz nagiem melnums, ko neņēma nevienas ziepes. Es mīlēju viņus abus, bet, godīgi sakot, uz Gunti liku lielākas cerības.
Kad Guntis atveda iepazīstināt Kristīni, es atviegloti nopūtos. Te nu viņa bija — pāris, kas cienīgs mana dēla. Kristīne bija nevainojama. Sakopta, ar ideālu manikīru, strādāja par tulku, runāja trīs valodās un prata uzturēt sarunu par franču kino. Viņa smaržoja pēc dārgām smaržām un vēsas pašpārliecinātības.
— Mirdzas kundze, jums ir satriecoša gaume, — viņa teica, nopētot manu pieticīgo, bet gaumīgi iekārtoto viesistabu. — Šis “vintage” galdiņš ir īsts atradums.
Es kusu. Mēs ar Kristīni varējām stundām apspriest izstādes un jaunos teātra iestudējumus. Viņu kāzām es atdevu visus savus ietaupījumus. Tās bija svinības pilsētas labākajā restorānā, ar dzīvo mūziku un izsmalcinātu ēdienkarti. Es skatījos uz viņiem un domāju: “Lūk, tā ir elite. Mana turpinājums.”
Bet pēc gada apprecējās Mārtiņš. — Mamm, iepazīsties, šī ir Aija.
Es gandrīz izmetu tasi no rokām, kad ieraudzīju viņu. Maza, drukna, ar platu, vienkāršu seju un no uztraukuma sārtiem vaigiem. Aija bija no tāliem laukiem. Strādāja viņa par pavāri ēdnīcā. Mugurā viņai bija puķaina kleita, kas, šķita, izgājusi no modes jau astoņdesmitajos.
— Labdien, Mirdzas tante… oi, Mirdzas kundze, — viņa nomurmināja, sniedzot man burku. — Tās ir sēnītes, pati sālīju. Un aveņu ievārījums.
Es paņēmu burku ar diviem pirkstiem. — Paldies, Aija. Bet mēs tādas lietas neēdam.
Mārtiņa un Aijas kāzas bija “ēdnīcas stilā”. Svinēja trokšņaini, ar ermoņikām, kaut kādiem muļķīgiem konkursiem un kalniem majonēzes salātu. Man bija neērti. Es sēdēju ar taisnu muguru, tik tikko pieskaroties ēdienam, un ķēru draudzeņu līdzjūtīgos skatienus. “Nu nekas,” es domāju. “Katrā ģimenē sava… vienkāršība.”
Attiecības ar vedeklām izvērtās paredzami. Kristīni es dievināju. Es centos viņai līdzināties: ja pirku dāvanu, meklēju kaut ko zīmolotu un dārgu. Lepojos ar to, ka varu piezvanīt draudzenei un pateikt: “Mana Kristīne aizlidoja uz Milānu.” Aiju es pacietu. Viņa mēģināja nodibināt kontaktu: zvanīja, jautāja par veselību, rāvās braukt mazgāt logus.
— Mirdzas kundze, varbūt izcept pīrāgus? Ar kāpostiem, kā Mārtiņam garšo?
— Aija, man nedrīkst, kādi pīrāgi? Un vispār esmu aizņemta, man ir biļetes uz filharmoniju.
Es redzēju, kā viņa sarāvās no mana vēsā toņa, bet turpināja smaidīt ar savu vainīgo smaidu. Mārtiņš pukojās:
— Mamm, kāpēc tu tā pret viņu? Viņa taču pret tevi ar visu sirdi.
— Ar vienkāršību viņa pret mani, Mārtiņ, nevis ar sirdi. Vienkāršība ir sliktāka, — es noteicu
Kādu dienu es sadomāju veikt ģenerāltīrīšanu. Kārtoju antresolus un uzdūros vecai šujmašīnai. Smaga, čuguna, ar kājas piedziņu. Šķiet, kaut kāds sens “Singer” vai “Podoļsk”, es no tā nekā nesapratu. Tā bija palikusi vēl no manas vecmāmiņas un aizņēma kaudzi vietas. Putekļaina, smagnēja, ar nolupušu laku uz koka kastes.
