Telefons nopīkstēja. «Līga, es jau braucu. Tikai nepukojies… Ar bērniem. Citādi nevarēja»
— Meitenes, tikai iedomājieties. — smaidīja Līga, turot rokās koka mājiņas atslēgas. — Ezers, tvaiks, piparmētru tēja… Es beidzot atpūtīšos. Šodien nekādu rūpju, tikai svētki.
Viņa ar bērnišķīgu sajūsmu plaši atvēra durvis uz ietilpīgo pirtiņu. Sakarsuša koka smarža, galds, kas pilns ar uzkodām, mūzikas tumba — viss bija ideāli. Četrdesmit piecu gadu jubileju gribējās atzīmēt nevis trokšņainā kafejnīcā, bet ar tuvām draudzenēm, mājīgā gaisotnē.
— Līga, tu nu gan esi dzimusi organizatore, — novērtēja Sarmīte. — Skaistums!
— Atliek sagaidīt Māru un Ievu, un varam sākt, — laimīgi smaidīja jubilāre.
Telefons nopīkstēja. «Līga, es jau braucu. Tikai nepukojies… Ar bērniem. Citādi nevarēja.»
— Tikai ne to… — nopūtās Līga.
Dienu pirms svētkiem Māra zvanīja ar satraukumu balsī:
— Līga, es nevarēšu bez bērniem. Vīrs ir maiņā, mamma tālu, bet vīramāte… pati zini, labāk neprasīt.
— Māra, bet mums ir pirts. Mēs gribējām pasēdēt, papērties, atslābt… tur nav bērnu laukums.
— A ko man darīt? — atbildēja viņa. — Ja nevar ar bērniem, tātad es nebraukšu.
Līga ilgi klusēja. Gribējās teikt “labi, paliec mājās”, bet galu galā smagi nopūtās:
— Dari, kā zini.
Viņa pazina Māru — tā visur saskata to ko citi neredz, pat ja runa ir par lielākiem bērniem. Desmit un septiņi gadi — jau var atstāt uz pāris stundām. Bet nē, draudzene nespēja palaist vaļā kontroli. Māra ieradās pēc pusstundas — ar mugursomām, rotaļlietām un divām īgnām sejām aiz muguras.
— Mamm, vai te būs garlaicīgi? — uzreiz pajautāja dēls.
— Protams, nē. — pasmaidīja Māra, bet pēc tam pagriezās pret draudzeni: — Piedod, Līga, bet es taču nevarēju viņus atstāt.
— Nekas, — izspieda jubilāre. — Tikai, lūdzu, seko līdzi, lai viņi neskraidītu pie ezera. Ir slidens.
Sākumā viss gāja lieliski: sievietes pļāpāja, smējās, spēlēja spēles. Pērās pēc kārtas, dziedāja mūzikas pavadībā. Bērni sēdēja lapenē, ēda čipsus un sacentās, kurš pirmais ies skatīties, “kas tur par pērtuvi”. Bet pēc stundas jauno viesu pacietība beidzās.
— Mamm, te nav ko darīt. — dīca meita. — Vai es drīkstu pie ezera?
— Tikai neej ūdenī. — atbildēja Māra, nepārtraucot sarunu.
Pēc pāris minūtēm atskanēja sauciens.
— Viņš man iemeta ar akmeni. — teica meitene, turoties pie vaiga.
— Es ne speciāli. — taisnojās brālis. — Es vienkārši mērķēju ūdenī.
Līga pielēca kājās. Paldies Dievam, iztika bez nopietnām problēmām. Taču garastāvoklis izgaisa tikpat ātri kā tvaiks pirtī.
— Māra, varbūt aizved bērnus mājās? — piesardzīgi ierosināja Līga, kad viņu skriešana nerimās. — Viņiem ir garlaicīgi, bet tev ir grūti.
— Ko tu. Es taču tevis dēļ atbraucu. — draudzene atvainojās. — Tūlīt viss nokārtosies.
Bet nenokārtojās. Kamēr sievietes atkal apsēdās lapenē, bērni slepus iegāja pirtī. Pēc sekundes atskanēja jauns sauciens.
— Karsts. — skaļi iesaucās meitene, atraujot roku no tējkannas.
Māra pielēca no vietas, skrēja — un uz slapjās zāles pakrita, sāpīgi sasitot celīti.
— Kas tā par dienu. — viņa vaidēja, skatoties uz pārējiem.
