Amerikānis Toms sapņoja. Viņš sēdēja darbā, skatījās pa logu un iztēlojās: koki, šūpuļtīkls, gaļa uz uguns, lēns vējiņš spēlējas ar viņa T-kreklu, Maija smaidot pasniedz aukstu piparmētru limonādi.
— Pikniks, — viņš čukstēja. — Like in movies. (Kā kino.) Un te pēkšņi Maija saka: — Brīvdienās braucam uz laukiem, uz Kūku ciemu. Viņš pat nenoklausījās līdz galam: — Esmu ar mieru! Es ņemt pledu! Es pirkt šūpuļtīklu!
— Tom… — Maija nopūtās. — Labāk nopērc darba cimdus. Un ziedi pret dēlēm un odiem. — Kodumi? — Jā. No dabas. Viņš nesaprata. Bet priecājās. Tā bija liktenīga kļūda.
Pārcelšanās paralēlajā realitātē
Ar vilcienu brauca ilgi. Tik ilgi, ka Toms sāka domāt, vai viņi nebrauc uz kaimiņvalsti. Apkārt bija pasažieri ar lāpstām, spaiņiem un nez kāpēc — koka taburetēm.
— Visi cilvēki mīlēt atpūtu, jā? — viņš priecājās. — Nu, kā kurš, — Maija atbildēja un viltīgi pasmaidīja. Kūku stacijā viņus jau gaidīja vectēvs Kolja ar “žiguli”, kas dūca kā salūzis ledusskapis un oda pēc dīzeļa un veca speķa. — Met mantas iekšā! — viņš uzsauca, atverot bagāžnieku.
Tur jau gulēja sarūsējusi lāpsta, pudele ar duļķainu šķidrumu un bērza slota, kas izskatījās aizdomīgi svaiga. Toms sajuta vieglu trauksmes dūrienu. Un pamatoti.
Viss tiek saukts par “uzkošanu”
Māja stāvēja garas zāles vidū, kur kaut kas čabēja. Tualete nebija mājā, bet “tur, tālāk pa taciņu, kur sākas priedes un viegla baiļu smaka”. Uz lieveņa sēdēja vecmāmiņa, kura izskatījās pēc cilvēka, kas spēj izaudzēt kartupeļus ar skatiena spēku vien. — Vispirms paēdīsim, tad kaujā, — viņa mundri noteica.
Uz galda sāka nest ēdienu. Daudz. Ļoti daudz. Toms apsēdās, paņēma dakšiņu un pačukstēja: — Tas ir… bufete pļavā? Viņš mēģināja saskaitīt ēdienus, bet apjuka pie piektā. Viņš tikai zināja, ka vienā brīdī ēd kaut ko, kas noteikti iepriekš bija mežā, un tas garšoja sāļi, asi un “dzīvi”.
Tad sekoja stikla glāzīte. Viņš gribēja atteikties, bet vecmāmiņa skatījās tā, it kā tas būtu daļa no svēta rituāla. Viņš izdzēra. Tad vēlreiz. Tad nezin kāpēc apēda sālītu gurķi ar sinepēm.
Kādā brīdī viņš mēģināja piecelties, bet tā vietā apsēdās atpakaļ. — Es neesmu noguris, — viņš teica. — Es vienkārši… gribu ieņemt horizontālu stāvokli. — Atpūties? — jautāja vectēvs Kolja. — Tad ejam. — Kur? — Kartupeļi gaida.
Pat zeme sāpēja no noguruma
Vagas nebeidzās. Toms raka. Rakās. Cēla. Liecās. Netrāpīja. Viņš vairs nejuta rokas. Tad kājas. Tad dzīves jēgu. Kad no zemes izlīda resna vabole, viņš iekliedzās: — Tas ir ienaidnieks! Es zināju! Tā nav atpūta — tas ir lauku Call of Duty! — Nebaidies, — teica vectēvs. — Tā ir tikai zemesvēzis. — Tas ir jūsu mājdzīvnieks?
Tad viņš mēģināja atpūsties uz soliņa. Soliņš salūza. Toms nebrīnījās.
Tualete: portāls uz citu dimensiju
Vakarā viņš vairs neizturēja. — Man vajag… uz istabu… darīšanām… — Ā, aizej uz sirsniņmāju. Tur aiz šķūņa, pāri dēlim.