Gribēju saukt krāvējus, lai iznes to uz miskasti. Bet tieši tad iebrauca Mārtiņš ar Aiju — atveda kartupeļus, kurus nebiju lūgusi. — Ak, Mirdzas kundze. — Aija iesaucās, ieraugot mašīnu koridorā. — Tas taču ir brīnums. Vai jūs to metat ārā?
— Tikai vietu aizņem, — es nošņācos. — Putekļu krātuve.
Aija piegāja pie mašīnas, pārbrauca ar delnu pār čuguna riteni, it kā paglaudītu kaķi. Viņas acis iemirdzējās.
— Vai mēs varam to paņemt? Lūdzu! Es sen par tādu sapņoju. Mūsdienu plastmasas mašīnas — tās nav tas, tās neņem biezu audumu, plīst. Bet šī — tā ir mūžīga.
Es pie sevis pasmīnēju. Nu, protams. “Mūžīga”. Tāpat kā viņas bezgaumība.
— Ņem, — es pamāju ar roku. — Vismaz mugura nebūs jābojā, stiepjot to līdz konteineram. Uzskati, ka tā ir mana dāvana tev dzimšanas dienā. Avansā.
Aija staroja tā, it kā es būtu uzdāvinājusi viņai dimanta kaklarotu. Mārtiņš, stenēdams, uzvēla smago agregātu uz pleca. — Paldies, māmiņ! — Aija strauji mani apskāva. No viņas oda pēc ceptiem sīpoliem un lētām ziepēm. Es steidzīgi atrāvos. Tajā pašā vakarā es piezvanīju Kristīnei.
— Kristīn, es te kārtoju lādīti un atradu savu brošu. Sudraba, senlaicīgu. Gribu tev uzdāvināt. Tā tik labi piestāvēs tavai vakarkleitai.
— Ak, Mirdzas kundze, tas ir mīļi, — Kristīne gari atbildēja. — Ievediet kādreiz, ja būsiet centrā.
Atšķirība bija acīmredzama. Viena priecājās par metāllūžņiem, otra izrādīja labvēlību, pieņemot ģimenes relikvijas. Es biju pārliecināta, ka izdarīju pareizo izvēli, liekot likmi uz Kristīni.
Pagāja gadi. Es aizgāju pensijā
Veselība sāka klibot, bet es turējos. Centos nebūt par apgrūtinājumu. Guntis ar Kristīni nopirka dzīvokli elitārā kompleksā, pēc tam lauku māju. Viņi daudz ceļoja. Kristīnes fotogrāfijas sociālajos tīklos mudžēja no palmām, jahtām un kokteiļiem. Es liku “patīk” un rakstīju sajūsminātus komentārus: “Mani skaistuļi!”, “Karaliene!”.
Mārtiņš ar Aiju dzīvoja pieticīgā divistabu dzīvoklī nomalē. Viņiem piedzima divi bērni — mani mazbērni, Ansis un Maija. Es viņus redzēju reti. Man ar viņiem bija garlaicīgi. Aija visu laiku runāja par produktu cenām, par bērniem, par dēstiem. Es dāvināju mazbērniem grāmatas, kuras viņi, šķiet, nelasīja, un uzskatīju savu pienākumu par izpildītu.
Bet tad notika kaut kas. Tas notika pēkšņi…
Es naktī piecēlos padzerties ūdeni, un pēkšņi grīda izslīdēja zem kājām un tad iestājās tumsa. Es mēģināju piecelties, bet nekā. Telefons atradās uz nakts skapīša koridorā — tikai trīs metru attālumā, bet šie trīs metri bija pārvērtušies par nepārvaramu bezdibeni.
Līdz rītam man izdevās, turoties pie krēslu kājām, aizlīst līdz telefonam. Pirksti neklausīja. Es uzzvanīju Guntim. — Alo… Alo… — mēle pinās. — Mamm? — Gunta balss bija miegaina un aizkaitināta. — Ko tu tik agri? Seši rītā.
— Slikti… nokritu… — es izdvesu.
— Mamm, nu ko tu sāc? Mēs šodien lidojam uz Dubaiju, mums reiss pēc trīs stundām. Kristīne jau ir uzvilkta. Es piezvanīšu, kad aizlidosim. — Gunti… man…
— Mamm, es tiešām tagad nevaru. Es pārskaitīšu tev naudu uz karti. Viss, bučas, atā.
