Tu esi palikusi iedomīga. — Madara mani pārtrauca. — Tiklīdz kļuvi te par priekšnieci, tā tūlīt deguns gaisā. Neaizmirsti, ka mēs tagad esam ģimene
— Es neko nemaksāšu! — paziņoja Austras kundze. — Es esmu tava vīramāte un man ir tiesības uz bezmaksas apkalpošanu.
Es jutu, kā man sāk raustīties acs. Tas bija jau trešais gadījums nedēļas laikā restorānā, kurā es strādāju.
— Austras kundze, — es mierīgi teicu, — es nevaru vienkārši tāpat dalīt restorāna ēdienu. Mums ir stingra uzskaite, es taču jums skaidroju…
— Ak, liecies mierā. — viņa iesmējās un pamāja ar roku. — Padomā tik, uzskaite. Tu taču šeit esi galvenā, redz, kādu algu saņem. Mans Artis tā lepojas ar tevi, visiem stāsta, cik viņam veiksmīga sieva. Tad nu parādi, ka tu tiešām šeit esi saimniece.
Atbildēt es nepaspēju, tajā brīdī durvis atsprāga vaļā un ielidoja Madara, mana vīra māsa.
— Ak, mammucis jau ir šeit. — viņa pārsauca visu restorānu. — Čau, mammu, labu apetīti.
— Dārgā Linda, — viņa vērsās pie manis, — mēs te ar meitenēm pēc stundiņas pieriposim, ja? Būsim kādi astoņi cilvēki… Nu, varbūt desmit. Sagatavo mums to stūra galdiņu, kas ir pie loga. Un pasaki saviem viesmīļiem, lai viņi netupī kā pagājušajā reizē. Iedomājies, tā jūsu Zane man paziņoja, ka man esot jāpagaida… Tu vari iedomāties? Man. Jāpagaida. Man. Vadītājas radiniecei.
Zane, viena no manām labākajām viesmīlēm, tieši gāja garām ar paplāti un veltīja man skatienu, kas bija pilns ar mēmu jautājumu. “Un cik ilgi tas vēl turpināsies?” — teica viņas lielās, izteiksmīgās acis. Un ko es varēju atbildēt? To, ka mani radinieki nez kāpēc nolēmuši, ka restorāns ir kaut kas līdzīgs ģimenes ēdnīcai ar bezmaksas apkalpošanu?
— Madara, — es centos savaldīties, — pirmkārt, galdiņi ir jārezervē iepriekš. Otrkārt, pagājušajā reizē tavas draudzenes te sacēla tādu troksni, ka citi apmeklētāji sūdzējās. Un treškārt…
— Bet treškārt, tu esi palikusi iedomīga. — Madara mani pārtrauca. — Tiklīdz kļuvi te par priekšnieci, tā tūlīt deguns gaisā. Neaizmirsti, ka mēs tagad esam ģimene.
Ģimene. Ha! Vēl pirms pus gada, pirms es dabūju šeit vadītājas amatu, Arta radinieki ne reizi neatcerējās par manu eksistenci. Bet tagad pēkšņi visi kļuvuši tik tuvi un mīļi.
— Klau, — es teicu, — gribat veikt pasūtījumu? Maksājiet tāpat kā visi. Pretējā gadījumā mēs jūs bez maksas neapkalposim. Gribat to apspriest? Parunāsim mājās. Šobrīd es esmu darbā, un man pēc desmit minūtēm ir tikšanās ar piegādātājiem.
— Re kā…— triumfējoši iesaucās Austras kundze. — Re, tava īstā seja. Kaut kādiem tur piegādātājiem laiks ir, bet ģimenei — nav. Artis būs ļoti vīlies, kad uzzinās, kā tu pret mums izturies. Ejam, Madara.
Un viņas aizgāja. Vakarā es mēģināju parunāt ar vīru. Artis gulēja dīvānā, spaidīja kanālus un acīmredzami nedega vēlmē apspriest ģimenes problēmas.
— Arti, — es piesardzīgi iesāku, — tava mamma un Madara…
— Uhu, — viņš kaut kā sašķobījās, — mamma zvanīja un teica, ka bija iegriezusies pie tevis darbā.
