Vai kurināšana ar mēsliem ir vēsture vai slēpta inženiertehniska gudrība
Ja jūs nejauši dzirdētu frāzi “kurināt krāsni ar mēsliem”, visticamāk, jūsu pirmā reakcija būtu neizpratne vai pat nepatika. Daudziem tas asociējas ar kaut ko primitīvu, drūmu vai pat netīru. Taču realitāte ir daudz interesantāka: mēslu izmantošana kā kurināmā resurss ir viena no senākajām un pārbaudītākajām cilvēces tehnoloģijām. Vēl vairāk – mūsdienu enerģētikas kontekstā vairākos pasaules reģionos šī metode tiek uzskatīta par pilnīgi racionālu, ilgtspējīgu un pat ekoloģiski progresīvu. Kas īsti slēpjas aiz šīs neparastās prakses, un kāpēc tā joprojām ir aktuāla?
Vēsturiskā nepieciešamība un ģeogrāfija
Vēsturiski mēsli kļuva par galveno enerģijas avotu reģionos, kur koksne bija nepārspējams luksuss. Vidusāzijas bezgalīgās stepes, Tuvo Austrumu tuksnešainie līdzenumi un Tibetas skarbās augstienes ir vietas, kuras vieno kopīga problēma – kokiem tur vienkārši nav piemērotu augšanas apstākļu. Tajā pašā laikā klimatiskie apstākļi šajās vietās mēdz būt ekstrēmi, un temperatūra ziemas naktīs var noslīdēt krietni zem nulles.
Daudzās no šīm vietām pat mūsdienās piekļuve centralizētai elektro padevei ir ierobežota vai neiespējama, nemaz nerunājot par vēsturiskajiem posmiem, kad malka bija jātaupa ēdiena gatavošanai, nevis telpu apsildei. Tomēr, ja reģionā dzīvo klejotāji vai lopkopji, viņiem vienmēr ir pieejams milzīgs resurss – mājlopi. Kur ir dzīvnieki, tur ir mēsli. Tāpēc izvēle par labu šim resursam nebija vis kaprīze, bet gan izdzīvošanas jautājums un loģisks inženiertehnisks risinājums apstākļos, kur izvēles iespējas bija minimālas.
Lasi vēl: Kad 65 gadus vecais “dīvāna īrnieks” kļuva nekaunīgs, viņa sieva pateica vienu frāzi…
Kāpēc mēsli vispār spēj degt
No pirmā acu uzmetiena tas var šķist dīvaini, taču, ja iedziļināmies bioloģijā, viss kļūst skaidrs. Dzīvnieku (īpaši zālēdāju, piemēram, govju, zirgu vai jaku) mēsli ir nekas cits kā daļēji pārstrādātas augu šķiedru, celulozes un lignīna maisījums. Faktiski tā ir dabas jau “sagatavota” un sasmalcināta biomasa. Savā ziņā mēslu brikete ir ļoti līdzīga mūsdienu koksnes skaidu briketēm, ko mēs pērkam veikalos.
Pēc tam, kad mēsli tiek izžāvēti saulē, tie pārvēršas par blīvu, cietu kurināmo, kas pēc savām fizikālajām īpašībām atgādina kūdru vai mīksto koksni. Tiem ir augsta organiskās vielas koncentrācija, kas nodrošina stabilu un ilgstošu degšanas procesu. Interesanti, ka labi izžāvēti mēsli deg lēnāk un vienmērīgāk nekā malka, turklāt tie bieži vien rada mazāk dūmu nekā tikko nocirsta, mitra koksne.
No Mongolijas jurtām līdz Indijas virtuvēm
Šie izžāvētie “bioloģiskie ķieģeļi” ir kalpojuši cilvēcei tūkstošiem gadu. Mongolijā vēl šodien jurtās tiek izmantots “argals” (galvenokārt aitu vai liellopu mēsli), kas nodrošina nepieciešamo siltumu skarbajās stepju ziemās. Savukārt Nepālas augstienēs un Indijas lauku rajonos uz mēslu uguns tiek gatavots ikdienas ēdiens. Vietējiem iedzīvotājiem tā nav trūkuma pazīme, bet gan ierasta un efektīva saimniekošanas prakse.
Ja salīdzinām enerģētisko vērtību, rezultāti ir pārsteidzoši. Vidēji aprēķināts, ka viena mēslu brikete izdala tikai aptuveni divas reizes mazāk enerģijas nekā tāda paša izmēra sausas koksnes gabals. Ņemot vērā, ka mēsli ir bezmaksas blakusprodukts (atkritumi), ko nepieciešams tikai savākt un izžāvēt, to lietderības koeficients ir milzīgs. No inženiera viedokļa tas ir ideāls piemērs aprites ekonomikai: biomasa, enerģija un dabas cikla noslēgšana ar minimālu oglekļa pēdas nospiedumu.
Mīts par smaku
Viens no biežākajiem jautājumiem ir: “Vai tad tas neož” Atbilde ir – nē. Pareizi izžāvēti tie praktiski zaudē savu specifisko aromātu. Nepatīkamo smaku rada gāzes (piemēram, amonjaks un sērūdeņradis), kas iztvaiko žūšanas procesā. Kad brikete ir sausa, tā smaržo pēc sausas zāles vai siena. Arī degšanas procesā dūmiem nav nepatīkamas smakas, tāpēc cilvēks, kurš nezina kurināmā izcelsmi, tos viegli varētu sajaukt ar parastām koksnes briketēm.
Mūsdienu ekoloģiskais paradokss
Mūsdienu vides zinātne uz šo seno metodi raugās ar jaunu interesi. Izrādās, ka mēslu izmantošana enerģētikā bieži vien ir videi draudzīgāka nekā fosilo kurināmo, piemēram, ogļu vai mazuta, dedzināšana.
Atjaunojamība: Tā ir resursu atjaunojamā biomasa, kuras ieguvei nav jāizcērt meži.
Oglekļa cikls: Ogleklis, kas atrodas mēslos, jau ir esošā dabas aprites cikla sastāvdaļa, atšķirībā no fosilā oglekļa, kas tiek izcelts no zemes dzīlēm un palielina kopējo CO2 koncentrāciju atmosfērā.
Daudzfunkcionalitāte: Piemēram, Nepālas kalnos jaka mēslus izmanto ne tikai dedzināšanai, bet arī māju cokolu siltināšanai – tie kalpo kā lielisks termoizolācijas materiāls. (Attēls augstāk) Mūsdienās šī tehnoloģija ir piedzīvojusi evolūciju. No mēsliem tagad ražo biogāzi, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, bio ogles un pat augstvērtīgu bio mēslojumu, kas paliek pāri pēc enerģijas ekstrakcijas. Dažviet pasaulē no apstrādātiem mēsliem pat izstrādā inovatīvus būvmateriālus.
Galu galā mēslu izmantošana ir lielisks piemērs tam, ka patiesas inovācijas sākas tur, kur beidzas aizspriedumi. Tas, ko mēs bieži uzskatām par “atkritumiem”, patiesībā ir vērtīgs enerģijas resurss, kas palīdzējis cilvēcei izdzīvot gadu tūkstošiem un var palīdzēt veidot ilgtspējīgāku nākotni arī šodien.