Pīkstieni. Īsi, nežēlīgi pīkstieni…
***
— Kur ir radinieki? — jautāja, skatoties uz mani pār brillēm. — Jums vajadzīgs atbalsts.
Es mēģināju pateikt “dēls Dubaijā”, bet sanāca tikai “d-d-ds”. Es gulēju skatoties griestos ar plaisu, kas atgādināja zibeni. Es domāju par to, cik ļoti lepojos ar Gunti. Kā lielījos ar viņa panākumiem. Un tagad, kad esmu pārvērtusies par šo, viņš vienkārši pārskaitīja man naudu. Naudu, ko es pat nevaru izņemt no kartes.
Es palūdzu ar žestiem un īdēšanu piezvanīt Kristīnei. Varbūt viņa sapratīs? Varbūt viņa, sieviete, izrādīs līdzjūtību? Kristīne klausuli pacēla ne uzreiz.
— Hallo? Mirdzas kundze? — fonā šalca jūra un skanēja mūzika. — Kaut kas steidzams? Mēs esam vakariņās.
Māsa paņēma telefonu: — Šeit māsa no 4. Jūsu vīramātei ir… tālāk viņa nobēra to, ko pat es nevēlos atkārtot
— Ak, kāds murgs, — Kristīnes balss nenodrebēja. — Paklausieties, mēs esam ārzemēs. Būsim tikai pēc desmit dienām. Noalgojiet tur, mēs samaksāsim. Kur ir problēma? Mums viss ir apmaksāts, mēs nevaram tagad visu pamest. Lai otrs dēls darbojas, viņš taču ir pilsētā.
Māsa nolika klausuli un paskatījās uz mani ar žēlumu. Šis skatiens… — Zvanam otram?
Es noraidoši pakratīju galvu. Man bija kauns. Es tik daudzus gadus biju ignorējusi Mārtiņu un Aiju, tik daudz reižu likusi saprast, ka viņi ir otrā šķira. Kā es tagad varu lūgt viņiem palīdzību? Pēc tam, kad gadiem biju raukusi degunu par viņu “vienkāršību”? Bet pieredzējusi sieviete, mani neklausīja. Viņa kontaktos atrada “Dēls Mārtiņš” un nospieda zvanīt.
Pēc stundas palātā ieteicās Mārtiņš. Tieši darba drēbēs, smaržodams pēc benzīna. Ieraugot mani viņš nobālēja. — Māmiņ… Viņš nokrita ceļos pie gultas, iespieda seju manā rokā. Viņa pleci trīcēja. Un pēc brīža ienāca Aija. Viņa bija koncentrējusies un nopietna. Rokās viņai bija milzīgas somas. — Tā, Mārtiņ, nesakrist, — viņa pavēlēja klusi, bet stingri. — Celies. Ej pie uzzini kas nepieciešams mammai. Es šeit tikšu galā.
Viņa pienāca pie manis. Es gaidīju pārmetumus. Gaidīju ieraudzīt viņas acīs triumfu: “Nu ko, aristokrāte, dadzīvojies?”. Bet Aija vienkārši sakārtoja man spilvenu un pasmaidīja. — Nu, labdien, Mirdzas kundze. Nobiedējāt jūs mūs. Nekas, tiksim galā.
Nākamās nedēļas saplūda vienā bezgalīgā dienā. Aija nāca katru dienu. No rīta, pirms darba, un vakarā, pēc maiņas. Viņa darīja visu to, ko es nekad nedarītu — man, kura kādreiz nevarēja paņemt no viņas sēņu burku. Viņa to darīja mierīgi, lietišķi, piebilstot: — Tā, tagad pagriezīsimies… Re, cik tīri būs… Pacietieties, mana labā.
Viņa nesa buljonus, sablendētas zupiņas, baroja mani ar karotīti kā mazu bērnu. — Ēdiet, Mirdzas kundze. Tas ir paštaisīts, ar vistiņu. Jums vajag spēku. Guntis piezvanīja tikai pēc nedēļas. — Mamm, nu kā tev iet? Kristīne uzzināja, saka, ka krīze garām. Mēs te vēl uz nedēļu aizkavēsimies, labi? Kristīnei ir foto sesija. Mārtiņš tur tiek galā? Nu, lieliski. Es naudu vēl aizsūtīšu.