— Jā. Un lieta tāda, ka viņas ar Madaru pieprasa bezmaksas ēdienu un galdiņus bez rindas. Madara vispār solīja atvest draudzeņu pūli…
— Uhu, — vīrs atkal teica, — mamma teica, ka tu viņas ar Madaru izdzini. Kā to saprast?
— Arti, tu mani dzirdēji? — es pajautāju. — Es saku, ka tava māte un māsa pieprasa bezmaksas apkalpošanu.
— Nu un tad? — viņš paraustīja plecus. — Tu taču tur esi galvenā. Vai tiešām nevari radinieku dēļ pacensties? Vai tev žēl?
— Arti, — es joprojām centos sevi savaldīt, — deviņdesmitie ir sen beigušies.
— Kāds te sakars ar deviņdesmitajiem?
— Tāds. Tagad nav pieņemts uzvesties tā, kā toreiz. Tagad ir pieņemts ievērot noteikumus, tagad cilvēki cenšas dzīvot nevis pēc “savējo” principiem, bet pēc likuma.
— Ak, — vīrs mani pārtrauca. — Tā arī pasaki, ka tev vienalga par tuviniekiem.
— Man nav nospļauties. Vienkārši… Arti, runa nav par ēdienu vai galdiņiem. Runa ir par manu reputāciju, kuru es veidoju trīs gadus… Starp citu, atsauksmju vietnēs cilvēki jau raksta visādas lietas…
— Ai, liecies mierā. — vīrs pielēca kājās. — Reputācija… atsauksmes… Tā arī zināju, ka panākumi tev sagrozīs galvu.
— Runa ir par cieņu pret maniem kolēģiem, galu galā, — es turpināju, — un es negribētu, lai mana profesionālā telpa pārvēršas par caurstaigājamu sētu.
— Labi. Es tevi sadzirdēju, — vēsi pateica vīrs.
Un es sapratu, ka man jāgatavojas ļaunākajam…
Nākamajā nedēļā Madara atvilka astoņas draudzenes — trokšņainas un pilnīgi pārliecinātas, ka šeit visi viņām ir parādā. Viņas aizņēma divus galdiņus, lai gan rezervācija bija tikai vienam, skaļi pieprasīja apkalpošanu bez rindas un atklāti nepieklājīgi izturējās pret Zani, kad viņa palūdza runāt klusāk.
— Ko tu sev atļauj? — teica viena no Madaras draudzenēm. — Tu zini, kas mēs tādas esam? Mums te ir paziņa vadītāja.
Savukārt Austras kundze tikmēr bija iekārtojusies pie bāra letes un pieprasīja, lai viņai dod “pagaršot” visus jaunos ēdienus no ēdienkartes. Bez maksas, protams. Es skatījos uz šo jandāliņu, un man galva griezās.
— Tā, viss, — es sev apņēmīgi pateicu. — Pietiek. Vai nu es tagad tam darīšu galu, vai arī zaudēšu darbu, ko mīlu, un to cilvēku cieņu, ar kuriem kopā strādāju.
— Zane, — es pasaucu viesmīli, — lūdzu, paziņojiet visiem darbiniekiem, ka no rītdienas Austra S. un Madara S. mūsu restorānā netiek apkalpotas. Ja viņas atnāks, pieklājīgi lūdziet pamest iestādi.
— Sapratu, — Zane staroja, — bet ja neies prom?
— Nu, tad rīkojamies attiecīgi.
Zane atzinīgi paskatījās uz mani un pamāja ar galvu. Nākamajā dienā izcēlās episka situācija. Austras kundze, kuru, protams, neielaida restorānā, stāvēja pie ieejas un skaļi informēja visus garāmgājējus, cik es esmu nepateicīga vedekla. Madara visu filmēja telefonā un piesolīja ielikt video internetā ar parakstu: “Lūk, kā izturas pret radiniekiem slavenā Vecrīgas restorānā”
Nu, ko darīt… Nācās izsaukt palīdzību. Vakarā mājās mani gaidīja Artis. Pirmo reizi piecu laulības gadu laikā es redzēju viņu tādu.
