Kad gaismu un rozetes skaitīja atsevišķi. Mana vecmāmiņa, visu mūžu nodzīvojusi resora kopmītnē, līdz pēdējam izmantoja spuldzīti-rozeti
Viņai tā nebija vienkārši tehnika — tas bija veids, kā apiet sistēmu un ietaupīt kādu rubli pārtikai. Tā laika sistēma norēķiniem par elektrību 60.–80. gados — īpaši komunālajos dzīvokļos, kopmītnēs un lauku mājās — izskatījās dīvaini. Par apgaismojumu bija noteikta fiksēta maksa atkarībā no spuldzīšu skaita. Savukārt par rozetēm bija atsevišķa uzskaite. Ja īrnieki pieslēdza tējkannu, plītiņu vai pat gludekli — gatavojieties maksāt papildus. Kā noprotat tādu skaitītāju visiem vēl nebija, kur nu vēl attālināti nolasāmo.
Tieši tad arī piedzima leģendārā spuldzīte-rozete. Kā teica mana vecmāmiņa: “Vajadzība māca izdomu.”
Spuldzīte-rozete: vienkāršs risinājums ar viltīgu jēgu
No pirmā acu uzmetiena — nieks. Patiesībā — sadzīves ģenialitāte. Tas ir pārejas patrona adapteris, kas ārēji atgādina parastu spuldzītes cokolu, bet ar ligzdu kontaktdakšai. Tautas nosaukums: “Zaglis” (krieviski — Žuļik)
Darbības princips:
Tika ieskrūvēts parastā spuldzes ligzdā.
Izvadīja uz āru standarta rozeti.
Ļāva ieslēgt gludekli, vārāmo spirāli, magnetofonu — un tas viss skaitījās kā “gaisma”, nevis rozete.
Nekādas papildmaksas. Nekādu jautājumu.
Kāpēc tas strādāja?
Maza tehniska viltība
Griestu ligzdas bija pieslēgtas apgaismojuma līnijai, nevis rozešu grupai. Skaitītāji (ja tādi bija, jo kā jau minēju tajos laikos tas bija retums) nodalīja šīs slodzes. Elektriķi nereti “skatījās caur pirkstiem”. Tauta nebija bagāta — kāpēc lieki tirdīt? Padomju princips: ja var ietaupīt — noteikti pamēģinās.
Aculiecinieku stāsti: «Vāri ar lampu!» «Mēs ar vīru kopmītnē caur to slēdzām iekšā televizoru. Tā neviens nezināja, ka tas mums ir,» — Vera Mihailovna, 72 gadi.
«Laukos tā sildīja ūdeni vanniņām — vārāmo spirāli ligzdā, un te tev nu ir pirts,» — forums «RetroBit».
«Šo rozeti iedeva kaimiņš, kad uzzināja, ka no manis par plītiņu grib iekasēt dubultā. Teica: “Vāri ar lampu!”» — no elektriķa dienasgrāmatas, 1981. g.
Lasi vēl: Māra katru gadu viņa ieradās un sabojāja man svētkus, bet es izdomāju viņai lielisku dāvanu
Drošība? Protams, nē. Bet tā bija tā laika ikdiena. Nekādas zemējuma aizsardzības. Nulles izpratne par noplūdes strāvām. Bieži aizdegšanās un īssavienojumu gadījumi.
Taču toreiz tas nevienu neapturēja. Valstī, kur pat naglas iztaisnoja un izmantoja otrreiz, jautājums “kā nepārmaksāt” vienmēr bija svarīgāks par drošības tehniku.
Kur pazuda spuldzīte-rozete
Ar laiku parādījās jauni elektrotīkli, individuāli skaitītāji, stingra energo patēriņa kontrole. Spuldzīte-rozete nogāja no skatuves, bet nepazuda pilnībā. To joprojām var atrast: tirgos, radio preču veikalos, interneta veikalos. Visbiežāk — garāžās, darbnīcās vai pie kaislīgiem retro tehnikas cienītājiem.
Ko mums māca šis stāsts
Spuldzīte-rozete nav stāsts par elektroniku. Tas ir par izdomu, taupību, atjautību un vienkāršā cilvēka ģenialitāti. Tas ir par laikmetu, kurā jebkurš ierobežojums radīja izgudrojumu. Agrīna pašdarināta versija. Un vēl — tā ir lieliska mācība tiem, kuri uzauguši “viedo māju” pasaulē, bet aizmirst, cik svarīgi ir būt vienkārši apķērīgam.
Interesants fakts nobeigumā
Agrāk tirgoja arī citas “apiešanas” ierīces:
-pārejas no vienas rozetes uz trim,
-pagarinātājus, kas iebūvēti grīdlīstēs,
-slēdžus tieši stāvlampu vados.
Visi tie bija uz atļautā robežas, taču no tiem veidojās īsta, elastīga un neformāla sadzīve, kādu nepazina ne Zviedrijā, ne ASV. Vai jums bija šāda spuldzīte-rozete? Vai lietojāt ko līdzīgu? Pastāstiet komentāros — jūsu stāsti ir nenovērtējami.