Es klausījos viņa balsī un jutu, kā iekšā kaut kas pārtrūkst. Ne mīlestība, nē. Mans lepnums. Es skatījos uz Aijas rokām — raupjām, ar īsiem nagiem, apvējotām. Šīs rokas man palīdzēja. Šīs rokas smērēja man muguru ar krēmu. Un šīs rokas man tagad šķita skaistākās pasaulē.
Kad mani izrakstīja, radās jautājums: kurp? Es nevarēju pati. — Uz mājām, — es teicu, pirmo reizi mēneša laikā skaidri izrunājot frāzi. — Noalgošu kopēju.
— Kādu kopēju, mamma? — Mārtiņš sašuta. — Brauksi pie mums. Mums ir patiešām šauri, bet mēs Ansi ar Maiju saliksim vienā istabā, bet tev atdosim mūsējo.
— Nē, — es iespītējos. Es negribēju būt par apgrūtinājumu. Un man bija neizturami viņus apgrūtināt viņu mazajā dzīvoklī.
Bet Aija visu izlēma pati. — Mirdzas kundze, brauksiet pie mums. Bet ir viena problēma. Teica, ka jums vajadzīga īpaša palīdzība. Labs centrs, masāžas. Tas ir dārgi. Pēc kvotām rinda ir uz pusgadu, bet laiku zaudēt nedrīkst.
Summa bija milzīga. Man bija uzkrājumi, bet ar tiem nepietika. Guntis, atgriezies no Dubaijas, iebrauca vienu reizi. Atveda grozu ar eksotiskiem augļiem. — Mamm, nu tu saproti, mēs nupat ieguldījām pirts būvniecībā vasarnīcā, plus ceļojums… Es varu iedot kādu tūkstoti. Vairāk brīvu līdzekļu pašlaik nav, viss ir apgrozījumā. Lai Mārtiņš arī piedalās.
Mārtiņš nokāra galvu. No kurienes automehāniķim tāda nauda? Es samierinājos. Gulēšu mājās. Dievs mani sodīja par lepnumu, tā man arī vajag. Pēc divām dienām Aija ienāca manā istabā (mani tomēr pārveda pie viņiem). Viņa nolika uz nakts skapīša aploksni. — Re, Mirdzas kundze. Te pietiks pilnam kursam. Un vēl kopējai sākumam, lai es varētu atgriezties darbā. Es ieskatījos aploksnē. Tur gulēja nauda.
— Aija… — es mēma paliku. — No kurienes? Vai jūs kredītu paņēmāt? Nevajag. Es neļaušu. Jūs tāpat tik tikko savelkat galus kopā.
— Nav kredīts, — Aija pasmaidīja. Acis viņai viltīgi spīdēja. — Tā ir jūsu nauda. Nu, gandrīz.
— Mana? — Atceraties mašīnu? To čuguna? Kuru jūs gribējāt izmest?
Es saraucu pieri, atceroties to dienu, kad ar vieglu sirdi atdevu viņai “krāmus”. — Atceros. Un?
— Es taču ar to sāku šūt. Sākumā sev, pēc tam kaimiņienēm kaut ko atšuvu. Bet pēc tam… Zināt, tagad modē nācis “patchwork”. Skrandu deķi, stepētas segas “rustic” stilā. Tas ir ļoti moderni un dārgi. Bet mūsdienu mašīnas biezo “sendviču” no auduma un sintipona neņem, plīst. Bet jūsu “Singer” — tas taču ir zvērs. Tas četrās kārtās šuj.
Aija izvilka telefonu un parādīja man lapu internetā. — Re, skatieties. Tas ir mans veikals meistaru gadatirgū.
Es ieraudzīju neticami skaistas fotogrāfijas. Skrandu segas ar sarežģītiem rakstiem, stilīgas somas un džinsi, izšūti galdauti. Un cenu zīmes… Cenas mani satrieca. — “Pasūtījumi pierakstīti trīs mēnešus uz priekšu,” — es skaļi izlasīju.