Pāri kam? Viņš aizgāja. Viņš atgriezās kā cits cilvēks. — Es vairs neesmu Toms. Es redzēt… Melnu Zirneklis. Viņš skatījās manā dvēselē. Viņam bija ģimene. Un trīs bērni. — Normāli, — pamāja vectēvs. — Tātad esi iejuties.
Un pēkšņi… šašliks! Un tad parādījās smarža. Čirkstoņa. Karstums. Uguns. Uz mangala stāvēja gaļa. Īsta, dūmojoša, noklāta ar zaļumiem. Toms apsēdās. Viņš nerunāja. Viņš vienkārši ēda.
— Tu esi laimīgs? — Maija jautāja. Viņš paskatījās debesīs. — Tas… nav ēdiens. Tā ir kompensācija. Bet tad pienāca vecmāmiņa. Rokā — burka. Burkā — sēnes. — Tas jums. Marinētas. Kā man garšo. — Es neesmu izsalcis… — Ņem, mazdēliņ, veselīgi! — Es negribēt dzīvot, es tikai gribēt izdzīvot…
Lasi vēl: Klimata dāvana Jaunajam gadam: meteorologs skaidro, kā beigsies neparasti siltais decembris
Viņš apēda. Viņš neatcerējās garšu. Viņš atcerējās tikai vecmāmiņas skatienu.
Nakts. Saulriets. Pārdzimšana. Pie ugunskura sēdēja cilvēki. Kāds dziedāja. Kāds lēja glāzēs. Kāds kasīja ausi ar zariņu. Toms sēdēja ietinies pledā. Rokā — tēja. Uz sejas — nogurums. Dvēselē — dzenbudisms.
— Nu, kā tev lauki? — Maija pajautāja. — Tā nav atpūta, — viņš pačukstēja. — Tas ir kā armija, kurā tu pats piesakies brīvprātīgi. — Gribēsi vēl? Viņš aizdomājās. Tad teica: — Jā. Tikai dod man laiku.
Fināls. Varoņa atgriešanās
No rīta viņi brauca prom. Vecmāmiņa iedeva Tomam spaini ar kartupeļiem un burku sēņu. — Esi pelnījis. Viņš stāvēja stacijā. Rokās — maiss. Acīs — skumjas. — Es vairs neesmu Toms. Es esmu… Toms Valerjānovičs, lauku sētas veterāns. Ar godu.
Kādi secinājumi no šī stāsta
1. Kultūru sadursme un ekspektācijas
Nosaukums nav saturs: Tikai tāpēc, ka ciemu sauc “Kūkas”, nenozīmē, ka tur kāds pasniegs desertus. Latvijas toponīmi bieži mēdz būt mānīgi ārzemnieka ausij.
Pikniks vs. Talka: Rietumu izpratnē “izbrauciens uz laukiem” bieži nozīmē pasīvu atpūtu, savukārt Latvijas lauku sētā “atpūta” ir aktīva darba veids (fiziska slodze kā meditācija).
2. Latvijas lauku viesmīlības fenomens
Ēdiens kā mīlestības un varas instruments: Vecmāmiņas Latvijas laukos nepieņem vārdu “nē”. Paēdināšana līdz nemaņai ir obligāts rituāls, un atteikšanās var tikt uztverta kā personīgs apvainojums.
“Uzkošana” ir mānīgs termins: Tas, kas latvietim ir tikai uzkoda, ārzemniekam var izrādīties trīs kārtu vakariņas ar “stipro” piedevu.
3. Fiziskā darba terapija
Kaut kas jādara: Latviešu lauku sētā neviens nesēž dīkā. Ja tu sēdi, tātad tev nav ko darīt, un ja tev nav ko darīt — re, kur lāpsta! Gandarījums caur ciešanām: Tikai pēc smaga darba kartupeļu vagā šašliks garšo pēc “kompensācijas”, nevis vienkārši gaļas. Tas ir gandarījums par paveikto.
4. Komforta zonas paplašināšana
Sākotnējās bailes pārvēršas pieredzē: Toms sākumā baidījās no zirnekļiem un lauku tualetes, bet beigās kļuva par “Timofeju Valerjānoviču”. Viņš ieguva jaunu identitāti un izturību, ko nevarētu iemācīties ofisā pie datora.
Dabas skarbais skaistums: Stāsts parāda, ka īstā Latvija nav tikai Vecrīgas kafejnīcas, bet gan dubļi, odi un darbs, kas beigās sniedz dvēseles mieru (dzen).