— Tu izsauci manai mātei?! — viņš skaļi jautāja. — Tu ceru tagad joko, ja?
— Arti, viņas sarīkoja teātri pie ieejas. — es atbildēju. — Viņas aizbaidīja manus klientus. Ko man vēl atlika darīt?
Viņš pēkšņi apstājās. Tad apsēdās dīvānā un aizklāja seju ar rokām.
— Dievs, — viņš nomurmināja. — Dievs… Ko gan viņas tādu sastrādāja, ja tu uz ko tādu izšķīries?..
— Es tev jau teicu, — es nopūtos.
Un es vēlreiz izstāstīju viņam visu. Par prasībām pēc bezmaksas ēdiena, par attieksmi pret personālu, par to, cik man ir neērti kolēģu priekšā. Par to, kā Madara sauc restorānu par “gandrīz savējo”. Par to, kā viņa māte uzvedas kā muižniece dzimtcilvēku ciemā.
— Zane var apstiprināt, — es teicu, uzzvanot viņai un ieslēdzot skaļruni.
Un Zane apstiprināja. Apstiprināja arī citi darbinieki. Tad es atvēru atsauksmju vietnes un parādīju vīram neapmierināto klientu atsauksmes — katrs pirmais, neizvēloties vārdus, rakstīja par manām nekaunīgajām radiniecēm un to, kā es viņas “piesedzu”.
Vīra atbilde
Artis ilgi klusēja, bet pēc tam pacēla pret mani acis.
— Piedod man, — viņš nomurmināja. — Es… Es tiešām domāju, ka tu pārspīlē. Nedomāju, ka viņas ir spējīgas uz kaut ko tādu.
— Viņas ir tavi tuvinieki, — es paraustīju plecus.
Uztvēris sarkasmu manā balsī, Artis nokāra galvu. Bet pēc tam viņš apsolīja ar viņām parunāt. Vīrs solījumu turēja, un vīramāte ar vīramāsu uz viņu apvainojās. Manā restorānā viņas vairs nerādījās.
Pagāja vairāki mēneši. Restorānā pamazām atgriezās miers, un arī atsauksmju vietnēs dīvainās sūdzības par “vadītājas nekaunīgajiem radiniekiem” nomainīja atzinīgi vārdi par izcilo apkalpošanu un mierīgo gaisotni. Zane un pārējie darbinieki atkal smaidīja, ieraugot mani, jo zināja — es viņus aizstāvēšu.
Ar Austras kundzi un Madaru mēs joprojām nesarunājāmies. Artis sākumā jutās kā starp diviem dzirnakmeņiem, taču, redzot, cik ļoti uzlabojusies mana pašsajūta un cik veiksmīgi attīstās restorāns, viņš saprata, ka šī robeža bija nepieciešama. Viņš apmeklēja māti viens pats, un, lai gan viņa katru reizi mēģināja iesākt sarunu par “to tavu sievieti”, Artis iemācījās šīs sarunas pieklājīgi, bet stingri pārtraukt.
Kādu vakaru, kad mēs ar Arti sēdējām tajā pašā stūra galdiņā pie loga — šoreiz kā parasti klienti, jo es biju rezervējusi galdiņu un pati par visu samaksājusi —, Artis pēkšņi satvēra manu roku.
— Zini, Linda, — viņš klusi teica, — es tikai tagad pa īstam saprotu, cik grūti tev bija. Paldies, ka tu nepiekāpies. Tu ne tikai izglābi savu darbu, tu iemācīji man, ko nozīmē patiesa cieņa.
Es pasmaidīju. Šī uzvara nebija par bezmaksas ēdienu vai galdiņiem. Tā bija par tiesībām būt profesionālei savā darbā un saimniecei savā dzīvē. Restorāna durvis atvērās, ienāca jauni viesi, un es jutu patiesu gandarījumu. Šoreiz tie bija cilvēki, kuri novērtēja manu darbu, nevis manu radniecības pakāpi. Mēs saskandinājām glāzes, un es pirmo reizi ilgu laiku jutu, ka mans skatiens ir mierīgs un acs vairs neraustās. Viss bija savās vietās.