— Aha, — Aija pamāja. — Es naktīs šuvu, kamēr visi gulēja. Mašīna ir klusa, gaita mīksta. Es ar to tik daudz pasūtījumu esmu uztaisījusi! Tā mani baro. Pareizāk sakot, mūs visus baro. Un jaunai mašīnai sakrāju, gribējām jau pirkt… Bet veselība ir svarīgāka. Mašīna pagaidīs.
Es skatījos uz viņu un nespēju ticēt. Tā pati “vienkāršā sieviete”, kuru es uzskatīju par necienīgu, tie paši “lūžņi”, kurus gribēju izmest. Viņi izglāba mani. Aija pārdeva segu kolekciju, kuru gatavoja izstādei, un atlika automašīnas pirkšanu, lai apmaksātu pārējo.
— Aijiņ… Piedod man, vecai muļķei. Viņa apsēdās uz gultas malas, paņēma manu roku savās raupjajās, siltajās plaukstās.
— Nu ko jūs, māmiņ. Mēs taču esam savējie.
Pēc pusgada es nostājos uz kājām. Staigāju ar spieķīti, bet staigāju. Valoda atjaunojās pilnībā. Es atgriezos savā dzīvoklī, bet tagad es nebiju viena. Katras brīvdienas pie manis brauca Mārtiņš, Aija un mazbērni. Es iemācīju Maijai lasīt, bet ar Ansi mēs apspriedām vēsturi.
Es palūdzu Aijai atvest man to pašu mašīnu. Es gribēju uz to vienkārši paskatīties. Kad Mārtiņš to ienesa istabā, es paglaudīju auksto metālu. Uz korpusa, tur, kur bija nolupusi laka, Aija bija uzzīmējusi skaistas puķes — maskējusi trūkumus. Mašīna bija sakopta, ieeļļota.
— Paldies tev, večiņ, — es pačukstēju mehānismam. — Un tev, Aija.
Lasi vēl: Salāti “Kleopatra” būs kā krāšņs rotājums jūsu galdam un īsta bauda garšas kārpiņām
Ar Gunti un Kristīni mēs gandrīz pārstājām kontaktēties. Viņi atbrauca reizi mēnesī, “ķeksīša pēc”. Kristīne rauca degunu no smakas manā dzīvoklī un visu laiku skatījās pulkstenī. Kādu dienu, šādas vizītes laikā, Kristīne pamanīja uz dīvāna greznu skrandu segu — Aijas dāvanu.
— Oho! — viņa iesaucās. — Tas taču ir sezonas trends! “Boho-chic”! Mirdzas kundze, kur pirkāt? Tas taču maksā traku naudu, es redzēju tādu par septiņiem simtiem.
— Vedekla uzdāvināja, — es sausi atbildēju.
— Re, kā, viņai parādījusies gaume? — Kristīne nosmīnēja. — Vai arī tas ir viltojums?
— Tas ir oriģināls, Kristīn. Ekskluzīvs. Roku darbs. Izgatavots uz tās pašas mašīnas, kuru tu nosauktu par mēslu. Un izgatavots ar rokām, kuras tu uzskati par raupjām.
Kristīne nošņācās un nomainīja tēmu, bet es redzēju, kā viņa ar skaudību skatās uz segu. Tagad es zinu skaidri: ne viss ir zelts, kas spīd. Un ne viss ir elite, kas ēd austeres. Mana “mīļotā” vedekla izrādījās skaists papīrītis, kura iekšpusē ir tukšums. Bet tā, kuru uzskatīju par prastu, izrādījās īsts dārgums. Cilvēks ar lielu sirdi un zelta rokām.
Es bieži domāju: ja es toreiz būtu izmetusi mašīnu, ja es būtu pavisam atstūmusi Aiju… Manis, laikam, vairs nebūtu. Dzīve ir gudra padarīšana. Tā mūs māca, reizēm nežēlīgi, atšķirt īsto no viltotā. Žēl tikai, ka sapratne nāk tik vēlu. Bet labāk vēlu nekā nekad.
Tagad es adu zeķes. Aijai, Mārtiņam, mazbērniem. Man ne visai sanāk, pirksti vēl slikti klausās, cilpas iznāk šķības. Bet Aija tās nēsā un saka: — Mirdzas kundze, šīs ir siltākās zeķes pasaulē. Tāpēc, ka tās ir no vecmāmiņas.
Un tajos brīžos esmu pilnīgi laimīga.