Līga atnesa visu, ko spēja atrast. Bet viņa juta, kā ar katru minūti svētki pārvēršas katastrofā. Draudzenes saskatījās: garastāvoklis sabojāts, bērni sauc, mūzika izslēgta. Sāka taisīties prom pirms laika. Līga palīdzēja Mārai aiznest mantas līdz mašīnai, kad izdzirdēja:
— Zini, es vispār nesaprotu, kāpēc tu to visu rīkoji. Varēja vienkārši pasēdēt kafejnīcā. Tur vismaz ir droši.
Līga neticēja savām ausīm:
— Māra, tu nopietni? Vai es esmu vainīga, ka tavi lien, kur nevajag?
— Normāli cilvēki domā par viesiem, nevis par sevi. — noteica draudzene un aizvēra durvis nesagaidot manu atbildi.
Dažreiz “nē” ir pats labākais vārds
Mašīna aizbrauca, atstājot aiz sevis benzīna smaku un dobju klusumu. Līga stāvēja pie vārtiem, skatoties uz ezeru, kurā lēnām dzisa pēdējie saules stari. Viņa juta, kā kaklā kāpj kamols — nevis aizvainojums, bet gan nogurums no mūžīgās izdabāšanas.
— Līga? — klusi uzrunāja Ieva, iznākot no pirts mājiņas. — Viņas aizbrauca?
Līga lēnām pagriezās. Viņas skatiens sastapa Ievas un Sarmītes acis. Viņas nebija aizbraukušas. Viņas bija palikušas.
— Ziniet ko? — Līga pēkšņi teica, un viņas balss vairs nedrebēja. — Es neļaušu šai dienai beigties ar šādu nobeigumu.
Viņa iegāja atpakaļ namiņā, paņēma Māras aizmirsto, pus apēsto čipsu paku un apņēmīgi iemeta to atkritumu tvertnē. Tad viņa ieslēdza mūziku — nevis kaut ko fonam, bet skaļu, ritmisku džeza plašu.
— Sarmīt, uzliec vēl tēju. Iev, atver to dārgo, ko tu atvedi. Mēs nekur nebraucam.
Nākamās trīs stundas bija tieši tādas, par kādām Līga bija sapņojusi. Bez skriešanas, bez aizrādījumiem un bez bailēm par saplēstām tējkannām. Viņas sēdēja uz laipas, mērcēja kājas vēsajā ezera ūdenī un runāja par visu — par bērnību, par sapņiem un par to, ka četrdesmit pieci gadi ir tikai sākums īstai brīvībai.
Nākamajā rītā, kad telefons nopīkstēja ar Māras aizvainoto ziņu par “nesagaidīto rīcību”, Līga to izlasīja, sēžot uz terases ar kafijas tasi rokās. Viņa vairs nejuta ne vainas apziņu ne ko citu. Viņa neatbildēja ar gariem paskaidrojumiem. Līga vienkārši ierakstīja: «Mār, ceru, ka meitēnam viss labi. Bet nākamreiz tiksimies kafejnīcā — tur tiešām būs drošāk mūsu draudzībai.»
Noliekot telefonu malā, Līga saprata — viņa nav pazaudējusi draudzeni. Viņa beidzot ir atradusi pati sevi. Un šī atziņa bija labākā dzimšanas dienas dāvana, ko viņa jebkad bija saņēmusi.
— Tas arī viss, — viņa klusi sev noteica. — Četrdesmit pieci. Jautri nosvinēju.
Vēl nākamajā dienā Māra uzrakstīja īsu ziņu: «Mēs esam negulējuši. Ar meitu viss kārtībā. Bet, ja godīgi, es apvainojos. Negaidīju, ka tu tā izturēsies.»
Līga pārlasīja ziņu vairākas reizes. Sākumā sajuta pārsteigumu, pēc tam — nogurumu. Vakarā piezvanīja Ieva:
— Nepārdzīvo, Līga. Visi redzēja, ka tu neesi vainīga. Vienkārši Mārai viss vienmēr ir pārmērīgi. Viņa ir māte-varone, bet dažreiz pārsniedz robežas.
— Jā, es vairs neko nesaku, — atbildēja Līga. — Tikai žēl. Gribējās, lai šī diena paliek atmiņā ar siltumu. Bet sanāca kā bērnudārzā.
— Toties tagad zini, kuru aicināt uz pirti, bet kuru — nē, — pasmīnēja Ieva.
Es izdomāju viņai lielisku dāvanu – atbrīvošu viņu no savām turpmākajām dzimšanas dienām.
Līga pasmaidīja. Noņēma no plaukta atlikušo zāļu tēju, ieelpoja liepziedu aromātu. Svētki neizdevās, bet galveno secinājumu viņa izdarīja: nedrīkst ziedot savus priekus svešu robežu dēļ.
